Foto: N.Mežiņš © AFI

Ko īsti nozīmē “inovācija”? Vai par inovatīvu uzņēmumu var uzskatīt visus uzņēmumus, kas ieviesuši jaunas tehnoloģijas? Vai arī inovatīvs uzņēmums ir tāds, kas jaunu, konkurētspējīgu ideju pārvērš produktā?

Diskusijā piedalās Ekonomikas ministrijas Uzņēmējdarbības un rūpniecības departamenta direktore Astrīda Burka, Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības eksperte Marina Paņkova, Latvijas Tehnoloģiskā centra direktors Jānis Stabulnieks, a/s “Grindeks” valdes priekšsēdētājs Valdis Jākobsons, Zinātņu Akadēmijas loceklis un Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš. Diskusiju vada žurnālists un biznesa augstskolas “Turība” komunikācijas zinātņu katedras vadītājs Ainārs Dimants

Par inovācijām ir jārunā divos līmeņos. Pirmkārt, ko valsts var darīt, aicinot runāt izpildvaras pārstāvjus, un, otrkārt, ko mēs katrs varam darīt un dot gan Eiropai, gan Lisabonas stratēģijai, respektīvi, ekonomiskajam pieaugumam un nodarbinātības īstenošanai uzņēmuma un atsevišķa cilvēka uztveres un darbības līmenī.

Astrīda Burka: Viens no Latvijas Nacionālās Lisabonas programmas 2005.-2008.gadam pieciem galvenajiem uzdevumiem ir zināšanu inovāciju stimulēšana. Kāpēc inovācijas būtu jāstimulē?

Atbilde ir pavisam vienkārša. Kopējais finansējums pētniecībai un attīstībai Latvijā 2004. gadā bija 0,42 procenti no iekšzemes kopprodukta (IKP). Salīdzinājumam, Eiropas Savienības (ES) vecajās valstīs šis rādītājs bija 1,99 procenti, bet ES 25 dalībvalstīs vidēji 1,93 procenti. Tur privātais sektors no šī apjoma aizņēma tikai vienu piekto daļu.

Kas mums būtu jādara, lai novērstu šo disproporciju un lai pieaugtu pētniecībai un attīstībai domātais privātais un valsts finansējums? Kādi šobrīd ir Ekonomikas ministrijas galvenie uzdevumi un kas būtu jādara saistībā ar inovāciju atbalsta struktūru izveidi un atbalsta programmu izstrādi šinī jomā?

A.Burka: Ekonomikas ministrija 2005.gada budžeta grozījumos pirmo reizi saņēma 240 tūkstošus latu inovāciju atbalstam. 2006.gada budžetā šim mērķim paredzēti trīs miljoni latu.

Šobrīd tiek pilnveidotas esošās valsts atbalsta programmas. Īpaši tiek atbalstīta jaunu produktu un tehnoloģiju attīstība, lai nākošajā plānošanas periodā varētu atbalstīt projektus, kas paredz ne tikai idejas, bet arī to izstrādi un komercializāciju. Valsts sekretāru sanāksmē izsludināti divi Ministru Kabineta noteikumu projekti. Viens ir par tehnoloģiju inkubatora programmu[1], bet otrs – par kompetences centra izveidi[2].

Šī gada pirmajā pusgadā paredzēts izveidot tehnoloģiju aģentūru, kuras galvenais uzdevums būtu sekmēt privātā sektora investīciju piesaisti lietišķai pētniecībai, koordinēt tehnoloģiju pārnesi un nodrošināt sekmīgo pētniecības rezultātu ieviešanu praksē. Arī no struktūrfondu līdzekļiem nākamajā plānošanas periodā no 2007. līdz 2013.gadam inovācijām paredzēts piesaistīt 400 miljonus eiro.

Tātad paredzēts ieguldīt daudz naudas. Kādi rezultāti tiek gaidīti?

