Foto: © AFI

Priekšlikumi partiju finansēšanas kārtības maiņai nerisina divas svarīgākās problēmas - partiju prasība pēc arvien lielākiem līdzekļiem ir jānovērš, krasi ierobežojot apmaksātu politisko reklāmu, bet valstij ir reāli jākontrolē partiju finanses.

Vēlēšanas tuvojas ar joni, un partijas ķērušās pie savu priekšvēlēšanu kampaņu veidošanas. Pagājušajā nedēļā par kampaņas nelielu sastāvdaļu kļuva priekšvēlēšanu aģitāciju regulējošā likumdošana. Vispirms savienība “Latvijas ceļš” ļoti steidzīgi publiskoja savus priekšlikumus, bet Tautas partija savā politiskajā konferencē pieņēma rezolūciju, ko tās Saeimas deputātiem būs pildīt.

Kā jau rezolūcijai pienākas, tā ir gana vispārīga un pat deklaratīva. Tautas partija aicina ieviest prasību politiskajām partijām atklāt savus vēlēšanu kampaņu izdevumus un arī darīt zināmus savus finansētājus vēl pirms balsošanas dienas. Līdztekus tam vispārējās frāzēs tiek prasīts noteikt kārtību, kādā politiskas organizācijas var saņemt ziedojumus no personām, kas saņēmušas valsts un pašvaldības pasūtījumus.

“Latvijas ceļa” priekšlikumi ir konkrētāki un tie jau nodoti Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijai. LC piedāvā samazināt ziedojuma maksimālo summu no 25 līdz 10 tūkstošiem latu, kā arī aizliegt partijām ņemt aizņēmumus. LC konkrēta priekšlikuma formā ietērpis agrāk pausto ideju par īpaša priekšvēlēšanu fonda izveidi, lai finansētu attiecīgās partijas priekšvēlēšanu aģitāciju. Turklāt šis būtu vienīgais avots, no kura varētu apmaksāt kampaņas aktivitātes. Par partiju finansēm būtu jāatskaitās divas reizes gadā. Turklāt ziedotāju saraksti un ziedojumu summas būtu atklājamas reizi trijos mēnešos. Apsveicams ir nodoms papildināt Administratīvo pārkāpumu kodeksu ar normu, kas paredz naudas sodu par priekšvēlēšanu aģitācijas izdevumu apmaksāšanas kārtības pārkāpumiem – līdz 10 000 latu.

Visnervozāko reakciju radījis LC priekšlikums vienādot politiskās reklāmas cenu konkrēta preses izdevuma ietvaros. Te jāpievērš uzmanība tam, ka komisijām nodotajos un Saeimas mājas lapā ievietotajos priekšlikumos LC runā TIKAI par preses izdevumiem, kaut gan iecere attiecoties arī uz elektroniskajiem mēdijiem. No LC politiķu skaidrojumiem izriet, ka šī vienādošana attiecas uz samērojamiem laika sprīžiem pirms vēlēšanām. Viņi arī atzīst, ka šāda norma ir strīdīga un būtu grūti piemērojama.

Faktiski šis priekšlikums atgādina Nacionālas radio un televīzijas padomes nesen izstrādātajā priekšvēlēšanu aģitācijas likuma projektā iekļauto normu, tikai pielaidīgākā formā. Par vāji pamatotiem uzskatāmi mēdiju pārstāvju iebildumi, aizbildinoties ar neprognozējamību vai neīstenojamību. Reklāmas izcenojumu politika ir izstrādāta ikvienā nopietnā mēdijā, tāpēc nav saprotama nespēja to attiecināt uz politisko reklāmu, ņemot vērā arī vēlēšanu dienas tuvumu.

Ziedojumu maksimālā apjoma ierobežošana nedos nekādu reālu labumu, jo ziedojamā summa tiks vai nu sadalīta pa vairākām fiziskām vai juridiskām personām, vai gluži vienkārši izsniegta skaidrā naudā, bez jebkādas oficiālās uzskaites.

