Foto: PROVIDUS

Dalos ar svaigiem iespaidiem pēc 10 dienām Peru, kur piedalījos Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda ikgadējās tikšanās, un pagarināju viesošanos, lai redzētu arī nedaudz ārpus galvaspilsētas Limas.

Skaistums

Peru burvība – cilvēku un kultūras daudzveidība, gluži cita pasaule arī dabā. Peru tagad sākas pavasaris, tur iespējama tikšanās ar Kluso okeānu un Andu kalniem, un ir viegli pieejami svaigie augļi, piemēram, tādi pie mums salīdzinoši dārgāki un līdz ar to retāki prieki kā svaigi spiesta apelsīna sula vai kinzāļu kalni. Skaistums ir arī tādā sīkumā kā produktā, ko agrāk nebiju redzējusi, bet kas būtu šad un tad noderīgs arī Latvijā – saules un odu aizsarglīdzeklis vienā krēmā!

Peru arī dod iespēju spāniski nerunājošajiem baudīt neverbālās komunikācijas spēku.

Tāpat aptiekā pietiek parādīt knišļu kodienus un izvēlēties starp iekšēji vai ārēji lietotu medikamentu, bet kafejnīcā pietiek parādīt maku, un cilvēki saprot, ka vēlies samaksāt.

Tomēr valodas barjeras vai citādas pakalpojuma sniegšanas kultūras dēļ arī rodas nepatīkami pārpratumi. Piemēram, no vietējiem jomā strādājošajiem nav iespējams uzzināt, ka ieejas biļetes uz Machu Picchu kalna virsotnē esošo Inku pilsētas drupu apskati iespējams nopirkt tikai kalna pakājē, jo tādējādi iespējams kontrolēt, lai kalna virsotnē ar autobusu vai vilcienu, vai kāpjot kājām, nenokļūst vairāk par 400 cilvēku, kas ir maksimālais apmeklētāju skaits, kas tiek ielaists šajā unikālajā vēsturiskajā vietā (galvenokārt, drošības apsvērumu dēļ). Tā kā šo informāciju es neiegūstu ne no drošībnieka, kas kontrolē plūsmu uz kalna virsotni, ne no biļešu pārdevējas, tad es pāris dienas domāju, cik neloģiski ir nepārdot biļetes vairākās fiziskajās vietās, piemēram, kalna virsotnē.

Eksotika

Peru retums ir klusums un vientulība. Mana neilgā ceļojuma laikā tas ir iespējams, pastaigājoties gar mazāk apmeklētu okeāna krastu vai kalna takās, vai arī savas viesnīcas istabā:

• Tā kā sabiedriskais transports ārzemniekiem esot neieteicams, pateicoties apzagšanas riskam, salīdzinoši bieži nākas izmantot taksometrus. Ja ar taksometra šoferi valodas barjeras dēļ neizdodas garāka saruna, tad arī tur vienpatība klusumā bija neiespējama, jo taksometra šoferi kā papildus “ekstru” pakalpojumam izlēma pievienot svilpošanu vai dziedāšanu līdz radio mūzikai (īpaši amizanti, kad, ceļā uz lidostu, šoferis dzied līdz “I’ve been waiting my whole life for a girl like you”).

• Saziņa ar apkalpojošo personālu reti kad beidzās ar viena cilvēka iesaisti – pat sīkākās lietas risināšanā tika iesaistīti n-tie cilvēki, piemēram, vienā ceļojuma posmā (pēc drošības pārbaudes un pirms iekāpšanas lidmašīnā) manu lidmašīnas iekāpšanas karti kombinācijā ar pasi pārbauda 3 cilvēki.

• Automašīnās un autobusos ir paliela kratīšanās ne tāpēc, ka ceļi ved pa kalnainu apkaimi vai tie ir sliktas kvalitātes (Limā ir līdzenums un ceļi lielākoties ir labā stāvoklī, vismaz tur, kur man nācās braukt). Kratīšanās ir tāpēc, ka ir manevru manevri un straujas bremzēšanas, guļošo policistu un citu ātruma ierobežojošo elementu uz ceļa seguma šķērsošana ar “lepni paceltu galvu”, tikai nedaudz palēninot gaitu.

