Foto: Images_of_Money

Šodien uzrunāju vairāku nevalstisko organizāciju, kā arī ministru kabineta pārstāvjus, skaidrojot sabiedrības bažas par Eiro, ieskicējot veidus, kā bažas varētu kliedēt, un paanalizējot, kāpēc par eiro ieviešanu nevar rīkot referendumu. Dalos ar saviem apsvērumiem ar plašāku sabiedrību.

Bažu iemesli

Minēšu, manuprāt, būtiskākos sešus aspektus, no kuriem daļa ir pragmatiski, daļa emocionāli, daļa līdz galam neizdomāti vai nepateikti.

1. Bažas par ES un eiro zonas attīstību – grimstošais kuģis? Eiro zonas darbības pamatos bijušas būtiskas kļūdas – pieļautas atkāpes no fiskālās disciplīnas ievērošanas, to ir ignorējušas ‘lielās’ ES valstis, pamudinot arī citas domāt un rīkoties tāpat. Eiro zonas valstis solījās neveidot budžeta deficītu kalnus, bet pārkāpa solīto. Citas valstis ‘pievēra acis’ uz notiekošo, līdz situācija noveda pie tādām problēmām, kuras ES cenšas risināt pēdējos 2-3 gadus. Problēmu pamatā ir eiro zonas ‘mājas’ pamati, kas no iesākuma bijuši šķobīgi. Taču mācības ir gūtas, un eiro mājas pamati pamazām tiek sakārtoti – valstis no jauna apņēmušās ne tikai labi uzvesties, bet veicināt, lai labi uzvesties ir vieglāk un izdevīgāk, nekā pārkāpt noteikumus (fiskālās disciplīnas līgums, Eiropas stabilitātes mehānisms, lielāka nacionālo budžetu koordinācija, lai izvairītos no pārlieku lieliem budžeta deficītiem, kas nozīmē, ka samazinās iespēja, ka kāda valsts būs ‘jāglābj’, jo tai nepietiks līdzekļu savu izdevumu segšanai).

2. Solidaritātes problēma? Sabiedrībai bažas raisa fakts, ka, iestājoties Eiro zonā, nāksies dalīties ar citām valstīm, kurām radušās finansiālas problēmas un kuras tās nespēj jau vairākus gadus atrisināt, prasot arvien papildus palīdzību un īpašu attieksmi. Bet arī mums savulaik krīzē palīdzēja tieši citas ES valstis un Eiropas Komisija (lielākā daļa starptautiskā aizdevuma nāk tieši no šiem avotiem!), tāpēc mūsu iemaksas Eiropas stabilitātes mehānismā, kas var tikt izmantots valstu budžetu glābšanai, nozīmē – arī mēs dodam savu daļu solidaritātes dēļ.

Turklāt ir izstrādāts arī mehānisms, kas liek mehānismā iemaksāt soda naudas par slikto uzvedību valstīm, kas ilgāku laiku pārkāpj labās uzvedības kodeksu (budžeta deficītu noteiktos grieztus), tādējādi radot risku, ka kādu dienu viņu dēļ visai eiro zonai iestāsies ‘apdrošināšanas gadījums’. Tātad, ir padomāts arī par finansiālu mehānismu, kas motivētu eiro zonas valstis turēties pie labas uzvedības un pildīt solīto.

Es arī priecātos, ja mēs nevīpsnātu par Grieķijas un citu valstu nespēju atrisināt savas problēmas, bet tā vietā censtos saprast, kāpēc citās valstīs risinājumu atrašana prasa vairāk laika un finanses (ekonomikas struktūra; valsts iedzīvotāju skaits; dažādi lēmumi par to, kur investēt valsts budžetu, utt.). Turklāt tiem, kam sāp fakts, ka Grieķijai norakstīja daļu parādu, kamēr Latvija „pati ar visu tika galā”, aicinu padomāt – kāpēc tā (agrākais arguments, ka valstu situācijas atšķiras) un kādas sekas Latvijas uzticamībai un attīstībai būtu, ja parādus norakstītu arī Latvijai? Vēlreiz atgādināšu, ka Latvijai krīzes situācijā arī palīdzēja – sniedzot aizdevumu uz zemākām procentu likmēm, nekā mēs spētu iegūt finanšu tirgos (kur tobrīd mūsu spēju atdot aizdevumu pārāk augsti nevērtēja).

3. Ekonomiskie argumenti – vai Latvijas ekonomika ir gatava eiro, nevis tikai šobrīd izpilda eiro ieviešanas kritērijus? Vai, ieviešot eiro, Latvija netiks pārpludināta ar lētākām importa precēm, samazinot vietējo ražotāju konkurētspēju? Tātad, ir jāuzrunā arī sazvērestības teoriju piekritēju arguments, ka Eiropas Savienībai Latvija interesē tikai kā noieta tirgus? Es neesmu ekonomikas eksperte, bet, manuprāt, pietiek piemēru ar konkurētspējīgiem Latvijas uzņēmumiem, kā arī ir dati par eksporta sektora izaugsmi, īpaši pēdējos gados.

4. Nacionālā valūta kā nacionālas valsts simbols. Pragmatiski pieejot, tas ir jautājums par to, vai nacionāla valsts ir spēcīgāka un savu labklājību labāk var nodrošināt, ja valsts ir eiro zonā vai ārpus tās? Taču ir jāpasaka lietas līdz galam.

