Foto: Max Boschini
Vai Latvijas valsts ir ieinteresēta, lai imigranti būtu sociāli atstumti un paši nespētu uzlabot savu dzīves kvalitāti? Vai tomēr vēlamies tādus sabiedrības locekļus, kas spēj dot ieguldījumu Latvijā, izmantojot savas prasmes un zināšanas?
Viņi Latvijā ierodas tikai uz trīs mēnešiem, atsevišķos gadījumos — uz gadu. Viņi tikai strādā, viņiem nav laika integrēties, un tāpēc piedāvāt šādiem cilvēkiem integrācijas programmas būtu lieka naudas izšķērdība. Šis bija viens no viedokļiem, kas izskanēja konferences “Mācāmies uzņemt: imigrantu integrācijas Latvijā un Polijā” paneļdiskusijā. Imigranti tiek atspoguļoti kā darbaspēks, kas nepieciešamības gadījumā aizpilda Latvijas darba tirgus caurumus, un dzīvo tikai ekonomiskajā realitātē, taču nepieder Latvijas sociālajai, politiskajai un kultūras realitātei.
Viens no galvenajiem secinājumiem pētījumā “Mācāmies uzņemt: imigrantu integrācija Latvijā” ir tas, ka imigrantu integrācijas nepieciešamība Latvijā nav politiski atzīta. Politiķi runā par Latvijas imigrācijas cirkulāro raksturu — imigranti atbrauc, padara darbu un dodas prom. Tomēr, vai cirkulārā migrācija nav tikai ērts mīts, kuru izmanto sabiedriski-politiskajā telpā, tādejādi izvairoties no imigrantu integrācijas jautājumiem? Pētījumi, kas veikti Austrijā un Šveicē, liecina, ka cirkulārā migrācija praksē neīstenojas. To parāda arī Vācijas piemērs, kur 1970. gados sākotnēji uz noteiktu laiku atbraukušie viesstrādnieki (Gastarbeiters) valsti nepameta, paliekot uz pastāvīgu dzīvi.[1] Šādi piemēri ir atrodami arī mūsdienu Latvijā — kāds Īrijā satikts 42 gadus jauns Latviešu vīrietis stāsta, ka atbraucis 2001. gadā uz vienu gadu, lai sapelnītu naudu dzīvokļa remontam. Pagaidām Latvijā viņš neplāno atgriezties. Turklāt šādu piemēru nav mazums.[2]
Statistika liecina, ka kopējam imigrantu skaitam, kas Latvijā uzturas ar termiņuzturēšanās un pastāvīgo uzturēšanās atļauju, ir tendence palielināties. 2008. gada 1. janvārī Latvijā uzturējās 11648 ārzemnieki ar termiņuzturēšanās atļaujām, tikai 5629 no tām bija izsniegtas uz nodarbinātības pamata. Savukārt 2004. gada 1. janvārī Latvijā uzturējās 6019 imigranti ar termiņuzturēšanās atļaujām no kuriem tikai 2455 bija ieradušies šeit strādāt.[3] Līdz ar to nebūtu īsti korekti paļauties uz pieņēmumu, ka ārvalstnieki šeit ierodas tikai darba nolūkā un uz ierobežotu laiku.
