Atslēgvārdi:

Zanda Rubene: Kā audzināt bērnus informācijas sabiedrībā? 1

Informācijas sabiedrības laikmetā mūsdienu cilvēks un it īpaši bērni, dzīvo reālajā un virtuālajā pasaulē, kas viena otru papildina, taču, pārkāpjot normas robežas vai aizmirstot par kādu no šīm pasaulēm, var tikt panākts pretējs efekts, kas būtiski ietekmē pozīciju dzīvē un sabiedrībā.

Iesaki citiem:

Sadarbībā ar Birojnīcu piedāvājam fragmentus no Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesores Zandas Rubenes lekcijas par to, kā audzināt bērnu mediju pasaulē, kurā lielu daļu savas pieredzes bērns konstruē virtuālajā vidē.

Lekcijas ieraksts mp3



Novembrī birojnīcā psihoterapeita Anša Jurģa Stabinga trīs lekcijas par būtiskiem personības jautājumiem - kā mēs topam, ko sapņi par mums stāsta un vai un kā iespējams mainīties?

1. lekcija. Trešdien, 7.novembrī, plkst.18.30
2. lekcija. Piektdien, 16.novembrī, plkst.18.30
3. lekcija. Trešdien, 21.novembrī, plkst.18.30

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Kalvis Apsitis

Zandas audio priekšnesumā tiek paustas vairākas strīdīgas tēzes:
(1) Bērni un jaunieši savās tehnoloģiju lietošanas prasmēs esot prasmīgāki nekā pieaugušie - t.i. vecums nenozīmējot autoritāti. (Tā tas varētu šķist virspusējam vērotājam, redzot, cik veikli jaunieši ievingrinājušies rakstīt īsziņas, pumpēt filmas vai jebkādā citādā veidā būt mēdiju telpas PATĒRĒTĀJI. Bet tiklīdz kā saskaramies ar mēdiju telpas un virtuālās realitātes satura VEIDOŠANU, tad tur redzam, ka filmas uzņem, dziesmas iedzied, avīžrakstus raksta, Android aplikācijas programmē pārsvarā pieaugušie - nevis bērni. Vēl jo vairāk - ļoti daudziem bērniem ir visai ierobežotas prasmes arī datoru un citu ierīču lietošanā. Piemēram, lai saprastu, kuras no Google meklētāja piedāvātajām neskaitāmajām iespējām izvēlēties, ir jāprot angļu valoda, utt.

(2) "Iespēju uzturēties tīmeklī bērni uztver kā savas cilvēktiesības". Šim arī bez atrunām nevar piekrist. Bērniem nav nekādas iedzimtas intuīcijas par First Amendment rights (vārda brīvības garantijas, cenzūras aizliegums ASV konstitūcijā). Gluži tāpat kā mēs bērnistabā nekraujam kaudzēs visu to saturu, ko var dabūt avīžu kioskos - sākot ar pornožurnāliem - tāpat arī piekļuve Internetam normālā ģimenē visdrīzāk tiks kaut kādā veidā kontrolēta. Vai to dara vecāki, pār plecu ielūkojoties ekrānā, vai arī to sasniedz ar īpašiem filtriem - nav tik būtiski. Toties būtiski ir tas, ka arī adekvātiem un laimīgiem bērniem mēs vēlamies piedāvāt sakarīgu saturu, nevis atkritumu izgāztuvi. Tieši par šo tēmu ir Google YouTube filtrs, kas ļauj izglītības iestādēm atļaut pieeju tikai izglītojoša satura YouTube klipiem. Tas ir vajadzīgs arī laika taupīšanas nolūkos - jo mēdiju telpas virspusē mētājas drazas. Un ja mēs bērnam neiedosim pareizos instrumentus, viņus šīs drazas vienkārši fiziski nomāks.

(3) "13 gadu vecumā bērns ir pilnvērtīgs informācijas sabiedrības loceklis; mēs visi lietojam to pašu informāciju; tās cenzēšana nav pieļaujama; bērns un pieaugušais ir vienu un to pašu zināšanu turētāji".
Tas ir pavisam īpatns apgalvojums - it īpaši tādēļ, ka tikai sākot ar 13 gadu vecumu bērnu abstraktā domāšana parasti tikai sasniedz priekšnoteikumus, lai varētu SĀKT APGŪT iespējas datortehniku saprātīgi izmantot (nerunājot par kaut ko elementāru - telefonsarunām vai filmiņu skatīšanos). Bērniem pirms 13 gadu vecuma mēs parasti nemācām algebru, fiziku, ķīmiju, programmēšanu; nesagaidām no viņiem brīvu un acumirklīgu orientēšanos angliski uzrakstītā tekstā. Pēc 13 gadu vecuma sasniegšanas šādas prasmes var sākt apgūt. Bet reālu meistarību diez vai var sagaidīt ātrāk nekā 18 vai 19 gadu vecumā. Un to varu apgalvot pamatojoties uz personīgu komunikāciju ar īpaši apdāvinātiem bērniem, kuri gatavojas informātikas olimpiādēm. Ja neskaita dažus brīnumbērnus, parasti 13 gadu vecumā nevienam nav spēju likt datoram darīt to, ko grib lietotājs (nevis to, kas ir "paredzēts" datorprogrammā). Un es te domāju ne tikai programmēšanu, bet arī spēju apstrādāt skaitliskus datus par jebkuru dzīves jomu, spēju pielāgot savām vajadzībām visādas elektroniskas ierīces (konfigurēt datortīklus, spēļu konsoles, utml.).

Rūdolfa Šteinera mācību iedvesmotā valdorfpedagoģija gājusi vēl soli tālāk - tur uzskata, ka bērnam līdz šiem 13 gadiem ir nevēlama pārāk bieža uzturēšanās "virtuālajā vidē" (videofilmas, datorspēles, Internets, televizors). Nevis tādēļ, ka šī "virtuālā vide" būtu kaut kas dikti kaitīgs, bet gan tādēļ, ka 7-13 gadu vecumposmā ir pavisam citas lietas, kas ir jāapgūst - un bez lielas pievienotās vērtības pavadot laiku pie elektroniskām ierīcēm, tiek nokavētas citas svarīgas lietas: dzīva komunikācija, sporta un mākslas pulciņi, elementāra matemātika un svešvalodu izjūta (bez pārmērīgas simbolu loģikas izmantošanas - uz ko balstās visi mūsdienu datori).

Bērns, kurš ir par mazu, lai saprastu algebras vai neorganiskās ķīmijas formulas, droši vien būs par mazu arī priekš tam, lai ar izpratni spētu strādāt pie datora. 7.klasē šo datoru apgūšanu var sākt - bet ne jau uzskatīt to par pabeigtu.

Saistītie raksti

Birojnīca facebook.com

Citi autora darbi