Foto: Rachel

LTV nedzīvo kaut kādā mistiskā ekonomiskā telpā Arābu Emirātos, kur nauda plūst straumēm. Jūs taču zināt, kāda ir ekonomiskā situācija un kāds ir LTV budžets.

Intervija ar LTV1 direktori Baibu Šmiti, LTV1 informatīvi dokumentālo raidījumu satura redaktori Sarmīti Plūmi un LTV1 kultūras, izklaides un bērnu raidījumu satura redaktori Dainu Markovu

Ja aplūkojam LTV1 reitingu kopš 2006.gada, kad jūs kļuvāt par LTV1 direktori, visu laiku nedaudz, bet tomēr auditorija samazinās: 2006.gadā LTV1 skatījās 11,1% cilvēku, 2007. — 11,4%, 2008. — 10,7%, bet 2009. — 10,1%. Nacionālajā pasūtījumā 2010.gadam rakstīts, ka LTV mērķis ir atgūt prime time Prime time — skatītākais laiks ^{[ 1 ]} skatīšanās daļu. Vai jūs esat šo mērķi definējuši arī skaitļos?

Šmite: Jā, protams. Mēs strādājam viena procenta ietvaros, kas ir arī tas reālais, ko mēs varam atgūt. Gatavojoties sarunai, es arī esmu pārskatījusi reitingus, un es tomēr uzskatu, ka LTV kopējais rādītājs 2006—2009 ir ļoti labs, jo viens procents zaudēts mediju telpā. Ja jūs paskatāties komercmedijus LNT un TV3, tad redzat, ka LNT šajā laikā ir zaudējis 3,6% un TV3 — 3% auditorijā „4+” Auditorija, sākot no 4 gadus veciem skatītājiem. ^{[ 2 ]}, kas ir vispārējā auditorija. LTV tomēr ir bijusi ļoti stabilās pozīcijās. Protams, ir veiksmes un ne tik lielas veiksmes, bet es domāju, ka par kaut kādu milzīgu auditorijas zaudēšanu nav iemesla runāt. Ir mainījusies arī mediju telpa.

Tad, ja mēs satiksimies nākamā gada sākumā, tad jūs uzskatīsit, ka 2010.gads ir bijis veiksmīgs, ja LTV1 būs atgriezusies pie 11% auditorijas?

Šmite: Jā, es uzskatīšu, ka tas būs veiksmīgs.

Vai ir pamats domāt, ka to varēs izdarīt?

Šmite: Jā, jo, lai gan LTV pēdējos divus gadus strādā pilnīgā iztikas un krīzes minimumā, ir nodrošināta pamatbāze, lai saglabātu divus kanālus, lai saglabātu programmu, un mēs patiešām ikdienā strādājam, lai atrastu finansējumu jauniem projektiem, jauniem formātiem. Mana kolēģe Sarmīte Plūme pašlaik ir iesaistīta ļoti vērienīgā projektā, kas tiešām būs multimediāls projekts, iesaistot internetu, iesaistot abus kanālus.

Plūme: Es domāju, ka 2010.gadā ir tādi varbūt pozitīvie momenti, kas mums var dot šo auditoriju klāt. Tie noteikti ir skolēnu dziesmu svētki, nu vismaz gājienu skatās puse Latvijas, tad mums ir divi lieli projekti 4.maijā, un Likteņdārza projekts, kas būs 21.augustā, un nenoliedzami rudens puse jau zīmēsies Saeimas vēlēšanu gaisotnē.

SIMTS GRAMI PALIEK PĀRI

Tie ir lielie vienreizējie pasākumi, uz kuriem jūs cerat „izbraukt”, bet ar saviem ikdienas oriģinālproduktiem jums tā īsti nesanāk.

Šmite: Nu es tam arī īsti tomēr negribu piekrist, jo mēs rudenī mainījām programmu un ieviesām pēc Panorāmas dokumentālo sleju. Tas ir mūsu šīs sezonas pozicionējums: dokumentālistika, aktuālie notikumi. Un arī reitingi rāda, ka, piemēram, piektdienas 100.panta preses kluba rādītāji 2009.gadā ir līdzvērtīgi Jāņa Dombura sarunu šovam. Tur, protams, ir daudz ko strādāt, bet es domāju, ka šī sleja ir LTV veiksme. Tur ir jāattīstās, bet es nedomāju, ka ikdienas projekti būtu bāli.

Markova: Es arī gribētu piebilst, ka viens no projektiem 19.30, kas ir prime time, darbdienās, tomēr ir kultūras projekts [raidījums 100 g kultūras], un tas ir arī tāds LTV principa jautājums, konceptuāls jautājums, ka šī tematika skatītājiem tiek piedāvāta arī labā, skatāmā laikā.

Bet tur jūs zaudējat skatītāju…

Šmite: Bet tā ir tā dilemma. Sabiedriskais medijs ir tautas medijs, sabiedriskā televīzija — tā ir visas tautas televīzija, un kāpēc lai cilvēkiem, kuriem interesē kultūra, [kāpēc lai] mēs šo projektu liktu nakts laikā vai dienā? Mēs esam ielikuši pieejamākā laikā, jo tā ir mūsu misija — rādīt šādas lietas, nepazaudēt Latvijas kultūru. To jau nedarīs komercmediji, tas patiešām nav arī viņu uzdevums.

Bet jūs uz to varat paskatīties no tāda viedokļa, vai šis ir tas maksimālais iespējamais formāts, kādā jūs varat piesaistīt cilvēkus.

