Foto: Pēteris Timofejevs - Henriksson
Recenzija par Ārnes Bengtsona grāmatu [i]Apdraudētā brīvība: Baltijas krīze Maskavas ēnā (Arne Bengtsson (2008) Hotad frihet: Baltisk kris i skuggan av Moskva, Vimmerby: grannland.com – 365 lpp).[/i]
Korupcija pēc definīcijas ir grūti izmērāma un juridiski pierādāma parādība. Visas tajā iejauktās puses — gan kukuļdevējs, gan ņēmējs — ir ieinteresētas neizpaust informāciju par koruptīvo darījumu, tādēļ korupcijas pētniecība jau no sākta gala ir ārkārtīgi sarežģīta. Tiesa, mērījumu validitātes problēma — cik daudz kāds indikators mēra pētnieku interesējošo problēmu — nudien nav aktuāla tikai korupcijas pētniecības jomā. Ir salīdzinoši maz tādu kvantitatīvo rādītāju, kuri ne tikai precīzi mērītu sociālās parādības, bet arī nepārprotami atbildētu uz zinātnieku, politiķu un iedzīvotāju jautājumiem. Tomēr atšķiras veidi, kā var reaģēt uz kvantitatīvo rādītāju nepietiekamību. Viens ir tā saucamo padziļināto interviju izmantošana, kas, iztaujājot ekspertus un iesaistītās personas, sniedz ieskatu, kā korupcija īsti darbojas.
Uz ārkārtīgi plašu interviju materiālu balstās zviedru neatkarīgais žurnālists Ārne Bengtsons (Arne Bengtsson), kurš bieži vien pret Baltijas valstīm tik kritiskajā skandināvu presē pavisam noteikti ir pelnījis apzīmējumu „Baltijas draugs”. Viņš simpatizē Baltijas valstu neatkarības un demokrātijas centieniem, tomēr nebūt nav nekritisks pret baltiešu politiķu demokrātijas izpratni. Bengtsona grāmata Bronzas zaldāta atriebība[ 1 ] sniedz ieskatu ne tikai Igaunijas—Krievijas krīzē, bet arī ieskicē Baltijas valstu kopīgās problēmas attiecībās ar lielvalsti un arī krievvalodīgās minoritātes lomu. Man īpaši simpatizē Bengtsona rūpīgi izstudētā Baltijas valstu vēsturiskā perspektīva, kuras katastrofāli trūkst daudzu zviedru žurnālistu reportāžās par notiekošo Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.
Bengtsona jaunākā grāmata Apdraudētā brīvība ir par demokrātijas krīzi Baltijā, tajā skaitā — par tā saucamajiem „lietussargu nemieriem” 2007. gadā. Bengtsona darba neapšaubāmi stiprākā puse ir ārkārtīgi pedagoģiski, saistoši un detalizēti zīmētais politiskais un vēsturiskais konteksts, kas nozīmē, ka šai grāmatai vajadzētu būt obligātās literatūras sarakstā jebkuram, kas vēlas iepazīties ar Baltijas politikas mūsdienu problemātiku.
AAA un Krievija
Grāmata sadalīta 17 īsās nodaļās, kas ieskicē Baltijas un īpaši Latvijas politiskās norises un vēsturi, kā arī iedziļinās Baltijas valstu politekonomikā jeb citiem vārdiem — īpatnajā politikas un ekonomikas sasaistē. Bengtsons identificē oligarhu nomācošo ietekmi un korupciju kā nozīmīgu izskaidrojošu faktoru pilsoņu neapmierinātībai ar politiku un ciniskajiem politiķiem Baltijas valstu grumbuļainajā ceļā uz demokrātiju.
It kā nepietiktu jau ar Baltijas iekšpolitiskajām problēmām vien, Bengtsons ir arī intervējis politiķus, ārpolitikas speciālistus un diplomātus, nonākot pie secinājuma, ka vērojama pieaugoša Krievijas ietekme Latvijā un Lietuvā. Tā izpaužas delikātu un diskrētu ekonomisko (tranzīta un enerģētisko) darījumu veidā starp Krieviju un vietējiem oligarhiem. Piemēram, Latvijas uzņēmumu ieiešana Krievijas tirgū un otrādi — Krievijas uzņēmumu ienākšana Latvijā, kā arī Latvijas ekonomikas sasaiste ar krievu tranzīta un enerģijas interesēm padara to aizvien vairāk ietekmējamu ārpolitiski. Krievija nav nekāda Rietumu demokrātija, gluži pretēji — bizness Krievijā ir cieši saistīts ar autoritāro valsts varu, kas uzņēmējdarbību izmanto kā instrumentu, lai gūtu ārpolitisku ietekmi. Interesanti, ka, atzīstot zviedru banku milzīgo ietekmi Latvijas finanšu tirgū, Bengtsons arī atzīmē, ka Latvijai pašai nereti ir mazāka ietekme pār valsts monetāro politiku nekā Zviedrijas centrālajai bankai jeb Riksbanken.
