Foto: Kam
Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka tiesības jānodrošina nevis teorētiski vai iluzoriski, bet praktiski un efektīvi. Cietušais var pretendēt uz valsts nodrošināto juridisko palīdzību tikai gadījumā, ja tam ir maznodrošinātas vai trūcīgas personas statuss.
Cietušā tiesību aizsardzībai ir sociāla un ekonomiska nozīme. Pēc noziedzīga nodarījuma cietušā dzīve mainās – veselības bojājumu un psiholoģisko pārdzīvojumu dēļ. Viņam nereti nākas atteikties no personīgiem dzīves sapņiem un profesionāliem izaicinājumiem. Tas rada nedrošību. Šādu cilvēku esība maina arī sabiedrību. Cietušā spēja integrēties sabiedrībā, ņemot vērā noziedzīgā nodarījuma sekas, nav tikai cietušā paša problēma. Visas sabiedrības interesēs – lai noziedzīgā nodarījuma sekas pēc iespējas mazāk ietekmētu tālāku cietušā ikdienu. Tāpēc valstij jārada atbalsta sistēma cietušās personas pilnvērtīgai atgriešanai sabiedrībā, nodrošinot savlaicīgu gan emocionālu, gan materiālu un juridisku palīdzību.
Emocionālo palīdzību var nodrošināt sniedzot cietušajampsiholoģiskas konsultācijas. Igaunijā bez maksas vienas minimālās mēnešalgas apmērā to piedāvā pat gadījumos, ja pārkāpums nav atzīstams par noziedzīgu nodarījumu. Pārsvarā tas attiecas uz vardarbību ģimenē, kuras kaitīgums nesasniedz noziedzīga nodarījuma sekas.[ 1 ]
Materiālo palīdzību valsts nodrošina cietušo kompensācijas sistēmā[ 2 ].Juridisko palīdzību – ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības starpniecību.
Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības nozīme
Valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība ir valsts palīdzība privātpersonai juridiska rakstura jautājuma risināšanai, aizskarto vai apstrīdēto personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzībai likumā paredzētajos gadījumos, veidos un apjomā.
Latvijā valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas kārtību nosaka Latvijas Republikas Satversme un Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums. Tajā noteiktām personām ir subjektīvas tiesības prasīt kvalificētas valsts apmaksātas juridiskās palīdzības saņemšanu, lai pilnvērtīgi aizstāvētu savas tiesības un likumiskās intereses.
Valsts nodrošinātajai juridiskajai palīdzībai ir konstitucionāla un pamattiesību vērtība, jo nodrošina ikviena vienlīdzību attiecībā uz tiesībām, līdztiesīgi piedalīties un efektīvi aizsargāt, kā arī realizēt savas tiesības un nodrošināt taisnīgu tiesas procesu. Valsts nodrošinātajai juridiskajai palīdzībai jābūt pieejamai, savlaicīgai un kvalitatīvai.
Vienlīdzību likuma priekšā iespējams nodrošināt, ja persona zina savas tiesības. Tāpēc Latvijas RepublikasSatversmes 90. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Tikai persona, kas zina savas tiesības, spēj tās efektīvi īstenot un – nepamatota aizskāruma gadījumā – aizstāvēt.[ 3 ]Lai privātpersona varētu efektīvi izmantot savas tiesības, tai jābūt reālai iespējai tās pārzināt, tomēr ne visas personas objektīvu iemeslu dēļ pašas spēj to izdarīt, it īpaši noziedzīgā nodarījumā cietušais. Iusvigilantibusscriptumest (tiesības ir rakstītas modrajiem) principu nevar absolutizēt. Privātpersonai ir jāzina, kādas tiesiskās sekas rodas, radīsies vai var rasties no noteiktiem juridiskiem faktiem vai noteiktas rīcības, lai viņa varētu izdarīt apzinātu izvēli un vajadzības gadījumā pielāgot savu rīcību.[ 4 ]
Ikvienam ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un advokāta palīdzību. Personai ir tiesības saņemt juridisko palīdzību,brīvi izvēloties aizstāvi vai pārstāvi dažādās lietās no iespējami plašāka kvalificētu juristu loka un atsevišķos gadījumos arī no citu personu loka.[ 5 ]