Šmite: Neapšaubāmi mēs uz to arī skatāmies. Mums ir projekts, mums ir variants A un variants B 2010.gadā, un 100 g kultūras radošajai komandai ir pasūtīts projekts, kāds būtu atjaunotais, uzlabotais 100g kultūras formāts, un daļu no šī formāta jūs jau redzat piektdienu vakaros, kur ir Nacionālie dārgumi jau plašākā formātā ar diskusijas iespējām. Neapšaubāmi raidījumam ir jāattīstās, raidījumiem ir jāuzspridzinās no iekšpuses šajā gadījumā. Mums nav ārēju resursu, lai mēs ieguldītu milzīgos papildus projektos.

Bet 100 g kultūras jau ilgi ir ēterā, un no iekšpuses kaut kā visu laiku nav uzspridzinājies. Kāpēc domāt, ka tas notiks šogad?

Šmite: Nu ir, es jums nepiekrītu. Jūs gribat teikt, ka tas ir slikts reitings kultūras raidījumam — 60 000 skatītāju? Nu viss jau nevar būt komercprece, un kultūra nav komercprece, un latviešu valoda, un tādas lietas. Mēs esam par to daudz diskutējuši, un kultūra bija mūsu sāpju bērns arī tad, kad es sāku strādāt. Tādā nozīmē, ka patiešām mums vienmēr kolektīvā bija diskusija — kultūra „nepadod” auditoriju tālāk, un tā ir taisnība. Tā auditorijas masa tanī brīdī aiziet uz tādiem populārākiem projektiem, kas ir sociālāki.

Nav tā, ka 100 g kultūras ir jūsu sāpju bērns jau pārāk ilgu laiku?

Šmite: Nē, tas nav sāpju bērns saturiskā nozīmē.

Ja atceramies, tad 100 g kultūras tapa ar domu piesaistīt kultūras raidījumiem vairāk auditorijas, un tur tāpat nekas īsti nav izdevies.

Markova: Viena lieta ir tas, ko jums rāda reitingi, un tas ir vienīgais izejas punkts, pēc kā jūs vadāties savos jautājumos. Tad es jums ieteiktu painteresēties arī par Stratēģiskās analīzes komisijā veikto pētījumu, kas atspoguļo kultūras patēriņu Latvijā — no kādiem resursiem cilvēki iegūst kultūras informāciju, un sadaļa „skatīties kultūras raidījumus televīzijā” ir pirmajā vietā.

Jāatzīst gan, ka nav jau lielas izvēles, ir tikai viens kultūras raidījums.

Markova: Ir arī vairāki formāti ko mēs esam izmēģinājuši, veiksmīgi realizējuši, kur ir arī ļoti labi reitingrādītāji, kas ļoti veiksmīgi konkurē ar komerctelevīzijām. Piemēram, Spēlmaņu nakts, Skroderdienas Silmačos, Nacionālās operas jubileja.

Bet tie atkal ir lielie projekti, kurus tiešām skatās.

Markova: Bet, piemēram, arī 100 g kultūras jaunajam projektam Nacionālie dārgumi ir ļoti labi reitingrādītāji.

Kādu auditoriju jūs cerat sasniegt?

Šmite: Ja mēs ieviesīsim jauno formātu, mēs ceram piesaistīt 80 000 skatītāju, jo tas būtu veidots līdzīgi kā Zviedrijas sabiedriskajā televīzijā — vairāk uz ziņu pusi vērsts formāts vairāk, aktīvāks, enerģiskāks, vairāk informācijas.

Vai pārmaiņas nozīmē arī to, ka 100 g kultūras ētera laiks tiks mainīts?

Šmite: Tas paredz izmaiņas arī ētera laikā.

Tad, kad 100 g kultūras ēterā bija stundu agrāk, Nacionālā radio un televīzijas padome prasīja, lai raidījumu rādītu skatītāka laikā.

Markova: Ne tikai, arī no skatītājiem nāca tāda prasība.

Šmite: Ja mēs būsim pārliecināti, un mēs esam pārliecināti, mēs varam argumentēt un pierādīt, ka būs ērti gan skatītājiem, gan reitingu ziņā.

PANORĀMA VAIRS NAV PRIORITĀTE

LTV pērn rudenī ieviesa vairākus jaunus projektus — Sarkanā līnija, Atklātā ceturtdiena, 100.panta preses klubs. Ēterā visu laiku viens un tas pats: tiešraides raidījumi, intervijas vai diskusijas, pie mikrofona — vienas un tās pašas oficiālās sejas. Vai jums nešķiet, ka LTV ir pārspīlējusi ar vārda došanu amatpersonām un politiķiem?

Šmite: Tāda tendence ir parādījusies, bet mēs par to domājam, tāpēc ir ceturtdienas raidījums, kurā amatpersonas ir kā atbildētāji, bet centrā ir cilvēks. Bet to, ka šie žanri ir, to nosaka ekonomiskā situācija. Tiešraides ir lētākas, nekā dokumentāli filmējot. Ja mums būtu lielāka rocība, piedāvājums būtu daudzveidīgāks.

Plūme: Es domāju, ka ceturtdiena ir atradusi to savu savdabību, tur viena amatpersona parādās. Es nevaru piekrist, ka pirmdienās Sarkanajā līnijā būtu amatpersonu „griešanās”, tur amatpersonas reti parādās, tur ir vairāk uzņēmēji, analītiķi. Esmu runājusi vairakkārt ar Jaunu nedēļu, jo no šī raidījuma mēs vēlamies to, ko neviens cits nedod — ārzemju virzienu, analīzi, ārpolitiku.

Nu tā viņu koncepcija pašlaik ir ļoti izplūdusi.

Plūme: Jā, pilnīgi piekrītu. Vienmēr raidījuma veidotāji saka, ka viņiem ir par maz resursu.

