Zviedru mediji – sargsuņi arī dzimumu līdztiesībai 7

Jaunais Zviedrijas līdztiesības ministrs Jenss Orbaks knapi bija stājies amatā 2004. gada novembrī, kad pār viņu sāka birt pārmetumi. „Orbaka iecelšana ir trieciens feminismam. Viņš ir cīnījies pret feminismu un par svarīgākām uzskata vīriešu tiesības,” sešpadsmit akadēmiskās aprindas pārstāvošas feministes rakstīja Stokholmas vadošā laikraksta Dagens Nyheter ievadrakstā.

Iesaki citiem:

Izlasot šīs apsūdzības, es jutos gluži satriekta. Deviņdesmito gadu sākumā es strādāju kopā ar Jensu Orbaku, un man viņš likās ļoti iejūtīgs un demokrātiski noskaņots cilvēks, bet nu šis pats cilvēks tiek attēlots kā šovinists un homofobs.

Kāpēc viņš sastopas ar šādu pretestību? Vai tā vienkāršā fakta dēļ, ka nevis sieviete, bet vīrietis iecelts par ministru, kurš atbild par sieviešu un vīriešu līdztiesību? Intervijā Svenska Dagbladet viņš uz šo jautājumu atbildēja sekojoši: “Iespējams, ka vīrieša iecelšana šādā amatā šķiet provokatīva. Galu galā vīriešiem kā grupai ilgu laiku sabiedriskajā dzīvē piederējusi vara, un viņi kopumā uzņēmušies maz atbildības par bērniem un ikdienas mājas darbiem. Un pēkšņi vīrietis tiek aicināts strādāt ar šiem nelīdztiesības jautājumiem.”

Par Jensu Orbaku runāju tādēļ, ka vēlos ilustrēt vispārējo noskaņu, kura valda zviedru mediju diskusijās un kura tik ļoti atšķiras no 1962. gada, kad es, būdama ļoti jauna, uzsāku savu žurnālistes karjeru. Mūsdienās feminisms un homoseksuālisms ir divas parādības, kas politiskajā realitātē ir absolūti pieņemtas, turpretim sešdesmito gadu sākumā tā nebūt nebija. Pret homoseksuāliem cilvēkiem ar cieņu sāka izturēties tikai deviņdesmitajos gados, vismaz medijos, taču pirmās diskusijas par dzimumu lomām sākās tieši 1962. gadā, kad aizsākās arī mana karjera medijos. Tomēr vajadzēja paiet vismaz desmit gadiem, lai debates par dzimumu lomām tik tiešām iespiestos vidusmēra medijos un mainītu priekšstatus par sievietes lomu sabiedrībā.

“Viena no večiem”

Sešdesmitajos gados žurnālistika bija tipiska vīriešu profesija. Man kā jaunai sievietei, kas sāka strādāt šajā profesijā, nācās piemēroties un kļūt par „vienu no večiem”. Reiz man bija jāraksta par kādu politisko sanāksmi, kurā piedalījās arī valdības vienīgā ministre – Kamilla Odhnofa. Viņa nāca no akadēmiskās pasaules, dabas zinātnēm, taču premjerministrs bija uzskatījis, ka viņa, būdama četru bērnu māte, ir piemērota ģimenes lietu ministra amatam. Mani kolēģi vīrieši deva mājienus, ka no manis tiek sagaidīts negatīvs šīs personas portretējums. Viņa ne tik vien bija sociāldemokrāte (mans laikraksts bija liberāls), taču galvenais – šis bija tas retais gadījums, kad sieviete ieņēma augstu amatu un pret šādām personām neizturējās ar cieņu. Diemžēl es internalizēju pret šo sievieti vērsto nicinājumu un uzrakstīju ļoti negatīvu reportāžu. Tikai tad, kad saņēmu personisku vēstuli no Kamilas Odhnofas, kurā viņa man vaicāja pēc pamatojuma tik negatīvam rakstam, es sapratu, ko esmu izdarījusi. Es biju atkārtojusi pret viņu vērstos vispārējos aizspriedumus, kurus biju dzirdējusi no saviem redakcijas kolēģiem – vīriešiem. Tas neapšaubāmi lika man padomāt par savu kā žurnālistes lomu un ar to saistīto varu.

