Foto: E. Rudzītis © AFI

Stiprāka Eiropa nozīmē vairāk integrētu Eiropu. Kāpēc mēs neejam šo ceļu? Mēs nevaram vienoties par virzienu, kādā Savienībai jādodas. Lēmuma trūkums pašreiz aptur Eiropu, jo trūkst vienprātības, viena valsts var apturēt jebkuru soli. Tāpēc es rosinu virzīties uz priekšu kopā ar tām valstīm, kas to vēlas.

Par ES nākotnes attīstības iespējām diskutē Belģijas premjerministrs Gijs Verhofstads, LR ārlietu ministrs Dr. Artis Pabriks, ES komisāre a.D., Eiropas Kustības Latvijā valdes locekle Sandra Kalniete, Lietuvas politiskais analītiķis Mindaugas Jurkinas, Eiropas Parlamenta deputāts Valdis Dombrovskis. Diskusiju vada prof. Žaneta Ozoliņa, LU profesore, Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja.

Gijs Verhofstads, Beļģijas Karalistes Ministru Prezidents: Ne tikai Eiropa mainījusies aizvadītajos gados, mainās visa pasaule. Pakāpeniski pārejam no tā, ko saucu par vienpolāru pasauli, uz daudzpolāru pasauli. Aizvadītajos piecpadsmit gados Amerikas Savienotās Valstis (ASV) bija vienīgā lielvara, bet tagad mēs redzam jaunu lielvaru veidošanos: Ķīna, Indija un, protams, Japāna. Jautājums ir, vai Eiropa ieņems cerēto vietu šajā daudzpolārajā pasaulē, vai arī mēs atkal kļūsim atkarīgi no citām lielvarām, kā tas bieži bijis pagātnē, vai arī piekritīsim spēlēt otrās lomas.

Cilvēki nevēlas vāju Eiropu, kas ir nespējīga iestāties par savām vērtībām. Viņi nevēlas redzēt novājinātu Eiropu, kas pieļauj ekonomikas lejupslīdi. Ko cilvēki vēlas? Viņi vēlas enerģisku Eiropu, kas spējīga rīkoties, samazināt bezdarbu, nabadzību un krītošu konkurētspēju. Eiropu, kas spēj uzrunāt pasauli vienā balsī un rīkoties, kad nepieciešams. Mēs nevaram ilgāk atļauties apgrūtināt ASV, atkal aicinot palīdzēt konfliktā, kas izcēlies mūsu vecajā kontinentā. Ja mēs vēlamies izdzīvot kā balss globālajā pasaulē un ja mēs gribam skatīties nākotnē, mums nepieciešama stiprāka Eiropa. Un stiprāka Eiropa nozīmē vairāk integrētu Eiropu.

Kāpēc mēs neejam šo ceļu? Atbilde ir vienkārša – mēs nevaram vienoties par virzienu, kādā Savienībai jādodas. Daži vēlas ne vairāk kā brīvās tirdzniecības apgabalu, kamēr citi vēlas pārveidot ES par īstu politisku savienību. Daži vēlas valstu konfederāciju, citi dod priekšroku federācijai. Būtībā šī izvēle ES iekšienē nekad nav izdarīta. Lēmuma trūkums pašreiz aptur Eiropu, jo trūkst vienprātības, viena valsts var apturēt jebkuru soli. Un Konstitūcija būs risinājums šai aizturei, paralīzei. Tad Savienība būs efektīvāka, bet arī pārredzamāka un demokrātiskāka.

Bet vairākums cilvēku divās ES dibinātājvalstīs (Francijā un Nīderlandē) balsoja nē, un, rezultātā, citās dalībvalstīs tika apturēts ratifikācijas process. Es domāju, ka apturēt tālāku integrāciju būtu ļoti netaisni pret visām valstīm, kas jau ratificējušas Līgumu par konstitūciju Eiropai vai joprojām pie tā strādā. Es domāju, ka ir tikai viena droša iespēja – virzīties uz priekšu.

Tiem, kas ir nobāzuši konstitūciju atvilknē, ir jāatsāk ratifikācijas procedūras. Faktiski mēs par to vienojāmies, kad pieņēmām lēmumu par Līgumu par konstitūciju Eiropai, pievienojot deklarāciju, kurā teikts: ja četras piektdaļas dalībvalstu ratificējušas Konstitūciju un viena vai vairākas dalībvalstis ir grūtībās, lieta tālāk tiks risināta ES Padomē. Ar četru piektdaļu dalībvalstu atbalstu ir iespējams, lai izveidotos jauna situācija, situācija, kas paver jaunas iespējas.

