Foto: Andreas Levers

Domnīca PROVIDUS sadarbībā ar Latvijas Radio 2017.gada 9.novembrī aicināja uz sarunu ekspertus, lai atskatītos uz paveikto četros gados pēc Zolitūdes traģēdijas tās izgaismoto kļūdu novēršanā un izvērtētu, kas vēl darāms, lai Latvijas sabiedrība varētu justies droša.

PROVIDUS jau ceturto gadu publisko monitoringa rezultātus par valsts līmeņa normatīvo aktu grozījumiem, kas labo Zolitūdes traģēdijas izgaismotās sistēmiskās kļūdas, un seko līdzi darbiem cietušo atbalstam, būvniecības uzraudzības kvalitātes celšanai un civilās aizsardzības uzlabošanai. Uzraudzības rezultāti pieejami www.providus.lv/zolitude

Sarunā piedalījās:
Elīna Rožlapa, Latvijas Arhitektu savienības Sertificēšanas centra vadītāja
Kaspars Bondars, Latvijas Būvkonstrukciju projektētāju asociācijas loceklis un Latvijas Ģeotehniķu savienības valdes priekšsēdētājs
Olga Geitus-Eitvina, Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktore
Dzintars Lagzdiņš, Valsts ugunsdrošības un glābšanas dienesta Ugunsdrošības uzraudzības pārvaldes priekšnieks

Sarunu vadīja:
Dace Akule, domnīcas PROVIDUS bijusī vadītāja
Annija Petrova, Latvijas Radio žurnāliste

Dace Akule: Kāpēc mani aicināja šo diskusiju vadīt? Tāpēc, ka es esmu cilvēks, kas izdomāja, ka jāskatās līdz ļoti rūpīgi likumiem un politikas izmaiņām pēc Zolitūdes. (…) Atskatoties uz Zolitūdes traģēdiju, sākot ar būvniecību – kas ir mainījies četros gados?

Elīna Rožlapa: Visi, kas šai jomā strādā – projektē vai būvē – ir nonākuši pie kāda jauna un apzinātāka darbības stila. Iespējams, ka ir kaut kāds neliels procents, kas nekādas mācības nav guvuši, un es atļaušos izteikt hipotēzi, ka tie, kas nekādas mācības nav guvuši, lielāko tiesu ir redzami publiskajā iepirkumā. Tātad tie darbojas ar valsts un pašvaldību iepirktiem pakalpojumiem, kas tiek veikti par nodokļu maksātāju naudu. Tomēr gribu ticēt, ka lielākais vairums ir guvuši kādas mācības un atziņas. Līdz ar to cenšas neiesaistīties tādos darbos, par kuriem ir skaidrs, ka tos nevar izpildīt ar pietiekamu profesionālo sirdsapziņu un veikt pietiekami labā līmenī. Arī no viedokļa “kas notiek būvlaukumos” – šobrīd dokumentācija tiek daudz rūpīgāk kārtota, tiek daudz rūpīgāk pierakstīts, kas ir bijis, kas ir darīts. (…)

Pārejot pie tā, ko ir darījusi valsts šajos četros gados – (…) apsveicami ir tas, ka mēs šobrīd tiešām kopīgi ar Ekonomikas ministriju esam ķērušies pie būvniecības likuma tieši tās sadaļas, kas definē atbildības. (…) Mani dara bažīgu tas, ka šī ir diskusija tādā diezgan fragmentētā līmenī tajā brīdī, kad mēs runājam par pasūtītājiem vai par būvniecības ierosinātajiem – tātad tām personām, kuru vajadzībām vai kuru interesēs notiek būvniecība. Joprojām ir tendence, ka šīs personas maksimāli cenšas izvairīties no tā, ka tām vispār būtu kāda atbildība par notiekošo. Šobrīd diskusija notiek tikai par to, ka būvniecības pasūtītājs ir tā persona, pie kuras būtu jāvēršas gadījumā, ja būvdarbu laikā kādam kaut kas ir noticis, piemēram, ķieģelis uzkritis uz galvas vai uz mašīnas, vai blakus ēka sākusi plaisāt, ka tajos gadījumos būtu jāvēršas pie pasūtītāja. Bet mēs joprojām neesam nonākuši līdz tādai diskusijai un līdz tādai tēmai, kad būtu gatavi pateikt, ka kopumā, filozofiski ņemot, galvenais atbildīgais par visu, kas notiek, ir pasūtītājs vai būvniecības ierosinātājs.

