Šoreiz divas domas saistībā ar ES:

1. Īru “nē” Lisabonas līgumam. Kā jau bija sagaidāms, Īrijas valdība šajā ES padomes tikšanās tomēr nenāca klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, kā varētu panākt Lisabonas līguma ratifikāciju savā valstī pēc tam, kad to 12.jūnija referendumā īri neatbalstīja (pret ratifikāciju balsoja 53,4% vēlētāju, 46,6% balsoja par). Būs jāgaida līdz decembra samitam, kad darbu būs pabeigusi Īrijas parlamenta komisija, kas analizē referenduma iznākumu un iespējamos risinājumus. Bet (kā jau teicu uzreiz pēc Īrijas referenduma) ir skaidrs, ka Lisabonas līgumu neizdosies ratificēt līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2009.gada jūnijā. Iespējamais risinājums, lai nebūtu no jauna jāratificē līgums pārējās ES dalībvalstīs, ir negrozīt līguma saturu – piemēram, nepiešķirt Īrijai “savu” komisāru – bet gan pievienot deklarāciju ar tekstu, ka līgums neuzspiež Īrijai abortus, nerada ES armiju un nepārveido Īrijas nodokļu sistēmu, par ko – kā liecina pētījums par Īrijas referenduma iznākumu – īri bija nobažījušies. Skaidrs, ka ar šādas deklarācijas uzcepšanu būs jānodarbojas nevis Francijas, bet Čehijas ES prezidentūrai, un mazliet paradoksāli, ka, pateicoties Lisabonas līguma neesamībai (kas, citu starpā, rada ES padomes pastāvīgā priekšsēža amatu), ES vadībā uz 6 mēnešiem būs viens no skaļākajiem eiroskeptiķiem ES, un noteikti skaļākais eiroskeptiķis, kas ir kādas ES dalībvalsts vadībā – Čehijas prezidents Vaclavs Klauss. Viņš uzskata, ka ES vajadzētu aizstāt ar brīvas tirdzniecības zonu un ir izteicis atbalstu pan-eiropas eiroskeptiķu partijai, kas varētu cīnīties par vietām EP vēlēšanās nākamgad. Būs interesanti vērot, kā Vaclavs Klauss tiks galā ar šo situāciju – ka no viņa tiks sagaidīta līderība, lai risinātu Lisabonas līguma ratifikācijas problēmas, bet viņš pats par līgumu un ES nebūt nav sajūsmā. Vienu vārdu sakot, mūs gaida interesants pusgads.

2. Šonedēļ kārtējo reizi aizdomājos par terminoloģiju, ko izmantojam, lai runātu par ES institūcijām, kur tiekas ES valstu un valdību vadītāji, respektīvi, tā sauktā Eiropadome un Padome. Un vēl ir arī Eiroparlaments. Jau sen neesmu sajūsmā par to, ka šī terminoloģija parādās ne tikai medijos, bet arī oficiālajos tulkojumos. Nesaprotu, kāpēc. Vai tāpēc, ka tiek meklēts īsākais variants, lai nebūtu jāsaka ES padome, ES ministru padome un Eiropas Parlaments? Vai tāpēc, ka mēģinām latviešu valodā atrast ko tādu, kas apzīmētu Eiropas Savienību, kas nav gluži tas pats, kas ir Eiropa, respektīvi, lai Eiropas Parlaments ir Eiroparlaments, jo tajā nav ievēlēti deputāti no tām Eiropas valstīm, kas nav ES vidū? Bet eiro ir ES vienotā valūta, kas nav ieviesta visās dalībvalstīs. Un patiesā problēma slēpjas faktā, ka nedēļas nogalē tiešām tikās Padome, kurā ir pārstāvētas valstis, kurās ir ieviests eiro – tā tad arī tiek saukta par Eiro Padomi – un šī Padome vienojās par priekšlikumiem, ko darīt finanšu krīzes situācijā savās eiro valstīs. Vakar un šodien savukārt, notiek nevis eiro valstu, bet gan visu ES dalībvalstu valstu un valdību vadītāju tikšanās – tāpēc, manuprāt, to nav pareizi saukt par Eiropadomi, bet gan par ES padomi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka dalījums eiro un ne-eiro ES dalībvalstīs turpināsies daudzus gadus, jo – ja arī eiro kādreiz pievienosies arī Lielbritānija, Dānija un Zviedrija (kuru pievienošanās līgumu parakstīšanas laikā eiro neeksistēja un nav tāda pienākuma eiro ieviest, kāds ir mums, jo tas ierakstīts pievienošanās līgumā) – arī jaunu valstu uzņemšana automātiski nenozīmēs, ka tur tiks ieviests eiro ar pirmo ES dalības dienu. Tātad, nav paredzama diena, kad ar eiro varēsim norēķināties pilnīgi visās ES dalībvalstīs, tāpēc Eiropadome un Eiroparlaments man neliekas veiksmīgs terminoloģijas risinājums.