Ziņojums konferencē "Veidojot pilsonisko kultūru Centrālās un Austrumeiropas valstīs",2001. gada 19. - 21. novembrī
Vēlējos dalīties pārdomās par jautājumu, kas Latvijai ir visai neparasts, proti, par rasismu. Vēlos aplūkot šādus jautājumus: Kas ir rasisms? Kā tas izpaužas mūsdienu Latvijā? Kāda ir izglītības loma cīņā pret rasismu? Ko māca izglītības sistēma Latvijā? Kas vēl darāms šajā jomā? Neesmu izglītības speciālists, tāpēc nesniegšu izsmeļošu pārskatu par jaunumiem šajā sfērā, bet drīzāk centīšos iezīmēt tēmas un uzdot jautājumus, uz kuriem man nav skaidru atbilžu.
Kas ir rasisms?
Daudzās valstīs, arī Latvijā, bieži apgalvo, ka “pie mums nav rasisma, jo šeit dzīvo tikai vienas rases pārstāvji”. Šis apgalvojums liecina par rasisma jēdziena neizpratni, to reducējot tikai uz ādas krāsu. Starptautiskajos dokumentos, kā arī nesen notikušajā ANO pasaules konferencē pret rasismu Durbanā, skaidri teikts, ka rasismu jāsaprot šī jēdziena visplašākajā izpratnē. Tajā ietilpst ne tikai aizspriedumi, kas ir balstīti uz ādas krāsu, bet arī tādi, kas balstīti uz tautību vai etnisko izcelsmi, reliģisko piederību, dzimto valodu vai pilsonību. Durbanā vairākkārt akcentēja, ka visās valstīs pastāv rasisms, lai gan jāapzinās specifiskās formas, kādas ir katrā sabiedrībā.
Senāk visizplatītākais rasisma paveids bija “bioloģiskais” rasisms, kas izpaudās pseidoteorijās par vienas iedomātās rases pārākumu pāri citām “rasēm” vai tautām. Mūsdienās visbiežāk sastopams ir “kultūras” rasisms, kura aizstāvji apgalvo, ka dažādas grupas ir pārāk atšķirīgas, lai veidotu kopīgu dzīvi kādā teritorijā, ka labāk un “dabiskāk” būtu dzīvot nošķirti.
Kādas ir rasisma formas Latvijā?
Latvijā vērojamas dažādas rasisma formas, tai skaitā antisemītisms, aizspriedumi pret čigāniem, rusofobija, arī aizspriedumi pret latviešiem. Cik izplatītas ir šīs parādības? Es tikko pabeidzu pētījumu Eiropas Padomei par rasistu ekstrēmismu visur Eiropā. Uz Eiropas kopējā fona Latvija izskatās diezgan toleranta. Nav mums tāda partija kā Haidera Brīvības partija Austrijā, kas atklāti pauž ksenofobiju. Itālijas valdībā nesen iekļāva divas partijas, kuru pārstāvji pauž rupjus aizspriedumus pret musulmaņiem un čigāniem. Rumānijas vēlēšanās nesen miilzīgus panākumus guva partija, kas ir klaji šovinistsika pret čigāniem, ungāriem un ebrejiem. Vācijā, Zviedrijā, Slovākijā, Čehijā un Krievijā ir plašas neonacistu kustības, kas regulāri īsteno vardarbību pret patvēruma meklētājiem, bēgļiem, čigāniem un ārzemju tūristiem, kuriem ir tumšāka ādas krāsa.
Nav Latvijā šādas kustības, kaut arī pastāv barkašovieši, kas pauž antisemītismu un anti-latvisku ideoloģiju. Pastāv laikraksts “Latvietis Latvijā” un izdevniecība “Vieda”, kas regulāri pauž rusofobiju, reizēm ar dažu Saeimas deputātu atbalstu. Reizēm kāda amatpersona atļaujas pateikt kaut ko tādu par čigāniem vai ebrejiem, ko varētu kvalificēt kā rasistisku.
Aptaujas, kas mēra sociālo distanci, rāda, ka lielākie aizspriedumi gan latviešiem, gan krieviem ir pret kurdiem, tad čigāniem un ebrejiem. Latvija izceļās ar savu ārkārtīgi negatīvo nostāju pret iespējamiem bēgļiem un patvēruma meklētājiem, neskatoties uz to, ka šobrīd ir tikai astoņi oficiāli reģistrēti bēgļi.
Latvijā ir drīzāk sadzīves vai ikdienas rasisms. Vai nav kādreiz dzirdēti šādi rasistiski aizspriedumi: “Nav iespējams sūtīt latviešu un krievu bērnus vienā skolā, jo mentalitātes pārāk atšķiras”; “Ebreji paši ir daļēji vainīgi Holokausta izraisīšanā, jo viņi taču visi bija komunisti vai čekisti”; “Tie nav krievi, tie ir padomju cilvēki bez kultūras un saknēm”. “Latviešiem ir tikai provinciāla zemnieku kultūra un nabadzīga valoda, ne jau kā mūsu valoda, kas ir pasaules valoda, ANO valoda, Puškina valoda”?
Kāda ir izglītības loma cīņā pret rasismu?
Nesen Eiropas Monitoringa centrs pret rasismu un ksenofobiju prezentēja pētījums par Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotāju attieksmi pret minoritātēm. Aptauja skaidri iezīmējās saikne starp izglītību un toleranci – jo izglītotāks bija respondents, jo pozitīvāk noskaņots par multikulturālismu, valdības centieniem īstenot integrācijas politiku un saskarsmi ar minoritātēm.
