Foto: no D.Veinstoka personīgajiem arhīviem

Kaut kādā brīdī multikulturālisms kļūst par absolūtu nepieciešamību praktiski ikvienā mūsdienu pasaules sabiedrībā.Monreālas universitātes Ētikas pētījumu centra direktoru Danielu Marku Veinstoku (Daniel Marc Weinstock) intervē portāla politika.lv galvenā redaktore Rita Ruduša

Vai modernajā globalizētajā pasaulē ir alternatīva multikulturālismam? Vai jebkāds cits sabiedrības modelis spētu veiksmīgi darboties?

Pirmkārt, man šķiet, ka valstis, kuras ir mēģinājušas ieviest alternatīvus modeļus, ir darījušas to, noliedzot multikulturālismu pašas savā sabiedrībā. Piemērs — Francija, ne-multikulturālisma paradigma. Šķiet, ka Francijā ir plaši izplatīts iekšējās daudzveidības noliegums — gan migrācijas radītās, gan tās daudzveidības, kas jau agrāk pastāvēja Francijas reģionos — Bretaņā, Korsikā. Otrkārt, ja aplūkojam Eiropas nāciju veidošanos 19.gadsimtā — Vācija, Francija, Itālija — visas šīs valstis pielietoja metodes, kuras no liberāli-demokrātisko principu viedokļa būtu pilnīgi nepieņemamas.

Turklāt tās tik un tā būtu neauglīgas, jo pat Francija sāk izjust to minoritāšu spiedienu, kuru iespējas ilgstoši bijušas ierobežotas. Domāju, ka kaut kādā brīdī multikulturālisms kļūst par absolūtu nepieciešamību praktiski ikvienā sabiedrībā. Taču tas var izpausties dažādi un šodienas jautājums ir nevis “būt vai nebūt multikulturālismam?”, bet gan “kāda veida multikulturālisms ir piemērots konkrētajā sabiedrībā?”.

Vai par multikulturālisma noliegumu nākas dārgi maksāt?

Domāju, ka jā. Piemēram, Francijā tas tā notika. 2005.gada notikumi Parīzes priekšpilsētās parādīja, ka republikāniskās integrācijas modelis nedarbojas lielo, lielākoties Ziemeļāfrikas izcelsmes minoritāšu gadījumā. Republikāniskās integrācijas modelis nozīmē, ka ikviens ir pilsonis — “pliks” pilsonis bez kultūras identitātes. Šis modelis ir pievilcīgs tikai teorētiskā līmenī. Ja ir iespējama kultūras ziņā neitrāla pilsonības koncepcija, kas ir pieņemama visiem, tad principā nav iemesla, kādēļ lai tā nedarbotos. Taču, ja tu aplūko tādu valsti kā Francija, — un es to varu darīt, jo esmu Francijas pilsonis un pazīstu šo valsti — saproti, ka pilsonības jēdziens ir tik cieši saistīts ar kultūru, ka veidojas plaisa starp, piemēram, franču intelektuāļu paštēlu un realitāti. Bet cilvēkiem, kuri tiek integrēti, svarīga ir realitāte, nevis teorētiskais modelis.

Kādi faktori būtu jāņem vērā, izvēloties konkrētajai sabiedrībai atbilstošāko multikulturālisma modeli?

Dažādiem modeļiem ir jāreaģē uz kontekstu, kādā tie tiek pielietoti. Universāla modeļa nav. Viens no faktoriem ir multinacionālisms, citiem vārdiem, multikulturālisms sabiedrībā, kuru veido dažādas grupas, kas uzskata sevi par atsevišķam nācijām vienas valsts robežās. Šādās situācijās federāls risinājums, manuprāt, ir vairāk piemērots.

Vai jūs varētu minēt federāla risinājuma piemērus?

Labs un interesants piemērs ir Kanāda. Kā zināt, Kanādā ir divas valsts dibinātājas kopienas vai patiesībā vairāk, jo arī pamatiedzīvotāji beidzot tiek uzskatīti par partneriem federācijā.