Kas gan ir noticis medijos šo vairāk nekā četrdesmit gadu laikā, sākot no tā brīža, kad es kā seksiste (kā tagad to sauktu) aprakstīju šo ministri, un pārmetumiem, kas tagad tiek vērsti pret mūsu pašreizējo līdztiesības ministru? Ja vēlamies vienkāršot, varētu teikt, ka tagad sastopamies ar to pašu parādību, tikai nu šie aizspriedumi tiek vērsti pret vīriešiem. Savā ziņā tā ir taisnība, vīrieši, kas ieņem augstus amatus valstī, vairs nevar tik vienkārši atļauties paust seksismu. Ņemot vērā to, ka gan pats premjerministrs Jorans Pēršons, gan arī gandrīz lielākā daļa Zviedrijas politisko partiju vadītāju ir paziņojuši, ka ir feministi, mediju reakcija nekavējoties sekotu, ja kāds kaut vai ar viegli negatīvu pieskaņu runātu par sieviešu spējām vai pateiktu, ka publiskajās debatēs pret vīriešiem izturas slikti. Tieši tas notika ar Jensu Orbaku, kad viņš apgalvoja, ka ir netaisnīgi uzlikt vīriešiem kā grupai kolektīvu vainu par sliktu attieksmi un ļaunprātīgu izturēšanos pret sievietēm. Viņš kādā intervijā piedāvāja savas pārdomas par to:

Mainītās lomās

“Pirms simts gadiem tika publiski pausts viedoklis, ka sievietes ir iracionālas būtnes, kuras nav spējīgas uzņemties sabiedrisku atbildību. Mūsdienās līdzīga retorika atskan attiecībā pret vīriešiem: “Vīriešiem nedrīkst uzticēties. Viņi visi ir potenciāli izvarotāji.” Man nav saprotams, kādā veidā šādas apsūdzības varētu mūs kaut nedaudz tuvināt reālai vīriešu un sieviešu līdztiesībai. Es dodu priekšroku runām par kolektīvu atbildību, nevis kolektīvu vainu.”

Tomēr teikt, ka varas līdzsvars starp vīriešiem un sievietēm simts gadu laikā pilnīgi apvērsies, būtu pārlieks vienkāršojums. Tas kļuva skaidrs starptautiskajā konferencē, kuru 2004. gada decembrī organizēja Līdztiesības un Ārlietu ministrijas. Šīs konferences uzmanības centrā bija tā dēvētā „vardarbība goda aizstāvībai”, proti, parādībai, par kuru pāris pēdējo gadu laikā Zviedrijā izvērsušās kaislīgas debates, pēc tam, kad divās imigrantu ģimenēs vīri nogalināja savas meitas, lai „glābtu ģimenes godu”, jo meitas bija iemīlējušās jaunos zviedros.

Šai kategorijai pieder arī cilvēktirdzniecība, proti, ciniski vīrieši izmanto sievietes, viņas pārdodot un ar viņām izrīkojoties kā ar preci. Diskusijas par cilvēktirdzniecību pieņēmās spēkā pēc tam, kad 2002. gadā parādījās zviedru teātra režisora Lukasa Modisona filma “Lilja 4-ever”. Tā ir par jaunu krievu meiteni no Igaunijas, kuru pametusi māte. Viņa iemīlas kādā puisī, kurš apsolās aizvest viņu pie sevis uz Zviedriju, kur abi varēšot kopā dzīvot cilvēku cienīgu dzīvi. Beigu beigās viņa nonāk kādā dzīvoklī Zviedrijas dienvidos, kur kāds zviedrs viņu pārdod kā prostitūtu, līdz viņa izdara pašnāvību.

