Foto: Dainis Matisons
Šis gads ir bijis gana bagāts ar notikumiem, taču tas nav nekas neparasts, jo starptautiskās attiecības ir nemainīgi interesantas.
Decembris ir laiks, kad atskatāmies uz aizejošo gadu, un tāds ir arī šī raksta mērķis. Tā kā mans „lauciņš” ir starptautiskās attiecības, tad turpmākajās rindkopās piedāvāšu savu skatījumu uz šā gada pieciem nozīmīgākajiem notikumiem pasaulē. Šis nav gada notikumu tops. Mans mērķis ir daudz pieticīgāks – es nosaukšu piecus notikumus vai procesus, kas, manuprāt, ir bijuši ievērības cienīgi, nepretendējot tos samērot ar citām starptautisko attiecību norisēm pēc nozīmes.
Arābu pavasaris
Šis, iespējams, ir gada nozīmīgākais notikums (pareizāk – notikumu virkne), jo
tajā iesaistītas daudzas Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstis. Arābu pavasaris ir jo īpaši nozīmīgs tāpēc, ka politiskās līdzdalības eksplozija ir notikusi reģionā, kur demokrātijai līdz šim tikpat kā nebija izdevies nostiprināties. Režīma maiņa ir notikusi Tunisijā [ 1 ], Ēģiptē [ 2 ] un Lībijā [ 3 ]. Savukārt Jemenas prezidents novembra beigās ir parakstījis vienošanos, kas paredz viņa atkāpšanos un vēlēšanu sarīkošanu nākamā gada sākumā.
Ne visur pārmaiņu spēki ir guvuši virsroku. Bahreinās Saūda Arābija ieveda karaspēku, tādējādi apspiežot protestus, tomēr valdība ir solījusi realizēt reformas. Savukārt Sīrijā valdošais režīms turas pie varas ar pēdējiem spēkiem, un kaujās ar opozīciju ir gājuši bojā jau vairāk nekā 3500 cilvēki. Sīrijas režīms ir nonācis starptautiskā izolācijā, taču Bašars Al Asads droši vien cer, ka viņu nepiemeklēs Lībijas diktatora liktenis, jo līdz šim Krievija un Ķīna nav izrādījušas nekādas pazīmes, ka varētu atbalstīt ANO rezolūciju, kas paredzētu militāru instrumentu izmantošanas iespēju pret Sīriju. Tā vien izskatās, ka Sīrijas iedzīvotājiem sava brīvība būs jāizcīna pašiem.
Arābu pavasara notikumi rosina pārdomas. Pirmkārt, revolūciju izcelšanos nav iespējams paredzēt. Kurš gan varēja paredzēt, ka trūcīga augļu pārdevēja Muhameda Buazizi pašsadedzināšanās pagājušā gada decembrī novedīs ne tikai pie valdošā režīma krišanas Tunisijā, bet veicinās pārmaiņas arī citās Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstīs? Valstī var būt labvēlīgi nosacījumi revolūcijai, tomēr nevar paredzēt, kas tieši kalpos par pārmaiņu katalizatoru un kad tas notiks. Otrkārt, revolūcijas rada ne tikai uzvarētājus, bet arī zaudētājus, tādējādi radot pretestību notiekošajām pārmaiņām. Līdz ar to revolūcijas ir ilgstoši procesi, kuru iznākums ir grūti paredzams, tāpēc nav pārsteigums, ka pēc Hosni Mubaraka režīma krišanas gada sākumā masu mediju uzmanība arī patlaban ir pievērsta Ēģiptei, jo iedzīvotāji tur atkal ir izgājuši ielās.
Treškārt, notiekošās pārmaiņas rada jautājumus par to, kādas būs Ēģiptes, Lībijas, Tunisijas un citu valstu attiecības ar ASV, Eiropas Savienības (ES) valstīm, Izraēlu un tām Tuvo Austrumu valstīm, kuru līderiem būs izdevies apspiest protestus. Būtu maldīgi uzskatīt, ka demokrātiskas pārmaiņas automātiski nozīmēs draudzīgas attiecības ar Rietumu demokrātijām, jo līdzšinējā Rietumvalstu prakse akceptēt autoritāros režīmus šajā reģionā un ASV bezierunu atbalsts Izraēlai ir saniknojusi daudzus. Ja demokrātija nozīmē to, ka iedzīvotāju uzskatus nevar ignorēt, tad nākotnē Rietumus var sagaidīt arī daži nepatīkami pārsteigumi. Ceturtkārt, Arābu pavasara rezultāti zināmā mērā varētu līdzināties tiem pārmaiņu procesiem, kas norisinājās pēc PSRS iziršanas,jo ne visas pārejas uz demokrātiju būs veiksmīgas.