Īpaša priekšvēlēšanu fonda veidošana attaisnosies tikai tai gadījumā, ja likumdošanas ievērošanas tiks rūpīgi un neitrāli uzmanīta no tiesībsargājošo institūciju puses. Arī šobrīd partijas nav atļauts finansēt ar trešo personu starpniecību, un partijai sniegto pakalpojumu apmaksāšana ir reģistrējama kā ziedojums, tāpēc atsevišķa fonda veidošana ir kosmētisks pasākums. Problēma slēpjas apstāklī, ka atbildīgie dienesti neveic partiju finansu darbības pārbaudi pēc būtības.

Pozitīvi vērtējams ir aizliegums partijām ņemt aizņēmumus. Šādā veidā tiek atcelts visai nekontrolējams politiskās darbības finansēšanas avots. Nevajadzīgs kompromiss būtu ierobežot aizdevuma summu, samērojot to ar ziedojuma “griestiem”.

LC un TP piedāvātā atskaišu biežuma palielināšanās veicinās partiju finansēšanas pārredzamību, īpaši jau ziedotāju atklāšana četras reizes gadā. Tomēr elektroniskajam demokrātijas laikmetam vēl piemērotāka būtu pilnas finansu atskaites iesniegšana nedēļu pirms vēlēšanu dienas, uz to brīdi precīzi norādot gan ziedotājus un saņemtās summas, gan izdevumus un parādsaistības (neapmaksātos rēķinus). Šo atskaiti bez grūtībām varētu publiskot kā medijos, tā, piemēram, Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā. Arī atļauja jebkurai personai iepazīties ar reklāmas līgumiem ir apsveicama, kaut dažās valstīs šādas tiesības ir dotas tikai attiecīgās valsts pilsoņiem un juridiskajām personām.

Tautas partijas iniciatīva regulēt ziedojumu saņemšanu no firmām, kas saņēmušas valsts vai pašvaldību pasūtījumu, liecina par vēlmi apkarot korupciju. Tomēr šī kopumā vajadzīgā norma būs diezgan viegli apejama, radot meitasuzņēmumus vai citus starpniekus, lai pateiktos konkrētai politiskajai organizācijai par izpratni.

Vienlaikus ar divām partijām sarosījies arī Ministru kabinets, kas savā komitejā beidzot apstiprinājis jau šī gada janvārī Tieslietu ministrijas darba grupas radīto partiju finansēšanas likuma projektu, kas ieviestu valsts finansējumu partijām. Diemžēl, ne darba grupa, ne valdība, ne arī politiķi nav snieguši pārliecinošu skaidrojumu par valsts dotāciju nepieciešamību un lietderību. Kaut ziedojumu griesti ir nolaisti vēl zemāk – līdz 1000 latiem fiziskām personām un 5000 latiem juridiskām personām -, par atsevišķiem priekšvēlēšanu fondiem netiek runāts. Īpaša uzmanība tikšot pievērsta tam, lai valsts pasūtījumu un valsts galvojumu saņēmēji neziedotu partijām divu gadu laikā pēc šo pakalpojumu piešķiršanas. Visi uzskaitītie ierobežojumi ir diezgan viegli apejami, īpaši tad, ja partiju finansēšanas likumību uzraudzīs Centrālā vēlēšanu komisija (TM ieteikums). Droši vien tikai TM darba grupa nav pamanījusi, ka CVK sastāv no partiju deleģētiem pārstāvjiem. Šī neuzmanība ļaus iecelt āzi par dārznieku.

Lai gan Ministru kabineta un partiju priekšlikumi partiju finansēšanas kārtības maiņai ir solis pareizajā virzienā, to kosmētiskais raksturs nav grūti pamanāms. Šīs iniciatīvas nerisina divas svarīgākās problēmas. Ir nepieciešams novērst partiju prasību pēc arvien lielākiem finansu resursiem, un tas ir panākams caur apmaksātas politiskās reklāmas krasu ierobežošanu, tās vietā paplašinot bezmaksas raidlaika apjomu sabiedriskajos mēdijos. Otrkārt, izšķirošu lomu spēlē neatkarīga un reāla partiju finansu kontrole no valsts puses. Bez tā Latvijas politikas nožēlojamība nemazināsies.