Latvijas Republikas Satversmes 89. pants un Eiropas Cilvēktiesību un brīvību aizsardzības konvencijas 13. pants valstij uzliek vispārīgu pienākumu (lexgeneralis) nacionālā līmenī radīt un nodrošināt pieejamību efektīvām tiesību aizsardzības līdzekļiem. Savukārt Latvijas Republikas Satversmes 92. pants un Eiropas Cilvēktiesību un brīvību aizsardzības konvencijas 6. pants paredz tiesas aizsardzību. Tādējādi Latvijas Republikas Satversmē un Eiropas Cilvēktiesību un brīvību aizsardzības konvencijā apstiprinātās pamattiesību mērķis ir nodrošināt pieeju taisnīgai tiesai un iespējas efektīvi aizsargāt savas tiesības.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka tiesības jānodrošina nevis teorētiski vai iluzoriski, bet praktiski un efektīvi.[ 6 ]Tiesību aizsardzības iespējai vienmēr jābūt efektīvai kā praksē, tā teorijā.[ 7 ]Tiesību realizēšanu nedrīkst nepamatotā veidā traucēt valsts iestāžu vai amatpersonu darbība vai bezdarbība.[ 8 ]Tiesību aizsardzības efektivitāti Eiropas Cilvēktiesību tiesa vērtē ņemot vērā, piemēram, normatīvo aktu pieejamību un skaidrību,[ 9 ] aizsardzības mehānismu un juridiskās palīdzības pieejamību, mehānismu līdzšinējās darbības rezultātus,[ 10 ] procesuālo termiņu saprātīgumu.[ 11 ]Tādējādi tiesību aizsardzības efektivitāte ir atkarīga no juridiskās palīdzības pieejamības, jo bez tās nav iedomājams, ka tiesības nodrošina nevis teorētiski vai iluzoriski, bet praktiski un efektīvi.[ 12 ]
Pieejamība valsts nodrošinātajai juridiskajai palīdzībai
Kriminālprocesa likuma 97. panta ceturtā un sestā daļa paredz, ka cietušais — fiziskā persona savas tiesības var īstenot pats vai ar pārstāvja starpniecību. Cietušais vai viņa pārstāvis tiesību īstenošanas nodrošināšanai var uzaicināt personu juridiskās palīdzības sniegšanai. Savukārt, tā paša likuma 104. panta piektā daļa paredz izņēmuma gadījumu – ja citādi nav iespējams nodrošināt personas tiesību un interešu aizsardzību kriminālprocesā, procesa virzītājs pieņem lēmumu par cietušā — pilngadīgas trūcīgas vai maznodrošinātas personas pārstāvja — advokāta uzaicināšanu.
Arī saskaņā ar Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 3. panta otro daļu fiziskajām personām ir tiesības pieprasīt juridisko palīdzību, ja tās ir ieguvušas maznodrošinātas vai trūcīgas personas statusu atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai vai arī tās pēkšņi nonākušas tādā situācijā un materiālajā stāvoklī, kas tām liedz nodrošināt savu tiesību aizsardzību (stihisku nelaimju, nepārvaramas varas vai citu no personas neatkarīgu apstākļu dēļ), vai atrodas pilnā valsts vai pašvaldības apgādībā. Līdz ar to cietušais var pretendēt uz valsts nodrošināto juridisko palīdzību tikai gadījumā, ja tam ir maznodrošinātas vai trūcīgas personas statuss.
Salīdzinājumā Kriminālprocesa likuma 20. panta ceturtā daļa paredz, ja persona sava mantiskā stāvokļa dēļ nevar uzaicināt aizstāvi, valsts nodrošina tai aizstāvību un lemj par aizstāvja darba samaksu no valsts līdzekļiem, pilnīgi vai daļēji atbrīvojot personu no tās. Kriminālprocesa likums neprasa, lai personai, par kuru izteikts pieņēmums vai apgalvojums, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, būtu maznodrošināta. Tiek vērtēts mantiskais stāvoklis, kas var būt augstāks nekā maznodrošinātai personai.Turklāt Kriminālprocesa likuma 81. un 83. pantā noteiktajos gadījumos aizstāvja piedalīšanās ir obligāta – ja nav noslēgta vienošanās par aizstāvību vai aizstāvis, ar kuru noslēgta vienošanās, nevar ierasties, prokurors pats uzaicina advokātu.Līdz ar to iespējamajam vainīgajam ir lielāka pieejamība valsts nodrošinātajai juridiskajai palīdzībai nekā cietušajam. Tomēr cietušo nevar nostatīt sliktākā stāvoklī kā apsūdzēto personu.
Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības ideja maznodrošinātām personām ir izskaidrojams ar valsts pienākumu rūpēties, lai visi cilvēki, neatkarīgi no tā mantiskā stāvokļa, būtu vienlīdzīgi likuma priekšā.[ 13 ]Neviens nevar gūt priekšrocību tikai tāpēc, ka otra puse nespēj finansiāli atļauties pilnvērtīgi aizstāvēt savas tiesības.[ 14 ]
Maznodrošinātās personas statuss nav imperatīvs kritērijs valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanā. Nīderlandē valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības noteikumi paredz, ka tai var kvalificēties 40-45% no iedzīvotājiem. Vācijā šie noteikumi ir stingrāki, un tikai 15% iedzīvotāji var kandidēt uz palīdzības saņemšanas.[ 15 ]
Protams, primāri personām pašām jārūpējas par savām tiesībām, jāseko likumdevēja pieņemtajiem normatīvajiem aktiem un jāaizstāv tiesības personīgi vai ar pārstāvja palīdzību. Tomēr ne visas personas ir objektīvi spējīgas sevi aizstāvēt ne tikai mantiskā, bet arī psiholoģiskā stāvokļa dēļ. Tiesiskas valsts un sociāli atbildīgas valsts principi uzliek valstij pozitīvu pienākumu palīdzēt arī šādām personām. Lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas, ņemams vērā ir ne tikai mantiskais stāvoklis, bet arī personas īpašais stāvoklis, kāds ir cietušajam.
Cietušā pieejamība valsts nodrošinātajai juridiskajai palīdzībai
Šobrīd cietušajam, cenšoties sadzīvot ar noziedzīga nodarījuma sekām, vēl par saviem finanšu līdzekļiem vai pašu spējām jācenšas izprast savas tiesības un cīnīties par kompensāciju no notiesātās personas. Valsts cietušo šajā procesā ir pavisam aizmirsusi – devusi iespēju īstenot savas tiesības, bet nepalīdz tās efektīvi aizsargāt. Atstājot vienu kriminālprocesā, pastāv risks, ka dēļ īpašā emocionāla stāvokļa noziedzīgā nodarījuma kaitīgās sekas nevis mazināsies, bet pat vairosies. Valsts ir nākusi pretim un paredzējusi, ka, pieprasot atlīdzību civiltiesiskā kārtībā, cietušais ir atbrīvots no valsts nodevas (Kriminālprocesa likuma 350.panta ceturtā daļa). Tomēr, ko dod pieeja tiesai, ja iztiesāšanas laikā cietušajam paša spēkiem sacīkstēs ar pāri darītāju jāspēj pierādīt sev nodarītais kaitējums?
Valstij jāparedz, ka tās nodrošinātā juridiskā palīdzība (pārstāvībai un/vai juridiskās palīdzības sniegšanai) pienākas cietušajiem, neskatoties uz tās finansiālo stāvokli, ja persona izteikusi vēlmi saņemt šādu palīdzību. To valsts varētu garantēt vismaz tajos gadījumos, ja persona cietusi no smagiem vai sevišķi smagiem noziedzīgiem nodarījumiem pret veselību un dzīvību, kuros persona ir bijušas pakļautas fiziskai, psiholoģiskai vai seksuāla rakstura vardarbībai.
Tas nozīmētu, ka Latvija izpildītu vairāk, nekā to prasa pamattiesību minimālās prasības, tomēr valstij par pašmērķi nevar būt minimālo prasību izpilde. Kriminālprocesam jābūt tādam, lai maksimāli saudzētu cietušo un atjaunot tā psiholoģisko un fizisko integritāti un morālo brīvību. Tā ir valsts investīcija harmoniskai sabiedrībai.
Raksts tapis projektā „Uzlabojot cietušo tiesību aizsardzību: pieeja juridiskai palīdzībai”. Projekts finansēts ar Eiropas Savienības atbalstu Civiltiesību programmā.