Foto: Corey Jackson
Kultūras programmu veidošana ir sabiedriskās televīzijas pienākums un atbildība, taču LTV teju visu kultūras tematikas slodzi uzliek vienam raidījumam, kas ar to īsti netiek galā.
Latvijas Televīzija (LTV) 2005.gadā atteicās no daudzajiem kultūras raidījumiem, kas katrs „apkalpoja” savu kultūras nozari — skatuves mākslu, vizuālo mākslu, mūziku — un tos visus apvienoja vienā projektā 100g kultūras. Pārmaiņas toreiz bija nepieciešamas, tomēr pieredze ar 100g kultūras šajos piecos gados ir apliecinājusi, ka ar vienu kultūras raidījumu sabiedriskajai televīzijai ir ļoti par maz.
Kultūras raidījumi nebūs tie, kas sasniegs vislielākās auditorijas, un to sekmes jāmēra arī ar kvalitatīviem rādītājiem. 100g kultūras pilnīgi noteikti nav jākonkurē ar dažādiem populārajiem žanriem, piemēram, dejošanas un dziedāšanas šoviem, kuru auditorija sniedzas pāri 200 000 skatītāju. Tomēr 100g kultūras auditorijas skaitļi nav pietiekami, lai uzskatītu, ka tie ir griesti, ko var sasniegt kultūras raidījums. Ar kultūras raidījumiem ir iespējams uzrunāt plašāku skatītāju loku, un tie nav nolemti vien niecīgai — intelektuāļu un kultūras elites — auditorijai un nebūt nav nogrūžami kaut kur malā, ārpus prime-time jeb skatītākā laika programmas.
47 000 nav griesti
Pagājušā gada kultūras patēriņa pētījumā konstatēts, ka Latvijas iedzīvotāju galvenā kultūras aktivitāte ir kultūras raidījumu skatīšanās televīzijā — 46% no aptaujātajiem apliecinājuši, ka vismaz reizi pēdējā gada laikā ir skatījušies LTV raidījumu 100g kultūras. Vēl populāra ir grāmatu lasīšana un brīvdabas pasākumu apmeklēšana.[1]
Salīdzinot ar 2007. un 2008.gada aptaujas datiem, kopumā interese par 100g kultūras ir palielinājusies, tomēr tas noticis uz reto skatītāju rēķina, jo pieaudzis to skatītāju skaits, kas šim raidījumam pievēršas vien reizi vai dažas reizes pusgadā vai reizi gadā. Lojālie 100g kultūras skatītāji, kas šo raidījumu skatījušies reizi nedēļā vai biežāk, ir vien 9%, un viņu pēdējos gados palicis mazāk.[2] Lielais vairums aptaujāto 100g kultūras pievērsušies krietni retāk.
Regulārie pētījumu aģentūras TNS Latvia veiktie auditorijas mērījumi rāda, ka ik vakaru „100g kultūras” 2009.gadā noskatījušies vidēji 47 tūkstoši skatītāju un raidījuma atkārtojumu vidēji 12 tūkstoši. Pēdējos trīs gados 100g kultūras auditorijas skaitļi būtiski nav mainījušies, kas varētu nozīmēt, ka uzticīgā auditorija nav novērsusies, tomēr nav arī nākuši klāt jauni skatītāji.[3] Vai 47 tūkstoši skatītāju ir viss, ko var sasniegt kultūras raidījums? Igaunijas sabiedriskās televīzijas iknedēļas kultūras jaunumu žurnālu OP!, kas ēterā ir katru otrdienu 21.40 un kura hronometrāža ir 28 minūtes, pērn skatījās vidēji 73 000.[4] Tiesa, LTV ir arī savs veiksmes stāsts, un tas ir kultūras vēstures raidījums Ielas garumā. Tas pierāda, ka ar vērtīgu saturu un aizraujošu uzrunas manieri var sasniegt labus rezultātus. 2009.gadā šo raidījumu skatījās vidēji 82.9 tūkstoši (atkārtojumu – vidēji 22.8 tūkstoši).[5]
Ārpusē jaunieši un krievvalodīgie
Kā rāda kultūras patēriņa pētījums, uzticīgākie 100g kultūras skatītāji ir pensionāri, kamēr ļoti slikti uzrunāta ir jaunu cilvēku auditorija un krievvalodīgie. To, ka šīs auditorijas LTV radītais kultūras saturs ir ļoti vāji sasniedzis, apstiprina arī 2006.gada pētījums par jauniešu kultūras patēriņu.[6] Šie dati gan neuzrāda vien 100g kultūras, bet LTV kopējās auditorijas problēmas — starp LTV skatītajiem ir maz jaunu cilvēku un maz krievvalodīgo. LTV šīm auditorijām ir jāpievērš krietni lielāka uzmanība.