A.Burka: Pašlaik no visiem uzņēmumiem tikai 19 procenti ir inovatīvi uzņēmumi. Mēs ceram, ka šis rādītājs varētu būt tuvu 50 procentiem. Līdz ar to prognozējam, ka augstas tehnoloģijas produktu īpatsvars no saražotās produkcijas vairs nebūs 5 procenti, kā tas ir pašlaik, bet būs vismaz 25 procenti un vairāk.

Kāpēc valstij jāatbalsta uzņēmēji?

A.Burka: Līdz šim valsts uzņēmējus atbalstījusi maz. Tikai sākot ar pagājušā gada beigām valsts pirmo reizi atbalsta aktivitātes, kas saistītas ar inovācijām uzņēmumos. Mūsu mērķis ir panākt, lai veidotos ciešāka saikne starp zinātniekiem un uzņēmējiem. Pašreiz tiek sperti tikai pirmie soļi, lai veicinātu sadarbību. Rezultātam vajadzētu būt zinātnieku ideju pārvēršana konkrētā produktā, kas tiek pieprasīts tirgū. Tā rezultātā pieaugs mūsu produktu eksportspēja un līdz ar to arī labklājības līmenis valstī.

Cik uzņēmēji ir gatavi inovācijām? Vai viņi ir gatavi ne tikai saņemt naudu, bet inovatīvas idejas arī realizēt – pārvērst produktos?

Marina Paņkova: Pastāv dažādi rosināšanas centri, inovāciju tehnoloģiju centri, bet, pajautājot uzņēmējam, vai viņš zina, kurā iestādē būtu jāgriežas, lai saņemtu atbalstu un uzzinātu par inovācijām, lielākā daļa atbildētu, ka nezina. Tādas iestādes, kura dotu uzņēmējiem visa veida informāciju par inovācijām, nav. Tā ir joma, kurā būtu nepieciešams valsts atbalsts.

Latvijā dominē mazie un vidējie uzņēmumi. Tie veido 99 procentus no uzņēmumu kopskaita. Tieši uz šiem uzņēmumiem jābūt orientētam valsts atbalstam, jo bieži vien mazie un vidējie uzņēmumi vairāk domā par izdzīvošanu, nevis par attīstību inovatīvo produktu ražošanā un izveidē.

Nacionālajā līmenī īpaša uzmanība jāpievērš izglītības jautājumiem. Jāsāk ar pamatizglītību, vidējo un profesionālo izglītību un arī mācībspēku sagatavošanu. Lai izglītība būtu produktīva un būtu par pamatu inovāciju attīstībai, jābūt pietiekamai infrastruktūrai.

Gan sabiedrībai kopumā, gan uzņēmēju vidū pietrūkst izpratnes par to, ko nozīmē inovācija. Dažādās valstīs ar inovācijām tiek saprastas dažādas lietas. Bet izpratne par to, ko nozīmē būt radošam un kā var savus jaunatklājumus, jaunās idejas izmantot un pēc tam veidot vērtīgus produktus, ir ļoti nozīmīga.

A.Burka: Man grūti piekrist, ka nav iestādes, kas nodarbotos ar uzņēmēju informēšanu par inovatīvajām aktivitātēm.

Pirmkārt, izstrādājot jebkuru dokumentu, notiek cieša sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām – nozaru asociācijām, tautsaimniecības padomi, mazo un vidējo uzņēmumu un amatniecības padomi, kurā pārstāvētas vairāk nekā 20 nevalstiskās organizācijas. Katrs dokuments tiek izskatīts ikmēneša tautsaimniecības padomes sēdēs. Mēs rīkojam seminārus reģionos, kur uzņēmējus informē par iespēju pieteikties projektiem. Ir izveidota arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, kur uzņēmēji var saņemt informāciju. Mēs turpinām informēt un izglītot mūsu uzņēmējus un plānojam to darīt arvien vairāk.