Ja stiprākas, vairāk integrētas, faktiski federālas Eiropas attīstība ir iespējama, esot visām divdesmit piecām dalībvalstīm kopā, šāda kopēja pieeja ir pelnījusi būt prioritāra. Bet, ja tas nav iespējams, nav attaisnojuma nerīkoties un gaidīt atrisinājumu gadiem. Tāpēc es rosinu virzīties uz priekšu arī tām valstīm, kas to vēlas.

Artis Pabriks, Latvijas Republikas ārlietu ministrs: Man ES atgādina bērnībā dzirdētu pasaku par ceļinieku, kurš iet savu ceļu un nonāk krustcelēs. Viens ceļš ved pa labi, viens – pa kreisi, viens – taisni. ES patlaban šķiet ir kā šis pagurušais ceļinieks, kurš ir apsēdies uz šī akmens un atbalstījis galvu droši vien uz kreisās rokas un domā, kur iet tālāk.

Šodien mēs domājam par ES nākotni, lai apturētu pagrimumu vai paliktu vismaz tikpat konkurētspējīgi. Kur slēpjas problēmas un izaicinājumi? Mēs visi zinām, ka mēs gribam dzīvot labākā, bagātākā, spēcīgākā un efektīvākā Eiropā. Tas ir viens no izaicinājumiem. Vai mēs varam to sasniegt, saglabājot esošo, kas ne vienmēr ir konkurētspējīgs, vai izdomāt kaut ko jaunu?

Otra lieta, uz kuru mēs neesam atbildējuši, ir jautājums, kā, ejot uz priekšu un redzot ES konkurētspējīgāku politiski, kulturāli un ekonomiski, mēs spēsim šīs intereses savienot ar nacionālu valstu interesēm? Kā mēs vienlaikus varam padarīt Latviju bagātāku, spēcīgāku un ietekmīgāku, tajā pašā laikā padarot arī ES bagātāku, spēcīgāku un ietekmīgāku?

Sandra Kalniete, Eiropas Kustības Latvijā valdes locekle: Idejas par politisku Eiropu ar politisku kodolu, manuprāt, ir viena no centrālajām ES idejām arī Verhofstada kunga skatījumā, taču es neesmu droša, ka pat ES dibinātājvalstis tam šodien ir gatavas. Konventā vismaz sešpadsmit dalībvalstu pārstāvji iestājās pret mēģinājumiem politiski tuvināt Eiropu federācijas vai konfederācijas idejai pret Eiropas Savienotajām Valstīm. Vēl asākus iebildumus es dzirdēju Starpvaldību konferencē no valdību delegāciju puses, un es nedomāju, ka šajā ziņā kaut kas būtiski mainījies.

Manuprāt, Eiropas tautas ir vēl mazāk gatavas tam, jo bailes no svešā jeb bailes no tālākas ES paplašināšanās bija viens no motīviem franču, holandiešu nē balsojumā, tā pasvītrojot šo sociālpsiholoģisko vajadzību, neatdot neko vairāk no savas pašreizējās suverenitātes. Protams, politiķiem un politologiem patīk atgādināt, ka, tāpat kā savulaik Francijas un Vācijas samierināšanās deva impulsu integrācijai tālākajās desmitgadēs, tā arī kodols šobrīd varētu dot impulsu.

Mans skatījums nav tik optimistisks. Domāju tā būtu kļūda uzskatīt, ka dažādu ātrumu Eiropa būtu atrisinājums patreizējām grūtībām. Politiska kodola un dažādu ātrumu Eiropas veidošanās var vājināt ES iekšēji un ārēji, jo tas nenostiprinās ES vienotību, ko mēs visi vēlamies. Es pat uzdrošinātos teikt, ka kodola Eiropas koncepts man atgādina kaut ko no mūsu kontinenta pagātnes, kad tajā pastāvēja vairākas valstu grupas. Es domāju, ka tas pat varētu būt bīstams scenārijs Eiropas attīstībai, un, ja mēs to nenovērsīsim, tas varētu novest pat pie trīs dažādu valstu grupu izveidošanās Eiropā.