Mēs visi zinām, ka ārkārtīgi svarīgs ir ne tikai izglītības līmenis, bet izglītības saturs. Kad senāk Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs bieži strādāja ar skolotājiem, mācot cilvēktiesības, seminārus sākām ar šādu vēstuli skolotājiem. “Cienījamo skolotāj, esmu bijušais koncentrācijas nometnes ieslodzītais. Es biju liecinieks tam, ko nevienam cilvēkam nevajadzētu redzēt: gāzes kamerām, ko uzcēla izglītoti inženieri; bērniem, kurus noindēja mācīti ārsti; zīdaiņiem, kurus nonāvēja kvalificētas medmāsas; sievietēm un bērniem, kurus nošāva vidusskolu un augstskolu beidzēji. Es neuzticos izglītībai. Tāpēc man ir šāds lūgums: palīdziet jūsu skolēniem kļūt cilvēcīgiem. Mācību procesā nevajadzētu radīt izglītotus briesmoņus, kvalificētus psihopātus, izglītotus fašistus/staļinistus. Ir svarīgi iemācīt lasīt, rakstīt un skaitīt tikai tad, ja tas padara mūsu bērnus cilvēcīgākus”.
Latvijai nav vajadzīga izglītība bez vērtībām, kas rada robotus un viegli manipulējamus cilvēkus. Latvijai ir vajadzīga, demokrātiska, humāna izglītība, kas dod tās zināšanas, prasmes, attieksmes un vērtības, kādas ir nepieciešamas multikulturālā, demokrātiskā Eiropas sabiedrībā. Kādā mērā mūsu izglītības sistēma to šobrīd nodrošina?
Latvijas izglītības sistēma un rasisms
Stāvoklis, šķiet, ir stipri uzlabojies pēdējos gados – padomju vēstures grāmatas un etnocentriskās, reizēm autoritārās vēstures grāmatas, kas tika izdotas vai iespiestas no jauna 90. gadu pirmajā pusē, lēnā garā aizvieto jaunas, modernas mācību grāmatas. Saskaņā ar Ievas Gundares savāktajiem datiem pēdējo desmit gadu laikā Latvijā izdotas vairāk nekā 150 dažādi vēstures mācību līdzekļi. Protams, kvalitāte ir ļoti dažāda. Viens kritērijs, ko izmanto daudzi amerikāņi un rietumeiropieši, kas vērtē mūsu progresu ir, vai un kā Holokausts tiek atspoguļots mācību grāmatas. Rietumeiropā un ASV tas ir lakmusa papīrs, kas nosaka, vai mūsu vērtības sakrīt ar viņu vērtībām.
Šajā sfērā ir liels progress. 90. gadu sākumā vēstures grāmatas Holokausts bieži tika pieminēts garāmejot, reizēm tikai vienā teikumā. Tagad Holokausta tēma tiek arvien veiksmīgāk integrēta Eiropas un Latvijas vēsturē un ir parādījušies daudzi jauni pētījumi. Zviedri nesen īstenoja milzīgu projektu savā valstī, izglītojot par Holokaustu, un tagad izmanto savu pieredzi, lai palīdzētu Latvijai. Nesen iznāca grāmata latviski un krieviski par Holokaustu Eiropā un Latvijā “Stāstiet par to saviem bērniem…” Šajā jomā aktīvi strādājuši arī Valsts prezidentes vēstures komisija, Okupācijas muzejs un muzejs “Ebreji Latvijā”.
Vēl būtiskas ir civilzinību un ētikas stundas, kas palīdz skolēniem pašiem apgūt demokrātiskas vērtības un konfliktu risināšanas iemaņas, zināšanas par savām tiesībām un kā tās aizsargāt, kā arī zināšanas par citām kultūrām.
Kas vēl darāms?
Ja Latvija nākotnē būs Eiropas Savienībā un NATO, ar laiku tai būs jāuzņem neliels bēgļu skaits. Pat tagad tendence austrumeiropā ir skaidra – lēni austrumeiropas valstis pārvēršas no emigrācijas zemēm uz imigrācijas zemēm, no patvēruma meklētāju radītājiem uz patvērumu meklētāju galapunktiem. Kā jau teicu, aptaujas rāda, ka Latvijā attieksme pret iespējamiem bēgļiem ir ārkārtīgi negatīva. Domāju, ka nopietni jāstrādā, lai skolēni zinātu, ka bēglis ir cilvēks, kas ir bijis spiests mukt no savas dzimtās zemes, jo tiek vajāts un ka Latvijai, kā Eiropas valstij arī jāuzņemas atbildība. Domāju, ka ir jāgatavojas brīdim, kad bēgļi ieradīsies un jāstrādā, lai nebūtu ksenofobiska reakcija.
Vēl viens mājas darbs, kas izrādījās aktuāls visai pasaulei ir zināšanas par musulmaņu reliģiju un pasauli. Pēc 11. septembra mēs visi pēkšņi sākam interesēties par musulmaņiem mūsu vidū. Skaidrs, ka globalizācijas laikmetā, bet jo īpaši ar iespējamo patvēruma meklētāju un bēgļu skaita pieaugumu, mēs arvien biežāk saskarsimies ar musulmaņu ticību. Kādas ir mūsu zināšanas par šo pasauli? Vai un kā tiek mācīts par to skolās? Pēc 11. septembra terora aktiem visur pasaulē tiek īstenoti uzbrukumi mošejām un musulmaņiem. Nevaram atļauties necīnīties pret rasismu, jo sekas ir pārāk nopietnas. Izglītībai šajā cīņā ir būtiska loma, kaut arī būtiski ir tas, lai skolās iemācītā tolerance un cieņa pret citiem netiktu aizmirsta, jo drūmā ikdienas realitāte, politiķi un mediji māca ko citu.