Kad es 2004. gada pavasarī Lietuvā vadīju semināru žurnālistēm un apvaicājos, vai viņas šo filmu ir redzējušas, mani satrieca tās izraisītā negatīvā reakcija. „Tad tāds ir tas priekšstats, kāds jums, zviedriem, izveidojies par Baltijas valstīm?”, teica kāda žurnāliste. Tobrīd es neatbildēju, bet vēlāk iedomājos, ka filmā arī Zviedrija ir attēlota ļoti negatīvi, cilvēki varētu itin viegli secināt, ka mūsu valstī valda suteneri un apspiedēji. Un šādas pārdomas esmu izlasījusi arī filmas autora intervijās: “Dažiem cilvēkiem pasaule ir tieši tik pretīga. Šķiet, ka tajā nav ne mazāko cerību. Es gribēju parādīt to, kāda ir sabiedrības visneaizsargātāko, visvieglāk ievainojamo cilvēku realitāte”.

Mūsdienās politiskās diskusijas par dzimumu līdzsvaru lielā mērā pievēršas tieši sieviešu seksuālās ekspluatācijas problēmām. Tas atspoguļojas arī likumdošanā. Lai mēs sasniegtu pašreizējo stāvokli, bija vajadzīgi 40 gadi. Minēšu dažus no svarīgākajiem likumiem:

1964. gadā izvarošana laulībā tiek definēta kā noziegums (togad kļūst arī pieejamas orālās kontracepcijas tabletes);
1975.gadā brīvi atļauti aborti līdz 18 grūtniecības nedēļai;
1982.gadā bērnu pornogrāfija tiek pasludināta par kriminālnoziegumu;
1982.gadā vardarbība pret sievietēm tiek padarīta par kriminālnoziegumu;
1986.gadā likums aizliedz seksuālu vardarbību filmās un videofilmās;
1998.gadā aizliegta sieviešu apgraizīšana;
1999.gadā noteikta kriminālatbildība par seksuālu pakalpojumu pirkšanu.

Pornogrāfijas ietekme

Varētu teikt, ka, koncentrējot uzmanību uz seksuālo ekspluatāciju, esam nonākuši pie sieviešu apspiešanas būtības – visā pasaulē sastopamās un, iespējams, visgrūtāk apkarojamās apspiešanas. Gan politiskajā, gan akadēmiskajā pasaulē norit nopietnas diskusijas par to, kādā veidā mediji seksualizē publisko sfēru. Tas notiek vairāk vai mazāk uzskatāmi.

Mediju speciāliste Anja Hirdmana to raksturojusi šādi: „Caurmēra pornogrāfijai kļūstot aizvien rupjākai un brutālākai, aizvien vairāk uzsverot vīriešu dominējošo stāvokli, pastāv arī vieglāka pornogrāfijas forma, kura arī atstāj iespaidu, tomēr bieži tiek atstāta bez ievērības. “Vieglās” pornogrāfijas mērķis ir seksualizēt patēriņu. Vieglākās pornogrāfijas formā erotizētais sievietes ķermenis tiek pasniegts kā sievietes ideāls. Šis tēls rada patēriņa vajadzības un vienlaicīgi arī kļūst par paraugu jaunām meitenēm.”

Anja Hirdmana runā par daudz izsmalcinātāku sieviešu pakļaušanas formu, reducējot viņas uz jauniem, pievilcīgiem ķermeņiem. Arī mediji ir vairāk vai mazāk apzināti iesaistījušies šajā spēlē, un katrā ziņā to dara lielā publicitātes industrija. Tomēr par to diskusijas notiek arī vidusmērā medijos. Viens tāds piemērs ir intervija Dagens Nyheter pagājušā gada decembrī ar piecām vidusskolniecēm no Stokholmas.

“Es gribu atbilst sievietes ideālam. Ir jābūt slaidai un ar lielām krūtīm,” saka viena no meitenēm Jelena Kensborna. Viņa un klasesbiedrenes ir vienisprātis, ka televīzijas un reklāmas dēļ viņas izjūt lielu spiedienu. Sociālā darbiniece, kura viņu skolā vada darbu ar skolēniem, uzskata, ka koncentrēšanās uz ārējo izskatu ir kļuvusi par daudz nopietnāku problēmu pēdējo desmit gadu laikā nekā pirms tam. Tāpat arī daudzām jaunām meitenēm tiek diagnosticēta anoreksija, bulīmija un citi nopietni ēšanas traucējumi. Skolu veselības iestāžu veiktajā pētījumā par 23 vidusskolām atklājās, ka vienai piektdaļai jauno meiteņu nepatīk savs ķermenis.”