Manuprāt, ievērības cienīga ir ceturtā nodaļa ar nosaukumu Ainārs, Aivars un Andris par „AAA-komandu” jeb latviešu oligarhu ekonomisko un politisko ietekmi. Piemēram, Bengtsons citē Dauni Aueru, kurš atsaucas uz Latvijas politisko režīmu kā „Potjomkina demokrātiju”, kur vara pieder nevis partijām, bet gan aiz tām stāvošo ekonomiskajām interesēm jeb oligarhiem. Bengtsons ilustrē šo apgalvojumu ar Latvijas mūsdienu politiskās vēstures īsu pārstāstu, kur sava vieta ir gan 2006. gada vēlēšanu pozitīvisma kampaņām un Jūrmalgeitai, gan veidam, kā Valdis Zatlers tika ievēlēts par prezidentu, gan Lato Lapsas grāmatai Tiesāšanās kā ķēķis, gan Induļa Emša pazudušajam portfelim un „lietussargu revolūcijai”. Lasot Bengtsona pārstāstu, kurā viens skandāls nomaina otru un ir viens par otru krāšņāks, man neatvairāmi radās šausminošā vēlme reizi pa reizei apskatīt grāmatas sarkanbaltsarkano vāku, uz kura publicēta fotogrāfija ar bijušo KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu. Vai es patiešām lasu darbu par savu dzimteni vai par kādu caur un caur korumpētu Āfrikas attīstības valsti?
Grāmatas piekto nodaļu sauc Lietussargu revolūcija, un tajā Bengtsons rūpīgi un dzīvi atstāsta tā laika valdības mēģinājumus atlaist Loskutovu un tam sekojošos protestus. Bengtsons sniedz citātus no savām intervijām ar ciniskajiem politiķiem, tajā pašā laikā demonstrējot zināšanas par Latvijas politisko „ķēķi”. To lasot, man radās turpat vai skaudība par viņa kā ārmalnieka skaidro skatu uz Latvijā notiekošo.
Etniskā spriedze
Bengtsons neapmierinās ar sarežģīto Latvijas politiskās korupcijas tēmas šķetināšanu. Nodaļās Demokrātijas deficīts, Starp Uzvaras parku un Torņakalnu un Tēvzemes nebrīve viņš apraksta krievvalodīgo problemātiku Latvijas politikā. Autors cenšas būt objektīvs etniskās dimensijas atspoguļojumā, viņš izklāsta gan krievvalodīgo aktīvistu, gan latviešu politiķu argumentus, kā arī dod nepārprotamus mājienus, ka politiķi izmanto etniskās problēmas kā populistisku instrumentu. Savdabīgā žurnālistiskā tour de force nākamajās trīs nodaļās viņš turpina demonstrēt Latvijas vēstures sarežģītību, sākot no 900. gada līdz mūsdienām, pieskaroties arī ebreju genocīda un latviešu leģionāru jautājumam. Interesanti, ka Bengtsons neizlaiž arī Zviedrijā internēto Baltijas leģionāru izdošanu PSRS, kas nebūt nebija vienkāršs politiskais solis, ņemot vērā zviedru sabiedriskās domas simpātijas pret internētajiem. Šķiet, ka autors mēģina nenostāties ne vienā, ne otrā pusē, esot kritisks pret visiem.. Vienlaikus viņš uzsver vispārīgās humānās vērtības un nepieciešamību visām etniskajām grupām atrast veidu, kā mierīgi sadzīvot vienā sabiedrībā. Tiesa, ir skaidrs, ka viņš uzskata, ka vēsturiskā atmiņa ir ārkārtīgi svarīga.
Šo ideju Bengtsons iztirzā arī nākamajās piecās nodaļās, kurās viņš, manuprāt, visai neveiksmīgi pārlec no Latvijas uz Lietuvu un iedziļinās lietuviešu korumpētajā politikā un vēsturē. Tas, protams, ir ārkārtīgi saistošs materiāls, īpaši nodaļa Eiropeiskais ļaunums, kurā iztirzāts antisemītisms un genocīds gan padomju, gan nacistu okupācijas laikos, kā arī Zviedrijas un Eiropas atbildība, ļaujot miljoniem ebreju iet bojā. Grāmatas beidzamā nodaļa 67 gadus pēc katastrofas ir brīdinājums par pieaugošo etnisko naidu, neonacismu un ekstrēmismu Lietuvā un Latvijā. Šādu „lēkāšanu” starp dažādām valstīm un problēmām var attaisnot vienīgi ar to, ka autoram ir skaidra ambīcija izteikties par demokrātiskajām problēmām un Maskavas lomu visā Baltijā, uz ko norāda grāmatas apakšvirsraksts. Otrs iemesls, iespējams, ir uzskats, ka korupcija zeļ valstīs, kur tiek uzturēta etniskā spriedze.