Lai diskusiju ievirzītu rezultatīvākā gultnē, jāatgriežas pie pamatjautājuma – ko tad īsti nozīmē vārds “inovācija”?

Jānis Stabulnieks: Latvijā vārds “inovācija” bieži tiek pārprasts. Piemēram, mūsu Centrālā statistikas pārvalde par inovatīviem uzskata visus uzņēmumus, kas ieviesuši jaunu tehnoloģiju. Piemēram, arī tipogrāfija, nopērkot jaunu drukājamo mašīnu, kļūst par inovatīvu uzņēmumu, jo tā ir ieviesusi jaunu tehnoloģiju. Bet tas ir absurdi. Inovatīvs uzņēmums ir tāds, kas jaunu konkurētspējīgu ideju pārvērš produktā vai pakalpojumā. To arī varam uzskatīt par inovācijas definīciju. Latvijā šādu uzņēmumu skaits nesniedzas pāri tūkstotim.

Kur var novilkt robežu? Kā noteiksim, kuru uzņēmumu uzskatīt par inovatīvu, kuru nē?

J.Stabulnieks: Ar Izglītības un zinātnes ministrijas atbalstu ir izdots katalogs “Latvijas inovatīvie uzņēmumi 2006”, kura ievadā nodefinēts, kas ir inovatīvs uzņēmums.

Ivars Kalviņš: Mēs varam argumentēt, filozofēt un teikt, ko mēs gribam, bet Statistikas pārvalde noformulējusi, kādu uzņēmumu un produkciju var uzskatīt par inovatīvu.

Vai varat precīzi pateikt, ko Statistikas pārvalde Latvijā uzskata par inovatīvu uzņēmumu?

A.Burka: Apsekojumi tiek veikti, balstoties uz uzņēmēju aptauju rezultātiem, ņemot vērā viņu atbildes uz virkni jautājumiem, vai ir iegādātas jaunas tehnoloģijas, vai tiek ieviesti jauni procesi ražošanā, vai ir jauni produkti, vai fundamentāli uzlabots kāds produkts un ieviests ražošanā.

Tātad inovatīvo produktu sarakstu droši vien nevar apstiprināt, jo nevar paredzēt, kāds konkrētajā gadījumā būs inovatīvais produkts?

J.Stabulnieks: Visā pasaulē par inovatīvu produktu uzskata tādu, ko var patentēt un ar patentu aizsargāt. Viss pārējais ir absolūtas blēņas. Ja uzņēmējs ir nopircis savā uzņēmumā jaunu tehnoloģiju, tas ir jaunievedums tikai dotā uzņēmuma līmenī, bet ne vairāk.

Uldis Lielpēters: Pie inovācijām varētu pieskaitīt arī dizaina paraugus un cita veida intelektuālo īpašumu. Es varu piekrist izteiktajai domai, ka, ja Latvijā piepeši kāds zemnieks sāktu audzēt banānus, tā nebūtu inovācija pēc būtības. Tā būtu banānu audzēšana Latvijā.

J.Stabulnieks: Minstināšanās jeb klejošana pa inovācijas purvu Latvijā ir novedusi pie tā, ka mēs paši vairāk nezinām, ko mēs gribam, un nesaprotam, kas ko nozīmē.

I.Kalviņš: Latvijā būtu nepieciešama jauninājumu politika. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts atbalstītu tos, kuri grib patentēt savus izgudrojumus. Tikai tad tā būtu valsts politika. Šajā jomā valsts politika šobrīd ir tāda, ka valsts uzņēmumiem un valsts iestādēm nav līdzekļu vai fondu, ar kuru palīdzību intelektuālo īpašumu varētu aizsargāt. Tas nozīmē, ka valstij šādas politikas nav.