• Pie mums lieka auto skaņas signāla izmantošana (pīkstināšana) ir huligānisms, piemēram, es pīkstinu tikai tad, kad tiešām ir riska situācija, un atļaujos appīkstināt Dziesmu svētku dalībniekus un kāziniekus. Limā pīkstina – nepārspīlējot – katru piekto sekundi (bloga formātam pieņemams nevispārināms novērojums, saskaitot 12 pīkstināšanas vienas minūtes laikā). Bet sastrēgumos ir iespēja dzirdēt pat trīsbalsīgu automašīnu sadziedāšanos. Te pīkstina, lai pievērsu kaut kam uzmanību. Tas var būt signāls “uzmanies, es braucu”, vai “brauc ātrāk, gliemezi!”, vai arī “te ir taksometrs, ja nu tu tādu meklē”, vai arī (ar papildus neverbālās komunikācijas signāliem) tas var būt brīdinājums nerādīt fotokameru, jo pastāv apzagšanas risks. (10 dienas Peru, un es arī pēc atgriešanās pirmajā dienā Rīgā pie auto stūres nopīkstinu “Peru stilā” – kad uzskatu, ka kolēģis nogulējis zaļo gaismu – lipīgi!)

Vienu vārdu sakot, izrādās, ka esmu “princese uz zirņa”, jo ausu aizbāžņus es lietoju pat lidostas ēdināšanas nodalījumā un ļoti ilgojos pēc mierīgas satiksmes. Peru dod iespēju sevi redzēt citā vidē, kur, iespējams, prioritāras ir citas vērtības, kas attīstījušās savā – Peru – nevis Latvijas ceļā. Jāatceras, ka Peru galvaspilsētā vien dzīvo 8.5 miljoni iedzīvotāju, kamēr Latvijā kopā – zem 2 miljoniem. Vairāk cilvēku, protams, rada vairāk sastrēgumu un augstāku trokšņu līmeni. Vairāk cilvēku, protams, arī nozīmē, ka Peru teorētiski pieejami vairāk cilvēku, tāpēc valsts var atļauties vairākus piesaistīt vienas problēmas risināšanai.

Atcerieties Laimes indeksu, kas esot daudz labāks rādītājs nekā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju?

Tāpat, iespējams, ka hiperaktivitāti palielina arī masveidīgais saldo dzērienu patēriņš, kas līdzinās vai – nebūšu pārsteigta, ja pat pārsniedz – ASV saldo dzērienu patēriņu uz cilvēku. (Likteņa ironijas dēļ pēc saindēšanās ar pārtiku neilgi pirms lidojuma mājās es pati pārgāju uz pārbaudīto jūtīga kuņģa mierināšanast diētu ar sausiņiem un saldo dzērienu, bet ne veselais saprāts, ne novērojumi neliecina, ka Peru cilvēkiem masveidā šāda diēta ir veselības atgūšanas apsvērumu dēļ).

Kad eksotiskais kļūst par neērtu

Diemžēl Peru arī jāizjūt tas, ko daudzi Latvijā domāja pirms 20 gadiem: tikai tāpēc, ka cilvēks ir ārzemnieks, viņš ir miljonārs. Protams, Latvija ir daudz turīgāka nekā Peru. Tomēr nav patīkami, kad ārzemnieki tiek diskriminēti gan pozitīvi, gan negatīvi. Pozitīvi tad, kad mums piedāvā labākus pakalpojumus, nekā vietējiem – īpašus ārzemniekiem paredzētus vilcienus no Cusco uz Machu Picchu (lētos, kurus izmanto vietējie, ārzemnieki nevarot izmantot). Negatīvi, kad ārzemnieki tiek muļķoti vai izmantoti, jo neprot spāņu valodu un neorientējas vietējā vidē.

Rezultātā jautājums “vai te var maksāt ar X karti” ir gandrīz tikpat bieži jāsaka kā “labdien” (un tas nav retums, jo Peru cilvēki sveicinās ar svešiniekiem!)

