Smilkstu kā kucēns no prieka, ka esmu Prāgā – vietā, kur praktiski uzaugu, jo man bija tas gods strādāt Radio Brīvā Eiropa, kura centrālais birojs atrodas tieši Čehijas galvaspilsētā, konkrēti, bijušajā Čehoslovākijas parlamenta ēkā. Aizstājot kolēģus viņu atvaļinājumu laikā vasarās un Ziemassvētkos, kopā skaitot, Prāgā esmu nodzīvojusi vairāk kā gadu, bet patiesībā mans Prāgas laiks ir ilgāks – jo mani periodiskie dzīvojumi Prāgā, ikreiz pa 3 mēnešiem, ilga laika periodā no 1999.gada līdz 2003.gadam.

Manas divdesmitgades pašā sākumā Prāgas laiks tiešām bija fundamentāls. Pirmo reizi dzīvoju viena pati radio apgādātā dzīvoklī (kuru reizi nedēļā nāca uzkopt) pašā Prāgas sirdī. Bet radio darba specifikas dēļ – raidījumi bija ēterā vakarā, birojā bija jābūt pēcpusdienā – varēju savienot darbu ar dejošanu līdz sešiem rītā. Veicu pētījumus, kā uz mani reaģē pasaule. Veicu pētījumus, lai secinātu kādi kokteiļi man garšo un kādi nē. Tvēru un mācījos par pasauli, satiekot visdažādākos cilvēkus, piemēram, turpat uz deju grīdas pārrunājot Kosovas bērnu skološanas problēmas ar ASV karavīriem, kas bija ieradušies Prāgā atpūsties, vai diskutējot par palestīniešu un Izraēlas konfliktu. Un, protams, mācījos radio, tai skaitā, vadot tiešā ētera raidījumus, kas sākās ar standarta frāzi: “Runā Radio Brīvā Eiropa! Studijā Prāgā… “

Biju Prāgā arī 2001.gada 11.septembrī, kad Vaclava laukuma galotnē, pieminot Dvīņu torņos bojā gājušos, radās svecīšu jūra, bet ap radio ēku patrulēja ar ieročiem apbruņoti drošībnieki un bruņumašīnas, un es nedēļu nevarēju normāli gulēt un ēst šoka un apjukuma dēļ. Ar kolēģi Inesi grābām informācijas kalnus, ierakstījām telefonintervijas ar ASV ekspertiem, tulkojām, gājām dzīvajā ēterā… Par sevis pabarošanu un normālu miegu vienkārši nevarēju domāt, jo kā lai ēd, kad pasaulē noticis kaut kas tāds?! Atceros, kā viens no Prāgas laika paziņām telefonā raudāja, jo viens no viņa draugiem bija bojā gājušo sarakstā. Atceros, ka abas ar kolēģi auto pilotā to nedēļu nodzīvojām līdz mirklim, kad noskatījāmies tikko iznākušo filmu Pearl Harbor, kas nav nekāds šedevrs, bet vēsturisko notikumu atainojuma un traumatiskās līdzības ar Dvīņu torņu uzbrukumu dēļ beidzot emociju slūžas bija vaļā.

Prāga asociējas arī ar sirsnīgām draudzībām ar kolēģiem, no kuriem es daudz ko mācījos, ne tikai profesionālajai dzīvei. Un arī viņiem visiem Prāga ir ļoti īpaša. Tāpēc šodien, agrā rīta saulē ejot garām manām un kopīgām Prāgas atmiņu vietām – deju zāles Lavkas pie paša Kārļa tilta, mīļākā restorāna Radost, kebabu un desu stendiem gar Vaclava laukumu, radio ēkas – agrās stundas dēļ tūristu skudru taku netraucēta domāju arī par viņiem un gribu kliegt no prieka, jo esmu bezgala pateicīga par to, ka varēju ar viņiem kopā uzaugt un veidoties par tādu cilvēku, par kādu nu izveidojos zelta Prāgā.