Uzņēmēja iegādātais vai izņemtais patents dod iespēju aizstāvēt savus ieguldījumus pret konkurentiem. Patentam ir nozīme tikai tad, ja tiek pārnests no izgudrotāja uz ražotāju. Ražotājs nevienu inovāciju nepārņems, ja viņam nebūs aizsardzības. Lai īstu inovāciju realizētu dzīvē, jāiegulda lieli līdzekļi. Neviens to nedarīs, ja pretī nebūs aizsardzības dokumenta, kas nākotnē ļauj saņemt peļņu.

J. Stabulnieks: Kā latviskot jēdzienus “research and innovation” – pētniecība un jauninājums? Nē, mans priekšlikums ir lietot vārdu jaunievedums, nevis jauninājums. Tātad pētniecība un jaunievedums. Jaunievedums ir inovācijas gala rezultāts. Inovācija ir process, kura gala rezultātā top jaunievedums. Pētniecība ir process, tāpat kā kultūra un sports ir process.

Eiropas izpratnē atbalstīt inovāciju un pētniecību nozīmē atbalstīt inovāciju ar visu, ko tas ietver: idejas izstrādāšanu, biznesa inkubēšanu, tehnoloģiju pārnesi, modernas mārketinga metodes, firmas vadības apmācību, valodu zināšanas. Proti, tiek atbalstīts viss līdz brīdim, kamēr tiek radīts pats produkts.

Jūs iesakāt labāk lietot svešvārdu?

J.Stabulnieks: Es iesaku lietot vārdu “inovācija” vienskaitlī. Pētniecības procesā nauda tiek pārvērsta zināšanās. Mēs ieguldām naudu skolās, zinātnē un iegūstam jaunas zināšanas.

Inovācija ir process, kurā mēs paņemam šīs zināšanas un no tām ar patentu vai bez tā “taisām” naudu. Protams, patentētas inovācijas līmenis ir augstāks un drošāks, bet inovāciju definīcijās nekur pasaulē netiek izmantots nosacījums – patents.

“Grindex” ir viens no inovatīviem uzņēmumiem. Kā Jums izdodas inovāciju pārvērst par peļņas avotu?

Valdis Jākobsons: Viens no centrālajiem aspektiem, runājot par inovācijām, ir cilvēki. Ko mēs esam izdarījuši Latvijas neatkarības piecpadsmit gadu laikā? Sākot ar 1990.gadu faktiski iznīcināta izglītības sistēma. Tieši tā šodien ir lielākā uzņēmēju problēma. Uzņēmējs var nopirkt patentu, var nopirkt iekārtu, bet problēmas sākas tad, ja nav pietiekoši daudz cilvēku, kuri ir labi izglītoti atbilstoši šīs dienas prasībām. Man nav piemēroti cilvēki, kurus šodien izglīto Farmācijas fakultātes. Galvenais iemesls – tur nav iekārtas, lai varētu studentus apmācīt.

Izglītībai jābūt valsts uzdevumam, jāiegulda nauda. Ja netiks ieguldīti līdzekļi, nebūs rezultāta. Var jau iedot naudu patentiem, bet kur tos es izmantošu, ja nebūs cilvēku?

Otrs aspekts inovāciju lietās ir nauda. Līdzekļi var rasties tikai tad, ja mēs ražojam inovatīvu, var arī teikt, patentētu produktu.

Tātad ir divas lietas. Pirmais – vajadzīgi cilvēki, jo bez cilvēkiem nebūs inovatīvā produkta. Tas ir valsts galvenais atbalsts uzņēmējam, jo valsts atbildīga par cilvēku sagatavošanu. Otrs – rezultātā jau tev rodas nauda. Tad var ieguldīt pētniecībā, var slēgt līgumus ar institūtu, ar universitātēm, ar ārzemju firmām. Var to darīt, jo ir brīvi līdzekļi. Kamēr mums to nebija, mēs to nevarējām. Šodien mēs to varam!