Annija Petrova: Vai es pareizi sapratu no Jūsu iepriekš teiktā, ka tieši publiskajos iepirkumos ir minētās problēmas? Tie ir nerealizējami par to summu? Kvalitatīvi nerealizējami?

Elīna Rožlapa: Problēma sākas jau ar to, kādā veidā tiek sagatavoti projektēšanas iepirkumi. Tā kā pasūtītājiem nav nekādas atbildības un līdz ar to viņi var arī atļauties neko no tā nesaprast. Tad jau šie paši pirmie iepirkumi tiek sagatavoti ļoti vāji. Netiek veikti nepieciešamie sagatavošanās darbi, piemēram, dažādas izpētes, kas ir elementāri vajadzīgas, lai potenciālais kandidāts, kurš varētu gribēt izstrādāt projektu, varētu noteikt cenu par šiem darbiem. Saprast, cik būtu samērīgi nepieciešamais laiks un kādus resursus viņam būtu jāpatērē, lai to projektu izstrādātu. Līdz nākamām milzīgām problēmām, ka pasūtītāji neadekvāti nosaka gan summu, ko ir gatavi iztērēt projektēšanai, gan summu, ko viņi ir gatavi iztērēt būvdarbiem. Nereālistiski tiek noteikti termiņi gan projektēšanai, gan būvdarbu veikšanai. Un, kā jau es minēju, – tie, kuri ir spējīgi, prot un zina, kā kvalitatīvi strādāt, tiem, izlasot publiskā iepirkuma nolikumu, ir skaidrs, ka mēs tādā nepiedalīsimies. Tāpēc, ka mēs nevaram savu latiņu tik zemu nolaist. Mēs redzam, ka uz šādiem nosacījumiem šo darbu pēc definīcijas nav iespējams izdarīt kvalitatīvi. Tāpēc tas profesionālis, kurš zina un spēj sniegt kvalitatīvu pienesumu, sniegt kvalitatīvu pakalpojumu, viņš tur vispār nepiedalās. Pie kam, iepirkums lielāko tiesu ir par zemāko cenu. Protams, ka nevar piedāvāt zemāko cenu. Tā ir problēma.

Kaspars Bondars: Turpinot Elīnas teikto, piekrītu tam, ka iepirkumos ir definētas dažādas papildu prasības, kvalifikācijas prasības, dažādi nosacījumi, bet tik un tā jau noteicošais, pēc kā izvēlas pakalpojumu sniedzēju iepirkumos, ir cena. Bieži vien sanāk tā, ka pakalpojuma sniedzējs neapzinās, ko viņam par šo cenu ir jāizdara. Izpētes materiāli ir nepietiekoši. Es arī pats esmu iesaistīts izpētes daļā. Pats bieži vien izpētu ēkas un to tehnisko stāvokli un pasūtu ģeotehniskās izpētes jauniem būvprojektiem. Tas arī ir pietiekami svarīgi, lai ēkas pamati un pamatne būtu pietiekami droši – ēkas deformācijas riski. Un tie, kas uzvar kādā iepirkumā, viņi varbūt pat neapzinās īsto uzdevumu. Tātad tas ir arī kvalifikācijas jautājums.

(…). Ne visi būvinženieri kļūst par būvkonstrukciju projektētājiem. Jo universitāte sagatavo arī daudzus, kas darbojas tieši būvlaukumā, bet projektētājam ir jāpārzina daudz vairāk lietu – metodes, aprēķini, materiāli, materiālu īpašības, būvmehānika, būvmateriālu pretestība. Tās ir ļoti dziļi zinātniskas lietas, kuras ietver aprēķinus, kas mūs noveduši pie tās situācijas, kurā bijām nonākuši [Zolitūdē].

Esam veikuši lielus soļus. Paldies Ekonomikas ministrijai, ka mums ir būvkonstrukciju sadaļa, ka mums ir aprēķinu sadaļa – tās šobrīd ir obligātas otrās un trešās grupas būvēm [t.sk. publiska ēka, kurā paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem, ražošanas ēka, kas lielāka par 1000m3]. Kur trešā grupa ir iesniedzama arī būvvaldē. Tikko saskāros ar gadījumu, ka būvvalde nemaz nepaprasa aprēķinu sējumu trešās grupas objektam. Tās ir sabiedriski nozīmīgas ēkas un būves. (…)

Dace Akule: Un tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc mēs kā sabiedrība bieži esam neizpratnē, ka projektam palielinās izmaksas?