Pirmā būtu politiskā kodola grupa, ko veidotu ES dibinātājvalstis kopā ar dažām citām valstīm. Tad būtu otrā vai pat trešā ātruma grupas valstis, no kurām daļa pastiprināti orientētos uz ASV, kā arī mēs nevaram runāt par Eiropu bez Krievijas un tās satelītvalstīm, kas atrodas mums kaimiņos.

Manuprāt, šāda attīstība izvirza arī vairākus jautājumus. Piemēram, kādu ES izveidos kopējo ārējo un drošības politiku. Vai arī tā kļūs par vadošās kodola grupas ekskluzīvu kompetenci? Vai dažādu ātrumu Eiropa spēs uzņemties globālu lomu, ko no mums sagaida eiropieši, un vai tas palielinās ES globālo konkurētspēju? Vai dažādu ātrumu Eiropa spēs kļūt par vienlīdzīgu ASV partneri globālos jautājumos? Vai ES spēs izveidot vienotu politiku attiecībās ar kaimiņvalstīm?

Manas atbildes nav optimistiskas. Runājot par kopējo ārējo un drošības politiku, es domāju, ka divdesmit piecu valstu ietvarā tā kļūs neiespējama, jo tā pamazām pārvērtīsies par politiskā kodola grupas valstu politiku, pat ja kodola grupas valstīm būs vieglāk vienoties par saskanīgiem lēmumiem, manuprāt, pārējās dalībvalstis no šiem lēmumiem negūs. Pastāv arī iespēja, ka kodolā neesošās valstis varētu tikt eksponētas pretrunām, kādas varētu rasties starp kodola valstīm un citiem pasaules smagsvariem.

Runājot par to, vai politiskā kodola attīstības modelis stiprinās vai vājinās Eiropu kā globālu spēlētāju, es teiktu, ka vājinās, jo vājinās ES konkurētspēju, Eiropas kopienu lomu un veicinās unilaterālisma (vienpusējības) tendenču nostiprināšanos. Mēs visi zinām, ka Eiropas spēks ir dalībvalstu resursu sintēzē. Spēcīgas valstis kopā veido vienotu, spēcīgu Eiropu. Tāpēc svarīgs ir solidaritātes princips, kas palīdz izlīdzināt dalībvalstu attīstību un vājākos tuvina spēcīgākajiem.

Manuprāt, aicinājums veidot politisku Eiropu, neatrisinās attīstības grūtības, kādās dažas dalībvalstis pašlaik atrodas. Un tas arī nenovērsīs ES pakāpeniskās lomas mazināšanos Ķīnas, Indijas un citu valstu spēkā pieņemšanās laikā. Atbilde globalizācijas spiedienam vispirms ir rodama attīstībā un ES dalībvalstu un tautu spējā vienoties par nepopulārām un sociālām reformām, kas dotu jaunu attīstības impulsu pašām dalībvalstīm un ietekmētu ES kopumā.

Lisabonas stratēģija nedarbojas, pakalpojumi nav liberalizēti, kopīgās iekšlietu politikas nevedas, vienošanās par kopīgu enerģijas politiku iet kā pa celmiem. Kopējā lauksaimniecības un lauku attīstības politika vēl arvien apēd četrdesmit procentus no ES budžeta. Un tāpēc man ir šaubas, ka politiskā kodola izveidošana radītu labvēlīgākus apstākļus, lai risinātu šos jautājumus citādāk, nekā mēs tos esam risinājuši līdz šim.

Mindaugas Jurkinas, Lietuvas politiskais analītiķis: Eiropa tagad ir krustcelēs, un tas nav tikai Eiropas Konstitūcijas dēļ, kas atrodas komas stāvoklī.

Eiropai ir daudzas problēmas: globalizācija un novecojoša sabiedrība, neveiksmīga kopējā ārlietu un drošības politika, jauno dalībvalstu hipokritiskā uzvedība, grīļīgās transatlantiskās attiecības, jaunā kaimiņu politika u.c.

Verhofstada kungs pieder pie federālistiem un funkcionālistiem, kas tiecas pēc vienotības, kā teicis Vinstons Čērčils, pēc Eiropas Savienotajām Valstīm. Es piederu pie citas nometnes – pie starpvaldību metodes piekritējiem, kas saka, ka nacionālās intereses ved iedzīvotājus, ved ES valstu politiķus.

