Vides ministrijas valsts sekretāra Gunta Puķīša viedoklis par NAP ieviešanu un uzraudzību

1. Kurai institūcijai būtu jāuztic NAP ieviešanas un uzraudzības funkcijas? Vai tā būtu kāda no jau esošām, vai arī jāveido jauna?

NAP ieviešana nevar tikt nodota vienas institūcijas pārziņā, tā kā katrai no ministrijā ir jābūt atbildīgai par plānā izvirzīto mērķu sasniegšanu atbilstoši konkrētās ministrijas kompetencei. Savukārt, jautājums par NAP uzraudzību noteikti ir jāskata jau pastāvošo un vēl attīstības stadijā esošo politikas plānošanas dokumentu kontekstā (pašlaik notiek darbs pie Politikas plānošanas un attīstības sistēmas pamatnostādnēm). NAP uzraudzības funkcijas, iespējams, būtu jāveic Valsts Kancelejai sadarbībā ar Finanšu ministriju un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju. Tomēr daudzējādā ziņā šis ir politiskās izšķiršanās jautājums.

2. Vai Jūs atbalstāt nostāju, ka nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējie budžeta plāni būtu pakārtojami vienam nacionālajam attīstības plānošanas “jumta” dokumentam? Vai tas ir iespējams?

Tā kā NAP nav vienīgais vidēja termiņa plānošanas dokuments, uzskatu, ka, sagatavojot ministriju rīcības plānus un ikgadējos budžeta plānus, nepieciešams ņemt vērā arī Valdības deklarāciju (tā kā šis dokuments nosaka konkrētās valdības politiskās prioritātes) un konkrētās ministrijas darbības stratēģiju (piemēram, Vides ministrijas darbības stratēģija 2007. – 2009.gadam (izsludināta VSS), kas ir Vides ministrijas darbības stratēģijas 2005. – 2007.gadam aktualizētā versija). Tāpat ir nepieciešams ievērot arī citus dokumentus, kas nosaka valsts attīstībai būtiskus jautājumus, piemēram, Lisabonas stratēģija u.c.

3. Kas pašlaik, Jūsuprāt, nozaru ministrijām visvairāk traucē (vai trūkst), lai ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu?

Nozaru ministrijas jau šobrīd lielā mērā realizē vidēja termiņa budžeta plānošanu, izstrādājot ministriju darbības stratēģijas, kā arī plānojot ES fondu izmantošanu. Lai pārietu uz pilnvērtīgu vidēja termiņa budžeta plānošanu, tas jāveic visā valsts budžeta plānošanas sistēmā kopumā, to nevar izdarīt atsevišķās nozaru ministrijās. Līdz ar to ir nepieciešami gan attiecīgi grozījumu budžeta likumdošanā, gan politikas plānošanā (skat. pieminētās Politikas plānošanas un attīstības sistēmas pamatnostādnes). Visu nozaru ministrijām ir jāizvērtē savas vidējā termiņa attīstības stratēģijas, citādi kopainu nevarēs iegūt.

Traucējošais faktors noteikti ir nepietiekamais ministriju pamatfunkciju finansējums (budžeta ‘bāzes izdevumi”) un tas, ka, uzņemoties jaunas funkcijas bez atbilstoša papildus finansējuma, tas tiek dalīts uz pamatfunkciju un “bāzes izdevumu” rēķina, un finansējuma atbilstība funkcijām tiek vēl vairāk deformēta.