LTV ik vakara reitingu līknē 100g kultūras rada milzīgu bedri. Skatītāji minētā raidījuma laikā lielākā skaitā pievēršas komerctelevīziju izrādītājiem vieglo ziņu formātiem Bez tabu TV3 un Tautas balsij LNT, kas parasti savāc divas un pat trīs reizes lielāku auditoriju nekā sabiedriskā televīzija tajā pašā laikā. LTV programmu plānotāji īsti laimīgi ar to nav, jo 100g kultūras radītā bedre reitingu līknē iegāž arī nākamos raidījumus — 100.pantu un Panorāmu. Tie, kas 100g kultūras laikā aizplūduši pie komerctelevīzijam, pie sabiedriskās TV visbiežāk vairs neatgriežas.
Agrāk LTV izmestais „burkāns” bija nacionālā ziepju opera Neprāta cena, bet tagad šis seriāls pārcēlies uz TV3, un LTV jaunu vietējo seriālu vēl nav sācis ražot. Tomēr 100g kultūras izņemt no prime-time LTV neuzdrošinās, lai arī tādi mēģinājumi ir bijuši.[7] Reiz jau 100g kultūras ēterā bija plkst. 18.30, bet pēc Nacionālās radio un televīzijas padomes spiediena ieguva labāku ētera laiku — plkst. 19.30. Tomēr problēma jau nav ar ētera laiku, bet ar konceptuāliem uzstādījumiem, kas, neskaidri definēti, iedzen stūrī pašus raidījuma veidotājus.
Ne uzticama afiša, ne analīze
LTV ir skaidrāk jādefinē 100g kultūras koncepcija un mērķauditorija, jo pašlaik raidījuma veidotājiem uzdots tikt galā ar neiespējamu misiju — savienot kultūras ziņas ar kultūras procesu analīzi un vienlaikus uzrunāt gan tos, kas regulāri dodas uz teātri un operu, gan arī tos, kuru galvenā vai vienīgā kultūras aktivitāte ir televīzijas kultūras raidījumu skatīšanās.
100g kultūras ļoti reti ir proaktīvs, izvirzot dienaskārtībā savus tematus par plašākiem kultūras procesiem. Parasti tā ir vienkārši sekošana kultūras notikumu kalendāram — atklāta izstāde, teātrī pirmizrāde, jauna grāmata, jauna filma, māksliniekam jubileja, u.t.t.. Turklāt teju vispār bez uzmanības ir kultūras aktivitātes ārpus Rīgas, ļoti maz ārzemju kultūras dzīves (februārī izņēmums bija Dairas Āboliņas Berlīnes kino festivāla apmeklējums) un joprojām ļoti maz vērības populārajai kultūrai (februārī apskatīts vien ikgadējais Eirovīzijas dziesmu konkurss). Paradoksāli, bet 100g kultūras izslēdz ne tikai popkultūru, bet arī alternatīvās kultūras produktus. Pētnieki jau iepriekš secinājuši, ka mediji nav atvērti netradicionālām un inovatīvam kultūras iniciatīvām.[8]
Lai arī raidījuma veidotāji cenšas pacelties augstāk par vienkāršu afišas stabu — kultūras notikumiem meklē kopsakarības, plašākus kontekstus, un raidījums pilnīgi noteikti nav vien formālas kultūras ziņas, tomēr analīzei visbiežāk nepietiek laika. Tajā brīdī, kad saruna ir ieskrējusies, pamatfakti ievākti un varētu sākties diskusija, raidījuma hronometrāža jau iet uz beigām.