Ja šiem producentiem nepietiek resursu, varbūt ir citi, kam pietiks un kas uztaisīs labāku raidījumu. Kāpēc jums vajag tieši šos producentus?

Plūme: Mums pret kvalitāti būtisku iebildumu nav. Mēs gribētu, lai viņi vairāk attīsta ārzemju sadaļu, bet mēs viņiem šogad krietni samazinājām budžetu. Viņu virsuzdevums ir ārpolitika, tas arī viņiem ir pasūtījumā likts, to viņi izdara labi.

LTV dienas ziņas kāpina auditoriju, tomēr joprojām ļoti slikti iet Panorāmai. Decembrī saskaņā ar TNS datiem, TV3 ziņām bija 221 000, LNT ziņām — 192 000, Panorāma — tikai 142 000 skatītāju. Vēl pagājušā gada sākumā Panorāmai bija pāri 200 000 skatītāju, un janvāra sākumā jau ir labāk — 185 000, jo TV3 Panorāmas laikā nedemonstrē seriālu UgunsGrēks. Vai jums ir rīcības plāns, ko darīt ar Panorāmas vājajiem reitingiem?

Šmite: Es gribu sākt ar to, ka LTV uz Ziņu dienesta darbu neskatās kā vienīgi uz raidījumu Panorāma. Arī šeit ir mainījušies skatītāju ieradumi, un šobrīd lielākā daļa skatītāju ir pārvietojusies uz plkst. 18.00. Ja jūs paskatījāties decembra reitingus, tad dienas ziņas 18.00 ir pārspējušas LNT ziņas 20.00. Skatītāju ieradumi mainās, tās kļūst par mūsu spēcīgākajām ziņām.

Tad Panorāma vairs nav jūsu prioritāte?

Šmite: Tas jau bija mūsu plāns pirms pusotra gada, kad mēs nodefinējām, ka ziņas 18.00 veidosim kā nacionālās ziņas, kuras aptver visu Latviju, novadus. Bet Panorāma ir mainījusi kursu, Panorāma ir atšķirīga, nekā tas bija agrāk, jo Panorāmā ir ļoti daudz unikālo sižetu, kurus veido Panorāmas žurnālisti, un Panorāmā ir ļoti daudz sociālās tematikas.

Bet, ja mēs skatāmies uz kvantitatīvajiem radītājiem, tad īsti atdeves tam nav.

Šmite: Kā nav? Ja Panorāma ir zaudējusi pie 50 000, tad dienas ziņas ir ieguvušas. Kopējā skatītāju masa nav zaudēta.

Bet jūs ar Panorāmu kaut ko gatavojaties darīt?

Šmite: Mēs jau darām. Vai tad jūs neesat pamanījis izmaiņas Panorāmā — cik daudz tomēr ir žurnālistu veidoto, paplašināto sižetu?

Bet tam nav rezultātu, ja skatāmies uz auditorijas skaitļiem.

Šmite: Nu šajā brīdī, kad konkurentu kanālos nav seriāla, ir rezultāti. Reitings nav vienīgais noteicošais darba rezultāts. Es, piemēram, ļoti augstu vērtēju Ziņu dienesta jauno žurnālistu darbu, kas ir attīstījušies, kas veidojas kā unikāli reportieri ar saviem unikālajiem sižetiem. Es uzskatu, ka tas ir ļoti kvalitatīvs sabiedriskās televīzijas darbs. Tieši šobrīd Panorāma un Ziņu dienests ir nostājušies uz kājām, ir izauguši cilvēki, un ir ļoti daudz radošas iniciatīvas.

Bet kāpēc skatītājus tas īpaši neinteresē? Jūs priecājaties, bet skatītāji rausta plecus.

Šmite: Es tiešām priecājos par Ziņu dienesta darbu, bet es nesaku, ka skatītāji rausta plecus, jo viena lieta ir kvantitatīvie rādītāji, bet ir jau arī kvalitatīvie.

Bet vai jums tomēr ir kāds rīcības plāns, kā atgūt auditoriju Panorāmai?

Šmite: Es jau jums stāstīju par vienu no mūsu projektiem, kas ir 100 g kultūras formāta maiņa un arī potenciālā ētera vietas maiņa. LTV šobrīd strādā arī pie jauna seriāla, kas ir sagatavots lielā starta gatavība, tā ka tas ir saistīts ar visu prime time.

Bet varbūt tomēr konkrētāk — ko jūs darīsit ar Panorāmu? Audzēsit, neaudzēsit Panorāmas reitingu?

Šmite: Es jau jums stāstīju, ka Panorāma attīstās un veidojas.

Nu tas ir ļoti nekonkrēti.

Šmite: Nu kāpēc nekonkrēti? Vajag paskatīties — Panorāmai ir pilnīgi cita ievirze šajā brīdī. Panorāma nav dienas ziņu copy-paste, tur sižeti ir izvērsti, paplašināti, tur parādās arī komentārs.

Bet mēs vēl neesam saņēmuši atbildi uz jautājumu, kas notiks ar Panorāmu, kādreizējo LTV lepnumu, raidījumu, kurš asi un kritiski runāja par sociālpolitiskām tēmām?

Šmite: Panorāma attīstās un attīstīsies, un, ja programma nodrošinās kopumā arī auditoriju prime time laikā, ar Panorāmu viss būs kārtībā reitingu ziņā.

Cik liels būs tas reitings?

Šmite: 200 000 ir mūsu mērķis līdz gada beigām. Bet, ja izdosies sakārtot šīs lietas, kas ir viss vienotā ķēdē, jo LTV nedzīvo kaut kādā mistiskā ekonomiskā telpā Arābu Emirātos, kur mums nauda plūst straumēm, jūs taču zināt, kāda ir ekonomiskā situācija un kāds ir mūsu budžets.