Divas atšķirīgas idejas. Kas ir svarīgāk? Vai svarīgāka ir eiropeiskā identitāte, vai tās ir nacionālās intereses? Daži saka, ka, ja jūs vēlaties redzēt ES kā dalībnieku starptautiskajā politikā, tam nepieciešama Eiropas identitāte. Vai mums ir Eiropas identitāte? Es nedomāju: paskatīsimies uz vēlētāju aktivitāti Eiropas Parlamenta vēlēšanās, paraudzīsimies uz debatēm Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņā. Šīs debates ir pārpludinātas ar nacionālajiem jautājumiem. Kamēr nacionālās intereses būs dominējošās nacionālajās politiskajās dienas kārtībās, tikmēr būs sadursmes, pārrunas un kolīzijas par nacionālajām interesēm. Tāpēc starpvaldību metode, kas vieno Eiropu, ir daudz tuvāka realitātei.

Ja pievēršamies ārējiem izaicinājumiem, viens no tiem ir lēmums par robežām. Es zinu, tas ir politiski ļoti jūtīgs jautājums. Visi no mums saka, mēs esam par Eiropas paplašināšanu. Lielākā daļa Baltijas valstu iedzīvotāju nez vai var atļauties ES paplašināšanos tuvākajā nākotnē, desmit gados. ES ir jāredz, kā tā spēj strādāt ar divdesmit piecām, drīz jau divdesmit septiņām dalībvalstīm. Koalīciju veidošanās, kaulēšanās, ja tas viss strādā, ja mēs vienojamies par pozīcijām, ja veidojas Eiropas identitātes māja, tad apvienošanās process notiek. Ja nē, mums jānosaka robežas.

Otrkārt, es joprojām redzu lielu liekulību veco un jauno valstu vienādajās tiesībās. Ja vēlaties runāt par vienotu Eiropu, vispirms ir jārunā par tiesību vienādošanu. Sāksim ar zemniekiem, ne tikai Polijas zemniekiem, bet arī zemniekiem citās valstīs, kuri saņem mazākas subsīdijas, salīdzinot ar vecajām dalībvalstīm. Ja tas tiešām ir par vienotu Eiropu, tad nepieciešama patiesi brīva preču, kapitāla, pakalpojumu un darbaspēka kustība.

G.Verhofstads: Ja mēs vēlamies ES, kurā katra valsts var spēlēt tās lomu, un ja mēs gribam izvairīties no tieša kara starp lielajām valstīm, starp mazajām valstīm, kuras domā, ka viņas ir lielas, mums jāpievēršas tā sauktajai kopienas metodei. Starpvaldību metodē notiek tas pats, kas notiek G6[1] – iekšlietu padomē. Kas notiek iekšlietās – starpvaldību pieeja! Vai tā ir ES, kas nolemj? Nē, tas ir Spānijas, Francijas, Vācijas, Apvienotās Karalistes, Itālijas un Polijas iekšlietu ministri. Viņi nolemj Lietuvas un Beļģijas vietā. Viņi saka – mēs ejam uz priekšu, mēs esam lielas valstis, mums vajag vest Eiropu.

Starpvaldību metode nozīmē – lielās valstis ved Eiropu. Kopienas metodē vidējām un nelielām valstīm ir iespēja, ko teikt, kamēr starpvaldību metodē viņām nav nekas sakāms. Tā ir atšķirība, un tas ir iemesls, kāpēc no 1958. gada tiek jautāts Francijai un Vācijai, lai tās pieņem kopienas metodi.

Eiropas Komisija ir skaidra kopienas metodes izpausme, arī Eiropas Parlaments ir augošās Eiropas demokrātijas izpausme. Varbūt ir demokrātija atsevišķi ņemtās valstīs – Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Francijā un Spānijā, bet nav vienota Eiropas demokrātija, kāda tā ir Eiropas Parlamentā, Eiropas Komisijā, ierosinot dažādus priekšlikumus. Problēmas ES iekšienē šodien ir starpvaldību pieejas problēmas un vienprātības nepieciešamības problēmas.

Vienprātība un starpvaldību pieeja ir kā dvīņi. Starpvaldību pieejā vienprātība ir nepieciešama, jo divdesmit septiņu valstu apvienībā jebkura valsts var uzlikt veto, bloķēt, iejaukties. Ja mēs gribam ES, kas strādā, aizmirstiet starpvaldību pieeju un vienprātību. Un, iesim tālāk, ar Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un vienprātības likuma zaudēšanu ES iekšienē. Tas ir viens no Konstitūcijas mērķiem, joprojām ar dažās jomās paredzētu vienprātību, bet tas ir nepieciešams.