Analītiskāku saturu nav atnesis arī jaunais projekts Nacionālie dārgumi. Šis raidījums ambiciozi sācis veidot savu nacionālo kultūras vērtību sarakstu, tomēr nav iepazīstinājis ar izmantoto metodoloģiju, turklāt nav īsti skaidri projekta mērķi — vēlreiz apstiprināt jau identificētos mūsu kultūras sasniegumus vai tomēr piedāvāt jaunus diskursus kultūras fenomenu analīzei. Tagad Nacionālie dārgumi izrāda aizraujošus televīzijas arhīva materiālus, uzaicina interesantus sarunas biedrus, un, lai arī ieguvis stundu ētera laika, raidījums tomēr tālāk par vispārējo zināšanu līmeni netiek. Ir tikai vispārīga saruna, nekādu jaunu atklājumu, un pat viedokļu sadursmes ir tik ļoti retas.
100g kultūras nav arī spēcīgs kultūras notikumu apskatnieks un noderīgs ceļvedis skatītāja kultūras dzīves plānošanai. Arī tam nepietiek laika. Raidījuma beigās dažās minūtēs ir iekļauts vien īss kultūras notikumu pārskrējiens, it kā garāmejot un bez īpašas vērības, bez tam daudzi kultūras notikumi vispār paliek ārpusē. Ar regulārām kultūras ziņām vairs nenodarbojas arī Panorāma, bet komerctelevīzijas to nedara jau sen vai arī nav darījušas nekad.
Vien 322 stundas gadā
LTV nekādā ziņa nav jāatgriežas pie iepriekšējās tradīcijas — savs raidījums teātrim, savs kino u.t.t., tomēr tikai ar 100g kultūras ir krietni par maz. LTV kultūras piedāvājums jāpadara daudzveidīgāks, precīzi uzrunājot dažādās auditorijas: jārada ikdienas kultūras ziņas, vairāki iknedēļas projekti kultūras notikumu un procesu debatēm (kritiķu diskusijas, auditorijas panelis, kultūrpolitikas analīze), kā arī jāatgriežas pie kultūras dokumentālajām filmām, un šajā jomā LTV jau ir spēcīgas tradīcijas, veidojot kultūras personību portretus.
Tāpat LTV jāmeklē jauni formāti, kas spētu aizraut arī tos, kas līdz šim kultūrai sabiedriskajā televīzijā pievērsušies, tikai garāmejot. Visredzamākais piemērs ir jaunieši. LTV ļoti trūkst jaunu ideju, kā ar mūsdienīgiem izteiksmes līdzekļiem izcelt mūsu kultūras vērtības. Citu Eiropas sabiedrisko televīziju pieredze ir parādījusi, ka, apvienojot tradicionālo televīziju un interneta vidi, iespējams padarīt pieejamākas muzejos un arhīvos glabātās vēstures liecības un mākslas darbus. Ielas garumā panākumi liecina, ka LTV var rēķināties ar auditorijas atbalstu šādam vēstures ceļojuma projektam. Lai izzinātu vēsturi, nav jātaisa tradicionālā dokumentālā filma. Tikpat labi izmantojams ir TV spēles žanrs. Viena ideja LTV — aizgūstot arī Latvijā pazīstamās slēpņu meklēšanas sacensības (geochaching) principus, varētu sanākt interesanta izglītojoša TV spēle, kas ļautu iepazīt Latvijas kultūru, vēsturi, ģeogrāfiju.