AIZPLŪST CILVĒKI, AIZPLŪST RAIDĪJUMI

Vai jūs redzat kādas konsekvences, ja atceramies De facto komandas izjukšanu un tā ietekmi uz Panorāmas rādītājiem?

Šmite: Protams, tas bija ļoti grūts laiks — no LTV aizgāja ļoti spēcīgi žurnālisti, bet šis laiks ir pārvarēts, un es uzskatu, ka tagadējā De facto komanda ir spēcīga. Man nav nekāda iemesla salīdzināt par sliktu tagadējai De facto komandai. Es uzskatu, ka Panorāmas kolektīvs ir nostabilizējies un veidojas žurnālistiskās personības.

Par profesionāļu aizplūšanu no LTV raksta arī televīzijas darbinieku arodbiedrība vēstulē LTV vadībai un Nacionālajai radio un televīzijas padomei. Tur teikts: „Ģenerāldirektors provocē spēcīgu un talantīgu darbinieku aiziešanu no LTV”, nosaukti cilvēki no kādreizējās De facto, kādreizējās Neprāta cenas komandas. Jūs arī pievienojaties arodbiedrības vēstulei?

Šmite: Bet tā jau ir cilvēku personīgā izvēle, kā viņš veido savu karjeru. Un tā jau nav tikai LTV problēma. Zviedrijas televīzijā ir līdzīga situācija — žurnālisti bieži izvēlas komercmediju piedāvājumu, jo komercmediji ir zvaigžņu televīzijas, un tur ir iespējams attīstīties par zvaigznēm.

Jūs esat arī LTV valdē, tātad klāt pie visu svarīgāko lēmumu pieņemšanas. Vai jūs redzat savu atbildību, ka LTV ir pazaudējusi gan seriālu Neprāta cena, gan De facto komandu, kas tagad audzē reitingus jūsu konkurentiem TV3?

Šmite: Par seriālu arī es tajā brīdī tāpat kā visa valde balsojām par šo lēmumu, jo pie 2,4 miljonu latu samazinājuma mēs citas iespējas neredzējām kā pārtraukt seriāla ražošanu, jo seriāls izmaksāja 500 000 latu gadā. Mūsu risinājums bija, ka paliekam pie dokumentālistikas, ziņām, ka mēs izklaidi atstājam pakārtoti. Protams, programmai saturiski tas ir ļoti sāpīgi. Es to esmu izdzīvojusi un izsāpējusi šo zaudējumu, vairāk man pat ir žēl, ka radošā komanda šeit vairs nestrādā, jo mums bija piedāvājums veidot cita rakstura raidījumu, bet tomēr komanda izvēlējās turpināt seriālu, un es viņu izvēli saprotu. Bet citu risinājumu tajā decembra situācijā es arī kā valdes locekle neredzēju.

Un De facto komanda?

Šmite: Tajā brīdī bija konflikts starp [raidījuma režisori] Artu Ģigu un televīzijas vadību, bet es zinu, ka [LTV] patiešām lūdza cilvēkus palikt — Oditu Krenbergu, Ilzi Jaunalksni, Daci Stirāni. Nu tā bija arī pašu cilvēku izvēle — palikt vienā komandā, un es respektēju cilvēku izvēli.

Ja cilvēks, kurš var nest skatītājus un labu saturu, ir svarīgs, vai par šo cilvēku nav jācīnās?

Šmite: Bet vai jūs domājat, ka LTV durvis tagad ir aizslēgtas kādam no radošajiem darbiniekiem ar projektiem un piedāvājumiem?

Bet mēs runājam par tiem, kas ir aizplūduši projām.

Šmite: Bet tā bija viņu izvēle, ar cilvēkiem tajā brīdī runāja gan Mareks Gailītis, Ziņu dienesta direktors, Sarmīte [Plūme] piedāvāja Dacei Stirānei veidot raidījumu Province, kādus citus raidījumus, bet tā ir cilvēku izvēle. Mums taču ir brīva valsts, brīva žurnālistika. Bet De facto, kas ir šeit, arī ir bijis līderpozīcijās reitingos. Ilze Nagla, Ivo Kiršblats, Jānis Geste — viņi strādā ļoti nopietni, es esmu priecīga arī par šo ieguvumu LTV.

NAV IDEJU, NAV NAUDAS

Jūs jau minējāt, ka komerctelevīzijas mēdz kopēt sabiedriskās televīzijas taktiku. Bija grūti nepamanīt LNT šova Dziedošās ģimenes līdzību ar kādreizējo LTV raidījumu Spiets. Vai jums ir kāds izskaidrojums, kāpēc ideja par Spieta turpinājumu neradās LTV, bet pie konkurentiem?

Šmite: Es to, protams, novērtēju kā veiksmīgu LNT projektu, bet vai tas ir tāds sarunas temats, kas būtu ļoti jāizvērš, kāpēc ideja nedzima šeit? Mums šeit ir dzimušas citas idejas, esam sagatavojuši jaunu formātu Latvijas jaunie premjeri, kas ir Kanādas formāts, kā jaunie cilvēki rīkotos, ja viņi būtu valsts vadītāji. Bet viss ir apstājies pie finanšu piesaistes.

Jūs sakāt — idejas ir, nav naudas?

Šmite: Jā, šajā brīdī tā ir galvenā problēma.

Bet es nesaprotu vienu lietu — komerctelevīzijām arī ir idejas, un viņi kaut kā to naudu atrod, viņi tos sponsorus atrod.

Plūme: Bet vai komerctelevīzijas rāda dievkalpojumus? Vai viņi rāda cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?

