Divarpus mēnešus esam vērojuši, kā Saeima un valdība pilda Valda Zatlera 14.janvārī dotos uzdevumus, un tikpat ilgi esam gaidījuši prezidenta lēmumu — rosinās vai nerosinās Saeimas atlaišanu. Sagaidījām. Un, kā jau, ļoti iespējams, bijām nojautuši — nerosinās gan. Politika.lv uzrunātie politikas vērotāji tūlīt pēc prezidenta runas noklausīšanās dalās savos iespaidos, vai no Zatlera sadzirdēja to, ko bija gaidījuši, vai viņš darīja pareizi, neierosinot Saeimas atlaišanu, un kurš galu galā uzvarēja — prezidents vai Saeimā pārstāvētās partijas?

Līga Stafecka
Foto: AFI

Līga Stafecka, Sabiedrības par atklātību Delna politikas analītiķe

Nesagaidīju no prezidenta pietiekamu pārliecību. Runa nebija pārliecinoša iedzīvotājiem, kas ikdienā reti pārlasa avīzes un nav iedziļinājušies politikas procesā. Pietrūka tiešākas uzrunas vēlētājiem, kuriem vajag paskaidrot, kāpēc tieši šāds prezidenta lēmums ir pareizs. Uzruna vairāk bija formālistiska. Man gribējās, lai viņš ar spilgtākiem izteiksmes līdzekļiem paskaidro, ka no partijām ir guvis sajūtu, ka tās mainīsies pašas. Bet prezidents izskatījās diezgan satraucies, un visu sakāmo tādā Jaungada uzrunas formātā pateica, taču citādi nekādus lielus pārsteigumus viņa runa man nesagādāja.

Domāju, ka pašreizējā situācijā Zatlers pareizi rīkojās, neierosinot Saeimas atlaišanu, jo tās atlaišana varētu radīt lielu, lielu nestabilitātes vilni, kas ir saistīts ar ekonomisko krīzi. Domāju, ka Zatlera izvēli lielā mērā diktēja Starptautiskais Valūtas fonds. Ja nebūtu ekonomiskās krīzes, es šaubos, vai pašreiz varētu teikt, ka kaut kas ir uzlabojies, jo politiskās krīzes izteiksmē jau nekas nav mainījies un, kā izskatās, arī nemainīsies.

Zatlers vienkārši pateica to, ko sabiedriskās domas viedokļa veidotāji viņam jau bija pateikuši priekšā — ka jāuzstāda nākošie uzdevumi. Tas ir diplomātisks ceļš. Taču viņa minētie nav nekādi dižie uzdevumi, drīzāk — diezgan neskaidri un nepasaka, kādai tad būtu jābūt politiskajai videi. Arī termiņos šie uzdevumi nav ierobežoti. Tas, ko viņš varēja izdarīt — pašvaldību vēlēšanas iezīmēt kā nākamo termiņu, ko iedzīvotāji, vēlētāji sev varētu nospraust, taču tagad viņš drīzāk ir iezīmējis ceļu, kas nevienam neuzliek pienākumus.

Nezinu, vai kāds ir uzvarējis vai zaudējis, drīzāk partiju un prezidenta duelis ir neizšķirts. Tagad svarīgs periods ir līdz vēlēšanām, jo redzēsim, cik valdības partijas ir gatavas konstruktīvi un vienoti strādāt ekonomiskās krīzes risināšanā. Ir risks, ka pēc Zatlera apžēlošanas gājiena partijas jutīsies atbrīvotas no prezidenta grožiem un būs kritiskākas pret Jaunā laika valdību.

Aivija Putniņa
Foto: AFI

Aivita Putniņa, sociālantropoloģe

Patiesībā runas saturs bija tāds, kādu es gaidīju, un neko lielu es arī negaidīju. Vienīgais, kas mani pārsteidza, bija asi kritiskais stils, kad runāja par politiķiem, kas neņem vērā sabiedrības viedokli. Bet tas izrādījās retorisks instruments, ar ko prezidents solidarizējās ar sabiedrības daļu, kas grib Saeimas atlaišanu, jo tālākais teksts bija par to, kāpēc Saeimu tomēr nevajag atlaist.