Piedzīvojums ar zīmi “var maksāt ar karti” izrādījās īpaši nepatīkams, kad manā viesnīcā Cusco tā nozīmēja, ka var maksāt tikai ar viena veida karti, kas man nebija. Laimīgā kārtā viesnīca man uzticējās trūkstošo naudu pārskaitīt vēlāk no mājām. Taču šī saruna ieilga, jo viesnīcas darbinieks daļu laika veltīja, lai noskaidrotu pārpratumā galveno vainīgo – jautāja, vai es tiešā valodā esmu prasījusi, vai var maksāt ar X karti, u.c. Es neiegrimu diskusijā par šajā pārpratumā vainīgāko no abām līdzatbildīgajām pusēm (komunikācijas teorijas pamati), turklāt es to arī nevarēju atļauties, jo man bija jāsteidzas uz lidostu. Beigās šis “pārsteigums” komplektā ar nelielu – tomēr beigās, kā izrādījās, liktenīgu – taksometrista vēlāku ierašanos beidzās ar nokavētu lidojumu no Cusco uz Limu, jo, izrādās, ka reģistrācija beidzas stundu pirms lidojuma. Uz elektroniskās biļetes visādas nesvarīgas informācijas druskas ir, bet tādi “sīkumi” kā reģistrācijas beigu termiņš nav. Protams, esmu pati vainīga, jo mācos, ka nezināšana dažreiz nav patīkama (ignorance is not bliss). Lai arī es nokavēju tikai 10 minūtes, un līdz lidojumam vēl ir 50 minūtes, man netiek piemērota nekāda elastīgāka pieeja, lai arī es ceļoju tikai ar fotokameru un rokas somu (tātad, mani varētu riskēt palaist cauri drošības kontrolēm uz pašas atbildību – ja nokavēšu, mana atbildība!).

Man neļauj tomēr piereģistrēties lidojumam, lai arī man nākamajā dienā ir jālido uz Eiropu, tāpēc uz Peru galvaspilsētu ir jātiek tajā pat, nevis nākamajā dienā.

Lai atgrieztos mājās kā plānots, es nopērku ne lētu biļeti no Cusco uz Limu ar citu aviokompāniju, lai ar pārsteigumu secinātu, ka pirmā lidsabiedrība to pēcpusdien tomēr vēl nodrošina divus reisus uz Peru galvaspilsētu. Protams, es nezinu, vai tie nebija pilnībā izpirkti (šīs aviokompānijas birojs, kur to varētu noskaidrot, atrodas Cusco centrā, nevis lidostā), tomēr atļaušos apšaubīt, ka tūrisma sezonas sākumā man neatrastos vieta nevienā no lielajiem lidaparātiem (6 sēdvietas katrā rindā).

Protams, ka, nākamajā dienā, nejauši ejot garām lidsabiedrības birojam Limā, es iesniedzu sūdzību, lai noskaidrotu lietas būtību – pat, ja neizdosies atgūt neko no neizmantotās biļetes, vismaz izmantoju savas patērētāja tiesības ieteikt iekļaut elektroniskajā biļetē informāciju par nepieciešamību reģistrēties lidojumam ne vēlāk kā stundu pirms izlidošanas. Vismaz daru kaut ko, lai citiem nav šādu piedzīvojumu.

Pēc šīs negatīvās pieredzes rodas asa galvaspilsētas un citu mazāku pilsētu atšķirību sajūta, kā arī instinkts ilgāk padzīvoties viesnīcas drošumā. Taču atvērtība prasa nedzīvot bailēs un riskēt – gan ēst ēdienu pēc pārdzīvotas saindēšanās ar pārtiku, gan kaulēties par taksometra cenu, lai gan pirmā nosauktā būtiski pārsniedz to, ko prasītu ārzemniekam ar spāņu valodas zināšanām. Ļaunāk par jau pārdzīvotā atkārtošanos nevar būt, un, iespējams, šoreiz būs pozitīvāka pieredze.

Attīstības valsts

Protams, ka mani iespaidi Peru nav vispārināmi. Tomēr daļa šo izpausmju balstās faktā, ka Peru ir attīstības valsts. Produktivitāte ir zema tāpēc, ka liels iedzīvotāju īpatsvars ar zemu izglītību, tāpēc daudzi var strādāt vienīgi zemi kvalificētus darbus un daudz pakalpojumu ar intensīvu darbaspēka iesaisti, kas nereti var šķist visai bezjēdzīgi, piemēram, labierīcību uzkopšana pēc katra apmeklētāja un roku dvieļa izsniegšana.