Kaspars Bondars: Jā, arī tieši tāpēc. Jo mazāk dokumentācijā ir precizitātes, jo ērtāk jūtas būvnieks, kurš var pieprasīt lielāku cenu kaut kādā veidā kaut ko noformēt kā papildus izmaksas pie konkrētā iepirkuma. Un tad pasūtītājs ir sprukās. Ja viņam jau sākumā bija tikai cena, par kuru viņi bija gatavi uzbūvēt.

Un, jā, arī izglītības jautājums. Pabeidzot kādu no universitātēm, RTU vai LLU, iegūst būvinženiera kvalifikāciju. Tomēr kvalifikācija ir savā ziņā mānīga. Tā mānīgi dod absolventam pašpārliecinātību, ka visu zina un var, un ir gatavs mesties darba tirgū un ņemt visus projektus pēc kārtas. Tomēr tā gluži nav, jo būvkonstrukciju projektētājam ir jāmācās, es teiktu, ļoti, ļoti ilgi. Es teiktu, gandrīz kā ārstiem. Metodes visu laiku uzlabojas, mainās materiāli, pieaug apjomi. Ir jauni materiāli – piemēram, kā šobrīd stikla konstrukcijas. (…)

Annija Petrova: Bet, vai jums ir risinājumi saistībā ar jaunajiem censoņiem, kuri, kā teicāt, metas iekšā, domā, ka ir gatavi?

Kaspars Bondars: Viens no bremzējošiem apstākļiem ir sertifikācija. Protams, tā ir Būvinženieru savienības atbildībā. Un kādā kvalitātē tas noris, tā ir viņu atbildības joma. Šeit ir notikušas lielas izmaiņas. Ir diezgan nopietns praktiskais eksāmens. Ne tikai teorētiski, bet arī aprēķinu daļa ir iekļauta. Tā jāizpilda jaunajam būvinženierim. Tomēr, salīdzinot ar citu valstu sertifikācijas sistēmām, tas tik un tā nav pats augstākais sasniegums un līmenis, ko mēs vēlētos. Otra sertifikācija – ekspertīzes sertifikācija, būvkonstrukciju projekta ekspertīzes sertifikātu izsniedz Būvniecības valsts kontroles birojs, kur arī jau ir krietni augstas prasības. Šobrīd valstī ir tikai 17 ekspertu. Tā ir milzīga pārslodze, jo ir jāstrādā ar visiem trešās grupas objektiem [sabiedriskas nozīmes, paaugstināta riska būvēm]. Es esmu viens no tiem, man nav laika visus objektus noekspertēt. Tātad kādam ir tas laiks, vai tiek veltīts mazāk laika, un mēs atkal iegūstam nepienācīgi paveiktu darbu.

Annija Petrova: Par to arī arhitekti iepriekš cēla trauksmi.

Elīna Rožlapa: Es gribēju piebilst pie ekspertu jautājuma. Par to, ar kādiem nosacījumiem mēs sertificējam jaunos speciālistus un ko mēs viņiem prasām izglītības posmā. Šobrīd mēs izstrādājam jaunus Ministru kabineta noteikumus, kā tie speciālisti, kas pēc augstskolas pabeigšanas ir kādu laiku jau nostrādājuši, viņi nevar pretendēt uzreiz iegūt sertifikātu. Viņi nevar rīkoties, sniegt pakalpojumus tikai pašu uz savu atbildību. Vienalga arhitektūras projektēšana, būvkonstrukciju projektēšana jeb kādi citi profesionālie pakalpojumi būvniecības jomā. Viņiem kādu laiku ir jāstrādā pieredzējuša speciālista vadībā, un pēc tam viņi iziet šo sertificēšanas procedūru. Tikai pēc tās viņi ir tiesīgi patstāvīgi uzņemties atbildību par projektu.

Ciktāl domājam par ekspertu sertificēšanu, apzinoties to, ka to joprojām ir pārāk maz un tādēļ nav iespējams paveikt nepieciešamo darba apjomu, diemžēl, ir vērojama ļoti nevēlama tendence.

