Foto: akeg
Latvija ir konfliktu mīloša valsts, jo, galvenokārt, radījusi un attīsta konfliktu risināšanas mehānismus. Tiesiskumu un taisnīgumu var sasniegt nevis caur konfliktu, bet tikai caur savlaicīgu tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.
Izdegšanas sindroms ir fiziskā un garīgā izsīkuma stāvoklis, kad cilvēka spējas strādāt ir izsmeltas un nogurumu vairs nevar ignorēt. Līdzīgi var teikt arī par Latvijas pārslogotajām tiesām. Tiesvedības termiņi ir pārmērīgi ilgi;tiesnesis nevar maksimāli veltīt laiku un resursus lietas apstākļu izmeklēšanai un novērtēšanai, jo rindā stāv vēl desmitiem lietu, kurās maksimāli ātri jāatjauno taisnīgums;tiesnesim neatliek laika jaunu zināšanu apgūšanai un dalībai pašpārvaldes institūcijās u.tml.Tāpēc šajā rakstā pievērsīšos valsts nesabalansētajai tiesību politikai attiecībā uz taisnīguma nodrošināšanu personu savstarpējās attiecībās.
No vienas puses, valsts mērķis ir ekonomisko attiecību skaita palielināšana. No otras puses, tas rada arvien vairāk konfliktus starp personām un arī ar valsts pārvaldi. Tomēr valstij pie jebkuriem apstākļiem saglabājas pozitīvais pienākums nodrošināt reālu un efektīvu tiesību aizsardzības sistēmu.
Nevienas valsts tiesu sistēma mūsdienu “tiesāšanos mīlošā sabiedrībā” nespēj kvalitatīvi un vienlaikus savlaicīgi apstrādāt pieaugošo lietu skaitu. Arī pasaules mēroga tiesību filazofi un sociālogi – Rolands Dvorkins un Niklas Lūmans norāda uz cilvēka pārmērīgu tieksmi tiesāties[ 1 ].
Raugoties uz tiesībām no aizsardzības viedokļa, jānošķir divas sistēmas –atjaunojošo tiesiskumu un preventīvo tiesiskumu. Abos gadījumos valsts ir radījusi mehānismus tiesiskuma nodrošināšanai. Pirmajā gadījumā tiesiskumu atjauno speciāli tam radīta institūcija – tiesa, kas strādā jau ar tiesību aizskārumu (konfliktu) un vienpusēji izšķiras par veidu, kā nodrošināt taisnīgumu. Otrajā gadījumā vēl nav tiesību aizskāruma. Valsts nodrošina apstākļus un piedāvā personām mehānismus, kā personām preventīvi pašām veidot drošas un stabilas tiesiskās attiecības. Atsevišķos gadījumos, valsts var noteikt pienākumu veidot personām savstarējās attiecības noteiktā veidā un kārtībā.
Vācijas konstitucionālā tiesa norāda, ka priekšroka dodama preventīvai strīdu novēršanai un pašu saistību dalībnieku panāktajam rezultātam un vienprātībai problēmas risinājumam, nevis tiesnešu vienpusēji spriestai tiesai par to, kādas saistības izpildīt un kā risināms konflikts[ 2 ].Arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses izriet ideja, ka priekšroka dodam preventīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem pār kompensējošiem tiesību aizsardzības līdzekļiem[ 3 ]. Arī no Latvijas Republikas Satversmes 1. panta atvasināmais tiesiskuma princips valstij primāri uzliek pozitīvo pienākumu veicināt preventīvo tiesiskumu un valstij līdzās tiesu sistēmai, jārada preventīvā tiesiskuma sistēma civiltiesībās, administratīvajās tiesībās un krimināltiesībās[ 4 ].