Tas parāda, ka Zviedrija, neraugoties uz savu reputāciju (viena no valstīm, kurā nodrošināta vislielākā dzimumu līdztiesība), nebūt nav likvidējusi sieviešu apspiešanu. Tomēr, ja mēs politiskajā dzīvē nebūtu sasnieguši to, ko esam, tad maz ticams, ka sieviešu seksuālās izmantošanas jautājumi vispār būtu nonākuši politiskajā dienaskārtībā.

Mediju izšķirošā loma

Kopš 1962. gada sievietes neapšaubāmi ir ielauzušās Zviedrijas politiskajā dzīvē. Pašlaik puse no valdības ministriem ir sievietes, vairāk nekā 45 procenti parlamenta locekļu ir sievietes, un tas pats sakāms arī par Zviedrijas pašvaldībām. Augsti izglītotu cilvēku vidū, un tie veido lielāko daļu mediju elites, vīriešu un sieviešu līdztiesība tiek uzskatīta par pašsaprotamu. Akadēmiskajā pasaulē sieviešu un dzimtes pētījumi ir integrēti vispārējā kultūrā. Mūsdienās vecā tipa patriarhālais profesors ir reti sastopams radījums. Tātad varētu sacīt, ka pastāv mediju un akadēmiskā elite, kura gan politiskajā, gan akadēmiskajā dzīvē uzrauga dzimumu līdzsvaru.

Reizēm medijiem ir pat vadošā loma, pieprasot dzimumu līdzsvaru. Pētījumā „Zviedrijas biznesa sieviešu vadītāju tēls medijos”, kurš tika veikts pēc Biznesa un politikas pētījumu centra pasūtījuma un tika publicēts 2002. gadā, mediju pētniece Marija Endstrēma atklāj, ka dažu laikrakstu biznesa lapas īpaši izceļ vadītājas sievietes un izdara vairāk vai mazāk skaidri redzamu spiedienu uz biržā kotētajiem uzņēmumiem, lai tie palielinātu sieviešu ietekmi savās valdēs un augstākajā vadības līmenī.

Tā rezultātā mediji gluži vai ekspluatē pāris augstākā līmeņa uzņēmumu vadītājas. Viena no viņām ir Marianna Niverta, kura, būdama uzņēmuma Telia prezidente un vadītāja, tika nepārtraukti intervēta un figurēja medijos. Reizēm viņa tika raksturota kā supersieviete, kā torpēda, kā necauršaujams tanks. Viņas komentārs par to: “Es negribētu būt tā Marianna Niverta, kāda parādās laikrakstos”. Par klasisku kļuvusi arī viņas atziņa par to, kad tiks sasniegta patiesa dzimumu līdztiesība: „Tas notiks tajā dienā, kad es uzņēmumu valdēs redzēšu tikpat daudz dumju sieviešu, cik šodien – dumju vīriešu.”

Citiem vārdiem sakot, mediju interese par biznesa sievieti vadošos amatos nes gan labumu, gan ļaunumu. Tomēr nevar nepamanīt to, ka tiek nopietni ietekmēts sabiedrības viedoklis, pieprasot, lai vadošos amatos būtu vairāk sieviešu, tieši tāpat kā mediji daudzus gadus centās panākt, lai Zviedrijas politiskās partijas sievietēm ierādītu augstākus kārtas numurus savos vēlēšanu sarakstos, kas rada lielākas iespējas tikt ievēlētām. Kampaņu „Vairāk sieviešu politikā”, kura daudzus gadus tika rīkota pirms katrām vēlēšanām, ierosināja viena no vecākajām Zviedrijas sieviešu tiesību organizācijām – Fredrikas Brēmeres asociācija, kas darbojas kopš 1884. gada. Taču šai kampaņa nebūtu nekādas ietekmes, ja arī mediji nebūtu atbalstījuši tās prasības.