Tas neliecina par neatkarību, bet tieši pretēji – par atkarību no citu lēmumiem.

5. Emocionālais – mums vairs nebūs skaistais lats. Jā, lats ir skaists, bet skaistas lietas var izmantot citādi – lata attēlus radošās industrijas var izmantot dizainā un modē (tapetēs, apģērbs), bet krājēji var veidot savas monētu kolekcijas.

6. Līdz galam nepateiktais. Valdošās koalīcijas partijas turas pie plāna par eiro ieviešanu, kas arī skaidri ir pateikts to priekšvēlēšanu programmās, kuras vairākums vēlētāju atbalstīja 2011.gada vēlēšanās. Tādēļ tiem, kas balsojuši par šiem politiskajiem spēkiem, nevajadzētu tagad sašust, ka valdība pieturas pie saviem solījumiem. Vai vēlētāji programmas nelasa?! Vai programmas netiek uzskatītas par nopietnu dokumentu? Manuprāt, partiju programmas (vismaz lielākajā daļā gadījumu) ir kā piedāvājums darba līgumam par konkrētu darbu izpildi: viena līguma parakstītāja puse (partijas) sola uzņemties pildīt konkrētu darbu, kamēr otra puse (vēlētāji, izvēloties, kuras partijas atbalstīt vēlēšanās) dod uzdevumu partijām pildīt konkrēto darbu (to, ko partijas solījušas)!

Jūtīgāko eiro ieviešanas gatavības „analīžu” kritēriju – inflāciju – izdevies ierobežot, bet, iespējams, ka, ekonomikai vairāk atlabstot, inflācija palielinās un Latvija eiro ieviešanas kritērijus vairs neizpilda. Ja nevēlamies ieslīgt matu skaldīšanā, kāpēc valdība pilda daļu solījumu un apņemšanos, un citus – atliek vai nespēj izpildīt, pēc būtības šis ir jautājums par to, kāpēc eiro ieviešam tieši tagad? Atkārtošos: partijas solīja, vēlētāji atbalstīja, turklāt tieši skaidru mērķa datumu eiro ieviešanai un tā nemainīšanu daudzus gadus pieprasīja uzņēmēji! Turēšanos pie noteikta kalendāra prasa arī visai sarežģītā procedūra, kādā ES vērtē Latvijas gatavību un pieņem lēmumu, vai varēsim ieviest eiro 2014.gada 1.janvārī.

Vēlreiz par referendumu

1. Satversme nedod tiesības referendumus organizēt par jautājumiem, kas skar ārvalstu (starptautiskos) līgumus. Tas secināms arī no vairākuma CVK iesniegto dažādu valsts institūciju, kā arī augstskolu atzinumu (par tiem sīkāk jau rakstīju). Būtība ir sekojošā – mēs jau 2003.gada referendumā par pievienošanos ES esam starptautiskā līgumā arī uzņēmušies saistības ieviest eiro, kad būsim gatavi.

Referendums par eiro ieviešanas datumu skar Latvijas starptautiskās saistības, bet Satversme neļauj par šādiem jautājumiem rīkot tautas nobalsošanu!

2. Referendums ir iespējams tikai tad, ja vismaz 50 Saeimas deputāts argumentē, ka tagadējā Eiro zona ir mainījusies tā, ka tas nozīmē „būtiskas izmaiņas Latvijas dalības ES noteikumos”, un par šādām izmaiņām ir jāprasa arī tautas viedoklis. Taču vakar, atbalstot Eiro ieviešanas kārtības likumu, 52 Saeimas deputāti oficiāli pateica, ka viņi Eiro ieviešanu neuzskata par būtiskām izmaiņām Latvijas dalības ES noteikumos. Citiem vārdiem, vismaz 52 deputātu uzskata, ka referendumu rīkot un atkāpties no mērķa – eiro ieviest 2014.gada 1.janvārī – nav pamata. Opozīcija saka, ka valdība baidās no tautas un nevēlas iesaistīties kvalitatīvās diskusijās.

Protams, diskusijām ir jābūt kvalitatīvām un, manuprāt, tās kļūst arvien kvalitatīvākas – arī pateicoties opozīcijai un sabiedrības līdzdalībai, tai skaitā savu bažu izteikšanai! Bet mums katram ir jānes sava daļa ieguldījuma un atbildības, lai ne tikai diskutētu, bet arī sagatavotos Eiro ieviešanai. Nevajag sagaidīt visu informāciju no „vienas adreses” – valdības un Saeimas, jo mums katram ir jāizglītojas un jāsagatavojas! Netērēsim pārāk daudz laika, kas atlicis līdz 2014.gada janvārim, runājot par ieguvumiem un riskiem, bet diskutēsim par risinājumiem, kā varētu mazināt riskus un kā maksimizēt eiro ieviešanas ieguvumus. Vēlētāju vairākums savu „Jā” Eiro ieviešanai deva 2003.gadā, un atkal 2011.gadā – toreiz jau atbalstot Eiro ieviešanu 2014.gadā, noticot, ka Eiro ieviešana Latvijai palīdzēs attīstīties, celt iedzīvotāju labklājību, mazināt nevienlīdzību, un visādi citādi dos vairāk pozitīvu, nevis negatīvu seku cilvēkiem individuāli, bet arī sabiedrībai kopumā.