ES jābūt arī Rietumbalkānu valstīm, citādi mēs nevaram būt pārliecināti, ka atkal nebūs kara Bosnijā, problēmas Kosovā un problēmas starp Melnkalni un Serbiju. Ja gribam, lai Balkānos būtu miers, mums jādara tas pats, kas tika darīts ar Portugāli, Spāniju, Grieķiju, tas ir, jāieliek viņus Eiropas ģimenē. Mums būs vairāk nekā trīsdesmit valstis. Kā tikt galā, ja netiek veidota kopēja Kopienas metode ar Komisiju, kurā katra valsts, ne tikai lielās, var dot ieguldījumu?

1954. gadā eiropieši gribēja izveidot Eiropas Aizsardzības Kopienu, un tas bija Francijas parlaments, kas nobalsoja pret. Ko darīja Žans Monē? Viņš nesāka pārdomu periodu, sabiedriskās aptaujas, darba grupu izveidi. Nē, viņš radīja organizāciju, uz kuras pamata 1957. gadā tika izveidota Eiropas Ekonomiskā Kopiena. Tā kā Eiropas valstis nebija spējīgas sākt ar Eiropas aizsardzību, tika sākts no citas puses.

Tagad mums jādara tas pats. Mums nav jābaidās un jāuztraucas – kas nu tagad notiks, mums neveicās ar Konstitūciju. Nē! Mums jāiet tālāk par to. Tas, kas ir noticis, nav iemesls tam, lai mēs apstātos.

Nē Francijā un Nīderlandē nebija nē Eiropai, tas bija nē faktam, ka Eiropai nav skaidras atbildes globalizācijai.

Valdis Dombrovskis, Eiropas Parlamenta deputāts: Runājot par jautājumu, kur ES būtu jāvirzās – federālisma vai starpvaldību Eiropas virzienā – mēs dzirdējām Beļģijas premjerministra argumentus par virzību federālisma virzienā, pieminot arī Eiropas Parlamentu (EP) kā institūciju, kas ir viena no federālisma iemiesotājām. Tā kā pats esmu EP deputāts, līdz ar to labi zinu, kā šī iestāde funkcionē.

Jo jūtīgāks un būtiskāks jautājums tiek izskatīts, jo vairāk debatēs dominē nacionālās intereses. Vairumā gadījumā jautājumi tiešām tiek izskatīti tā, kā izlemj politiskās grupas. Bet tiklīdz nonākam līdz kādam būtiskam finansiālam jautājumam, tas balstīts nacionālajās interesēs. Tā notika arī ar Pakalpojumu direktīvu – vecās dalībvalstis izveidoja kompromisu un pārbalsoja jaunās dalībvalstis.

Žaneta Ozoliņa, Latvijas Universitātes profesore: Vai iespējams panākt ekonomiski stipru, pasaules tirgū konkurētspējīgu un politiski vienotu Eiropu, nepanākot vienotu izpratni par sociāli-ekonomisko modeli. Jau šobrīd ir skaidri redzama tendence, ka Ķīnas un ASV ekonomika attīstās dinamiskāk, vai piekrītat, ka liberāls tirgus modelis ir optimāla atbilde Eiropas problēmām?

S.Kalniete: Mani iebildumi pret politiskā kodola veidošanos ir, ka tas veidotos uz ES Padomes bāzes. Ja tuvināšanās notiek uz Kopienas metodes pamata, ar Eiropas Komisijas dalību, to es redzētu kā vienīgo ceļu, jo līdz šim tieši ES Padome bijusi tā, kas pierādījusi savu nespēju lemt, un, otrkārt, kuras ietvarā arī mazākajām valstīm ir pamatotas bažas par lielāko valstu diktātu.

_____________________________

[1] Francijas iekšlietu ministra un prezidenta kandidāta Sarkozī priekšlikums izveidot G6 – Vācija, Apvienotā Karaliste, Francija, Polija, Spānija, Itālija.

Eiropas Kustība Latvijā sadarbībā ar Beļģijas Karalistes vēstniecību Rīgā un LR Ārlietu ministriju 2006.gada 6.jūnijā rīkotā diskusija “Eiropas nākotne krustcelēs”. Diskusiju atbalsta Eiropas Savienības informācijas aģentūra.

Pilns teksta atšifrējums pieejams Eiropas Kustības Latvijā mājaslapā: www.eiropaskustiba.lv