Bez informācijas un pakalpojumiem
Neraugoties uz augšupejošu statistiku, imigrantu integrācija līdz šim nav bijusi valdības svarīgo darbu sarakstā. Nav apkopoti dati par to, cik pieejami imigrantiem un viņu ģimenēm ir veselības aprūpes, izglītības un citi sociālie pakalpojumi. Nav veikti pētījumi par to, kādā sociālekonomiskā situācijā Latvijā atrodas imigrantu ģimenes. Nav noticis diskriminācijas izplatības starp imigrantiem monitorings.[4] Patiesībā mēs par šiem Latvijas iedzīvotājiem neko nezinām. Šobrīd imigrantu stāvokļa un integrācijas aktualizēšanu Latvijā veicina tikai Eiropas Komisijas finansētas programmas. To ietvaros dalībvalstu valdībām tiek pieprasīta detalizēta informācija par trešo valstu pilsoņu sociālekonomisko situāciju, kurai citādi uzmanība varētu netikt pievērsta. Rietumeiropas pieredze ir parādījusi, ka neviena cilvēku grupa valstī nedrīkst tikt ignorēta un atstumta, jo tas noved pie sabiedrības šķelšanās ar negatīvām sociālām un ekonomiskām sekām. To ņemot vērā, Eiropas Komisija īsteno politiku, kas liek ES dalībvalstīm, tostarp Latvijai, uzņemties atbildību par visu valsts teritorijā esošo cilvēku labklājību un tiesībām.[5]
Ieceļotāju integrācija nav iespējama, ja integrācijas mehānismu ieviešana notiek simboliski — lai iekļautos ES tiesiskajā telpā, nevis tāpēc, ka pastāv iekšēja nepieciešamība un vēlēšanās to darīt. Integrācijai ir jābūt balstītai abpusējas sadarbības vēlmē, kad imigrantam ir vēlēšanās būt piederīgam Latvijas valstij, ieguldot tajā savu cilvēka, ekonomisko un kultūras kapitālu, un izveidojot Latvijas sabiedrībā jaunu sociālo attiecību tīklu, savukārt Latvijai būtu svarīgi, ka ikviens tās iedzīvotājs justos sociāli, ekonomiski un tiesiski aizsargāts. Pētījums parāda, ka šobrīd Latvijā nav mehānismu, kas veicinātu imigrantu integrācijai labvēlīgas vides veidošanos. Nav integrācijas programmu, kas dotu imigrantiem iespēju mācīties latviešu valodu, kultūru, vēsturi un tradīcijas. Nav arī vienota informācijas atbalsta centra, kur imigrants varētu griezties, lai saņemtu tālāku informāciju par viņa integrācijas iespējām un viņa tiesībām Latvijā.[6] Lieliski šajā ziņā strādā spāņu kolēģi, kas ir sagatavojuši interneta resursu, kur ikviens imigrants vairākās valodās ērti var atrast sev un savai ģimenei visu nepieciešamo informāciju par uzturēšanās atļaujas, nodarbinātības, mājokļa, veselības aprūpes, izglītības, sociālo pakalpojumu un citiem jautājumiem, ar norādēm, kādās institūcijās griezties, lai šos jautājumus risinātu.[7]
Latvijā imigrantu integrācija ir paša imigranta atbildība. Valsts atbalsts latviešu valodas, vēstures un kultūras apguvei nav pieejams. Tāpat imigrantiem nav pieejami valsts apmaksātie veselības aprūpes, sociālie un juridiskie pakalpojumi. Imigrantu bērniem, kas Latvijā uzturas ar termiņuzturēšanās atļauju, nav pieejama valsts apmaksāta pamatizglītība. Jānorāda, ka tas ir pretrunā ar starptautiskajām tiesību normām, kas paredz, ka visiem bērniem ir jābūt iespējām obligāti un bez maksas saņemt vismaz pamatskolas izglītību[8]. Tātad vienlīdzības princips visu bērnu labklājības un personiskās izaugsmes nodrošināšanai Latvijā netiek īstenots.
Rodas jautājums, vai Latvijas valsts un sabiedrība ir ieinteresēta, ka daļa tās iedzīvotāju nesaņem izglītību, ir sociāli atstumti un rezultātā paši nespēj uzlabot savu dzīves kvalitāti? Vai mēs vēlamies sabiedrības locekļus, kas ir spējīgi dot savu ieguldījumu Latvijā, izmantojot savas prasmes un zināšanas? Vai mēs gribam redzēt Latviju kā vienādu iespēju sabiedrību, kas rada vienlīdzīgas iespējas ikvienam, neatkarīgi no viņa sociāli ekonomiskā stāvokļa, rases, etniskās, nacionālās vai reliģiskās piederība? Šie ir būtiski jautājumi, apzinoties, ka daļa valstī esošo imigrantu paliks šeit uz dzīvi.
Jāmaina diskurss
Ilona Kiukucāne, Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības eksperte, konferencē kritiski norāda — ir jāmaina diskurss, ka “imigranti pārpludina darba tirgu”, tādejādi dodot Latvijas sabiedrībai nepareizu vēstījumu, ka imigranti ir drauds vietējiem iedzīvotājiem un var atņemt viņiem darba vietas. Līdzšinējā pieredze liecina, ka atsevišķi imigranti vai to kopienas var radīt jaunu pievienoto vērtību un reizē jaunas darba vietas! Piemēram, libānietim piederošs restorāns Rīgā nodrošina darba vietas arī vietējiem iedzīvotājiem.
