Foto: mundane.rossiya
Krievijas mediju interese par Latviju mazinās. Neskaidrs ir vien tas, vai Gruzija un Ukraina Latviju aizvietos Krievijas ienaidnieku sarakstā, vai arī stāsies tai blakus kā jauni naida objekti.
Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm un Gruziju samērā ilgi atrodas Krievijas ienaidnieku saraksta galvgalī. Ar ko mēs esam pelnījuši šādu attieksmi? Cik daudz Krievijas mediji ir atbildīgi par ienaidnieka tēla veidošanu? Kā Latvija tiek attēlota Krievijas medijos? Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūts (SPPI) centās rast atbildes uz šiem jautājumiem savā nesenajā grāmatā Manufacturing Enemy Images? Russian Media Portrayal of Latvia[ 1 ].
Mediji ir kļuvuši par svarīgu instrumentu Krievijas iekšpolitikā un ārpolitikā, jo īpaši pēc tam, kad Putina prezidentūras gados liela daļa elektronisko mediju nonāca Kremļa kontrolē. Taču pētnieki līdz šim maz analizējuši, kā šis instruments izmantots un kā un kāpēc dažādas tautas un valstis Krievijas medijos ir atspoguļotas. Patlaban šāda veida analīze guvusi jaunu aktualitāti, ņemot vērā Krievijas mediju lomu 2007. gada Bronzas kareivja krīzes laikā Igaunijā, bet jo īpaši — nesenajā Krievijas—Gruzijas kara laikā.
SPPI organizēja jaunu pētnieku komandu no politikas zinātnes un komunikācijas studiju nodaļas, kas sīki analizēja plašu mediju datu bāzi, ko pētnieku rīcībā nodeva Latvijas Ārlietu ministrija. Datu bāzē ir visi centrālie TV, radio, un preses materiāli, kur Latvija vai latvieši Krievijas medijos pieminēti no 2002. gada sākuma līdz 2005. gada vidum. Šis laika posms Latvijas un Krievijas attiecībās bija notikumiem bagāts. Latvija iestājās Eiropas Savienībā (ES) un NATO, un notika Latvijas iedzīvotāju „masveida mobilizācija” pret krievu skolu izglītības reformu. Tāpat šajā periodā Krievijas prezidents Vladimirs Putins nostiprināja savu varu, Krievija novirzīja naftas tranzītu no Ventspils uz Primorsku, un Maskavā plaši atzīmēja Otrā pasaules kara 60. gadadienu, bet pirmais Latvijas centiens noslēgt robežlīgumu ar Krieviju beidzās neveiksmīgi.
Grāmatas sākumā analizēti Krievijas aptauju dati 90.gados un secināts, ka nav bijis būtisku atšķirību Krievijas iedzīvotāju attieksmē pret trim Baltijas valstīm. Tātad nevis minoritāšu jautājums bijis izšķirošs Krievijas iedzīvotāju, bet jo īpaši Krievijas amatpersonu negatīvajai attieksmei pret Latviju, bet visu trīs Baltijas valstu rietumnieciskā ārpolitiskā orientācija un nevēlēšanās iesaistīties postpadomju telpas integrācijā.
Analizējot mediju materiālus, SPPI pētnieki identificējuši vairākus tematus, kas regulāri atkārtojas: krievvalodīgo iedzīvotāju dzīve Latvijā, vēstures jautājumi, iestāšanās ES un NATO, kultūra un ekonomika. Secināts, ka Krievijas mediji veidoja ienaidnieka tēlu daudzos, bet ne visos jautājumos, kas skāra Latviju.