Vidusšķiras revolūcija

Medijos esam panākuši tādu atmosfēru, ka burtiski visi žurnālisti vismaz vārdos atbalsta dzimumu līdztiesību. Bez tam arī sabiedriskās raidorganizācijas sniedz vadlīnijas, kuras veicina vīriešu un sieviešu līdztiesību. Paraugoties atpakaļ uz četriem gadu desmitiem, kurus esmu nostrādājusi žurnālistikā, man jāteic, ka ir ievērojami uzlabojusies gan vispārējā attieksme pret žurnālistēm, gan arī viņu iespējas sasniegt augstākus amatus.

Tad kāpēc gan prasības pēc dzimumu līdztiesības guvušas tādus panākumus medijos?

„Tāpēc, ka žurnālisti pievienojās vidusšķiras revolūcijai, kura sākās jau septiņdesmito gadu sākumā,” saka Jorens Sidebeks, feminists, kurš pirms trīsdesmit gadiem sāka cīnīties par to, lai ģimenēm ar maziem bērniem tiktu nodrošināti labāki apstākļi. Viņš pievienojās politiskajai kampaņai, kuras prioritātes bija dzimumu līdztiesība un augstas kvalitātes valsts nodrošināti bērnudārzu pakalpojumi. Šodien mēs redzam rezultātu – 80% no visiem pirmskolas bērniem apmeklē valsts bērnudārzus. 1972. gadā šāda aprūpe tika nodrošināta tikai 10% bērnu. Šodien jauno vecāku prioritāte ir cīnīties par to, lai daudz grūtākos ekonomiskajos apstākļos bērnudārzu augstā kvalitāte tiktu saglabāta. Cīņa turpinās, un žurnālisti turpina par to vēstīt.


Šī publikācija ir tapusi projekta "Masu mediju loma varas pārdalē" ietvaros, kas finansēts no "Eiropas Kopienas Dzimumu līdztiesības pamatstratēģijas 2001.-2005. gadam" līdzekļiem, bet Eiropas Komisija nav atbildīga par autora pausto viedokli un darba tālāko izmantošanu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Staļins 24.01.2005 10:17
Bezvardi.

Un veel vajadzeetu saprast starpiibu starp praksi un teoriju.Nevienmer ir jaliek ir jaliek "=" ziime.Piemeeram,2005 g.18 .janvaara "NRA" rakstaa (B.Lulle) tiek runaats par liidztiesiibas lietaam.Tieslietu ministre saka ,ka referejot valdibai par dzimumu liidztiesiibu ,ministru sejaas bija smiini,ironija.Nu es jau ar pasmiinu;).Realitaatee uz visaugstaakajiem valsts amatiem biezhi tiek virziitas sievietes.Te var mineet dazhadas ministres,valsts sekretaares,Valsts prezidenti,Saeimas priekseedetaaju,ES komisaaru amatus.Tas tiek dariits bez visadaam feminisma mistifikaacijaaam,bet vienkaarshi taapec,ka shis cilveeks ir piemeerots konkreetam amatam.Vai arii partijai ir izdeviigi.

Katram dzimumam vesturiski ir izveidojushaas savas ipatniibas.Viirieshii ir paaraki lietiskajaas ipashiibaas.Sievietes-saskarmes jautajumos.Kursh Latvijas virietiskais politikjis ir izpelniijies taadu respektu starptautiskajaa politikaa kaa Valsts Prezidente?Neviens.Kas izvirziija,ieveeleeja VVF.?Virieshi.Vai tur ir kaadi dzimumaspekti?Nee.Vienkaarshi cilveeks savaa vietaa.Vai teiksim Saeimas priekseedeetaaja.Nu neviens vinju nemin kaa izcilu intelektuaali.Vinjai ir citas speeciigaas ipashiibas,kas ljauj labi stradaat gan Saeimaa,gan Eiropas komisijaa.A bet vaajaas ipashiibas jaljauj kompenseet vietniekam(vai biroja vadiitaajam).Bet nu nezkapeec taa sanaaca,ka tieshi LR politikaa augstaakajos amatos esoshajaam sievieteem vispariigaak shovasar tika publiski uzbrukts no "pilsoniskaas politikas" puses,kura beztam vada ciinju par dzimumu liidztiesiibu.(())(un politikji viirieshi nezkaapeec apvainojaas.Akaapec neapvainoties? NHL terminologijaa,ja tavas komandas zvaigznei,kas neiesaistaas speeka ciinjaa,ar nuuju iemauc pretinieku "policists" ir pamats apvainoties).Kur te logika? Logika ,protams ir.