Prevencijas idejai jābūt pamatā valsts rīcībai, un tai jārada priekšnoteikumi, lai arī privātpersonām ir tāda iespēja. Manuprāt, nav pieļaujamas situācijas, kuras var novērot salīdzinoši bieži. Piemēram, transportlīdzekļa vadītāji apzināti vai aiz neuzmanības krustojumā netālu no manām mājām ignorē aizlieguma zīmi griezties pa kreisi. Krustojumā rodas sastrēgums, transpotlīdzeļu vadītāji viens uz otru taurē ar skaņas signāliem un mirkšķina ar tālajām gaismām. Konkrētās ceļu zīmes neievērošana notiek regulāri, un nekas neliecina, ka tas reiz beigsies. Labi zinot šādu transpolīdzekļu vadītāju maršruta izvēli, nedaudz tālāk ceļu policija tos visus sagaida ar atplestām rokām un ar gandrīz gatavu administratīvā pārkāpuma protokolu.Valsts varas pārstāvis apzināti pieļauj satiksmes drošības apdraudējumu un cilvēku savstarpēju neiecietības veidošanos, lai izpildītu nebūt to svarīgāko uzdevumu – sodīšanas funkciju. Vai valsts būtu izdarījusi pašu galveno – nodrošinājusi sabiedrisko kārtību, ja krustojumā būtu notikusi avārija un būtu cietušie? Ar sodīšanu panāktais labums ir nesamērīgs ar to, kādi riski pastāv ceļu satiksmes drošībai.[ 5 ]
Latvijā preventīvais tiesiskums ir nenovērtēts un tā rezultāts atspoguļojas kā neiecietība un bezatbildība tiesiskajās un sociālajās attiecībās, tiesas noslodze un tiesvedības ilgums. Galvenā uzmanība tiek veltīta tiesu iekārtas un tiesas procesa pilnveidošanai, kas dažkārt notiek uz tiesas pieejamības rēķina. Ievērojami par maz uzmanība un resursi tiek ieguldīti preventīvā tiesiskuma veicināšanā. Latvija ir konflikta mīloša valsts, jo, galvenokārt, radījusi un attīsta konfliktu risināšanas mehānismus.
Tiesiskumu un taisnīgumu var sasniegt nevis caur konfliktu, bet tikai caur savlaicīgu tiesību un tiesisko interešu aizsarzību jeb tiesisko prevenciju. Valstij ir pienākums darīt visu, lai veidotos pēc iespējas mazāk tiesisko konfliktu un primāri jārūpējas par tiesisko mieru (drošību) gan krimināltiesībās, gan civiltiesībās, gan administratīvajās tiesībās. Mērķi iespējams sasniegt gan ar izglītojošiem (valsts nodrošināto juridisko palīdzību, informatīvām kampaņām, mācību priekšmetiem skolās, nevalstisko organizāciju atbalstīšanu u.c.), gan juridiskiem instrumentiem(krimināltiesībās un civiltiesībās preventīviem piespiedu līdzekļiem;civiltiesībās darījumu notariālā forma; administratīvajās tiesībās administratīvais līgums;civiltiesībās un administratīvajās tiesībās arī mediācija[ 6 ] [6], u.c.).
Ņemot vērā iepriekš minēto secināms, ka risinājumi problēmām tiesās ir jāmeklē arī ārpus tiesas, turklāt izpildvarasun likumdevēja rīcībā un lēmumos. Lai īstenotu tiesiskas un demokrātiskas valsts ideju, vienlīdz atbildīgi jāveido gan efektīva tiesu sistēma, gan arī preventīvie instrumenti. Turklāt – priekšroka jādod tieši preventīvajam tiesiskumam.
Ja preventīvos instrumentus neizmanto vai izmanto nepilnīgi, nenovēršami rodas tiesību un tiesisko interešu pārkāpumi un personām tiek nodarīti zaudējumi. Rezultātā rodas konflikti, kuru risināšanai valstij ir jārada tiesas. Vieglprātīgā attieksme (iecietība) pret konfliktu neizbēgami rada tiesu nosolodzi, turklāt, konflikts pats par sevi ir nevēlama parādība. Kā redzams, tam ir domino kauliņu efekts, tomēr domino kauliņam jābūt nevis konfliktam, bet tiesiskajam mieram.
Raksts tapis PROVIDUS īstenotajā projektā ‘Valsts un nevalstisko organizāciju partneris interešu aizstāvībā‘. 92.07% no Projekta finansē Eiropas Savienība ar Eiropas Sociālā fonda starpniecību. Apakšaktivitāti administrē Valsts kanceleja sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu.
