Foto: Taro Taylor
Valsts spēja pieņemt kvalitatīvu rīcībpolitiku attiecībā uz savām kapitālsabiedrībām būs indikators valdības spējai veidot pragmatisku tautsaimniecības politiku.
Viens no pozitīvākajiem ekonomiskās krīzes un valsts budžeta izdevumu samazināšanas blakusefektiem ir kaut necik aizsākušās debates par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām un to pārvaldību. Pirmo reizi dienas gaismu ieraudzījis gada pārskats Latvijas valstij piederošie aktīvi,[1] un Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Vienotība) uzdevis darba grupai izstrādāt publisko personu komercdarbības pamatprincipus[2] (tiesa gan, raksta tapšanas laikā attiecīgā koncepcija aizvien nebija nonākusi publiskā apritē). Arī jaunās valdības deklarācijā paredzēts izstrādāt „valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību kompetentas un profesionālas pārvaldības modeli, kas balstīts uz starptautiskiem standartiem un kura mērķis ir valsts un pašvaldību uzņēmumu kapitāldaļu efektīva pārvalde”.[3]
Nav tā, ka agrāk par šo tematu vispār nediskutēja, bet publiskajā telpā galvenā uzmanība bija pievērsta dažiem svarīgiem, taču salīdzinoši šauriem jautājumiem — politisko ielikteņu iecelšanai uzņēmumu padomēs un reizēm arī valdēs, padomju pilnīgai vai daļējai likvidācijai, amatpersonu atalgojumam, dažkārt arī šo uzņēmumu sniegto pakalpojumu cenai. Turklāt diskusijās nereti virsroku ņēma nevis argumenti, bet emocijas, kas noveda pie nesapratīgu un ilgtermiņā neefektīvu lēmumu pieņemšanas. Pētījumi, tajā skaitā arī šogad Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS uzsāktais[4], rāda, ka arī virkne citu apstākļu padara šīs sabiedrības sevišķi ievainojamas no neefektivitātes un korupcijas risku viedokļa. Par dažiem no tiem arī būs runa šajā rakstā.
Ekonomiskā relaksācija
Viens no kapitālsabiedrību vadītāju biežāk minētajiem argumentiem par labu darbam tieši kapitālsabiedrības, nevis iestādes vai aģentūras formā ir brīvākas rokas vadībai rīkoties ar, piemēram, personālu (samazinot vai palielinot) vai finanšu līdzekļiem (novirzot tai vai citai aktivitātei) un līdz ar to spēja pielāgoties mainīgiem apstākļiem. Kapitālsabiedrības budžets gada griezumā netiek plānots tik stingras tāmes rāmjos, kā tas ir iestādēm. Tomēr rīcības brīvība palielina līdzekļu izsaimniekošanas vai citādi neefektīvas izlietošanas risku, ja nav spēcīgu disciplinējošu faktoru. Parasti kapitālsabiedrībai ir divi disciplinējošie faktori — īpašnieka vēlme gūt maksimālu atdevi un nepieciešamība saglabāt konkurētspēju, kas pārsvarā neļauj noteikt preču un pakalpojumu cenas pārmēru virs pašizmaksas.
Intervijās ar piecpadsmit dažādu valsts un Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrību valžu locekļiem dominē viedoklis, ka īpašniekam kapitālsabiedrības ekonomiskie rādītāji — peļņa, rentabilitāte u.tml. — nav prioritāte. Dažreiz valsts vai pašvaldība pati ir galvenais kapitālsabiedrības pakalpojumu pircējs un tātad pašsaprotami nav ieinteresēta maksāt vairāk tikai tādēļ, lai uzņēmuma finanšu rādītāji izskatītos labāk.
Patiesībā viens no argumentiem, kāpēc nevajadzētu privatizēt valsts nekustamā īpašuma apsaimniekotājus (piemēram, VAS Tiesu namu aģentūra (TNA)) vai sabiedrisko pakalpojumu sniedzējus (piemēram, AS Rīgas siltums), ir reāla vai hipotētiska iespēja ekonomikas lejupslīdes periodos uzspiest, lai pakalpojumu sniedzējs savilktu jostu. Citkārt amatpersonas norāda uz uzņēmuma stratēģisko nozīmi, kuras vārdā jāizvairās no riska zaudēt tirgu, ko varētu izraisīt kāre pēc lielākas peļņas (piemēram, VAS Latvijas dzelzceļš). Un parasti arī šie argumenti nav bez pamata.