Visnegatīvākais attēlojums bija par krieviski runājošo stāvokli Latvijā, un šis temats vijās cauri visām pārējām tēmām. Krievijas elitei ir viegli nonākt pie kopsaucēja par Latvijas „krievvalodīgo diskrimināciju”, un šis temats arī ir izdevīgs, jo Maskava var to taktiski izmantot attiecībās gan ar Rīgu, gan arī ar Briseli. Krievijas žurnālistu attēlojumā Latvija nopietni pārkāpj krievvalodīgo cilvēktiesības un ir radījusi viņiem unikālu apkaunojošu nepilsoņu statusu. Latvijas politika, jo īpaši izglītības reforma un tiesas prāvas pret bijušajiem čekistiem un padomju militārpersonām, apdraud visus krieviski runājošos Latvijā. Savukārt viņi attēloti kā viendabīga kopiena, kas ir vienota pret Latvijas valdību (bet ne pret latviešiem) un cieši saistīta ar Krieviju.
Krievijas mediju traktējumā Latvija „uzbrūk” Krievijai vēstures jautājumos ar savām „morāli nepieņemamajām” materiālajām un teritoriālajām prasībām, „svētu vēstures patiesību” apšaubīšanu, un tiesas prāvām pret tiem, ko Krievija uzskata par kara varoņiem. Šie „uzbrukumi” liek Krievijas žurnālistiem steigties aizstāvēt Krieviju un meklēt iemeslus Latvijas rīcībai, ko bieži izskaidro ar vēlmi atriebties.
Krievijas medijus ne īpaši uztrauca Latvijas iestāšanās ES, jo Krievijas intereses, precīzāk, — Kaļiningrada — daudz nopietnāk ietekmēja Lietuvas iestāšanās ES. Savukārt NATO paplašināšanās gan tika uztverta kā nopietns drauds. Latvija tika attēlota kā maza, vāja, naiva valsts, kas nevarēja atļauties uzņemties NATO saistības, bet kas ir kļuvusi par ASV instrumentu tās politikā pret Krieviju.
Materiāli par ekonomiskajiem vai kultūras tematiem bieži bija neitrāli vai pat pozitīvi. Krievijas medijos joprojām jaušama liela nostalģija pēc aktieriem un mūziķiem, kas bija slaveni padomju laikā, piemēram, Raimonds Pauls, Vija Artmane, Laima Vaikule, Ivars Kalniņš. Taču atzinību izpelnījušās arī jaunākas zvaigznes — Prāta Vētra un Marija Naumova, kā arī Latvijas Nacionālā opera un Jaunais Rīgas teātris. Ekonomikas jomā dominēja ziņas par Ventspili un Latvijas banku sistēmu. Krievijas mediji bija gandarīti par tranzīta novirzīšanu no Ventspils uz Primorsku, kas bija piemērota atmaksa par Ventspils ilggadīgo tranzīta monopolu un simbols Krievijas atjaunotajai varai. Krievijas mediji jūsmo par Latvijas bankām, jo īpaši par Parex banku, ko uzskata par „vienīgo krievvalodīgo Rietumu banku”, kā arī par Rīgu un Jūrmalu kā tūristu gala mērķi.
Tāpat Krievijas mediji bieži izmantojuši Latviju, lai definētu savai auditorijai Krieviju. Krieviem Latvijā Krievija ir nepieciešama, tā ir varena, ietekmīga valsts, kas ir Rietumu „stratēģiskais partneris”. Savukārt Latvija ir maza, vāja, korumpēta valsts ar naiviem, kompleksainiem līderiem. Par spīti Krievijas varenībai tā ir aizsargpozīcijās, jo tai uzbrūk par vēstures jautājumiem un to aplenc NATO. Krievija var apliecināt savu varenību enerģētikas politikā, kā arī atgādinot pasaulei par lielo Uzvaru.
Intervijās ar žurnālistiem, kas gatavo materiālus Krievijas medijiem, atklājās, ka interese par Latviju mazinās. Tā laikam ir laba ziņa! Neskaidrs ir vien tas, vai jauni „ienaidnieki”, piemēram, Gruzija un Ukraina aizvietos Latviju Krievijas ienaidnieku sarakstā, vai arī vienkārši stāsies tai blakus kā naida objekti Krievijas sabiedrībai, amatpersonām un medijiem.