Foto: Vicki & Chuck Rogers

Pēc tiesas sprieduma aizliegtā seksuālo minoritāšu gājiena lietā iestādēm būs grūtāk ierobežot pulcēšanos, aizbildinoties ar nekonkrētiem drošības apsvērumiem.

Pusotru gadu pēc pretrunīgi vērtētajiem notikumiem ap Rīgas praidu –2006 [1], tiesa ir pateikusi galavārdu — Rīgas domei nebija tiesiska pamata neatļaut seksuālo minoritāšu gājienu. Augstākās tiesas Senāta 2007.gada 15.novembra spriedums ir nozīmīgs gan tādēļ, ka tiesu praksē nostiprina būtiskas atziņas saistībā ar pulcēšanās brīvības izmantošanu, gan tādēļ, ka ir publiski pasludināts un pieejams, līdz ar to norauj slepenības masku ierobežojumu izvērtējumam pēc būtības konkrētajā lietā[2], jo citē un vērtē arī apelācijas instances spriedumā secināto.

Būtiska Augstākās tiesas sprieduma vērtība ir tā, ka Latvijas tiesu praksē līdztekus Satversmes tiesas spriedumam[3] ir nostiprināti pamatprincipi, kas jāievēro, aizsargājot personu pulcēšanās brīvību, kas garantēta Satversmē un ir viena no demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtībām. Un šie principi ir attiecināmi uz jebkuru pulcēšanos un ar to saistītiem amatpersonu lēmumiem, vai tas būtu praids, pensionāru pikets, zaļo protesta akcija vai tautas demonstrācija.

Pirmkārt, ierobežot tiesības iespējams tikai leģitīma mērķa labad un samērīgi ar šo mērķi. Tiesa uzsver, ka: „Ievērojot pamattiesību (tajā skaitā, pulcēšanās brīvības) īpašo vērtību un nozīmi, iestādei ir īpaši rūpīgi jāizvērtē, vai konkrētā tiesība konkrētajos apstākļos ir ierobežojama. (..) Ja pamattiesības ierobežojums tomēr ir nepieciešams, jāraugās, lai pamattiesības izmantošana netiek liegta vispār, bet ir realizējama, ievērojot nosacījumus, kas pilnā mērā varētu arī neatbilst ierobežotās personas sākotnējai iecerei.”

Otrkārt, valstij ir arī pienākums aizsargāt pulcēšanās dalībniekus un veikt visas nepieciešamās darbības, lai tie netiktu traucēti un lai apdraudējums tiktu novērsts. Tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību komisiju, atzīst — realizējot pulcēšanās brīvību, kas ir saistīta ar mazākuma iedzīvotāju grupu atšķirīgu ideju un uzskatu paušanu, ir sagaidāmas citādi domājošas sabiedrības daļas pretreakcijas. Līdz ar to sabiedrības drošības vai citu cilvēku tiesību apdraudējuma iespējamība pati par sevi nevar liegt pulcēšanās tiesības izmantošanu. Apstāklis, ka ir iespējama vardarbīga pretdarbība (vardarbīgas atbildes demonstrācijas) vai pastāv ekstrēmistu ar vardarbīgiem nolūkiem iejaukšanās iespējamība, pats par sevi nevar atņemt šīs tiesības[4].

Iestādēm ir tiesības izvirzīt nosacījumus, kas kalpo sabiedrības drošībai un gājiena dalībnieku, kā arī citu cilvēku tiesību nodrošināšanai, un tām ir arī tiesības gājiena organizatoriem sniegt ieteikumus. Tomēr iestāde nedrīkst noteikt vispārējus ierobežojumus, kuri jau paši par sevi liedz izmantot pamattiesību. Apgabaltiesa kritiski vērtē pašvaldības policijas izteiktos kritērijus gājiena rīkošanai, proti, ārpus pilsētas centra, nožogotā vai norobežotā teritorijā, neradot satiksmes ierobežojumus, lai tuvumā nebūtu daudzstāvu ēku, jo tie neļauj gājienu rīkot vietā, kur var tikt sasniegts tā mērķis, t.i., gājiena dalībnieku ideju un uzskatu paušana pārējai sabiedrībai. Tiesas ieskatā šāds noteikumu kopums liedz jebkad īstenot pulcēšanās brīvību atbilstoši tās jēgai, būtībai un mērķim, jo pulcēšanās tiesība tādējādi tiek faktiski atņemta. Diemžēl Latvijā jau ir bijusi šāda nedemokrātiska prakse, ka, piemēram, ASV prezidenta Džordža Buša vizītes laikā piketētājiem bija atļauts pulcēties tikai Mežaparkā.

Treškārt, tiesa dod ievirzes, kā būtu jāvērtē tiesību ierobežojumi sabiedrības drošības labad. Tas ir interesants un svarīgs jautājums gan tādēļ, ka Latvijā ir izteikta tendence šādās lietās ierobežojumu motivāciju slēpt slepenības un pat valsts noslēpuma aizsegā, kas liedz plašākai sabiedrībai vērtēt ierobežojumu samērību un izteikt savu attieksmi, gan tādēļ, ka drošības apdraudējumu ir objektīvi grūti precīzi novērtēt.