Tomēr, nepastāvot citiem ekonomiskajiem mērķiem, vadmotīvs „lai tikai nebūtu zaudējumu” grauj kapitālsabiedrību pastāvēšanas jēgu. Katrā no tām ir ieguldīta manta, un nepietiek ar to, ka kapitālsabiedrība, šo mantu lietojot, nerada zaudējumus. Kārtīgam saimniekam ir jāsaprot, kādu atdevi tas vēlas, ja ne ienākumu, tad ietaupītu izdevumu ziņā gan, ja reiz atgriezis riecienu, lai izveidotu uzņēmumu. Valstij un pašvaldībām ir atbildība būt aktīvām un profesionālām uzņēmumu īpašniecēm, lai palielinātu to vērtību valsts, pašvaldības un nodokļu maksātāju labā.
Pretējā gadījumā diez vai kāds pateiks, kāds ir konkrētais ieguvums vai ietaupījums no tā, ka valstij un pašvaldībām ir īpašumā kapitālsabiedrības, kas apsaimnieko īpašumus (bez jau minētās TNA, piemēram, VAS Valsts nekustamie īpašumi, VSIA Kultūras un sporta centrs „Daugavas stadions”, VSIA Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi), administrē finanses (piemēram, AS Latvijas Valsts ceļi), organizē izlozes (VAS Latvijas Loto), sniedz verificēšanas un kalibrēšanas pakalpojumus (SIA Latvijas nacionālais metroloģijas centrs) un veic dažādus citus uzdevumus.
Īpašnieks ņem negudri
Valsts ir ilgtermiņa īpašnieks, kura interesēs nav ātra peļņa. Tomēr nav arī tā, ka valsts vispār negribētu ienākumus no savām kapitālsabiedrībām vai ka valstij būtu pavisam vienalga, cik no tām saņemt. 2009. gada nogalē pieņemtie Ministru kabineta (MK) noteikumi paredz, ka „minimālo dividendēs izmaksājamo peļņas daļu par 2009., 2010., 2011. un 2012. gada pārskata gadu valsts izšķirošajā ietekmē esošām kapitālsabiedrībām nosaka un aprēķina 50 procentu apmērā, bet valsts kapitālsabiedrībām — 80 procentu apmērā no attiecīgās kapitālsabiedrības tīrās peļņas.”
Kaut arī atsevišķos gadījumos valdība var noteikt citādu dividendēs izmaksājamo peļņas daļu, ne vienas vien kapitālsabiedrības vadībā šī pieeja izraisa sajūtu, ka tās intereses būtiski atšķiras no akcionāra/daļu īpašnieka interesēm. Ir saprotams menedžera diskomforts, kad no peļņas izmaksājamo dividenžu procentu nosaka, neņemot vērā kapitālsabiedrības stratēģiskos mērķus (t.sk. sociālo mērķu raksturu un īpatsvaru), investīciju vajadzības, aizņemto līdzekļu piesaistes iespējas un lietderību u.c. apstākļus. Apstākļos, kad kapitālsabiedrību ekonomiskās darbības mērķi ir vairāk vai mazāk miglaini, valdības pieeja mazina uzņēmumu vadītāju jau tā dažkārt zemo interesi palielināt ienesīgumu. Šādu soli var saprast situācijā, kad izmisīgi jāaizlāpa caurums budžetā, taču tas tikai saasina problēmu, kuru uzņēmumu īpašnieki visā pasaulē cenšas risināt, proti, kā panākt, lai vadošo menedžeru intereses sakristu, nevis atšķirtos no akcionāra interesēm?
Īpašnieks arī dod negudri
Oficiāli neatzīta prakse dažu kapitālsabiedrību gadījumā ir pārvaldes funkciju noteikšana un finansējuma piešķiršana, apzinoties, ka ar to nepietiks, un paļaujoties, ka trūkstošo kompensēs ieņēmumi no komercdarbības. Kā PROVIDUS pētījuma intervijā sacīja kādas kapitālsabiedrības pārstāvis, komercdarbības mērķis ir nopelnīt naudu, lai organizācija turētos uz ūdens. Tādējādi zūd finansējuma caurskatāmība, jo aprēķini par pārvaldes funkcijas veikšanas izmaksām acīmredzot ir nereāli. Saprotams, ka kapitālsabiedrībai par summu X samazinās peļņa, taču samazinājuma un līdz ar to arī pārvaldes funkcijas veikšanas izmaksu reālais apmērs paliek nezināms.