(…) Es vadu Latvijas Arhitektu savienības Sertificēšanas centru, institūciju, kas pasaka nosacījumus, ar kādiem jaunieši varēs sertificēties. Es ar pārliecību varu pateikt, ka tas lēmums, ko es parakstu par jauna sertifikāta piešķiršanu, patiešām apliecina, ka cilvēks zina, kā kvalitatīvi praktizēt, un viņš to ir spējīgs izdarīt. Tomēr mēs nevaram garantēt, ka cilvēks nekad nepārkāps noteikumus. Tomēr es varu ar pārliecību pateikt, ka cilvēks zina. Un es ceru, ka mēs tuvākajā laikā nenonāksim pie situācijas, ka būs kādi apstākļi, kas mūs spiedīs šo latiņu pazemināt.

Olga Geitus-Eitvina: Pēdējos gados ir paveikts milzīgs darbs. Pārsvarā attiecībā uz regulējumu. Tomēr lielākā problēma, atziņa, pie kuras Elīna ir nonākusi, pat, ja regulējums ir ideāls, mēs nevaram nodrošināt, ka visi viņu piemēro. Mēs šobrīd saskatām vājo punktu nevis tur, ka laižam “apgrozībā” cilvēkus kuri nav gatavi, bet, ka mums nav mehānisma, kā viņus vēlāk uzraudzīt. Un kā sodīt tos, kuri, pat visu zinot, pieļauj kļūdas. Protams, var teikt – kļūdīties ir cilvēcīgi. Tomēr tu kļūdies ar cilvēku dzīvībām, ar veselību, ar īpašumu, ar vidi. (…)

(…) Mēs šobrīd arī aktīvi strādājam – nevis uzlabot sākotnējo pārbaudi, bet pie tā, kā pēc tam pārbaudām. Labā lieta, atšķirībā no, piemēram, autovadītāja tiesībām, kuras iegūst uz mūžu, mēs ieviešam papildus prasību katru gadu pilnveidoties. (…) Tā speciālists, kurš ir, piemēram, 10 gadus strādājis ar privātmājām, nevar tik vienkārši un kā vadītājs uzņemties atbildību par publiskas celtnes projektēšanu. Viņam ir jāizvērtē savas iespējas un pakāpeniski jāaudzē sava profesionalitāte. Ir laba ziņa, ka viņam ir iespēja to darīt. Bet sliktā tāda, ka mums nav tādas gradācijas, lai mēs varētu vērtēt katra būvspeciālista pieredzi un izdarītu secinājumus par riskiem. Par to, ko viņš var un ko nevar darīt, kur riski ir lielāki, bet kur mazāki. Bet mēs pie tā visa strādājam. (…)

Domājot par atbildību – es domāju, ka ļoti aug izpratne par atbildību. Šajos gados ir ļoti izmainījusies attieksme un pašu uztvere par to, ko nozīmē būt atbildīgam. (…) Es varētu piekrist, ka joprojām neskaidrais posms ir tas, ko nozīmē pasūtītāja atbildība. Pasūtītājs, kas principā pasūta mūziku, arī atbild par to, ko viņš pasūta. Tomēr es arī saprotu pasūtītāju viedokli. Protams, ja mēs runājam par profesionāliem pasūtītājiem, kas būvē ēku kā attīstītāji, lai tālāk to atdotu prom. Mēs varam no viņiem prasīt atbildību, sadalīt kompetenci. Tomēr stāsts ir arī par tādu pasūtītāju, kas ir, piemēram, ražošanas uzņēmums, kas savām vajadzībām pasūta ražošanas ēku paplašināšanu. Šādā gadījumā viņam nav tā pati attieksme, kas profesionālam attīstītājam. Un tās ir jānodala. (…) Tas, ko mēs pasakām, ideja, kuru virzām pakāpeniski – pasūtītājs ir komandas dalībnieks un būvniecība ir komandas darbs. (…) Es negribu piekrist tam, ka arī pasakot, ka pasūtītājs ir atbildīgs par visu, kaut kas mainīsies. Nekas nemainīsies. Ir jāsaprot, kā atbildība, kas ir uz papīra, darbosies reālajā dzīvē. Kā teikums, ko ierakstam likumā, aizsargās trešo personu intereses, sabiedrības intereses. (…)

Dace Akule: Runājam par to, ka komanda jau ir piekritusi kaut ko darīt. Tomēr mēs šeit iezīmējam problēmu, ka pasūtītājs, kas ir valsts un pašvaldību iestāde pati nezina, kā uzrakstīt pasūtījumu. Tādā gadījumā daudzi, kas ir kvalitatīvi darba darītāji atsakās konkursā pieteikties. Jautājums, kur ir šī trūkstošā telefona līnija, kur jūs nevarat paprasīt palīdzību no speciālistiem, definējot uzdevumu. Kur tā ir četrus gadus pēc Zolitūdes?

