Foto: www.freeimages.co.uk

Kāda ir Latvijas mediju politika, un kas par to atbild – šādu jautājumu sev, iespējams, uzdod daudzi lasītāji. Vielu diskusijai par mediju politiku tagad un nākotnē dod publikācija „Baltijas mediju pasaule” (“The Baltic Media World”), kurā autori no četrām mazām Ziemeļeiropas valstīm – Latvijas, Igaunijas, Norvēģijas un Lietuvas - cenšas aprakstīt, analizēt un salīdzināt jautājumus, kas saistīti ar mediju ētiku un atbildības sistēmu, slēpto reklāmu, mediju kontroli un mediju īpašniecību, kā arī citiem mediju politikas jautājumiem.

Lai gan publikācijas mērķis ir nevis izvērtēt un sodīt, bet drīzāk saprast attīstību un atšķirības, tā atklāj daudzus baltos plankumus un jomas, kur prasās nopietnas diskusijas un risinājumi no tiem, kas var ietekmēt un pieņemt lēmumus par Latvijas turpmāko mediju politiku. Ar mediju politiku šeit domātas vadlīnijas, noteikumi, likumi, kas attiecas uz mediju nozari un ko veido ne tikai likumdevēji un valdība, bet arī mediju uzņēmumi un mediju darbinieku organizācijas. Latvijas mediju politikas izstrādē, manuprāt, liela atbildība gulstas uz Kultūras ministriju un tām organizācijām, kas patlaban vai tuvākā nākotne apvienos Latvijas žurnālistu būtisko daļu.

Publikācijā ir uzdoti daudzi jautājumi, taču šinī rakstā pievērsīšu uzmanību trim „paketēm”, kas saistītas ar Latvijas mediju politikas veidošanu, proti:

mediju īpašniecības (media ownership) jautājums, ieskaitot mediju daudzveidības nodrošināšanu un monopola situāciju novēršanu;
mediju un to darbinieku darbības izvērtēšana;
mediju darbinieku kvalitatīvas izglītības nodrošināšana.

Par mediju īpašniecību

Mediju īpašniecības jautājums ir būtisks, ja gribam dzīvot valstī, kur viens uzņēmums vai saistīti uzņēmumi nevar iegūt tik dominējošo tirgus pozīciju, ka tas var apdraudēt viedokļu dažādību un iespēju medijiem maksimāli objektīvi atspoguļot situāciju sabiedrībā.

Patlaban Latvijas Radio un televīzijas likumā ir nedaudz skarts jautājums par mediju īpašniecību radio un televīzijas nozarē, toties preses, ziņu aģentūru un interneta ziņu portālu sektorā mediju īpašniecības jautājums ir tikai vispārīgi regulēts caur Konkurences likumu. Konkurences likums par dominējošu stāvokli sauc tādu, kur vienam (vai saistītiem) tirgus dalībniekiem ir vismaz 40% daļa šajā tirgū un šis dalībnieks vai dalībnieki spēj ievērojami kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci jebkurā konkrētajā tirgū pietiekami ilgā laika posmā, darbojoties pilnīgi vai daļēji neatkarīgi no konkurentiem, klientiem vai patērētājiem.[1]

Būtisks ir jautājums, kas notiek Latvijā, ja veidojas situācija, kurā kāds politisks, ekonomisks vai politiski-ekonomisks grupējums nopērk tik daudz laikrakstu, ka viņi kontrolē tirgu un līdz ar to daļēji vai pilnīgi arī „ziņu izvēles un viedokļu tirgu”, līdzīgi, kā padomju laikā to kontrolēja valsts?

Ja skatāmies uz preses sektoru, tad ar esošo Latvijas likumdošanu paliek atklāts jautājums, kā aprēķināt „dominējošo stāvokli” un tā pazīmi – 40 % lielu tirgus daļu, un tāpat jājautā, cik sīki ir definējams kāds tirgus. Piemēram, ja runa ir par dienas laikrakstu tirgu, vai par pamatu ņemt to, cik daudz laikrakstu iznāk sešas, piecas, četras vai vismaz divas reizes nedēļā? Vai šeit pieskaitīt arī nedēļas laikrakstus, vai tos rēķināt atsevišķi? Vai ņemt vērā laikrakstu interneta versijas un kā tās tādā gadījumā skaitīt? Bet varbūt tirgus daļa jārēķina nevis pēc laikrakstu skaita, bet gan tirāžas lieluma? Vai ņemt vērā to, cik laikraksti maksā, cik tie ir lieli? Varbūt skaitīt laikrakstus kopā ar žurnāliem? Vai nacionālā mēroga laikrakstus skaitīt atsevišķi vai kopā ar vietējiem un reģionāliem laikrakstiem? Vai uzskatīt, ka laikraksti latviešu valodā ir viens tirgus, laikraksti krievu valodā cits tirgus, vai tomēr skaitīt visus laikrakstus un varbūt žurnālus kopā neatkarīgi no valodas? Tā var turpināt jautāt, kā pareizi izrēķināt tos 40 %. Likums nedod nekādas atbildes, un cik man ir zināms, arī Ministru kabinets nav pieņēmis nekādus papildu noteikumus, kas ieviestu skaidrību šajā jautājumā.