Vēl viens piemērs ir Beļģija. Arī Lielbritānija patlaban atklāj savu multinacionālismu un daudziem par pārsteigumu strauji virzās pretī Skotijas un Velsas autonomijas atzīšanai. Taču sabiedrībās, kurās dažādu grupu proporcijas ir līdzīgas un tās ir dzīvo izkaisīti, situācija kļūst sarežģīta. Nevar vienkārši nodot varu reģioniem, jādomā par komplicētākiem federālisma modeļiem.

Kanādā multikulturālisms kā politika tika definēts septiņdesmitajos gados. Ko šis jēdziens nozīmēja tad un ko — šodien?

Līdz 20.gadsimta piecdesmitajiem gadiem Kanādā neproporcionāli dominēja angliski runājošā grupa. Piecdesmitajos gados Kvebekas provincē sākās nacionālistiska viļņošanās un rezultātā tika pirmo reizi atzīta gan Kanādas sabiedrības divkultūru daba, gan abu valodu nozīme un nepieciešamība abām atrast vietu federālajā civildienestā. Bet imigrantu grupas — piemēram, ukraiņi — sāka bažīties, ka franču valodas atzīšanas rezultātā tās tiks “izspiestas” . Tādēļ sākotnēji multukulturālisms bija tāda kā piekāpšanās etniskajām grupām, kura baidījās, ka fokusēšanās uz angļu-franču dalījumu pārmāks visu pārējo un dominējošās grupas monopolizēs publisko diskursu un publisko politiku.

Vainīga imigrācija — Kanādas sabiedrības raksturu arvien mazāk nosaka divas pamata grupas. Tiek lēsts, ka 2017.gadā Toronto iedzīvotāju lielākā daļa būs dzimuši ārpus Kanādas. Jau šodien lielākā daļa Toronto iedzīvotāju nav nedz angļu, nedz franču izcelsmes.

Multikulturālisms kļūst par arvien būtiskāku identitātes sastāvdaļu, jo arvien vairāk un vairāk cilvēku identificējas ar jauno, multikulturālo realitāti. Domāju, ka multikulturālisms Kanādā ir darbojies labi tikai tādēļ, ka līdz pat nesenam laikam imigrantu politiskās prasības ir bijušas viņus pašus ierobežojošas, citiem vārdiem, imigranti gribēja tikai resursus, kopienas centrus. Bet pēdējos desmit, piecpadsmit gados mēs esam bijuši liecinieki lielākoties reliģijā balstītu politisku prasību izvirzīšanai, piemēram, ģimenes likumdošanas jomā.

Kad un kādā veidā sevi šajā realitātē pieteica Kanādas pamatiedzīvotāji?

Liberālā, daudzas progresīvas pārmaiņas ieviesusī valdība 1967.gadā pasludināja, ka pamatiedzīvotāji ir tādi paši Kanādas pilsoņi, kā visi citi. Tika pat izstrādātas vadlīnijas pamatiedzīvotāju integrācijai, kuru būtība — pirmiedzīvotāju integrācija Kanādas sabiedrībā un institūcijās. Taču tas tika pilnībā noraidīts. Jo pamatiedzīvotāji teica — mēs negribam integrēties jūsu struktūrās, mēs gribam pašnoteikšanos, mēs gribam, lai 18. un 19. gadsimtā noslēgtās vienošanās tiktu ievērotas, mēs gribam autonomiju savās tradicionālajās teritorijās un tā tālāk. Līdz 1982.gadam, kad sākās diskusijas par Kanādas jauno konstitūciju, nekas nenotika. Bet tad pamatiedzīvotāji ļoti veiklu politisko manevru rezultātā nokļuva pie diskusiju galda par konstitūciju un sākās lēns, bet konsekvents process, kura rezultātā lielākā daļa teritoriālo prasību tika apmierinātas. Pamatiedzīvotāju vidū ir vēlme panākt augstāka līmeņa pašnoteikšanos. Taču problēma ir tāda, ka kopiena ir ļoti maza — tikai 1,5 miljoni 30 miljonu valstī — un to plosa iekšējās nesaskaņas.