Elīna Rožlapa: (…) Tātad pats pirmais, ko ir nepieciešams pieaicināt, kad publiskais pasūtītājs domā, ka viņam vajadzētu kaut ko būvēt, pārbūvēt, atjaunot, viņam ir jāpiesaista speciālists, ja tāda nav iestādē. Kurš saprot, kā process kopumā varētu virzīties, kādas izpētes un kāpēc ir vajadzīgas. Ir vajadzīgs arī pasūtītāja algots pārstāvis, kurš nav būvuzraugs, ko Olga minēja, bet ir vajadzīgs būvniecībā kompetents pasūtītāja pārstāvis, kas ir klāt projektēšanas procesā līdztekus arhitektam. Pasūtītāja neatkarīgs pārstāvis, kas nav saistīts ar citām interesēm un uzdevumiem. Viņam nav cita uzdevuma, kā vien pieskatīt un iedziļināties visā notiekošajā ar būvniecības profesionāļa skatījumu. Es zinu, ka iepriekšējos gados Valsts kontroles nostāja ir bijusi, ka šāds cilvēks un pakalpojums ir nelietderīgi. Tā nav taisnība.

Olga Geitus-Eitvina: (…) Tas, ko mēs sagaidām no pasūtītāja noteikti un ko redzam kā problēmu – pasūtītājam ir jānodefinē precīzi lietošanas nosacījumi. Pasūtītāji cenšas definēt tehniskos nosacījumus, īsti neaptverot, kādi būs lietošanas nosacījumi. (…) Jo var pateikt, ka ir nepieciešams baseins. Projektētājs uzprojektēs. Tomēr tad izrādās, ka tur tiks veikta arī apmācība, ka tajā ies arī mazi bērni, ka tas būs noteikts grupu skaits vienlaicīgi. Tad mēs pasakām, ka nav pietiekams, ka projekts nav kvalitatīvs. Tomēr tā iemesls ir nepietiekami definētas prasības. (…)

Annija Petrova: No pasūtītāju un iesaistīto pušu atbildības varētu pāriet uz katra individuālo atbildību. Kā Jūs, Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD), redzat to, kā cilvēki izjūt atbildību par savu drošību pēc šīs traģēdijas?

Dzintars Lagzdiņš: (…) VUGD ir uzsācis kampaņu sadarbībā ar CSDD, aicinot cilvēkus, redzot kādu nelaimes gadījumu, vispirms pazvanīt glābējiem, lai tie izbrauc uz notikuma vietu un tad pašiem kaut ko darīt. Citādi mums bieži vien ir tā, ka sociālie tīkli uzzina par nelaimes gadījumu ātrāk kā VUGD. Piemēram, ir degusi kāda automašīna autostāvvietā. Nevis filmēt notiekošo ar savu telefona aparātu, bet izsaukt dienestus. Varbūt paņemt no savas automašīnas ugunsdzēsības aparātu un uzsākt dzēšanas darbus. (…) Cilvēku apziņai ir jābūt tādai, ka ir jāziņo. VUGD jau ilgus gadus virza ideju, ka ir nepieciešama kāda apmācība par cilvēkdrošību. Arī civilās aizsardzības apmācības augstskolās, kas būtu saistītas arī ar zināšanām par drošību kā tādu. Lai cilvēki zinātu, kā rīkoties dažādās situācijās. Ceram, ka jau no nākamā gada tas jau būs iekļauts mācību saturā. (…)

Annija Petrova: Vēlējos jautāt, kā cilvēki reaģē uz signalizācijām ēkās?