Rietumvalstis pat nespēj sniegt pienācīgu palīdzību tām arābu valstīm, kur pārmaiņas jau ir notikušas.
Piektkārt, pārdomas raisa Rietumu reakcija uz Arābu pavasari. Visredzamākā Rietumu palīdzības epizode bija aktīvā līdzdalība Kadāfi režīma gāšanā Lībijā, tomēr kopumā Rietumvalstu rokas ir bijušas sasietas. Ekonomikas problēmas un kari Afganistānā un Irākā ir traucējuši palīdzēt Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstu iedzīvotājiem. Varam tikai minēt, kādu ieguldījumu Rietumi varētu sniegt, ja iepriekšējos gados nebūtu pieļautas kļūdas finanšu sektora uzraudzībā, fiskālajā politikā un ja ASV „gāzi grīdā” ārpolitika nebūtu iebraukusi grāvī Irākā un (daļēji) Afganistānā. Līdz ar to patlaban Rietumvalstis pat nespēj sniegt pienācīgu palīdzību tām valstīm, kurās pārmaiņas jau ir notikušas, lai izvairītos no situācijas, kad ekonomiskās problēmas sāk apdraudēt trauslo jaunizveidoto politisko institūciju pastāvēšanu.
Visbeidzot rodas jautājums, vai Arābu pavasaris varētu sasniegt valstis ārpus minētā reģiona. Ziņas no Krievijas liecina, ka ielās iziet un ir gatavi to atkārot desmitiem tūkstoši iedzīvotāju, lai protestētu pret vēlēšanu viltošanu. Izbrīnu raisa arī pie varas esošo histēriskie paziņojumi, ka protesti ir ASV inspirēti. Lai arī plašākas pārmaiņas Krievijā tuvākajā nākotnē, visticamāk, nenotiks, tomēr ir redzams, ka daudzi Krievijas iedzīvotāji ir sākuši aizdomāties par iespēju arī nākamos 12 gadus nodzīvot Putina sistēmā. Daudzus šāda perspektīva neiepriecina.
Bin Ladena notveršana
Viens no nozīmīgākajiem notikumiem šogad bija Osamas bin Ladena notveršana maija sākumā. Operācijas gaitā pasaulē pazīstamākais terorists tika nogalināts, un tas ļāva izvērtēt, cik veiksmīga ir bijusi pēdējos desmit gados izvērstā cīņa pret starptautisko terorismu. Manuprāt, to var izvērtēt divējādi. No vienas puses, cīņa pret terorismu ir bijusi veiksmīga, ja galvenais mērķis ir bijusi starptautiskās teroristu organizācijas Al Qaeda vājināšana. Al Qaeda rīcības brīvība Afganistānā ir ierobežota. Lielākā daļa līderu ir miruši vai bēguļo. Tiesa gan, tas nenozīmē, ka Afganistānu gaida spoža nākotne, jo šajā valstī notiek cīņa par varu, un šīs cīņas laikā terorisma taktika tiek izmantota.
Bin Ladena nāve rada iespēju izvērtēt paveikto cīņā pret terorismu un pamazām samazināt Rietumu klātbūtni Afganistānā.
No otras puses, ASV iepriekšējais prezidents Džordžs V. Bušs karā pret terorismu par ienaidniekiem pasludināja pilnīgi visas teroristiskās organizācijas. Tas bija nepārdomāts solis vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, terorisms ir vājo taktika cīņā pret stiprajiem, un taktiku nav iespējams izskaust. Otrkārt, ne visas teroristiskās organizācijas par savu mērķi ir izvirzījušas nodarīt ASV pēc iespējas lielu kaitējumu, tāpēc visu teroristisko organizāciju pasludināšana par ASV ienaidniekiem ir nevajadzīgi palielinājusi ASV ienaidnieku daudzumu un stimulējusi sadarbību starp šīm organizācijām.
Par laimi demokrātiskās valstīs varas maiņa rada iespēju mainīt ārpolitikas uzsvarus. Terorisms nav izskausts, un tuvākajā nākotnē tam nav lemts notikt kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka cilvēkiem Tuvajos Austrumos un citviet ir pārāk daudz iemeslu izvēlēties cīnīties ar terorisma palīdzību. Nav arī pamata uzskatīt, ka Al Qaeda ir kļuvusi rīcībnespējīga, jo pēdējo desmit gadu laikā tā ir izpletusies Tuvo Austrumu reģionā. Tomēr bin Ladena nāve rada iespēju izvērtēt paveikto cīņā pret terorismu un pamazām samazināt Rietumu klātbūtni Afganistānā un Tuvajos Austrumos kopumā.