Tapāt nav skaidrs, vai Latvijas likumi pieļautu situāciju, ka vienam īpašniekam pieder 40 % no Latvijas preses tirgus un vēl arī, piemēram, 20 % no Latvijas ziņu aģentūru tirgus un, piemēram, 30 % no Latvijas ziņu portālu tirgus? Un cik daudz šim īpašniekam drīkst piederēt radio un TV kanālu akcijas Latvijā? Šie jautājumi par dažādu mediju veidu piederēšanu vienam īpašniekam (cross-media ownership), kas dažās kaimiņvalstīs jau ir regulēti, Latvijā ir atstāti brīvai interpretācijai vai nav regulēti vispār. Šāda situācija varētu būt apzināts Latvijas mediju politikas risinājums, bet es sliecos domāt, ka likumdevēji un citi politikas veidotāji kopumā nav aizdomājušies līdz šiem jautājumiem. Tāpat nav bijis laiks vai vēlme domāt par to, kā nodrošināt pilnīgu atklātību attiecībā uz to, kas kam pieder mediju jomā. Patlaban reizēm ir sarežģīti uzzināt, kam īsti pieder daži Latvijas laikraksti un citi mediju uzņēmumi. Citās Eiropas valstīs ir nodibinātas iestādes, kuru galvenais uzdevums ir sekot līdzi šai informācijai. Kāda varētu būt Latvijas mediju politika šinī jautājumā?

Kā publikācijā „Baltijas mediju pasaule” apgalvo Tartu universitātes Žurnālistikas un komunikācijas nodaļas vadītāja, asociētā profesore Halliki Harro-Loit, tad „viens no [Baltijas valstu] ultra-liberālas mediju politikas iemesliem, var būt ilgas [padomju okupācijas laika piedzīvotas] politiskās cenzūras tradīcijas” (Harro-Loit 2005:90). Šis arguments var arī izskaidrot, kāpēc ilgus gadus Latvijas politikas veidotāji ir centušies maksimāli atturēties no iejaukšanās preses jomā, arī no iespējām veidot pārdomātu mediju politiku. Zināma taisnība ir tiem, kas uzskata, ka valsts vislabāk var atbalstīt preses brīvību neiejaucoties preses jomā, taču tāpat var piekrist tiem, kas apgalvo, ka valsts iejaukšanās ir nepieciešama, lai nodrošinātu preses brīvību. Tas varbūt skan paradoksāli, ka valsts iejaukšanās ir preses brīvības garants, bet saistībā ar mediju īpašniecības jautājumu šim apgalvojumam, manuprāt, ir savs pamatojums. Proti, ja valsts neaizliedz vai neregulē monopola un līdzīgas situācijas veidošanu preses nozarē, zaudētājs var būt preses brīvība.

Turpinot mediju īpašniecības un monopolstāvokļa tēmu, var arī uzdot jautājumu, cik tas ir vēlams, ka dažās Latvijas pilsētās iznāk tikai viens laikraksts, kas – ja grib – var kontrolēt ziņu izvēli un viedokļu atspoguļošanu attiecīgajā pilsētā. Daudzi uzskata, ka tas būtu slikti, ja nacionālā mērogā būtu iespējams lasīt tikai vienu laikrakstu, bet kā ir ar vietējo līmeni? Var apgalvot, ka nevar gaidīt, ka katrā pagastā būtu vairāki laikraksti, bet kā ir ar lielākām pilsētām? Patlaban Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Jelgavā un daudzās citās pilsētās ir konkurence, viedokļu dažādība, vairāki laikraksti. Toties Ventspilī, Valmierā, Cēsīs un citās pilsētas ir viens dominējošs laikraksts. Vai tas būtu valsts uzdevums atbalstīt viedokļu dažādību šajās pilsētas? Kā lasāms publikācijā „Baltijas mediju pasaule” ir valstis, kurās no valsts budžeta tiek atvēlēti līdzekļi, lai preses brīvības vārdā nedaudz atbalstītu tradīciju, ka katrā pilsētā būtu vismaz divi laikraksti, proti, piešķirot nelielu finansiālu atbalstu tiem, kas vēlas konkurēt ar „monopola” laikrakstu. Kā vajadzētu izskatīties Latvijas mediju politikai šajos jautājumos?