Markova: Klasiskās mūzikas koncertus?

Bet to taču jūs nosedzat ar valsts dotāciju.

Markova: Labi, skatīsimies LNT! Ja jūs paskatīsities, kāds ir ražošanas apjoms komerctelevīzijām, ikdienas apjoms, tad jūs redzēsit, ka tas tomēr ir daudz mazāks nekā LTV, un tie lielākoties ir vienreizēji projekti – dziedāšanas šovs, deju šovs.

Bet šādi projekti ienes ne tikai skatītājus, bet arī reklāmas naudu, lai LTV varētu dzīvot šajos grūtajos laikos.

Šmite: Jums šajā intervijā tāda pieeja „kas LTV nav”. Bet es arī gribu pateikt, kas ir. Mums ir Eirovīzija — tas ir projekts ar tradīciju, vienīgais šovs, kas Latvijā dod iespēju mūziķiem — pazīstamiem, nepazīstamiem — nokļūt starptautiskajā skatuvē.

Tas nav jūsu izdomāts projekts! Tas ir EBU EBU — Eiropas raidorganizāciju apvienība. ^{[ 3 ]} formāts, jūs viņu paņemat un rādāt, pie tam — ar Ventspils atbalstu.

Šmite: Es tikai jums gribu argumentēt, ka nav tā, ka LTV nav izklaides šovu. Tie nav dominējoši, protams, un tas arī ir normāli, jo komerctelevīzijām ir jāpelna reitingi, un [šovi] ir viņu reitinga produkts. Bet mēs esam sākuši unikālos projektus kā, piemēram, Silmači — aizkulises plus norise uz skatuves. Tagad mēs gatavojam kora Kamēr… jubileju. Tas ir mūsu izdomāts formāts, ko mēs attīstām, kas patīk gan skatītājiem, gan kur ir pievienotā vērtība. Būs mums arī jauna intelektuāla erudīcijas spēle.

GADSKĀRTU IERAŽAS

Gribēju parunāt par nacionālo pasūtījumu. Saeimas darba grupā, kas nodarbojas ar LTV un Latvijas Radio nākotnes jautājumiem, no NRTP varēja saprast, ka nacionālo pasūtījumu lielā mērā iedvesmo no Valsts kancelejas atsūtītais kalendārs ar svarīgākajiem notikumiem nākamajā gadā. Skatoties jūsu nacionālo pasūtījumu, tur ir ļoti daudz valstiski svarīgu notikumu. Tā kā nacionālais pasūtījums ir kā kontrakts starp sabiedrību un nacionālo TV, kā jūs noskaidrojat, ko sabiedrība gribētu redzēt LTV?

Šmite: Mums taču ir ikdienas saskarsme ar skatītāju, kas notiek elektroniskā formā, gan tikšanās ar skatītājiem. Protams, mums nav šobrīd līdzekļu lielam pētījumam, ko gribētu sabiedrība. Lielā mērā, protams, tas ir programmas redaktoru un žurnālistu redzējums par situāciju.

Markova: To, ko grib redzēt sabiedrība, mēs redzam reitingos. Jautājums, vai mums tik ļoti jākalpo tam, ko viņi grib redzēt. Sabiedrība dalās daudzās grupās, un vienas grupas intereses ir atšķirīgas no citas grupas interesēm.

Kādu tad jūs redzat sabiedriskās TV lomu — apkalpot elitāru sabiedrības daļu un nelikties ne zini, kas interesē citiem, vai nelikties ne zinis, kas interesē sabiedrību?

Šmite: Nu kas ir sabiedriskās TV misija? Piemēram, Somijas TV misija ir stiprināt demokrātiju un kultūru.

Markova: Un veidot pilsonisku sabiedrību.

Plūme: Mēs nekad nerakstām „atspoguļot 18.novembri”. Jā, mēs rakstām 4.maiju.

Arī NATO parlamentāro asambleju jūs rādīsit kā vienu no svarīgākajām prioritātēm.

Plūme: Jā, bet tā ir īpaša lieta, kas notiks Latvijā. Pagājušajā gadā mēs īpaši izcēlām 1949.gadā deportāciju gadskārtu, pirms tam bija LV90. Kā mēs sabiedrības vajadzību izzinām — mums tomēr ir ļoti daudz tikšanās. Pie mums atnāk gan nevalstiskie, gan dažādi jaunu ideju ģenerētāji.

Bet jūsu iniciatīva iet pie sabiedrības?

Plūme: Mēs tiekamies ar tiem, ko mēs varam uzskatīt par saviem sadarbības partneriem, piemēram, vakar Intervija notika ceturtdien, 28.janvārī. ^{[ 4 ]} ar astoņām Latgales pašvaldībām.

Jūs varat teikt, ka patiešām izjūtat savu auditoriju? Zināt, ko tā no jums gaida?

Markova: Es domāju, ka jā.

Šmite: Ļoti svarīgs būtu kvalitatīvais pētījums par auditorijas interesēm. Varbūt arī jāatjauno LTV tradīcija aizbraukt uz diskusijām raidījuma veidotājiem un vadītājiem. Viens svarīgais projekts, ko mēs iesākām, ir ziņu publicēšana internetā un internetvides attīstība.

Tas viss ir ļoti labi, bet pārējie jūsu raidījumi ir ļoti grūti pieejami — jāveic dažādas transakcijas, un tas nerada sajūtu, ka jūs esat ļoti atvērti.

Šmite: Tas saistīts ar autortiesībām — ir papildus maksājumi, lai autorraidījumus varētu publicēt internetā.

