Foto: emilius da atlantide

1. jūlijā Horvātijas iedzīvotāji varēs droši apgalvot, ka kļuvuši par Eiropas Savienibas pilsoņiem. Ko būtu vēlams zināt Latvijas iedzīvotājiem un valsts pāvaldes darbiniekiem par Horvātiju un saskarsmes īpatnībām šajā dienvidu zemē?

Intervija ar Sofiju Šelleri, kura Horvātijā dzīvojusi piecus gadus.

Kādas bija lielākās atšķirības, ko pamanīji, aizbraucot uz Horvātiju?

Lielākais šoks, galvenokārt bija par to, cik cilvēki ir atvērti! Mums (latviešiem) ir tāds kūtrums un atturība. Izejot ārā, jebkurā sabiedrībā, jebkurā vietā – vai tā būtu kafejnīca vai akadēmija, cilvēkiem šķiet jocīgi, ja tu esi kluss un ieturēts, vai maz runā. Viņi mēdz par to apvainoties. Tas bija mans lielākais pārsteigums, ka cilvēki komunikācija ir tik pretimnākoši un atvērti.

Sasveicinoties cilvēki apkampjas un sabučojas – ierastās trīs bučas. Vīrieši gan tikai apkampjas. To nevajadzētu uztvert kā lielu uzmanības apliecinājumu – tā ir ikdienas parādība, tikpat kā mēs ikdienā viens otram pasakām „čau!”. Horvātiem apkampties un sabučoties ir tas pats.

Kāda bija sadarbība ar vietējām institūcijām?

Tā kā es biju divus gadus studējusi Rīgā – Mākslas akadēmijā, vēlējos pāriet uz akadēmiju tur – Splitā . Lai to izdarītu, nācās sadarboties gan ar akadēmiju, gan ar Latvijas vēstniecību Zagrebā. Tāpat vēlējos iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļauju un jāatzīst, ka šajā ziņā Horvātijā valda liela birokrātija. Turklāt, tā kā Horvātija vēl nav Eiropas Savienībā, tad izmaksas tur arī citas. Visu informāciju, kas man bija nepieciešama, es, protams, ieguvu, tomēr tas viss komplektā nāca ar milzīgiem papīra darbiem.

Savā ziņā var teikt, ka ierēdņi bija ļoti pretimnākoši – viņi izstāstīja visu nepieciešamo informāciju, par to kādi dokumenti jānokārto. Tomēr pats process ir ļoti ilgs. Jūtama tā atšķirība, ka Horvātija nav Eiropas Savienība – procesi ir daudz lēnāki.

Pēc šīs visas dokumentu kārtošanas – vai izdevās mācīties Mākslas akadēmijā Splitā?

Nē. Ar iespēju mācīties akadēmijā viss apstājās pie tā, ka Horvātija nav Eiropas Savienības valsts. Vienīgais veids kā es tur varētu mācīties – pieteikties kā ārvalstu students, maksāt par mācībām un sākt visu no jauna ar iestājeksāmeniem. Būtībā mācīties no pirmā kursa. Nekādi kredītpunkti netika ņemti vērā un kārtot tikai atsevišķus priekšmetus nebija iespējams.

Kādā valodā sazinājies Horvātijā?

Iesākumā angļu valodā. Tā kā iepriekš zināju arī krievu valodu, tad gada laikā diezgan viegli iemācījos arī horvātu valodu. Tomēr vietējie labi zina angļu valodu. Lai mācītos valodu skatījos daudz televīziju – ziņas, seriālus.

Nevaru to teikt par visu Horvātiju, bet vietā, kur es dzīvoju – Splitā – jaunieši, kas nodarbojas ar dažādām mākslām – mūziķi, mākslinieki, dizaineri – ir ļoti veiksmīgi Eiropā. Ja salīdzina izglītības līmeni Latvijā un Horvātijā, tur ļoti augstā līmenī ir tie mācību priekšmeti, kas prasa praktiskās iemaņas.

Vai Horvātijā viegli iegūt draugus?

Jā. Viņi, kā jau dienvidu tauta, ir ļoti atvērti un pretimnākoši. Brīžiem tas pat traucēja, jo šķita, ka ir par daudz šīs uzmanības. Nevis uzbāzīgi, bet grūti bija saprast, kāpēc horvāti ir tika aktīvi.
Man ļoti patika šāda atvērta sabiedrība, jo tad arī pats tu atveries. Galvenais ir runāt un izrādīt interesi. Tad draugi ātri atradīsies.

Dziļi atmiņā palikušas šīs ģimeniskās tradīcijas – pusdienas. Ģimenes pusdienas, kur visi sēž pie viena galda. Ja tu neesi ieradies, tad visi apvainojas un nerunā. Bērni dzīvo pie vecākiem, cik ilgi vien iespējams. Mātes mājās ir tas galvenais stūrakmens. Mammas tur visu uz sevis. Tēvi strādā un pelna naudu, mātes audzina bērnus un kopj. Liela daļa sieviešu ir jūrnieku sievas. Daudzas sēž mājā un audzina bērnus. Salīdzinoši ir maz to, kas aktīvi strādātu, veiktu savu uzņēmējdarbību. Mana vecuma cilvēkiem šķiet normāli, ja meitene strādā un pelna pati. Vecāka gadagājuma cilvēkiem varētu liekties, ka sievietes vieta ir mājās – taisīt ēst un audzināt bērnus.

Nav tā, ka sociālajai hierarhija piešķir lielu nozīmi, vismaz tajā sabiedrībā, kur es biju. Tas bija mazsvarīgi cik tu pelni un par ko tu strādā.

Kāds ir horvātu dzīves ritms?

Radikāli atšķirīgas lietas nav, daudz lasa avīzes. Tas ir rīta rituāls – mazā kafija un lielākie laikraksti. Vienu vai divas stundas izlasa avīzi un tad var sākt savus darbus. Darba diena ilgst līdz diviem-trijiem pēcpusdienā. Tad seko pusdienas līdz pieciem, un tad atkal strādā līdz astoņiem vakariem. Punktualitāte kā tāda nepastāv. Man personīgi šis dzīves ritums bija jocīgs. Viss notiek lēnām, neviens nekur nesteidzas. Līdz ar to cilvēki vairāk izbauda dzīvi, jo viņiem viss ir tikai lēnā procesā. Tas, kad tas kļūst par daudz, es to asociēju ar tādu slinkumu un kādā brīdī tas sāk traucēt. Es esmu pieradusi pie cita dzīves ritma. Tur arī daudz strādā, bet ar citu attieksmi.

Tomēr man pietrūka savu draugu. Iepazīsties un sadraudzējies, bet nekad līdz galam tu nebūsi savējais. Tev vienmēr būs sajuta, ka tu esi no citurienes. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc atgriezos Rīgā, Latvijā. Pārāk vientuļi.

____________________________________

Šī publikācija ir veidota ar Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda atbalstu projektā “Starpkultūru un dažādības vadības mācību sistēmas izveide publiskā sektora darbiniekiem“. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.