Ar bankas karti nevar samaksāt nevis tāpēc, lai padarītu attīstīto valstu ārzemnieku dzīvi grūtāku, bet gan tāpēc, ka Peru labklājība ir daudz zemāka par Latvijas labklājību. Pēdējās divās dekādēs Peru gan sasniegti lieli panākumi nabadzības mazināšanā – pēc Pasaules bankas datiem 20 gadu laikā nabadzībā dzīvojošo īpatsvars sabiedrībā samazinājies no 50% uz 24% (2013.gadā 23.9% Peru iedzīvotāju dzīvoja zem tā sauktā nabadzības sliekšņa jeb ārkārtējā nabadzībā – šo slieksni Pasaules Banka šī gada oktobrī noteica 1.9 ASV dolāru apmērā ikdienas iztikai).

Tas arī nozīmē, ka liela daļa ekonomikas ir pelēkajā vai nelegālajā sektorā. Tūristam tā vislabāk pamanāma taksometru un valūtas maiņas sektoros – valsts tos neregulē, tāpēc ir risks tikt apkrāptiem. Viesiem tiek stingri piekodināts izmantot viesnīcas organizēto taksometru un naudu mainīt tikai oficiālajās iestādēs.

Pateicoties augstākiem ieguldījumiem izglītībā, desmit gadu laikā būtiski uzlabojušies arī rādītāji par izglītības iestāžu apmeklējumu – bērnu dārzus tagad apmeklē 72% bērnu vecumā no 3-5 gadiem, kamēr tikai 3% bērnu vecumā no 6-11 gadiem neapmeklē skolu. Arī pusaudžu vidū (11-16 gadi) skolā iet 90% skolēnu. Tāpēc arvien vairāk Peru ir arī attīstība – cilvēki ar svešvalodu zināšanām, iekļaujošu attieksmi pret ikvienu, augstu pakalpojuma kultūru.

To var labi redzēt Limā, kur strauji attīstās būvniecības sektors – cilvēki var atļauties īrēt vai iegādāties modernus mājokļus, patērēt pakalpojumus un preces.

Dominējošā Peru tautsaimniecības joma ir kalnrūpniecība – tā ir viena no lielākajām derīgo izrakteņu (sudraba, vara, zelta, u.c.) nodrošinātājām, tāpēc globālais metāla cenu samazinājums arī, visticamāk, samazinās Peru ekonomikas izrāvienu un liek vairāk piestrādāt pie tautsaimniecības sektoru daudzveidības. Bez kalnrūpniecības Peru savu labklājību nopelna ar lauksaimniecību (augļi un dārzeņi, kafija un kakao, kvinoja), zivsaimniecību (no Klusā okeāna resursiem), kā arī naftas un dabas gāzes izmantošanu un tekstilrūpniecību (Alpakas vilna). Augot attīstībai, palielinās arī tūrisma nozīme ekonomikā.

Tomēr tāls ceļš ejams, lai labklājība būtu daudz plašākas sabiedrības ikdiena. Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda ikgadējo tikšanos centrā bija ilgtspējīgas attīstības mērķi (sustainable development goals), kas balstās iekļaujošā izaugsmē. Tas prasa arī citu attieksmi pret resursu, arī zināšanu (izglītības, informācijas, tehnoloģiju, kontaktu, u.c.) pieejamību. Tas prasa arī citu attieksmi pret amatpersonām. Te kolorīta bija instruētā Peru prezidenta godināšana pasākuma atklāšanas zālē – mēs visi tikām aicināti celties kājās ne tikai sagaidot, bet arī aizvadot viņu no telpas. Tā, manuprāt, nepavisam nav iekļaujoša nostāja, jo viņš taču arī tikai dara savu darbu, tāpat kā jebkurš cits cilvēks – gan Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda vadība, gan vietējie brīvprātīgie, kuri mums palīdzēja visā tikšanās laikā.

P.S. Latvijas sabiedrības uzmanībā nonākušo valsts amatpersonu komandējumu kontekstā jāuzsver, ka braucu viena pati un pagarināto laiku Peru sedzu no saviem, ne komandējuma finansētāja (Starptautiskā Valūtas fonda) vai PROVIDUS līdzekļiem.