ZVAIGZNES UN SLĪCINĀMIE KUCĒNI

Žurnālists Domburs Saeimas darba grupā sūdzējās, ka LTV nenotiekot raidījumu kvalitātes vērtēšana. Kots toreiz atbildēja, ka vērtēšana esot, bet Domburs esot izcils autors, kas vērtēšanai nepakļaujas.

Plūme: Es vakar Domburam momentā reklāmas pauzē uzrakstīju vērtējumu par Šķēles interviju Jānis Domburs 27.janvārī raidījumā Kas notiek Latvijā? izņēmuma kārtā piekāpās TP līderim Andrim Šķēlem un intervēja viņu vienu pašu, jo Šķēle uz diskusiju studijā bija atteicies nākt. ^{[ 5 ]}. Viņš bija izcili sagatavojies. Esmu teikusi arī kritiskas lietas, īpaši par jaunajiem produktiem. Man ir nācies runāt par Atklāto ceturtdienu, viņiem tiešām bija neveiksmīgs raidījums par 13.janvāri. Un arī ar Kristapu Pētersonu par Sarkano līniju. Mēs par raidījumiem runājam trešdienās — mums ir redaktoru sapulce.

Šmite: Mums ir monitoringa sistēma, kur Dainai un Sarmītei kā redaktorēm ir vismaz stunda dienā jāatrod, lai paskatītos raidījumus, un ir rakstiska gan reitingu, gan satura analīze.

Vai varat minēt kādu piemēru, kad atzināt kādu raidījumu par neveiksmīgu un veicāt uzlabojumus?

Plūme: Mums bija divi ļoti nepatīkami gadījumi ar neatkarīgajiem producentiem par Viss notiek raidījumiem. Viņiem bija divi slēptās reklāmas gadījumi. Mēs esam ar viņiem vairākkārt par to runājuši. Ja jūs domājat kādu, kas tika noņemts, tad tas bija raidījums Tāda ir dzīve.

Markova: Mūs neapmierināja šī raidījums kvalitāte gan no žurnālistiskā, gan vizuālā viedokļa.

Plūme: Vēl mums bija diskusijas par raidījumu Klēts, un šogad šim raidījumam mēs neesam finansējumu paredzējuši.

Turpinot par izvērtēšanu, man tomēr, skatoties ikvakara raidījumus, sākot no 100 g kultūras, šķiet, ka jums ir daudz sīkas problēmas — kaut vai intervēšanas tehnika, piemēram, raidījumā 100 g kultūras. Kādi šķēršļi liedz to uzlabot?

Šmite: Vai tad jūs domājat, ka LTV ir tā, kas sagatavo žurnālistus Latvijas valstī?

Bet jūsu problēma ir — ko jūs laižat ēterā?

Šmite: Ir cilvēki, kas vairs neiet ēterā. Es negribētu konkrēti minēt. Mums bija ļoti neveiksmīgs 11.novembris, ko kolēģi ļoti neveiksmīgi novadīja. Piemēram, Ziņu dienestā vienu mēnesi īpaši strādāja režisore Ilze Turka, kas nav LTV režisore, un viņai tiešām ir prasmes ar raidījuma vadītājiem — vairāk par vizualitāti, ne intervēšanas tehniku. Ir ļoti daudzas nianses, kas iegājušas rutīnā, bet kuras vajadzētu mainīt — gan kā cilvēki sēž, gan kāda ir viņu enerģētika kadrā, kāds ir acu skatiens.

Es kā skatītājs katru vakaru redzu vienas un tās pašas kļūdas, un es nesaprotu, kāpēc LTV neviens to nepamana un nerīkojas.

Markova: Mēs ar 100 g kultūras satiekamies katru trešdienu, un ir mums analīzes sanāksmes. Mēs runājam gan par intervēšanas tehniku, gan citām lietām, bet jautājums vienmēr paliek — vai ir kaut kas labāks, ko paņemt? Ja kaut ko maini, ir jābūt pārliecībai, ka būs labāk.

Mūsdienās, kad krīzes dēļ ir daudz brīva darbaspēka, droši vien var atrast labus žurnālistus.

Markova: Mēs meklējam, meklējam! Mums Elīna Bīviņa nesen sāka strādāt Elīna Bīviņa raidījumu 100 g kultūras vada kopš 2010.gada janvāra. Tas sabiedrībā izraisīja diskusijas, cik ētiska ir Jauno 3 brāļu preses sekretāres Bīviņas tūlītēja pārlekšana žurnālistikā pēc darba „otrajā barjeras pusē” — sabiedriskajās attiecībās aģentūrā, kas nodarbojās ar trīs lielo kultūras ēku — Nacionālās bibliotēkas, laikmetīgā mākslas muzeja un akustiskās koncertzāles – būvniecību ^{[ 6 ]}. Diezgan labi, vai ne?

Man patiesi bija žēl skatīties pirmo raidījumu no sērijas 100 g kultūras. Nacionālie dārgumi.

Plūme: Nu tā bija neveiksme! Ziniet, šitas bija pirmais riktīgi slīcināmais kucēns.

Bet tur tieši bija intervētāja vaina — Arno Jundze jau to, cik briesmīgs intervētājs ir, nez cik gadus ir parādījis ikdienas 100 g kultūras.

Markova: Tas ir jūsu viedoklis. Citiem ir cits viedoklis.

Šmite: 100 gramos ir astoņi redaktori un žurnālisti, tur ir ļoti liela komanda un būtu jābūt briljantam rezultātam. Šis jautājums tad mums ir jāadresē raidījuma redaktoram. Es neesmu pamanījusi tik izteiktas kļūdas kā jūs. Bet Jundzem atkal ir citas pozitīvas īpašības — viņš ir iekšēji brīvs, un viņam ir viņa skatījums uz lietām. Es jūtu viņa personības attīstību kadrā un zinu, ka skatītāji viņu ir pieņēmuši kā savējo.