Tāpat, īstenojot uz iekšējā darba tirgus aizsardzību vērstu migrācijas politiku[9], Latvija riskē zaudēt pasaules darba tirgus konkurencē, kur pieprasījums pēc kvalificēta un augsti kvalificēta darbaspēka ir ļoti augsts. Nils Muižnieks, LU Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors, konferencē vērsa uzmanību uz to, ka jau šobrīd Eiropas valstis savā starpā sacenšas par to, kura spēs piesaistīt labāko augsti kvalificēto darbaspēku. Būtiski, ka lielākās iespējas piesaistīt darbaspēku ir tām valstīm, kuras ir spējīgas imigrantiem piedāvāt labvēlīgus nosacījumus viņu integrācijai. Situācija, kurā Latvija izturas nevērīgi pret imigrantu un viņu ģimeņu labklājību, būtiski mazina mūsu konkurētspēju šajā darba tirgū.
Šobrīd nav zināms, kad tieši Latvijā sāks darboties trešo valstu pilsoņu integrācijas programma, kuru ieviešanu Latvijā īsteno Īpašo Uzdevumu Ministrijas Sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (ĪUMSILS). Taču ir zināms, ka ir atsevišķas valsts institūcijas, kas domā par imigrantu integrāciju un ir gatavas šajā jomā rīkoties. Lai izveidotu valsts apmācības programmas saturu iebraucējiem, Valsts valodas aģentūra (VVA) plāno aptaujāt viesstrādniekus par to, kādu valodu viņi izmanto ikdienas saziņā Latvijā, kā raugās uz iespējām un nepieciešamību apgūt latviešu valodu, un kādi ir viņu plāni attiecībā uz darbu un dzīvi valstī. Tajā pat laikā VVA atdzīst, ka tās darbu šajā jomā traucē tas, ka valdībai nav viennozīmīgas nostājas imigrācijas un imigrantu integrācijas jomā.[10] Līdzīgi Latviešu valodas apguves valsts aģentūra (LVAVA) direktore Dace Dalbiņa pēc konferences teica, ka viņas pārstāvētā institūcija ir gatava un ieinteresēta šajā jomā darboties, taču nav valsts pasūtījuma. Jāatgādina, ka LVAVA ir liela pieredze valsts valodas mācīšanā cittautiešiem. Šādas iniciatīvas ir pirmais solis, kas ir nepieciešams, lai attīstītu tālākas iniciatīvas imigrantu integrācijas jomā. Taču imigrantu integrācijai būs nepieciešama arī dažādu ministriju, valsts iestāžu, un pašvaldību, kā arī privātā sektora sadarbība koordinētas politikas īstenošanai.[11]
Radot labvēlīgus nosacījumus visu Latvijas iedzīvotāju integrācijai, ir iespēja mazināt sabiedrības šķelšanos un dažādu tās grupu sociālo atstumtību. Tādēļ jāatzīst — imigrācija ir realitāte, daudzi no šiem cilvēkiem var izvēlēties palikt uz dzīvi Latvijā, un tāpēc ir nepieciešama imigrantu integrācijas politika.
___________________________
[1] Ķešāne I., Kaša R. (2008) Mācāmies uzņemt: imigrantu integrācija Latvijā. Mācāmies uzņemt: imigrantu integrācija Latvijā un Polijā. Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS, 46.,47. lpp.
[2] Ķešāne I. (2008) Governmentality and Labor Migration: The Case of Latvian Labor Migrants in Ireland [Valdīšana un darba migrācija: Latvijas darbaspēka Īrijā gadījums]. MA thesis Albert-Ludwigs-Universitat Freiburg i. Br. and the University of KwaZulu-Natal Durban.
[3] Iekšlietu ministrija (04.03.2008.) Informatīvais ziņojums par Vienotās patvēruma un migrācijas vadības sistēmas attīstības programmas 2006. – 2009. gadam īstenošanu 2007. gadā. 40 lpp. Apskatīts 25.05.2008. http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=1890
[4] Ķešāne I., Kaša R. (2008) Mācāmies uzņemt: imigrantu integrācija Latvijā. Mācāmies uzņemt: imigrantu integrācija Latvijā un Polijā. Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS, 67. lpp.
[5] Turpat. 67. lpp.
[6] Turpat.
[7] Skatīt. Inmigra Madrid. Portal de Integracion y Convivencia. http://www.madrid.org/cs/Satellite?pagename=PortalInmigrante/Page/INMI_home (pēdējo reizi skatīts 21.08.2008)
[8] Ķešāne I., Kaša R. (2008) Mācāmies uzņemt: imigrantu integrācija Latvijā. Mācāmies uzņemt: imigrantu integrācija Latvijā un Polijā. Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS, 63. pp.
[9] Turpat. 48. lpp.
[10] Turpat. 66. lpp.
[11] Turpat.