Ir sastopami arī citi kapitālsabiedrību finansēšanas veidi, kur ir grūti novērtēt izdevīgumu, kas rodas vai nerodas valstij vai pašvaldībai. To vidū ir valstij piederošu kapitāldaļu nodošana valsts kapitālsabiedrībai, kā tas ir noticis ar 23% valstij piederošajām LMT daļām, kas nodotas VAS Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs, un valsts vai pašvaldības īpašuma iznomāšana kapitālsabiedrībai, kas kļūst par apsaimniekotāju un starpnieku ar citiem nomniekiem, piemēram, Rīgas pašvaldības AS Rīgas Centrāltirgus gadījumā.
Tā kā nereti nav skaidrs, kādu atdevi daļu vai akciju īpašnieks gūst no šiem ieguldījumiem, funkciju reālās izmaksas ir necaurskatāmas.
Par kapitālsabiedrību veikto funkciju finansējumu, protams, ir uzskatāms arī valsts vai pašvaldības ieguldījums to kapitālā (lai atceramies 15,8 miljonus latu, kurus valsts vēl šogad ieguldīja Air Baltic). Tā kā nereti nav skaidrs, kādu atdevi daļu vai akciju īpašnieks gūst no šiem ieguldījumiem, un par kapitālsabiedrības sniegtajiem pakalpojumiem valstij, pašvaldībai vai pakalpojumu saņēmējiem tāpat ir jāmaksā saskaņā ar noteiktajiem izcenojumiem, attiecīgo funkciju reālās izmaksas ir necaurskatāmas.
Latvijā tā nav izplatīta prakse, taču citas valstis uzņēmumu attīstībai iegūst finanšu līdzekļus, iesaistot privātos investorus kā mazākuma līdzīpašniekus. Tomēr pie līdzšinējās prakses saistībā ar uzņēmumu ekonomisko relaksāciju un dividenžu politiku diez vai kādam privātajam varētu rasties vēlme kļūt par uzņēmuma īpašnieku un iesaistīties tā attīstībā.
Nemotivētie menedžeri un apcirptā uzraudzība
Ne vienu reizi vien Latvijā radušies skandāli, izskanot ziņām, ka tā vai cita valsts vai pašvaldības uzņēmuma amatpersona bauda atalgojumu, saņēmusi prēmiju vai atlaišanas kompensāciju, kuras apmērs Latvijas caurmēra iedzīvotājam šķiet gandrīz astronomisks. Patiesībā gan problēma nav izmaksātās summas apmērā pašā par sevi. Lielu privātuzņēmumu menedžeri nereti saņem apjomīgas atalgojuma paketes, un šajā kontekstā maz ticams, ka valstij vai pašvaldībai izdosies piesaistīt kvalitatīvus uzņēmumu vadītājus par daudz mazāku atalgojumu.
Nozīmīgākā problēma drīzāk ir apstāklis, ka valdes locekļu atalgojums nav saistīts ar uzņēmumu darbības rādītājiem. Uz rokas pirkstiem ir saskaitāmas kapitālsabiedrības, kuru valžu locekļi 2010. un 2011. gadā vispār drīkst saņemt prēmijas. Iespējams, ka pastāv izņēmumi, bet pētījuma laikā līdz šim nav izdevies identificēt skaidru kārtību, kā akcionāra/daļu īpašnieka pārstāvji izvērtē, vai valdes locekļi strādājuši labi vai slikti. Šāda prakse ir apmierinoša vienīgi tad, ja uzņēmumu sūtība ir bez pārliekām rūpēm par profesionālismu un efektivitāti izpildīt politisko partiju iegribas, — misija, kas noteikti nav vēlama plašākai sabiedrībai. Tāpēc valstij kā īpašniekam ir jānodefinē uzņēmumu vadības un darbinieku atlīdzības pamatprincipus un katram uzņēmumam jāizstrādā publiski pieejama, skaidra un arī motivējoša atlīdzības sistēma. Starptautiski tiek pieņemts, ka valsts uzņēmumu darbinieku atlīdzībai jābūt konkurētspējīgai, bet ne augstākajai konkrētajā nozarē.