Markova: Mūsu uzdevums ir analizēt, bet mēs nevaram nodarboties ar cenzūru — tu darīsi to vai tu nedarīsi.

Jūs tomēr esat pasūtītājs. Ja darba devējs pieņem kādu darbā un ja nav īsti mierā, kā darbinieks strādā, tad jūs varat vienkārši lauzt kontraktu. Tas darba tirgū notiek pavisam vienkārši.

Markova: Mēs strādājam ar tiem cilvēkiem.

LTV piedāvā ekskursijas un tikšanās ar zvaigznēm. Ar kuriem žurnālistiem jūs lepojaties?

Šmite: Tie, kas strādā mūsu prime time, arī ir tie: Ilze Nagla, Jānis Geste, Aija Kinca, Jānis Domburs, Gundars Rēders. Lilita Eglīte ir pamatīga pētnieciskā kultūras žurnāliste.

Plūme: Es gribētu noteikti minēt Kristapu Pētersonu, jo tādu interviju, kā viņš novadīja ar Almunju, neviens Latvijā cits žurnālists nevarētu izdarīt. Gribētu minēt arī Uģi Jokstu. O, vēl mums ir Iveta Elksne!

Markova: Es teiktu — 100 g kultūras redaktore Sandra Kiršberga, tāpat Mārīte Balode tur strādā, Daira Āboliņa.

SARMĪT, VARBŪT TU REDZĒJI?

Dažkārt rodas sajūta, ka LTV raidījumos īsti nav atdalīta reklāma no žurnālistikas. Viens konkrēts piemērs, ko, saprotu, jau esat identificējuši, apsteidzot manu jautājumu, proti, Hansa Media veidotais raidījums Viss notiek. Tur aizdomīgi bieži ekonomikas procesus vērtē SEB bankas cilvēki.

Plūme: Jā, jā, jā! Mēs esam par to runājuši, viņiem ir apmaksāts līgums. Finansētājs parādās titros. [Raidījumi] ar SEB komentāriem nav tik klaji reklāmiski kā tie daži gadījumi, par ko mēs viņiem riktīgi uzbraucām, es atvainojos. Tas bija par zaļajiem taksometriem, par Smiltenes pienu, par kāzu kleitu salonu. Tāpat esmu runājusi par sociālajiem projektiem, kas viņiem nāk bibliotēkas sakarā. Bet teikšu jums godīgi — viņi ir ļoti duāli — viņi kādreiz no acīmredzami apmaksāta [satura] spēj uztaisīt briljantus sižetus.

Šmite: Ir slavenais teiciens — ir daudz satiksmes noteikumu pārkāpēju, bet vienu noķer. Mēs arī nodarbojamies ar to satiksmes regulēšanu.

Bet jums monitorings slēptajām reklāmām regulāri notiek?

Šmite: Protams. Ir monitorings, ko dara reklāmas daļa, bet monitorē arī kanālu redaktori — stunda dienā ir tas apjoms. Piemēram, Sarmīte Plūme izvēlas, ka šī nedēļa viņai ir 100.panta zīmē. Tad ir neatkarīgo producentu raidījumi — mēs vienojamies, kurus raidījumus redaktores skatās.

Bet ja jūs konstatējāt vairākus slēptās reklāmas gadījumus raidījumā Viss notiek, tad kāpēc šis raidījums vēl joprojām ir ekrānā?

Šmite: Mums ir bijusi oficiāla sarakste, viedokļu apmaiņa, tikšanās, un mēs esam vienojušies, ka otra puse šādas lietas vairs nepieļaus. Es nezinu, vai tas ir pamats noņemt raidījumu.

Bet ja tas atkārtojas — raidījumā — un ne tikai Viss notiek — kā eksperti parādās sponsorētāja cilvēki, tad tā jau ir tendence, un tad tas nozīmē, ka jūs pietiekami stingri ar šiem producentiem nerunājat.

Plūme: Tā nav tendence.

Šmite: Runājam, bet arī viņu finansiālā situācija acīmredzot ir tāda, ka viņi meklē katru iespēju, lai šie raidījumi tomēr būtu.

Markova: Es domāju, ka šo situāciju varētu atrisināt normāla finansiālā situācija, ja mēs varētu pirkt neatkarīgo producentu raidījumus.

Šmite: Mēs turpināsim monitorēt — tas ir viens no mūsu darba pienākumiem.

Jūs pagājušā gada beigās rādījāt filmu par Kazahstānu Devītā pasaulē. Saprotu, ka to ir finansējusi Kazahstānas valsts. Kāda ir LTV sponsorēšanas politika — pēc kādiem principiem jūs ņemat pretī sadarbības partneru naudu? Iedomāsimies situāciju — jums atskan zvans no Baltkrievijas vēstniecības: „Hallo, hallo! Mēs redzējām filmu par Kazahstānu, mums arī jums ir piedāvājums!”

Šmite: Es domāju, te jāatšķir, kas ir brīva un neatkarīga žurnālistika, un — kas ir finansētājs. Ar vēstniecībām mums sadarbība ir ļoti plaša — mums, piemēram, Polijas vēstniecība ir finansējusi filmu par Katiņu. Mums ir finansētas ziemeļvalstu filmas. Tāpat Francijas vēstniecība, kad šeit bija Francijas pavasaris, finansēja mūsu radošās kultūras komandas filmēšanu Francijā, Parīzē.

Bet par to Baltkrieviju — ko jūs darītu?

Šmite: Es uzskatu — ja tā ir brīva žurnālistika un ja žurnālists strādā pēc visiem mūsu valsts un arī sabiedriskajiem kritērijiem, kur jūs redzat problēmu?

Kazahstānas filmā ne reizi netika pieminētas Kazahstānas problēmas ar demokrātiju.

Šmite: Nu es neesmu šo filmu noskatījusies visā pilnībā. Tad man ir jāpaskatās. Sarmīt, varbūt Tu redzēji šo filmu?

Plūme: Es redzēju divas sērijas. Es to noteikti nepamanīju. Nesauksim to par filmu — tā bija dokumentāla reportāža, kurā tomēr mūsu uzņēmēji parādījās un sadarbības iespējas.

Šmite: Tādai pasaules izziņai ir ļoti pozitīvi, ka ir šī iespēja. Pie šī budžeta samazinājuma ziņu dienestam nav vairs naudas komandējumiem, kā tas mums bija iepriekšējos gados. Jā, problēma ir, kāda ir žurnālistika. Tur es jums piekrītu — nedrīkst būt nekādas satura ietekmes.

Skatoties šo filmu, man neradās pārliecība, ka jūs esat paturējuši kontroli pār šīs filmas saturu.

Šmite: Es noskatīšos šo filmu un tad es jums varēšu atbildēt.

KOTS IR ĻOTI DAUDZ IZDARĪJIS

Nacionālajā pasūtījumā jūs apņematies, tuvojoties vēlēšanām, pievērst uzmanību politisko un ekonomisko procesu pētniecībai un analīzei, politisko partiju atbildībai, solījumiem un to izvērtējumam. Kādi būs jūsu principi pirms vēlēšanām?

Plūme: Mēs, protams, pārskatīsim 9.Saeimas laiku, izvērtēsim Saeimā esošās partijas. Mēs noteikti gatavosim katrā no tēmām speciālus raidījumus, noteikti kā vienmēr speciālu diskusiju mums gatavos Jānis Domburs. Vēlēšanu nakts kā vienmēr būs. Cik mēs vēl kaut ko darīsim speciāli, tas mums vēl drusku savs iekšējais jautājums dēļ finansējuma.

Jūs atzināt, ka ir diezgan trausla robeža starp žurnālistisku saturu un apmaksātu informāciju. Ko jūs darīsit, lai īsi pirms vēlēšanām īpaši producentu raidījumos kādam nepaslīdētu kāja?

Šmite: Juridiski ir nolikums, kas tiek gatavots par vēlēšanu periodu, ar ko personīgi tiek iepazīstināts katrs mūsu un neatkarīgie producenti. Bet, protams, ka mēs pastiprināti skatīsimies raidījumus.

Plūme: Tā tomēr ir absolūti žurnālista un producenta atbildība. Mums, domāju, pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanas pagāja ļoti veiksmīgi.

Arodbiedrības vēstulē ir tāds teikums: „Emocionālā spriedze kolektīvā arvien pieaug. Ir nepieņemamas metodes, ar kādām ģenerāldirektors pūlas vadīt kolektīvu. Nicinošā izturēšanās pret kolēģiem, neskaidrie lēmumi, straujās viedokļu maiņas un neskaidrā komunikācija destabilizē situāciju televīzijas iekšienē un traucē radoši strādāt, nemotivē uz izaugsmi.” Vai arī jūs parakstāties zem šiem vārdiem?

Šmite: Es neparakstos zem šiem vārdiem. Radošajā kolektīvā jau ik pa laikam nobriest emocijas, un tas jau arī ir pilnīgi normāli. Acīmredzot ir kāda problēma komunikācijā, es to nenoliedzu, jo ir diezgan liels radošo darbinieku apjoms — pie 100 cilvēkiem, un ekonomiskā krīze ir tomēr viena daļa. Nav mazinājies programmas finansējums šogad pret pagājušo gadu, bet mums ir vairāk informatīvi dokumentālo raidījumu. Un ir redakcijas, kur darbiniekiem ir pilnas darba slodzes, bet ir ļoti daudz darbinieku, kuriem šeit ir ļoti maz darba, un patiešām — vēl 15% [algas] samazinājums. Cilvēki ir izmisumā. Cilvēki, protams, grib zināt savu nākotni, redzēt risinājumu. Bet, es domāju, nevar to vispārināt, bet tas, ka tapa šāda vēstule, rāda, ka problēma ir, un tāpēc jau notiek sarunas.

Plūme: Zem tādiem formulējumiem nē — [neparakstos]. Es vēl ne tik sen biju arodbiedrības valdē un pārstāvu viedokli, ka mums darbinieku ir par daudz — to es visur esmu teikusi. Protams, mums ir varbūt kādreiz savas radošās nesaskaņas, bet es šobrīd to lielāko negāciju redzu, ka mums nav finansējuma, lai mēs visiem spētu iedot darbu.

Markova: Arī analizēt raidījumus nav patīkami. No viena puses jūs prasāt, kāpēc nav kvalitātes, no otras — kāpēc neapmierināt pilnīgi visus cilvēkus, lai visi pilnīgi būtu laimīgi. Mēs nebūsim šajā dzīvē pilnīgi laimīgi.

Tad vēl pēdējais jautājums — kā jūs uzskatāt, Kotam ir jāaiziet vai jāpaliek?

Šmite: Jāpaliek. Es uzskatu, ka Edgars Kots ir ļoti daudz izdarījis televīzijā. Viņš nav vienkārša personība, un ne jau vienkārša personība varētu vadīt televīziju. Bet tas, ka televīzijā šajā situācijā vēl joprojām ir divi kanāli un tas, ka televīzija tomēr var pastāvēt un attīstīties, tas ir ļoti liels Edgara Kota personīgais sasniegums.