Esam arī pretendējuši uz Eiropas naudu. Mums ir vieglāk projektu īstenot, ja 40 procentus no ieguldītā saņemam atpakaļ. Bet ar vienu iesniegtu projektu atbalsta lietas beigušās. Tādi noteikumi. Atbalstu vairāk kā vienam projektam nevaram saņemt.

Tomēr jāatceras, ka “Grindex” kā lielam uzņēmuma jebkura banka dos garantiju jeb kredītu. Bet kā ar tiem, kurus neviens nepazīst?

Cik ir tādu uzņēmumu, kas iegulda pētniecībā?

J.Stabulnieks: Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu, beidza pastāvēt arī Latvijas rūpniecība. Jaunā rūpniecība nav tik spēcīga kā “Grindex”, kuri spējīgi pētniecībā ieguldīt desmit procentus uzņēmuma līdzekļu. Šeit ir dziļā pretruna starp zinātnisko tematiku un mūsu ekonomisko situāciju Latvijā.

Tomēr Lisabonas stratēģijā paredzēts, ka ne tikai valsts finansē pētniecību, bet arī privātie uzņēmumi. Tieši tas arī trūkst.

I.Kalviņš: Vispirms ir vajadzīgi privātie uzņēmumi. Jūs gribat no sociālisma pārkāpt uz kapitālismu, dabūt spēcīgu privāto uzņēmumu, kas finansē zinātniekus. Nav tā, brīnumi nenotiek!

Kā jārīkojas, lai situāciju mainītu? Pirmkārt, jāatbalsta izglītības sistēma. Jūs esat redzējuši lielāku idiotismu kā nauda seko studentam jeb skolnieks brīvi izvēlēsies, kurus priekšmetus viņš mācīsies? Valsts ir tik stulba, ka nevar noteikt, kādā virzienā grib attīstīt savu ekonomiku, uzrakstījusi to uz papīra, nespēj izlasīt, kurās nozarēs ir jāgatavo speciālisti, bet naudu tur, kur students ies mācīties, dos. Profesori ir atkarīgi no tā, vai students tur ir, vai nav. Tātad viņi nevar atskaitīt nespējīgu studentu, jāvelk aiz ausīm. It kā mums ir 140 tūkstoši studentu, bet cik mums ir labu speciālistu, kas var ražot, nevis runāt par ražošanu?

Kur ir izglītības aspekts Latvijas Nacionālā Lisabonas programmā? Vai tur ir līdzekļi, kas sasaista ražošanu, zinātni ar izglītību?

A.Burka: Šoreiz mēs runājam vairāk tikai par Eiropas Rekonstrukcijas attīstības fondu līdzekļiem, kur neietilpst finansējums, kas paredzēts Izglītības un Zinātnes ministrijai.

J.Stabulnieks: Eiropa prasa, lai mēs Latvijā izveidotu Nacionālo inovācijas sistēmu. Tai ir pieci elementi: izglītība, zinātne un pētniecība, uzņēmējdarbība, likumdošana un finanses. Lai atbildētu, ko darīt, jādomā kompleksi par visiem elementiem. Ja mēs vienu no šiem elementiem izsvītrosim ārā, rezultātu nebūs. Tagad mūsu problēma ir finanses.

I.Kalviņš: Valsts lielu daļu savu pienākumu ir uzlikusi uzņēmējiem.

Ir tāds teiciens: “Ja jau jūs esat tik gudrs, kāpēc neesat tik bagāts?” Es redzu, ka mēs visi esam tik gudri, bet kaut kur tomēr ir problēma. Par gudrību nesūdzamies!

___________________________________

[1] Noteikumu projekts “Noteikumi par inovāciju inkubatoru izveides, attīstības un darbības atbalsta programmas ieviešanas kārtību” 23.02.2006 izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē

[2] Noteikumu projekts “Noteikumi par kompetences centru izveides, attīstības un finansēšanas programmas ieviešanas kārtību” 23.02.2006 izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē