Pētījuma mērķis bija Informācijas atklātības likuma un citu normatīvo aktu, kas reglamentē tiesības iegūt informāciju, piemērošanas prakses analīze.

PĒTĪJUMA ANOTĀCIJA

Laikā no 2002. gada novembra līdz 2003. gada februārim pētnieki veica informācijas atklātības testus, pieprasot informāciju, gandrīz 300 valsts un pašvaldību iestādēs. Informāciju pieprasīja valsts pārvaldes institūcijās (38%), citās valsts institūcijās (27%) un pašvaldību institūcijās (35%).

Pētījuma autori ir nonākuši pie šādām galvenajām atziņām: Valsts un pašvaldību institūciju darbiniekiem bieži nav zināšanu par informācijas brīvu pieejamību reglamentējošām tiesību normām; Vērojama nekonsekventa tiesību normu izpratne un piemērošana; Joprojām sastopama neiecietīga, nereti neizpratnes pilna attieksme pret informācijas pieprasītāju; Institūciju darbiniekiem raksturīga vēlme noskaidrot informācijas pieprasīšanas iemeslu un izmantošanas mērķi; Informāciju pārsvarā iegūst uzstājīgākie un pacietīgākie; Finansiāla rakstura informācija, lai cik nebūtiska, gandrīz vienmēr tiek uzskatīta par slēpjamu.

Pētījumā ir arī ieteikumi normatīvo aktu un institūciju prakses uzlabošanai. Viens no tiem ir paplašināt Informācijas atklātības likuma kompetences sfēru, ietverot arī bezpeļņas organizācijas, fondus un firmas, kuru loceklis vai dibinātājs ir valsts vai pašvaldību institūcija; uzņēmumus ar vadošo lomu tirgū un dabiskus valsts monopolus attiecībā uz preču vai pakalpojumu cenām, piegādes noteikumiem un valsts vai pašvaldību līdzekļu izmantošanu; privāto tiesību juridiskās un fiziskās personas, ja tās pilda valsts pienākumus saskaņā ar likumu vai līgumu (t.sk. sniedz izglītības, veselības aprūpes, sociālos vai citus publiskus pakalpojumus).

(Informācijas pieejamība valsts un pašvaldību iestādēs 2003 pdf)(253.77 KB)