Ir dažādas aplēses par pamatiedzīvotāju etnisko grupu skaitu, bet pavisam noteikti ir zināmas 40 tautības un tikpat daudz valodu. Tātad, ko darīt, ja vienā valodā runā tikai divi tūkstoši cilvēku? Mācīt to jaunajiem? Vai atzīt, ka valoda ir mirusi, un meklēt veidu, kā uzturēt identitāti bez tās? Ir jāpieņem grūti un traģiski lēmumi, un tie vēl nav pieņemti. Nepastāv vienota pamatiedzīvotāju balss, kura būtu nolēmusi, ka pašnoteikšanās būs tieši tāda un ne citāda. Domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai tas tiktu izlemts kopienas iekšienē, nedrīkstētu būt tā, ka ieceļotāju valsts pamācoši saka, jums, lūk, vislabāk der tas un tas.

Jūs minējāt, ka nepastāv universāls multikulturālisma modelis. Bet varbūt ir kādi Kanādas pieredzes aspekti, kas var būt noderīgi Latvijai?

Tādu ir ļoti maz. Bet, runājot par Latviju, es ievēroju divas īpatnības. Pirmkārt, iedzīvotāju proporcijas ziņā Rīga ļoti atgādina Monreālu — ir divas valodas, kuras skan ik uz soļa. Taču šeit nav latviešu un krievu rajonu, kopienas ir sajaukušās. Un interesanti, ka jums ir viena grupa, kura jūtas apdraudētāka par otru — gan valodas, gan kultūras ziņā. Kvebekā frankofono kopienu veido tikai seši miljoni cilvēku, kas Ziemeļamerikas kontekstā ir ļoti maz, tāpēc tā saskata angliskajā kopienā draudu. Tādēļ ir tendence veidot politiku, kurā atspoguļojas šīs bailes no izzušanas. Domāju, ka tā ir ļoti sarežģīta situācija, kurai grūti atrast labu risinājumu. Kvebekā frankofonā kopiena ir pārņēmusi savā kontrolē galvenās politiskās un ekonomiskās institūcijas, taču garā joprojām jūtas kā minoritāte.

Domāju, ka Latviju sagaida līdzīgas problēmas tām, kādas piedzīvoja Kvebeka. Taču Kvebeka šo procesu uzsāka pirms 30 gadiem, tāpēc domāju, ka Latvija varētu izpētīt mūsu pieredzi, mūsu kļūdas un mēģināt no tām izvairīties. Piemēram — un es nezinu, vai Latvijā ir atrodamas analoģijas — Kvebekai bija jāpiedzīvo kāda ironiska attīstība. Proti, septiņdesmitajos gados tika ieviesti uz franču valodas aizsardzību orientēti izglītības likumi. Visiem imigrantiem un franciski runājošajiem bija jāapmeklē franču mācību valodas skolas, un vienīgie, kuriem bija atļauts apmeklēt angļu skolas bija kanādieši, kuri bija iepriekš mācījušies angļu valodā. Pirmajos desmit, piecpadsmit gados likumus bieži apstrīdēja tiesā — iesniedzēji bija imigranti vai angliski runājošie, kuri iebraukuši no citām valstīm. Taču tad pēkšņi prasības tiesā pārstāja ienākt. Kādēļ? Atbilde ir vienkārša. Ja esi imigrants Kvebekā, tad tu angļu valodu apgūsi tik un tā, jo atrodies Ziemeļamerikā, un skolā vēl papildus apgūsi franču valodu. Šie cilvēki, skolu beidzot, parasti pārvaldīja trīs valodas. Kamēr franciski runājošie — cilvēki, kuru labā šādi likumi tika pieņemti — skolu pabeidzot bija monolingvāli, jo angļu valodas apmācības līmenis bija ļoti zems.

1976.gadā, kad likumi tika ieviesti, neviens nebūtu varējis neko tādu paredzēt.

Tātad, es pieminētu divas lietas. Pirmkārt, jāuzmanās, lai nepieņemtu likumus, kuru pamatā ir bailes, nevis izsvērta faktu analīze. Un jādomā pāris soļi uz priekšu — par to, kā šie likumi varētu izmanīt šībrīža situāciju.