Par mediju uzvedības izvērtēšanu

Publikācija „Baltijas mediju pasaule” skaidri parāda, ka Ziemeļeiropas valstu kontekstā Latvija ir unikāla ar to, ka nacionālā mērogā nav organizācija vai struktūras, kas seko līdzi, kā žurnālisti un mediju uzņēmumi ievēro mediju vai preses ētikas kodeksu. Latvijas Žurnālistu savienība jau 1992. gadā pieņēma ētikas kodeksu, un tādi ir pieņemti arī Igaunijā un Lietuvā, kā arī citās Eiropas valstīs. Taču, atšķirībā no Latvijas, pārējās valstīs seko reakcija, ja kāds žurnālists vai mediju uzņēmums izdara kaut ko, kas varētu būt ētikas kodeksa pārkāpums. Parasti pati organizācija, kas pieņem ētikas kodeksu arī izveido padomi ar žurnālistiem, mediju uzņēmumu pārstāvjiem, bieži arī sabiedrības pārstāvjiem, kas izskata gadījumus, kad rodas aizdomas par kāda žurnālista vai mediju uzņēmuma izdarītu ētikas kodeksa pārkāpumu. Ja padomes aizdomas apstiprinās, seko lēmums, kas ir jāpublicē arī mediju uzņēmumam, kurā pieļauts pārkāpums. Padomes lēmumi bieži arī izraisa vētrainas un veselīgas debates un sūta signālus žurnālistiem, kā labāk rīkoties kutelīgās situācijās. Latvijā nekas tamlīdzīgs nacionālā mērogā nenotiek, valda apbrīnojams klusums.

Pamatots ir jautājums, cik ilgi valsts gaidīs, kamēr mediju nozare pati sakārtos šo lietu? Un ja nenotiek nekāda uzlabošanās, ja mediju nozare pati neveido funkcionējošu struktūru, tad var notikt tā, ka valsts pati dibinās struktūru ar mediju un sabiedrības pārstāvjiem, kuras uzdevums būs skatīt un pieņemt lēmumus par mediju ētikas jautājumiem. Tad tā būtu skaidra valsts iejaukšanās mediju nozarē, bet būtu grūti apgāzt apgalvojumu, ka valsts to dara lai veicinātu preses brīvību. Latvijas nākotnes mediju politika varētu būt virzīta uz to, lai mediju nozare pati veidotu savu organizāciju, vai uz to, lai Nacionālā radio un televīzijas padome paplašinātu savu darbības lauku, aptverot arī presi, ziņu aģentūras un ziņu portālus, vai uz to, lai izveidotos jauna Nacionālā preses, ziņu aģentūras un ziņu portālu padome. Bet Latvijas mediju politika var būt arī nedarīt neko.

Publikācija „Baltijas mediju pasaule” nepārprotami atklāj, ka Latvijas mediju tirgus ir pilns ar mediju ētikas kodeksa iespējamiem pārkāpumiem. Dažas asas mēles pat var apgalvot, ka LTV7 pēdējos gados vairāk atgādina slēptās reklāmas kanālu. Latvijas mediju politikas veidotājiem, manuprāt, būtu jāskata jautājums, vai LTV7 ambīcijas nav pārlieku augstas, ņemot vēra esošo finansējumu, vai nebūtu labāk LTV7 slēgt vai samazināt kanāla raidīšanas laiku, lai koncentrētu valsts budžeta līdzekļus LTV1, iespējams, tādējādi veicinot kvalitatīvu žurnālistiku un kvalitatīvas televīzijas programmas Latvijas sabiedriskās televīzijas skatītājiem. Pēc būtības valstij nevajadzētu baidīties skatīt sāpīgus jautājumus, jo tie ir aktuāli un neapšaubāmi prasa risinājumus.

Par mediju darbinieku kvalitatīvas izglītības nodrošināšanu

Publikācijā „Baltijas mediju pasaule” 14 % aptaujāto TV žurnālistu Latvijā pauž uzskatu, ka tieši izmaiņas žurnālistu izglītība Latvija ir galvenais, kas nepieciešams, lai izbeigtu slēptās reklāmas praksi TV kanālos Latvijā. Tiek apgalvots, ka žurnālistikas izglītību Latvijā tikko ieguvušie jaunieši nesaprot, kāpēc slēptā reklāma nav pieļaujama. Kā mainīt šo situāciju, manuprāt, ir viens no būtiskākiem jautājumiem, ar ko būs jānodarbojas tiem, kas turpmāk veidos Latvijas mediju politiku. Valdības līmenī, šis ir jautājums ne tikai Kultūras ministrijai, bet arī Izglītības un zinātnes ministrijai.

* * *

Mediju īpašniecība, mediju uzvedības kontrole un mediju izglītība ir tikai trīs jomas, kurās publikācija „Baltijas mediju pasaule” uzdod būtiskus jautājumus tiem, kas turpmāk veidos Latvijas mediju politiku. Es ceru, ka publikācija kalpos par veselīgu katalizatoru diskusijai par Latvijas mediju politiku.