Spiediens uz Irānu
Kad Baraku Obamu 2008. gada rudenī ievēlēja par ASV prezidentu, es atviegloti nopūtos, jo tādējādi militāra trieciena veikšana pret Irānu vismaz uz laiku tika noņemta no dienaskārtības. Tiesa gan, 2009. gada ASV izvērstie diplomātiskie pasākumi bija kusli un tika izbeigti, kad Irāna nebija gatava uzreiz mesties ASV apskāvienos. Dažus gadus vēlāk mēs atrodamies gandrīz turpat, kur bijām prezidenta Džordža V. Buša laikā. Starptautiskā Atomenerģijas Aģentūra (IAEA) šā gada novembrī publicētajā ziņojumā pauž bažas, ka Irānas kodolprogramma ir pavirzījusies tālāk, nekā iepriekš bija domāts. Šis ziņojums sacēla īstu vētru un kalpoja ASV un Izraēlas „vanagiem” par iemeslu, lai pieprasītu militāru triecienu izdarīšanu uz Irānas kodolobjektiem.
Mūsdienās reti kurš uzskata, ka būtu labi palielināt to valstu skaitu, kuru rīcībā ir kodolieroči, tāpēc pret Irānas kodolprogrammu ir jūtama ne tikai Rietumvalstu, bet arī Krievijas un Ķīnas pretestība. Tomēr Irānas radītie draudi nav tik lieli, kā tie reizēm tiek iztēloti. Var strīdēties, kā mainītos situācija Tuvajos Austrumos, ja Irāna iegūtu kodolieročus, tomēr pašos pamatos ir jautājums, vai Irāna spēs ar kodolieročiem rīkoties pietiekami atbildīgi. Kopš 1979. gada revolūcijas Irānas retorika ir bijusi kareivīga, tomēr tās ārpolitika ir bijusi pragmatisma paraugs. Irāna ir palīdzējusi ASV cīņā pret terorismu un gāzt Talibu režīmu Afganistānā 2001. gada nogalē, Irāna ir palīdzējusi ASV gāzt Sadama Huseina režīmu Irākā 2003. gadā, un Irāna pēdējo 10 gadu laikā ir vairākkārt centusies nodibināt pragmatisku dialogu ar ASV, tomēr katru reizi Irānas mēģinājumi tuvoties ir noraidīti. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, kodolieroči Irānai ir nepieciešami pašas drošībai un, otrkārt, Irāna ir pietiekami pragmatiska, lai neizmantotu kodolieročus pret Izraēlu un arābu valstīm. Lieki piebilst, ka militāru triecienu izdarīšana Irānas kodolobjektiem būtu stratēģiska kļūda. Jau pašreizējie centieni kavēt Irānas kodolprogrammu (datorvīrusu izmantošana, zinātnieku nogalināšana) ir visai diskutabli, taču plaša mēroga triecieni Irānas kodolobjektiem destabilizētu visu Tuvo Austrumu reģionu.
Kopš 1990. gadu sākuma, kad ES valstīm radās interese veidot kopēju ārpolitiku, tika uzskatīts, ka ES ir milzis ekonomikā, taču punduris ārpolitikā. Tomēr dažu pēdējo gadu notikumi liek apšaubīt pat to, ka ES ir ekonomikas lielvara. Vairākas valstis ilgus gadus ir īstenojušas bezatbildīgu fiskālo politiku, un patlaban ir iestājies brīdis, kad iepriekšējo gadu bezatbildība draud nogremdēt kopējo valūtu. Šī gada laikā mums bija iespēja vērot šausminošu seriālu, kurā ikreiz, kad galvenais varonis ir mazliet atrāvies no saviem vajātājiem, briesmas viņu tomēr atkal atrod un viņam nākas skriet tālāk. Problēmas turpināja samilzt, un neizskatās, ka pagājušās nedēļas Eiropadomes sanāksmē būtu izdevies panākt galīgo vienošanos par pasākumiem, kuru veikšana novērstu tālāku situācijas pasliktināšanos.
Viens jautājums, kam šajā nokaitētajā atmosfērā, kas prasa tūlītējus risinājumus tūlītējām problēmām, netiek pievērsta liela uzmanība, manuprāt, ir jautājums par ES valstu ilgtermiņa attīstības perspektīvām. Svarīgi ir panākt ne tikai fiskālās disciplīnas ievērošanu un iespēju pārfinansēt valstu ārējos parādus par pieņemamām procentu likmēm, bet arī domāt, kā nodrošināt ES valstu ekonomisko izaugsmi un konkurētspēju nākotnē. Ārējo parādu var apkalpot, pārfinansēt un pamazām varbūt pat atdot, ja notiek ekonomikas izaugsme, taču pagaidām neizskatās, ka parādu nomocītās valstu ekonomikas varētu sākt atkal augt. Iepriecinošas nav arī Eiropas valstu demogrāfiskās tendences.