Ilgus gadus labu pārvaldību nesekmēja arī prakse kapitālsabiedrību padomēs iecelt cilvēkus tīri pēc partejiskās piederības principa. Ja gadījās arī pēc būtības kompetents partijas biedrs, vēl nebija tik ļauni, bet profesionalitāte reti bija galvenais kritērijs. 2009. gadā gandrīz visām valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām padomes likvidēja vispār. Protams, padomju politizācijas problēma līdz ar to izzuda, bet pieauga spiediens politizēt viena otra uzņēmuma valdi. Turklāt zuda uzraudzības struktūra, kas vismaz lielāku sabiedrību gadījumā būtu ļoti svarīga, ja akcionārs/d aļu īpašnieks gribētu nodrošināt pilnvērtīgāku kontroli pār to, cik lielā mērā ir sasniegti uzņēmuma mērķi un kā izpildīti rezultatīvie rādītāji.
Atklātības trūkums
Patlaban tikai daži uzņēmumi internetā publicē savus gada pārskatus. Taču arī citādi valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību atklātība nesasniedz standartus, kas noteikti OECD vadlīnijās, kas ir autoritatīvākais starptautiskais standarts šajā jomā. Saskaņā ar šo dokumentu uzņēmumiem vajadzētu atklāt, piemēram, informāciju par mērķiem, to izpildi un iespējamiem kompromisiem starp dažādu mērķu sasniegšanu, galvenos rezultatīvos rādītājus, jebkādas vienošanās, kas groza kapitālsabiedrības akcionāru/dalībnieku kontroles struktūru, piemēram, zelta akcijas vai veto tiesības, pastāvošo risku raksturu un pakāpi, valsts un kapitālsabiedrības savstarpējos pienākumus, finansiālo atbalstu un risku sadales mehānismus, darījumus starp saistītām sabiedrībām, piemēram, vienas valsts kapitālsabiedrības ieguldījumus un citus darījumus ar citu valsts kapitālsabiedrību.[5] Dažos gada pārskatos šis un tas no minētā ir izlasāms, taču prakse šajā ziņā noteikti nav viendabīga.
Šādu atklātības prasību noderīgums ir uzskatāmi redzams situācijā, kad sabiedrība ilgstoši nevar uzzināt, kādas īsti ir valsts kā vairākuma akcionāra ietekmes iespējas jau minētajā AirBaltic. Kaut gan atsevišķos gadījumos tādu vai citu garantiju sniegšana mazākuma akcionāram var būt pilnīgā saskaņā ar valsts un akciju sabiedrības interesēm, atklātības trūkums šādos jautājumos ievērojami veicina negodīgu darījumu risku.
Patlaban ir diezgan skaidri izkristalizējusies nepieciešamība Latvijas valstij izstrādāt un pieņemt kvalitatīvu rīcībpolitiku attiecībā uz kapitālsabiedrībām, kurās ir ieguldīta pēc būtības visu iedzīvotāju manta. Tas ir viens no ļoti svarīgiem jaunās valdības uzdevumiem un savā ziņā pat indikators tās spējai veidot pragmatisku tautsaimniecības politiku plašākas sabiedrības interesēs. Ja ne gluži nesaimniecisko, tad savā ziņā pussaimniecisko valsts komercdarbību Latvija īsti nevar atļauties turpināt.
______________________
[1] Gada pārskats Latvijas valstij piederošie aktīvi 2009 (sagatavots sadarbībā ar Baltijas korporatīvās pārvaldības institūtu un Latvijas Republikas Ministru prezidenta biroju). http://www.mk.gov.lv/aktuali/gada-parskats/ Pēdējo reizi sk. 29.10.2010.
[2] Ministru prezidenta rīkojums Nr.139, 01.04.2010. Par starpinstitūciju darba grupu publisko personu komercdarbības koncepcijas izstrādei.
[3] Deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību.
http://www.politika.lv/temas/politikas_kvalitate/18699/
[4] PROVIDUS pētījuma, kura mērķis ir salīdzināt Latvijas un citu Eiropas valstu rīcībpolitiku attiecībā uz kapitālsabiedrībām, kā arī valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldības modeļus galīgie rezultāti ir gaidāmi 2011. gada pirmajā ceturksnī.
[5] Corporate Governance of State-Owned Enterprises. A Survey of OECD Countries. OECD (2005). 215.-217.lpp.