Foto: Mr. T in DC
Mocīties un naturalizēties vai braukt prom. Šādas izvēles priekšā nostādīti vairāk nekā divi procenti Latvijas iedzīvotāji, jo imigrantu integrācijas politika mūsu valstī šobrīd ieceļotājiem rada visnelabvēlīgākos apstākļus sadzīvei un valstiskās piederības izveidei Eiropā. Atstumjot jaunpienācējus, Latvija arī sniedz atbildi uz jautājumu – kas un kādā sabiedrībā šeit dzīvos nākotnē.
Jaunākais Imigrantu integrācijas politikas indekss (MIPEX) atzīst Latvijas imigrantu integrācijas politiku par visnelabvēlīgāko 31 Eiropas un Ziemeļamerikas valsts vidū. Turklāt Latvijas vērtējums nav mainījies kopš 2007.gada, kad imigrantu integrācijas nosacījumi Latvijas likumdošanā arī saņēma visvājāko atzīmi.
Tiem, kuri strādā šajā laukā, MIPEX vērtējums var būt ļoti negatīvs pārsteigums – galu galā, pēdējo gadu laikā Latvijā ir ieviesti vairāki būtiski uzlabojumi, kuri uzskaitīti arī šajā pētījumā. Piemēram, 2008.gadā tika būtiski samazinātas izmaksas darba devējiem par imigrantu nodarbināšanu (no 533 LVL uz 148 LVL), bet 2010.gadā ieviesta vienas pieturas aģentūra darba atļauju pieteikšanai. 2010.gadā visiem imigrantu bērniem tika piešķirtas tiesības uz bezmaksas pamata un profesionālo izglītību (pirms tam tā nebija pieejama skolēniem ar termiņuzturēšanās atļaujām). Kopš 2007.gada Latvijā ieviesti vairāki projekti imigrantu integrācijas veicināšanai caur Eiropas trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fondu. Tāpat kopš 2010.gada vasaras Imigrācijas likums ļauj uzturēšanās atļaujas piešķirt arī tā sauktajiem investoriem.
Ir divi iemesli, kāpēc šie uzlabojumi nav bijuši pietiekami. Pirmkārt, arī pārējās MIPEX pētītās valstis nav sēdējušas rokas klēpī salikušas, un ir ieviesušas uzlabojumus savā likumdošanā, negaidot uz Latviju. Bet daudz būtiskāks iemesls ir fakts, ka MIPEX labi parāda – Latvijā joprojām trūkst sistemātiskas pieejas imigrantu integrācijai. Mums ir projekti, mums ir uzlabojumi dažādās jomās – kaut kas šur un tur, bet mums trūkst saskaņotas stratēģijas.
Tas ir loģiski, jo mums nav skaidras vispārējās sabiedrības integrācijas politikas, jo tādas uzlikšana uz papīra n-tās reizes beigusies neveiksmīgi. Tāpēc, ja mums nav skaidrības par vispārējo integrācijas politiku, tad, protams, nav arī skaidrības, kā uzņemt trešo valstu pilsoņus – imigrantus. Te nepalīdz neatbildētie jautājumi par padomju migrācijas politikas sekām un nespēja nonākt pie secinājuma, par ko mēs uztraucamies (kas ļautu savas gaidas pret mūsu sabiedrības jaunpienācējiem noformulēt noteikumos, izstrādājot stratēģiju, kā palīdzēt tos sasniegt). Nepalīdz arī fakts, ka atbildība par šo jomu pēdējo četru gadu laikā mētāta pa četrām ministrijām. Nepalīdz arī sabiedrības attieksme pret imigrantu integrāciju – vēl 2008.gadā divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju neatbalstīja budžeta tēriņus uz imigrantu integrāciju, un, domājams, ka mūsdienās to neatbalstītu vēl lielāks iedzīvotāju skaits.[ 1 ] Turklāt neesoša imigrantu integrācijas politika iet roku rokā ar konservatīvo migrācijas politiku, ko arī atbalsta vairākums sabiedrības. Citiem vārdiem, sabiedrība akceptē, ka tiek darīts viss, lai Latvijā imigrantu nebūtu, bet imigranti, kuri šeit jau dzīvo, tiek mocīti pietiekami, lai saprastu, ka viņiem ir divas iespējas – vai nu paciesties un naturalizēties, vai braukt prom uz tām valstīm, kur viņus uzņems labāk.
Kā vēl var izskaidrot to, kāpēc Latvija joprojām nedod trešo valstu pilsoņiem pilnvērtīgas iespējas iesaistīties sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, tā vietā aicinot tikt pie visiem šiem labumiem, kļūstot par Latvijas pilsoņiem, kas gan arī nozīmē, ka imigrants ir spiests atteikties no savas valsts pilsonības, jo Latvijā dubultpilsonība nav pieļaujama? Kā vēl var izskaidrot to, kāpēc Latvija ļauj trešo valstu pilsoņiem drebēt par savu uzturēšanās atļauju atjaunošanu, atturot viņus no vēlmes iejusties vietējā sabiedrībā? Kā vēl var izskaidrot to, kāpēc Latvija sagaida, bet nepalīdz imigrantiem mācīties latviešu valodu, tā vietā pagarina to profesiju sarakstu, kurās strādājot un nezinot latviešu valodu, cilvēks var tikt sodīts? Kā vēl var izskaidrot to, kāpēc Latvija daudzviet tikai pilda minimālās ES prasības, tai skaitā pret-diskriminācijas jomā, kur nepalīdz arī vājais Tiesībsargs?
Es sagaidu, ka daudzi teiks – valstī, kura dzīvo zem budžeta konsolidācijas mākoņa, šī ir luksus klases problēma. Kuram interesē imigrantu nedienas, ja atbalsts trūkst ģimenēm, bērniem, pensionāriem, skolotājiem, policistiem, medmāsām (un mēs varam turpināt bezgalīgu uzskaiti)? Atbilde uz šo jautājumu ir saistīta ar realitātes atzīšanu un ilgtermiņa domāšanu. Pirmkārt, pēc PMLP datiem aptuveni 2 procenti Latvijas iedzīvotāju ir ārvalstnieki (gan ES pilsoņi, gan pilsoņi no trešajām valstīm) – 2010.gadā ar termiņuzturēšanās atļaujām Latvijā dzīvoja 7538 trešo valstu pilsoņi. Tas liecina, ka imigrācija ir neizbēgama un imigranti jau šobrīd dzīvo Latvijā. Otrkārt, arī Latvija kā ES dalībvalsts ir atbalstījusi apņemšanos imigrantiem piešķirt tiesības un pienākumus, kas ir salīdzināmi ar ES pilsoņu tiesībām un pienākumiem.[ 2 ] Tas nozīmē, ka arī mēs esam solījuši nodrošināt labākus apstākļus trešo valstu pilsoņiem. Bet, treškārt – un tas ir būtiskākais jautājums – valstī ar skumjām demogrāfiskajām tendencēm vajadzētu sev pavaicāt – kas un kādā sabiedrībā teritorijā „Latvija” dzīvos nākotnē? Imigrantu integrācija nav jautājums par imigrantu vajadzību apmierināšanu, bet gan jautājums par to, kādu vidi mēs veidojam sabiedrībā, kura nav un nekad nav bijusi vienveidīga.