Dzintars Lagzdiņš:

Arī ēku īpašnieki saprot, ka attiecīgā sistēma ir jāuztur pēc iespējami labākā kārtībā. Lai ir pēc iespējas mazāk maldinošu gadījumu. Un, ja signalizācija ir iedarbojusies, tas tomēr ir “par faktu”. Jo bieži vien, ja signalizācija ir nostrādājusi, tad kaut kur aiz piekaramajiem griestiem ir kāda problēma. Deg kāda kondicionēšanas iekārta. Kāda kontaktligzda. Sistēma ir nostrādājusi, un ir jāatrod iemesls. Jo bieži vien, neliekoties ne zinis, pieņemot kā maldinājumu, var būt tā, ka pēc 5 minūtēm no ēkas ārā vairs vienkārši, fiziski nav iespējams tikt.

Annija Petrova: Mums bija arī gadījums ar veikalu “Prizma” Deglava ielā. Par to mēs zinām, ka uzreiz, kad atklāja problēmas, informēja Būvniecības valsts kontroles biroju. Vai tas arī ir gadījums, kad, pateicoties ātrai reakcijai, iespējams tika glābti cilvēki?

Olga Geitus-Eitvina: Noteikti, jā. Pat tad, ja mums ir Būvniecības valsts [kontroles] birojs, ja mums ir pašvaldības, kas arī uzrauga ekspluatāciju, būvinspektori – cilvēku reakcija ir ļoti būtiska. Jo nav iespējams apstaigāt visas būves un pārliecināties par ekspluatācijas drošību. (…) Cilvēku apziņa tiešām mainās. To redzam arī saņemot sūdzības par būvniecību. Cilvēki ziņo par iespējamiem pārkāpumiem. Sabiedriskā iesaiste ir diezgan liela.

Annija Petrova: Būtiski parunāt arī par birokrātijas līmeni būvniecībā.

Dace Akule: Esmu dzirdējusi no (…) speciālistiem, ka tā birokrātija, kas ir izveidota, ir nelīdzsvarota.

Olga Geitus-Eitvina: (…)

(…) Mēs kā neprofesionāļi būvniecībā nespējam novērtēt, vai tas, kas man šķiet mazs sīkums – pabīdīt sienu, nenozīmē, ka tiek izjauta visa slodze mājā. Pēc tam mēs brīnāmies par plaisām, par to, ka parādās mehāniskās stiprības un stabilitātes jautājumi. Mēs nevaram vienkāršoti teikt – es taču tikai pārliku durvis no vienas puses uz otru. (…) Tas, pie kā strādāsim, (…) ir intensīvāks metodiskais atbalsts pašvaldībām. Tomēr šobrīd nav nekāda mehānisma, kā mēs, Ekonomikas ministrija, varētu savu viedokli padarīt par saistošu.

Es nekad nepiekritīšu, ka likumā ir jānodefinē viss līdz pēdējam sīkumam. (…) Brīdī, kad mēs sākam tos piemērot vairāk gramatiski un vairāk pierādīt, kāpēc mēs to pieprasām, tikmēr mums būs birokrātija. Par to liecina arī mūsu pēdējais Doing Business indeksa novērtējums. Jo mēs, atbildot uz viņu jautājumu, bijām sarēķinājuši, ka pēc normatīvajiem aktiem, noliktavas būvniecības [administratīvā saskaņošana] pie precīziem apsvērumiem, ko viņi savā jautājumā ir minējuši, ir 65 dienas, lai īstenotu visu, kas darāms valsts pusē. Tas, ko parāda realitāte, – ir pāri par 100. Tomēr tas nozīmē, ka uzņēmēji [kas komentēja] vai nu nav sapratuši, ka runājam pa konkrētās noliktavas būvniecību, un tad mums tur parādījās ietekmes uz vidi novērtējums. Tas nav vajadzīgs. Tomēr, ja uzņēmējs to ir minējis, tas nozīmē, ka kāds viņam to ir prasījis. Otra lieta, ar ko esam saskārušies – apstrīdēšana. Vieglāk iestādei piekāpties, kā apstrīdēt lēmumu. Apstrīdot tam ir jāiziet gan caur pašu iestādi, tiesu. (…)

Elīna Rožlapa: (…) Dažas pašvaldības veltī nesamērīgi daudz uzmanības maziem objektiem – privātmājas, mazstāvu dzīvokļu mājas. (…) Neizmantojot iespējas, ko dod likumi, pasakot, ka viena dzīvokļa savrupmājas gadījumā, būvvalde ir tiesīga paprasīt mazāk. (…)