Domāju, ka prezidenta spontānā solidarizēšanās un mēģinājums kaut ko darīt tomēr nebija politiski pārdomāta lieta. Par laimi kaut kādi uzdevumi vismaz kaut kādā veidā ir izpildīti. Ja vajadzētu rosināt Saeimas atlaišanu, Zatlers riskētu gan ar savu prezidenta amatu, gan ar valsts stabilitāti un labklājību ilgtermiņā. Pašreizējā situācija deva Zatleram iespēju ar godu atkāpties un izvirzīt papildus prasības, saglabājot zināmu cieņas elementu.

Zatlera nosauktie ir jau skaidri zināmi uzdevumi, kas jau izvirzīti un apstiprināti, ņemot vērā Starptautiskā Valūtas fonda prasības par minimālajām garantijām. Viņš runā par kvalitatīvi jaunām vēlēšanām, bet viņam nav izpratnes par līdzdalību, jo, pirmkārt, to redz sabiedrības forumā, kur akcentējas atsevišķas grupas, bet tauta kopumā pazūd, un otrs — viņš aicina vēlētājus rūpīgi domāt, kam atdot savu balsi vēlēšanās, bet diez vai šis ir optimāls līdzdalīgās demokrātijas modelis.

Zatlera uzdotie darbi ir izdarīti, bet neviens jau nerunā par to kvalitāti. Es personiski nejūtos gandarīta ne par veidu, kā tika grozīta Satversme, ne par debatēm ap vēlēšanu likumu. Tas tika izdarīts kā ķeksītis. Man ir bail, ka tas pats notiks arī ar jaunajiem uzdevumiem. Neviens nerunā, ka mums vajadzētu valsts pārvaldes loģiku mainīt, jo sāpe jau mums ir kvalitātē. Kopumā partijas un prezidents ir lieliski panākuši kompromisu, ļaujot prezidentam no šīs situācijas iziet ar cieņu.

Arnis Kaktiņš
Foto: AFI

Arnis Kaktiņš, socioloģiskās firmas SKDS vadītājs

Vilšanās nebija. Diezgan lielā mērā sadzirdēju to, ko es personiski gaidīju, un es biju pat patīkami pārsteigts par to, ko un kā es dzirdēju. Līdz šim Latvijā bija problēma ar uzdevumu formulēšanu, jo pēc konstitūcijas ne jau prezidentam būtu jānoformulē veicamie darbi, sevišķi — krīzes apstākļos, nospraužot krīzes vadlīnijas, kas ļoti būtiski valstij un sabiedrībai. Bet, ja jau Saeima nesaprot, kas tai jādara, tad tā vien izskatās, ka prezidents ir uzņēmies šīs funkcijas, un mēs dzirdējām Zatlera uzdevumu sarakstu numur 2. Tomēr pietrūka konkrētu izpildes termiņu. Ja mēs paskatāmies retrospektīvā, tad redzam, ka bieži vien vienkāršas un pašsaprotamas lietas mūsu politiķi pamanās izstiept gadiem. Kaut vai atcerēsimies, ka pēc referenduma par tautas tiesībām atlaist Saeimu visi politiķi kā lakstīgalas dziedāja, ka labos Satversmi, bet, kad prezidents deva konkrētu laiku, viņiem pat ar to nepietika. Tāpēc, ja netiek nosprausti konkrēti termiņi, tad nevar sagaidīt, ka parlaments izdarīs to, kas jāizdara.

Izvēle — ierosināt vai neierosināt Saeimas atlaišanu — bija starp diviem sliktiem un nejaukiem scenārijiem. Starp sabiedriskās domas viedokļu veidotājiem, kas pirms pāris dienām prezidentam izteica savas domas par situāciju valstī, bija konsensus — mūsu politiskajā sistēmā un parlamentā ir krīze. Bet vai no tā, ka šis parlaments nav labs, automātiski izriet, ka ārkārtas vēlēšanās dabūsim ko labāku? Nē. Ir pamats uzskatīt, ka lielā mērā mūsu problēmu cēlonis ir iekodēts politiskās sistēmas uzbūvē, un varbūt politiskā, ekonomiskā, uzticības krīze un tagad gaidāmā sociālā krīze ir tikai tā sekas. Sākumā varbūt mūsu politiskā sistēma būtu jāizreformē, un, iespējams, ļoti nopietns pamats būtu debatei par vēlēšanu sistēmas maiņu — iespējams, par pāreju uz jaukto vēlēšanu sistēmu.

Situācijā, kad valstī ir tik dziļa krīze, nav pareizi uzdot jautājumu, kurš no politiskās varas atzariem konkrētajā gadījumā ir uzvarējis, jo vēl jau nekas nav beidzies.