Foto: B. Koļesņikovs
Nesen publicētais Observer pētījums par Latvijas medijiem pirmsvēlēšanu posmā izraisīja diskusijas per mediju darba stilu un mērķiem. Pārsvarā nācās dzirdēt sašutumu par mediju uzvedību – kā liecina pētījums, politiķu personībām un skandāliem pirms vēlēšanām medijos tika pievērsta daudz lielāka uzmanība, nekā partiju programmu saturam un tā iespējamai ietekmei uz Latvijas politisko un ekonomisko dzīvi.
Nenoliedzami, ja politiskus procesus virzītu visu sabiedrības locekļu racionāla komunikācija, tad racionāliem spriedumiem par partiju programmām būtu lielāks svars, nekā politiķu personību un skandālu tendenciozai apspriešanai. Tomēr, ja sabiedrības vairākums pieņem, ka politiskus procesus virza tikai lielā kapitāla aizkulišu spēles – un līdz ar to racionālai apspriešanai nav jēgas – vai nav taisnība, ka par politiķu cilvēciskām vājībām lasīt ir interesantāk? Vismaz to pierāda mediju tirgus tendences pasaulē.
Šis apgalvojums var izklausīties cinisks, ja neņem vērā komunikācijas zinātnes teorētiķu secinājumus par publiskās sfēras sairšanu. Diemžēl divu lielu komunikācijas teoriju (kritiskās un sistēmu) skolu piekritēji Rietumeiropā samēra sen ir pamanījuši nelabvēlīgu tendenci: plašsaziņas līdzekļu un informācijas tehnoloģiju principiāli jauna attīstības pakāpe sabiedrisko domu nevis padarījusi brīvāku, bet vieglāk manipulējamu. Publiskajā sfērā, ar kuras veidošanos ir saistīta jauno laiku liberālās sabiedrības veidošanās, un kurā agrāk notika sabiedrībai būtisku (un līdz ar to politisku) jautājumu apspriešana, pašlaik arvien biežāk notiek vienīgi apspriešanas simulācija. Nav reti gadījumi, kad ar tādu apspriešanas ilūziju tiek panākta šaurās politiskās un ekonomiskās aprindās jau iepriekš pieņemto lēmumu leģitimizācija. Pie šāda secinājuma vācu pētnieki nonākuši, vērojot politisko komunikāciju demokrātiskajās rietumu valstīs.
Nekas neliecina par to, ka Latvijas publiskajā sfērā darbotos citi likumi. Tas, protams, nav pamats bezcerībā atturēties no racionālas mediju kritikas. Bet varbūt ar mediju kritiku vien nepietiek. Nereti rodas iespaids, ka patiesas, nevis simulētas, apspriešanas tradīcijas ir dzīvotspējīgākas tajās sabiedrībās, kur iedzīvotāji biežāk un aktīvāk iesaistās sabiedriskajā dzīvē. Turklāt ne tikai gadījumos, kad grib slēgt uzņēmumu, kurā viņi strādā un tāpēc draud bezdarbs, bet arī gadījumos, kad kādā kosmētikas laboratorijā notiek krēmu izmēģinājumi uz trusīšiem. Šo attieksmi kādreiz sauca par aktīvu pilsonisku pozīciju. Liels aktīvo pilsoņu skaits būtiski maina problēmu publiskās apspriešanas raksturu, papildinot medijos iegūto informāciju ar informāciju no alternatīviem avotiem un vienkārši darot redzamu pilnīgi atšķirīgu viedokļu klātbūtni.
Protams, masveidīga iesaistīšanās politikā un sabiedriskajā dzīvē ir drīzāk ideāls, nekā reāla situācija. Par nevalstisko organizāciju (NVO) vājumu un iedzīvotāju līdzdalības zemo līmeni Latvijā tika runāts tik daudz, ka tagad pieminēt šo tēmu ir kļuvis pa sliktu toni. Dalība NVO un politiskajās akcijās prasa laiku, kuru varētu izmantot arī sava materiāla stāvokļa uzlabošanai, kas mūsu ne visai pārticīgajā sabiedrībā ir ļoti būtiski. Pasaules prakse arī daļēji liecina par to, ka īpaši lieli panākumi sabiedrības uzmanības piesaistīšanā ir tām NVO, kas bieži saņem milzīgus ziedojumus no citām organizācijām un privātpersonām, kas Latvijas situācijā nenotiek ļoti bieži. Aktīva pilsoniskā pozīcija ir sava veida greznība. Bet arī līdzdalība politikas apspriešanā ir greznība – vismaz tā samēra nesen rakstīja daži Apgaismības domātāji, uzskatot, ka zemniekiem un zemāko slāņu pilsētniekiem (kā arī sievietēm) zināšanas par politiku nav vajadzīgas. Viņiem taču bija cits uzdevums šajā dzīvē – ražot materiālus labumus, kamēr politika palika labāk situēto aprindu nodarbošanās.
Politikas apspriešanas aizstāšana ar izklaidi un labākajā gadījuma ar apspriešanas simulāciju mums liedz šo greznību – līdzdalību politikas veidošanā. Tomēr pašreizējā situācijā ar aktīvu iesaistīšanos vel ir iespējams kaut ko panākt. Beigu beigās, tas ir patriciešu dzīvesveida elements, kuru atļauties nav tik grūti.