Kultūras patēriņa aptauja rāda, ka ļoti daudziem nav regulāras tiešas kultūras aktivitāšu pieredzes un galvenā kultūras aktivitāte ir kultūras raidījumu skatīšanās televīzijā. Tieši sabiedriskajai televīzijai ir jāatbalsta nacionālā kultūra, jānodrošina universāla piekļuve kultūras aktivitātēm un jāsekmē cilvēku iesaistīšanās kultūras dzīvē. Kultūras programmu ražošana ir sabiedriskās televīzijas pienākums un atbildība, un LTV ieguldījums pašlaik ir nepietiekams, ko apliecina arī ētera laika apjoms. LTV 2010.gada nacionālais pasūtījums rāda, ka šogad LTV plāno saražot 322 stundas kultūras programmu — nav pat viena stunda dienā[9], un teju visa kultūras tematikas slodze ir uzlikta uz vienu raidījumu, kas ar to īsti netiek galā. Rezultātā tas, ko sabiedriskā televīzija piedāvā, ir virspusēja un garāmejoša kultūras pieredze. 100g kultūras cenšas būt gan ikdienas afiša — aktuāla informācija par jaunākajām izstādēm, izrādēm, grāmatām, gan diskusiju vieta, kurā apspriest plašākus kultūras procesus, tomēr, raujoties uz visām pusēm, raidījums īsti sekmīgi netiek galā ne ar vienu no šiem uzdevumiem.
_______________________
[1] Pilns pētījuma teksts atrodams šeit: http://www.saki.lv/skumlapas-raksts/368-materialanodrosinatiba, 2008. un 2007.gada pētījumi atrodami šeit: http://www.kkf.lv/#1787
[2] 2007. un 2008.gadā tādu bija 11%.
[3] Saskaņā ar tirgus, sociālo un mediju pētījumu aģentūras TNS Latvia datiem, 2007.gadā raidījuma vidējā auditorija bija 52.3 tūkstoši (atkārtojumam – 6.4 tūkst.), 2008.gadā – 47.5 tūkstoši (atkārtojumam – 6.8 tūkst.).
[4] Salīdzinājumam auditorijas rādītāji arī citiem Igaunijas sabiedriskās televīzijas kultūras raidījumiem: „Ajalik ja ajatu”, raidījums par reliģiju un baznīcas vēsturi, filozofiju – 24 000, „Asja mõte”, raidījuma par muzeju krājumiem –22 000, „Keele vägi”, TV spēle par igauņu valodu – 50 000, „MI” – mūzikas programma – 19 000, „Pehmed ja karvased”, satīrisks leļļu šovs par ikdienas politiskajiem notikumiem – 88 000, klasiskās mūzikas koncerti – 7000-20 000, teātra izrādes – 35 000-65 000.
[5] Decembrī „Ielas garumā” skatītāju skaits pat sasniedza vidēji 154.4 tūkstošus.
[6] Pētījumā konstatēts, ka pēdējo septiņu dienu laikā kādu no „100 g kultūras” raidījumiem bija noskatījušies vien 23% latviešu un 3% cittautiešu jauniešu. 70% cittautiešu un 23% latviešu jauniešu norādīja, ka šādu raidījumu nezina Sk. Tabuns, A. (red.) (2006) Kultūras.Jaunieši.Mediji. Rīga: Latvijas Universitāte.
[7] Viens no risinājumiem, ko iepriekš piedāvāja LTV vadība, ir izveidot jaunu, trešo LTV kanālu „LTV Kultūra”, kurā tiktu izrādīti kultūras raidījumi un uz šo kanālu bija plānots pārcelt arī „100g kultūras”. Sākotnēji bija plānots šo kanālu iedarbināt jau pagājušajā gadā, tomēr ekonomikas lejupslīde un līdz ar to samazinātais LTV budžets uz kādu laiku pārvilcis svītru šiem plāniem.
[8] Sk. Tabuns, A. (red.) (2006) Kultūras.Jaunieši.Mediji. Rīga: Latvijas Universitāte.
[9] Salīdzinājumam šogad plānots pārraidīt 1707 stundas ziņu un informatīvi analītisko programmu. pdf Nacionālais pasūtījums 2010.gadam (159.29 KB)