Foto: Foto - no personīgā arhīva
Jautājumos par sabiedriskajiem medijiem partiju atbildes ir vājas, neskaidras un izvairīgas. Neko nevar saprast, ko no politiskajiem spēkiem varētu sagaidīt nākamajos četros gados.
Ja partijām būtu interese un sapratne par sabiedriskajiem medijiem, tad savās priekšvēlēšanu programmās tās būtu ierakstījušas vismaz kaut ko, bet tagad tur nav nekā vai gandrīz nekā. Tie pāris teikumi, ko par sabiedriskajiem medijiem sadaļā par nacionālu valsti ir ierakstījusi Vienotība, neliecina par būtisku interesi par Latvijas Radio (LR) un Latvijas televīziju (LTV). Arī partiju atbildes uz konkrētiem jautājumiem neliecina, ka tām būtu būtiska interese par sabiedriskajiem medijiem un tām problēmām, kas LR un LTV ir raksturīgas jau daudzus gadus un par kuru nerisināšanu atbildība lielā mērā ir jāuzņemas tiem politiskajiem spēkiem, kas pie varas ir bijuši pēdējos 5-10 gadus un kas tagad vēlas pagarināt savu mandātu.
Politiķu intereses attiecībā uz sabiedriskajiem medijiem ir ļoti primitīvas — viņi vēlas parūpēties, lai sabiedriskajos medijos sniegtā informācija viņiem būtu nekaitīga. Proti, lai medijiem nebūtu pietiekami daudz spēka un resursu veikt patiešām kvalitatīvu politiķu uzraudzību. Un otrs — politiķi vēlas parūpēties, lai viņu politiskie konkurenti nesaņemtu labvēlību vai kādas īpašas simpātijas no sabiedriskajiem medijiem.
Visos pārējos ar LR un LTV saistītajos jautājumos par nepietiekamo finansējumu, neskaidro nākotni un sabiedrisko mediju uzraudzību partiju atbildes ir vājas, neskaidras un izvairīgas — neko nevar saprast, ko no politiskajiem spēkiem šajā jautājumā varētu sagaidīt nākamajos četros gados. Tas, ka politiķi saka — sabiedriskajiem medijiem vajag vairāk naudas — ir populistiska, deklaratīva frāze. Ir jāsaprot, kā tiks realizēta budžeta izdevumu samazināšana un kāds būs mehānisms, lai palielinātu sabiedrisko mediju budžetu.
Par abonentmaksām vairs neviens diskutēt nevēlas. Lielā mērā var piekrist, ka vilciens ir aizgājis, tomēr politiķiem nav nekādu citu alternatīvu piedāvājumu, kā budžeta jautājumu risināt. Mēs visi esam pieauguši un saprotam, ka pret politiķu izteicieniem „mēs dosim vairāk naudas” ir jāizturas piesardzīgi. Vai tiešām sabiedriskie mediji varētu izvairīties no budžeta griešanas? Ir tikai vispārīgi politiķu vēlējumi, ka vajag vairāk naudas. Mani pārsteidz, ka neviena no partijām nerunā par līdzekļu izlietojuma efektivitāti, neviens nerosina izvērtēt, kā ir tērēta līdz šim LR un LTV piešķirtā nauda — vai ir sasniegts maksimālais rezultāts.
Par LR un LTV apvienošanu visām partijām, izņemot Jauno laiku, kas balsoja par vienu sabiedrisko mediju, ir vai nu neskaidra pozīcija vai arī tās atbildību nogrūž citiem. Lai lemj Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, lai lemj paši mediji vai arī „vislabākais risinājums” — ka viss notiks pats no sevis. Bet partijām nav konceptuālas pozīcijas — par vai pret apvienošanu. Tām izdevīgāk ir atstāt esošo situāciju. Bet neatbildēts paliek jautājums, ja LR un LTV neapvienojas, kā notiks LTV un LR attīstība multimediju laikmetā? Ir taču skaidrs, ka, ja mēs skatāmies tikai no tehnoloģiju un auditorijas interešu pārkārtošanās viedokļa, abas raidorganizācijas nespēs darboties, kā līdz šim ieradušas.