Dace Akule: Ķersimies pie pēdējā jautājumu loka (…) – par cietušo tiesībām un atbalstu. Mēs runājam par cietušajiem visās formās – sabiedrība kopumā, cilvēki, kuri zaudēja sev tuvos, vai kuru dzīve tika mainīta uz visiem laikiem. Tai skaitā glābēji, kuru tuvinieki arī netika tiesas procesā atzīti par tuviniekiem. (…)

Dzintars Lagzdiņš: (…) Iekšlietu ministrija [pēc traģēdijas] izveidoja atbalsta dienestu, un mums [VUGD darbiniekiem] tagad ir iespēja iziet arī dažādas rehabilitācijas. (…) Jo ne tikai Zolitūdes gadījumā, arī citos, kur ir lielāki ugunsgrēki, kur cilvēki attiecīgi pārdzīvo tuvinieku izjūtas. (…)

Annija Petrova: Noslēdzot sarunu, vēlējos katram klātesošajam jautāt, vai Jūs personīgi katrs ieejot kādā publiskā vietā, jūtaties drošāk? Vai jūtat, ka kaut kas ir mainījies? Vai jūtaties droši par sevi un par saviem tuviniekiem?

Elīna Rožlapa: (…) Es teiktu, ka jā. Tieši dēļ tā, ko esam šeit pārrunājuši. Ir lielāka atbildības sajūta visām iesaistītajām pusēm. Un arī tas, ko mēs nupat runājām par Rīgas būvvaldi, kuri prasa to, ko varētu neprasīt. Tomēr reizēm tas dod iespēju vienkārši pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Vai birokrātija ir samērīga ar riskiem – droši vien, ka nē. Tomēr šāda pamatīgāka pieeja var radīt papildu drošību. Ja kāds jutās nedroši, tad tas ir tādēļ, ka cilvēki apzinājās, cik bīstama var būt būve. Jo visi zina, cik bīstams ir automobilis, kurš pārvietojas pa ielu. Līdz tam, iespējams, nevienam nebija ienācis prātā, ka arī būve var slēpt sevī kādu bīstamību.

Kaspars Bondars: Piekrītu.

[Tomēr] sevišķi šis pārejas periods, kad mums bija pāreja no vieniem normatīviem uz citiem, ir sāpju bērns, kurš mums būs ar laiku jārisina un jāskatās, kā kura būve ir izdevusies. Cik kvalitatīvi un droši ir risinājumi šai būvē. Man ir piemērs, kur kādā ēkā nevar justies droši, tomēr to arī nevar atrisināt. Es uzrakstīju slēdzienu, ka ēka nav droša. Tomēr tas tika nodots īpašniekiem – teiksim, 100 dzīvokļi. Tomēr viņi nesaprot, kā viņi ir samaksājuši par īpašumu, kuram bija jābūt drošam. Tomēr tas nav drošs un viņiem par to ir jāpiemaksā papildus. (…) Jaunās būvnormatīvu prasības piemērot vecajām ēkām ir faktiski neiespējami, bez būtiskas pārbūves [un procedūrām, pierādīšanas].

Olga Geitus-Eitvina: (…) Tam, kā es jūtos – droši vai nedroši, ir divi būtiski aspekti. Viens – kā ēka tiek būvēta, otrs, kā tā tiek uzturēta. (…) Mums katram ir jāsaprot, ka publiskās ēkas tiek uzturētas (…) – ekspluatācijas uzraudzība, obligāts tehniskais apsekojums noteiktos laika posmos. Atkal – regulējumā viss ir, bet es tomēr aicinu īpašniekus pievērstu uzmanību tam, kā viņi izturas pret savu daudzīvokļu dzīvojamo māju. (…) Mēs kā īpašnieki atbildam par savu ēku.

Dace Akule: (…) Par drošību sabiedrībā, es atļaušos tomēr teikt, ka tā ne vienmēr ir. Arī šodien, nākot uz Latvija Radio studiju, divas mašīnas iebrauca krustojumā pie sarkanās gaismas. (…) Ja cilvēki nesaprot, kur viņa bezatbildībai var būt sekas… Tas ir paradokss, ar ko man ir jāsadzīvo – es varu mēģināt pasargāt savus tuviniekus, bet es nevaru nokontrolēt, ka man kāds neuzbrauc virsū pie sarkanās gaismas.

Saruna ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par intervijas saturu atbild biedrība Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS.