Eiropas migrācijas politikas izceļas ar sekojošo paradoksu: tās kļūst aizvien ierobežojošākas kamēr sabiedrības uzskati par migrāciju kļūst aizvien labvēlīgāki, savukārt Eiropas iedzīvotāju vājā mobilitāte palielina telpisko arbitrāžu, tādejādi palielinot imigrācijas priekšrocības.
Šajā pētījumā tiek apsvērti divi iespējamie šī paradoksa izskaidrojumi. Pirmkārt, balstoties uz vispārīga līdzsvara modeļa, rakstā tiek novērtēts, vai migrācija uz ‘neelastīgiem darba tirgiem’ rada izmaksas, kas netiek apskatītas ekonomikas teorijā. Otrkārt, rakstā tiek novērtēts tas, kādas ir koordinācijas trūkuma sekas uz nacionālo migrācijas politikas izveidi, uzsverot, ka saistībā ar ES paplašināšanos austrumu virzienā, ir notikusi būtiska novirze no ierobežojošas politikas uz mazāk ierobežojošām migrācijas barjerām, kuras ierobežo vien pieeju sociālajai aizsardzībai un kopējas ES migrācijas politikas izveidi.
Migration Co-ordination Failures and EU Enlargement
Ja nedarbojas saite, lūdzu ziņojiet admin@politika.lv