Militārā sāncensība Dienvidāzijā un Austrumāzijā
Iepriekšējos gadsimtos nozīmīgākais pasaulē bija Transatlantiskais reģions, taču 21. gadsimtā starptautisko norišu epicentrs pārvietosies uz Indijas un Klusā okeāna reģioniem. Šī ir ilgtermiņa tendence, kuras norise pagaidām notiek bez dramatiskiem pavērsieniem. Tomēr arī 2011. gadā bija vairāki notikumi, kas apliecināja šīs pasaules daļas pieaugošo nozīmi. Šogad Ķīna tika pie sava pirmā lidmašīnu bāzes kuģa, kuru atpirka no Krievijas un restaurēja. Un ir paredzams, ka tam sekos arī citi. Kopumā Ķīna ir apņēmusies tuvāko 20 gadu laikā savu kara floti papildināt ar vairāk nekā 100 jauniem karakuģiem. Indija cenšas neatpalikt un gatavojas nākamo 20 gadu laikā ieguldīt jūras kara flotes attīstībā vairāk nekā 45 miljardus ASV dolāru un iegādāties vairāk nekā 100 karakuģus. Tajā pašā laikā Rietumvalstis tuvākajos gados ir iecerējušas samazināt aizsardzības izdevumus.
ASV prezidents Baraks Obama, viesojoties Austrālijā šā gada rudenī, apliecināja, ka militāro izdevumu samazināšana neietekmēs ASV klātbūtni un saistības Klusā okeāna reģionā. Arī Ķīnas kaimiņvalstis ir jūtami sarosījušās, jo tuvākajā laikā tām nāksies pieņemt nozīmīgu lēmumu, proti, pieslieties Ķīnai vai arī censties ar ASV palīdzību Ķīnu līdzsvarot. Parasti tiek pieņemts, ka līdzsvarošana ir izdevīgāka par piesliešanos, tomēr valstu izvēles būs atkarīgas no Ķīnas uzvedības un ASV gatavības palīdzēt.
Lielvaru izaugsmes rezultātā parasti notiek ietekmes sfēru pārdale, kas var kalpot par konfliktu avotu starp esošajām un augošajām lielvarām un kas arī savā ziņā ir atzīšana no citu valstu puses. Ķīnas izaugsme rada jautājumus par tās prasībām attiecībā uz ietekmi Austrumāzijas reģionā. Ir grūti iedomāties, ka Ķīna arī turpmāk akceptēs pastāvošo status quo attiecībā uz Taivānu, ka Ķīna būs gatava piekāpties robežu strīdos ar kaimiņvalstīm un ka Ķīna piecietīs ASV jūras kara flotes atrašanos savā tuvumā. Augošā Ķīna centīsies izspiest ārējos spēlētājus no Austrumāzijas reģiona, ko tā uzskata par dabisku savas ietekmes sfēru. Tuvākajos gados sāncensība Austrumāzijas reģionā pastiprināsies.
Šie ir mani izvēlētie pieci nozīmīgākie notikumi vai procesi 2011. gadā starptautiskajās attiecībās. Zinu, ka neesmu pieminējis nemierus Lielbritānijā, zemestrīci un kodolnegadījumu Japānā, Dienvidsudānas valsts izveidošanu, Nord Stream iedarbināšanu un daudzus citus notikumus. Ja kādam šķiet, ka esmu kaut ko nozīmīgu palaidis garām, tad visi ir laipni aicināti šo sarakstu papildināt vai izveidot pašiem savu sarakstu komentāru sadaļā.
Šis gads ir bijis gana bagāts ar dažādiem notikumiem, taču tas nav nekas neparasts, jo starptautiskās attiecības ir nemainīgi interesantas: kaut kur karš tiek uzsākts, kaut kur karš tiek izbeigts; kaut kur notiek revolūcija, kaut kur notiek valsts apvērsums; kaut kur valstis kļūst spēcīgākas, bet citur tās slīd uz leju; kaut kur valstis rodas, bet kaut kur citur cilvēku cerības uz savu valsti samazinās; kaut kur teroristi tiek noķerti, bet kaut kur teroristu rindas papildinās. Tā tas noteikti būs arī 2012. gadā, taču uz to varēsim atskatīties nākamā gada decembrī.