Šajā lietā tiesa ļoti konkrēti un objektīvi vērtē policijas iestāžu minētos drošības argumentus un apdraudējuma prognozes, un secina, ka tie izteikti pieņēmumu formā vai arī tikai ietver informāciju par sabiedrības daļas atšķirīgiem viedokļiem un negatīvo attieksmi. Tiesa uzskata, ka tādi argumenti, kā iespējami lieli cilvēku pūļi, cilvēku iespējama rīcība, aizvainojošu vārdu izkliegšana, dažādu priekšmetu mešana, nav pietiekami, lai atzītu, ka pastāv reāls apdraudējums sabiedrības drošībai un citu cilvēku tiesībām (veselībai, dzīvībai, mantai). Būtisks secinājums, kas būtu jāņem vērā iestādēm, ir, ka „pulcēšanās tiesības ierobežošanas pamatā nevar būt jebkura saņemtā informācija par iespējamu pretdarbību, tajā skaitā, fizisku. Pretējā gadījumā iespējama situācija, ka pretēji domājoša sabiedrības daļa (arī atsevišķi cilvēki) jebkurā gadījumā, izplatot šādu informāciju, var panākt sev vēlamu citu cilvēku pulcēšanās tiesības ierobežošanu.”

Vēl viens svarīgs aspekts saistībā ar drošības apsvērumiem ir tas, ka atbildīgajām iestādēm ir jāizvērtē vai bija iespējams novērst policijas norādītās sagaidāmās nekārtības un apdraudējumu gājiena laikā. Šajā lietā tiesa secina, ka ne Rīgas dome, ne policijas iestādes nav vērtējušas, kādi un cik apjomīgi pasākumi būtu veicami apdraudējuma novēršanai un cik daudz resursu tas prasītu. Līdz ar to nebija iespējams vērtēt, cik samērīgi un saprātīgi būtu šos resursus tērēt.

Augstākās tiesas Senāts kā būtisku trūkumu uzsver arī to, ka Rīgas dome nav izvērtējusi jautājumu par pulcēšanās tiesību mazāk ierobežojoša lēmuma pieņemšanu, apspriežot izmaiņas gājiena maršrutā, vietā un laikā.

Neskatoties uz to, ka lietā vērtētie lēmumi ir pieņemti pirms likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” grozījumiem, un šobrīd ir cita kārtība pulcēšanās norisei un iespējamo aizliegumu noteikšanai, spriedumā noteiktās atziņas ir praktiski nozīmīgas turpmākai Satversmes un likuma interpretācijai. Pēc šī sprieduma iestādēm būs sarežģītāk ierobežot pulcēšanās aktivitātes, aizbildinoties ar nekonkrētiem drošības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanas apsvērumiem, kā tas mēdz notikt, arī saistībā ar 16.martu vai augstu amatpersonu vizītēm.

Demokrātiskā valstī nevajadzētu baidīties no cilvēku pulcēšanās, vai tā notiktu viņu sociālo vai politisko tiesību aizstāvībai vai jebkuru, arī mazākuma, viedokļu paušanai un saskatīt tajā tikai draudus, nekārtības, provokācijas vai nelojalitāti. Tās ir ikviena cilvēka pamattiesības, kas tam piemīt neatkarīgi no valsts iestāžu atļaujām. Valsts tās var ierobežot tikai tad un tik lielā apmērā, cik tas absolūti nepieciešams sabiedrības interesēs.

__________________________

[1] 2006.gada 19.jūlijā Rīgas domes atbildīgā komisija atteica saskaņot Apvienības Mozaīka, biedrības Rīgas Praids un organizācijas ILGA Latvija pieteiktā gājiena rīkošanu 2006.gada 22.jūlijā. Šo lēmumu Mozaīka pārsūdzēja Administratīvajā rajona tiesā, taču ar 2006.gada 21.jūlija spriedumu pieteikums tika noraidīts. Gājiens nenotika. Notika pasākums slēgtās telpās, taču dodoties ārā no tā, dalībnieki tika aizskarti un apmētāti ar mēsliem, kam sekoja ļoti vāja policijas reakcija. Savukārt nākamajā tiesu instancē Administratīvā apgabaltiesa 2007.gada 12.aprīlī atzina par prettiesisku Rīgas domes atteikumu 2006.gada 22.jūlijā atļaut seksuālo minoritāšu gājienu Izskatot Rīgas domes iesniegto kasācijas sūdzību, Augstākās tiesas Senāts 2007.gada 15.novembrī atstāja spēkā Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, pievienojot papildus argumentāciju.

[2] Pilns Administratīvās apgabaltiesas 12.04.2007.g. sprieduma teksts nav publiski pieejams, jo tika pieņemts slēgtā tiesas sēdē.

[3] Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2006-03-0106

[4] Lēmums lietā Christians against Racism and Fascism v. the United Kingdom (Nr.8440/78, 4.§).