Dzimumu liidztiesiiba Latvijaa pastaav "de facto".Bija ,ir un buus. Bet visaadas manipulaacijas dereetu atlikt malaa.Musu politikji pashi prot manipuleties:)))DDDDDDDDDDDDDDDDDDDD

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Staļins 24.01.2005 10:07
Bezvardi!

Tu te mazliet ko jauc.Par gandriiz visiem rakstiem te tiek maksaats.Maksaa zhurnalistam,ka vinjsh uzraksta aviizee rakstu.Maksaa profesoram par zinatnisku peetijumu..Es ticu ,ka daudzi profesori ar petijumiem nodarbotos bez maksas.Vienkarshi tapeec,ka taa lieta iet pie sirdsBet berni arii kautkaa jabaro.Tapeec jameklee visaadi granti utml.Te ir jaizskir-vai zhurnaalists visu dienu noskreejies kaa suns uzraksta rakstu un sanjem 10 latus.Bet grib sanjemt 20 un tos pieprasa,kauleejas.Vai arii labs onkulis vinjam piesviezh 100 Ls.lai tajaa rakstaa pasaka kaa vinjam vajaga.Un zhurnaalists nemaz nav noskreejies:))

Isi sakot-ir starpiiba starp mileshanos un mauciibu.Nu ko lai dara,ka Politika.lv mani pieradinaajis pie labiem rakstiem,ka sliktus rakstus vairs "nepargremoju"?

Par ES agentiem-kur var taados iestaaties? mans nav dzirdeejis par tadiem,kur var dabuut kadru anketu,lai iestaaties:))DDDD

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

bezvardis 21.01.2005 22:03
Kristai_b: esmu shokaa par to, ka neviens no komentetajiem nezelojas par to, ka autore ir uzpirkta, ES agente utt. Tada seit, zini, tradicija

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Evija Caune 21.01.2005 16:11
Jā, es zinu, kāpēc "uzpeld" zviedri. Tāpēc, ka Skandināvijas valstīs pastāv dzimumu līdztiesība. Protams, viss ir relatīvs, tomēr Zviedrija, Somija un Norvēģija ir labs piemērs, ka dzimumu līdztiesību tomēr ir iespējams sasniegt. Pēdējā laikā arī paši skandināvi sāk uztraukties par savu "dzimumu līdztiesību", jo oficiāli skaitās, ka viņi ir dzimumu līdztiesības labas prakses piemērs, kas nozīmē arī to, ka dzimumu nelīdztiesība šajās valstīs var izpausties daudz slēptākā un rafinētākā formā, kā arī to, ka nav smalki publiski apšaubīt vai dz. līdztiesība pie viņiem ir gana līdztiesīga.



Bet lai vai kā, salīdzinot ar citām pasaules valstīm, Skandināvijas piemērs rāda, ka ir iespējams dzīvē īstenot nostādnes, kas citkārt šķiet tikai teorētiskas un spekulatīvas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

krista_b 21.01.2005 10:15
Bezvardim -- ja Tevi interesē, kas maksā autorei, tas taču ir visai skaidri norādīts raksta beigās! Par ko tieši esi šokā?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

bezvardis 20.01.2005 16:30
kapec neviens nav sacis uztraukties par to, kas maksaa minetajai autorei? Esmu shokeets! Kur juus esat, modri?!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 19.01.2005 12:07
Labs raksts - informatīvs un nenovirzās no tēmas.

Varbūt kāds zina, kāpēc zviedri neparasti bieži uzpeld visur tur, kur ir runa par līdztiesību vai cilvēktiesībām Latvijā? Filma "Lilja 4-ever" un Pola Holendera provokācijas. Nupat arī divi raksti iekš Politika.lv (Amija Lenrota, Larss Jalmerts). Nerunājot nemaz par latviešu izcelsmes zviedrieti Ilzi Brands-Kehris.

Saistītie raksti
Citi autora darbi