Saprast, tulkot, izskaidrot
Grāmatas publicistiskais raksturs ir gan tās pluss, gan neapšaubāms mīnuss. Līdzīgi kā bijušā The Economist Balkānu reportiera Mišas Glenija (Misha Glenny) grāmata McMafia: A Journey Through the Global Criminal Underworld[ 2 ], Bengtsona garadarbs ir lieliski izpētīts, balstās uz saistošām intervijām, un fakti ir sarindoti loģiskā naratīvā par korupciju un tās ietekmi uz politiku. Bengtsons atšķirībā no Glenija balansē uz akadēmiska pētījuma robežas, uzrādot nereti detalizētas atsauces. Tomēr viņš neapšaubāmi ir žurnālists, kurš saistošu naratīvu stāda augstāk par zinātniski metodisku, fokusētu un viengabalainu akadēmisku pētījumu. Neapšaubāmi autoram noteikti ir savi iemesli, kādēļ viņš izvēlas publicistikas žanru. Viens no tiem varētu būt, ka žurnālistisks un saistošs darbs varētu uzrunāt daudz plašāku auditoriju. Otrs iemesls — iespējams, grūtības akadēmiski pierādīt korupciju, politikas un ekonomikas sasaisti un Maskavas draudīgo ietekmi Latvijā. Tādēļ nereti nākas atzīt, ka „mazāk dažreiz nozīmē vairāk”, tas ir, ja autors būtu iedziļinājies noteiktas afēras vai darījuma detalizētā iztirzāšanā un pierādīšanā, viņa, tiesa, ierobežotākajiem secinājumiem būtu daudz lielāka zinātniskās ticamības pakāpe.
Tā vietā Bengtsons ir izvēlējies skicēt plašas tendences Baltijas valstu un īpaši Latvijas politikā ar apskaužami bagātu interviju materiālu. Arī tas ir vērtējams divējādi. Piemēram, lai arī Bengtsona atstāstītās anekdotes par politiskajām norisēm ir zīmīgas un visnotaļ saistošas, tās ne vienmēr veido nemainīgu pierādījumu ķēdi, bet kalpo vairāk kā interesantas ilustrācijas. Bieži sev arī uzdevu jautājumu, cik daudz intervēto ekspertu viedoklis atspoguļo korupcijas realitāti un cik daudz — viņu korupcijas uztveri? Tāpat, manuprāt, vietā ir jautājums, cik daudz uzklausītie politiķi, piemēram, Linda Mūrniece, Sandra Kalniete un citi, ir vērtējami kā uzticami avoti par politiku Latvijā? Neliela deva refleksijas par informantiem un izmantotajām metodēm varētu būtu veids, kā palielināt grāmatas uzticamības pakāpi.
Bengtsona valoda reti kad pacieš kompromisus, aprakstot politiķu žestu valodu („Lindas Mūrnieces skatienā parādījās kaut kas tumšs.”) vai emocionālus izteikumus. Bengtsonu nevar apsūdzēt intervēto politiķu un aprakstīto oligarhu simpatizēšanā („Neapolē atkritumus apsaimnieko mafija, Latvijā — Andris Šķēle”). Autors meistarīgi pārvalda valodas nianses. Kad lasu autora interviju ar Igaunijas prezidentu, šķiet, tekstā var just Tomasa Hendriksa Ilvesa teju aroganto attieksmi. Viņš, šķiet, solidarizējas ar vienkāršo latviešu, lietuviešu un krievvalodīgo sašutumu par neatkarības cīņu ideālu nodošanu („Parasti namamātes acis mirdzēja. Šovakar tās bija sērīgas: „Kāds entuziasms valdīja Sajudis laikā! Mēs sapņojām par brīvības paradīzi. Tagad visi ir sasmērējušies.””). Tāpat autors mēģina izskaidrot daudzu latviešu turpat vai šizofrēniski ambivalento attieksmi pret Aivaru Lembergu, kuru daudzi vienlaikus gan nīst, gan mīl, gan apskauž. Saprast, tulkot un izskaidrot ir viens no sociālo zinātņu, un, šķiet, arī Bengtsona, ideāliem.
Ņemot vērā nepiedodami nabadzīgo populārzinātniskās un publicistiskās literatūras klāstu par Latvijas politikas jaunāko vēsturi, īpaši tās demokratizācijas procesu pēdējiem etapiem un politekonomiku, Bengtsona darbs ir lielisks sākums turpmākiem, cerams, akadēmiskiem pētījumiem. Lai arī grāmata galvenokārt ir mērķēta zviedru auditorijai, autora skaidrais skats no malas uz norisēm, kurās Latvija bija ierauta pēdējos gados, ir iemesls, kādēļ es rekomendēju to tulkot latviešu valodā.
______