3.novembrī Bratislavā kopā ar kolēģiem no citām Eiropas valstīm diskutējām par jaunajām ES institūcijām un izaicinājumiem, kas sekos pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā. Vairākas reizes izskanēja cerība, ka jau šodien Čehijas konstitucionālā tiesa nāks klajā ar spriedumu, vai Lisabonas līgums atbilst Čehijas konstitūcijai. Vairākas reizes izskanēja joki par to, ko vēl Čehijas prezidents Vaclavs Klauss varētu izdomāt, lai paildzinātu laiku līdz ratifikācijas dokumenta parakstīšanai. Varbūt viņš varētu teikt, ka vēlas rūpīgi iepazīties ar tiesas spriedumu...
Un tad nāca labās ziņas – vispirms jau sagaidāmais Čehijas konstitucionālās tiesas spriedums, un tad – par lielu pārsteigumu visiem – ziņa, ka arī vienīgais eiroskeptiskais ES dalībvalsts prezidents Lisabonas līgumu ir ratificējis. Un pēkšņi mēs visi dzīvojām jau citā Eiropā. Ar efektīvāku, caurskatāmāku un demokrātiskāku lēmumu pieņemšanu. Ar jauniem rīkiem aktīvākai un vienotākai ārpolitikai. Ar juridisku pamatu kopīgai ES enerģētikas politikai. Ar iespēju iedzīvotājiem ierosināt Komisijai izstrādāt ES likumdošanu. Ar nacionālo parlamentu tiesībām tikt iesaistītiem ES likumdošanas izstrādes agrīnajā stadijā. Ar spēcīgāku Eiropas Parlamentu, tai skaitā, lemjot par ES budžetu. Un tā tālāk. Pēc 2009.gada 1.decembra, kad Lisabonas līgums stāsies spēkā.
Uzreiz pēc ziņas saņemšanas, konferences zālē izskanēja aplausi un bija jūtamas daudzas nopūtas. BEIDZOT ir beidzies jauna ES pamatlīguma veidošanas process, kas sākās jau pirms 8 gadiem. Beidzot mēs varēsim pievērst uzmanību patiešām nozīmīgajiem jautājumiem – nevis procedūrām, personālijām un institūcijām, bet gan darbam, lai panāktu tādu Eiropu, kādā mēs gribam dzīvot visi kopā. Nu beigsies konferences par Lisabonas līguma ratifikācijas grūtībām. Nu sāksies diskusijas, kā labāk panākt Lisabonas līguma ieviešanu, lai sasniegtu tos rezultātus, ko ES ir jāsasniedz: jāstrādā ES iedzīvotāju interesēs jomās, kurās ES iedzīvotāji redz pievienoto vērtību Eiropas valstu sadarbībai. Un Lisabonas līgums, manuprāt, var radīt šo aktīvāko, vienotāko un spēcīgāko Eiropas Savienību, ko sabiedriskās domas aptaujās un Eiropas pilsoņu debatēs pieprasījuši daudzi ES iedzīvotāji.
Bet atgriezīšos pie 3.novembra pēcpusdienas, kad tikko mūs bija sasniegusi ziņa no Prāgas. Mani pārņēma vēlme apsēsties un izbaudīt šo mirkli, godinot enerģiju, laiku, nopūles, darbu, kas ieguldīts jaunā ES pamatlīguma radīšanā. Arī es esmu ielikusi savu artavu šajā procesā. Piemēram, 2003.gadā stažējoties Eiropas Parlamentā palīdzēju eiroskeptiskajam EP deputātam Jensam Pīteram Bondem (Jens Peter Bonde) panākt, lai Konstitucionālā līguma uzmetumā parādās pants par ES lēmumu pieņemšanas atklātību (49.pants). Un pēdējos gadus dažādos veidos esmu centusies skaidrot jaunā ES pamatnolīguma tapšanu un būtību, pa ceļam arī izpelnoties tādus apzīmējumus kā Latvijas nodevēja…
2009.gada 3.novembra pēcpusdienā Bratislavā es jutos līdzīgi kā 2002.gada 13.decembrī Kopenhāgenā, kad ES samitā tika pabeigtas iestāšanās sarunas ar Latviju un pārējām 9 dalībvalstīm. Toreiz mēs preses konferenci par sarunu noslēgšanos noslēdzām ar šampanieša glāžu pacelšanu – kopā ar Latvijas prezidenti Vairu Vīķi Freibergu un premjerministru Eināru Repši. Arī toreiz man likās, ka caur savu žurnālistes darbu arī es biju pielikusi savu roku, lai Latvija iestātos ES.
Šodien mēs Eiropas Savienībā esam jau vairāk nekā piecus gadus, un Vaira Vīķe Freiberga tiek minēta kā viena no kandidātēm ES Padomes pastāvīgā priekšsēža amatam, ko rada Lisabonas līgums.
Tas arī liek paskatīties uz lietām perspektīvā. Kas sasniegts, kas mainījies. Un ierakstīt 2009.gada 3.novembri vēsturē ar tostu un vīna glāzi par Lisabonas līguma ratifikāciju.