Atslēgvārdi:

Viedokļi par Valsts prezidentes izteikumiem 0

Pēc politika.lv lūguma eksperti un NVO pārstāvji komentē Valsts prezidentes izteikumus (http://politika.lv/temas/pilsoniska_sabiedriba/5665/) par pilsonisko sabiedrību, vārda brīvību un demokrātiju.

Iesaki citiem:

Kaspars Zālītis, Eiropas Jaunatnes Cilvēktiesību sadarbības tīkla prezidents

Eiropas Jaunatnes Cilvēktiesību sadarbības tīkls ir jaunatnes cilvēktiesību organizācija, kura apvieno dažāda dzimuma un vecuma jauniešus, lai kopīgi darbotos demokrātiskas un drošas Eiropas veidošanā.

Latvijas Valsts prezidentes izteikumi par nevalstiskajām organizācijām uztverami kā pilsoniskās sabiedrības noniecināšana jeb arī sabiedrības noliegšanu. Uzsverot, ka jaunatne, kura arī ir daļa no Latvijas valsts, ir īpaši ietekmējama, šādi izteikumi no valsts augstākās amatpersonas jauniešiem būtu jāuztver kā īpaša anti-reklāma nevalstiskajam sektoram, kurš arīdzan rūpējas, lai jaunatne kļūtu par aktīvu pilsoniskās sabiedrības sastāvdaļu.

Arīdzan, ja līdz šim politiskajos lēmumos iesaistīties tiesības būtu tikai politiskajām organizācijām, tad jau drīz sagaidāms viedoklis par to, ka politiskajos lēmumos iejaukties varētu tikai pozīcijā esošās politiskās organizācijas. Vai tas nav pusceļā līdz kaimiņvalsts Baltkrievijas „demokrātiskajiem” uzskatiem?

Vai tiešām nevalstiskais sektors visu šo laiku dzīvojis ilūzijā par demokrātisku Latviju?


Laila Balga, Sieviešu tiesību institūta direktore

2004. gada 20. augusts

Vakar vakarā skatījos Nagijeva "Logus", kur kādā Maskavas sieviete viszinoši deklarēja, cik apspiesti un nelaimīgi ir vīrieši Eiropas valstīs, kuriem šo valstu "feministes" neļauj pat pasniegt ziedus vai piedāvāt sēdvietu sievietei. Maskavas sieviete "glāba" šos nelaimīgos Eiropas ieceļotājus, apmīļojot un samīļojot par noteiktu cenu. Viņa bija ļoti apmierināta ar savu misiju.

Tieši šādu pašu misiju, tikai attiecībā pret Latvijas Valdību, ir uzņēmusies prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura ar savu klusēšanu par EP komisāra izraudzīšanās procesu pieļāva, ka lemttiesīgie vīrieši pazemoja trīs lieliskas Latvijas sievietes: Sandru Kalnieti, Ingrīdu Ūdri un pašu Vairu Vīķi-Freibergu.

Tagadējais prezidentes viedoklis par pilsoniskās sabiedrības balsta - NVO lomu patiesībā ir viņas politiskā viedokļa agonija. Jo nav ne konsekventa viedokļa, ne demokrātiskas izpratnes par NVO lomu mūsu un visas pasaules valstīs.


Valsts cilvēktiesību biroja viedoklis

2004.gada 18.augustā, Rīgā

Pēdējas nedēļas diskusija par pilsoniskās sabiedrības līdzdalību politiskajā procesā un Valsts prezidentes izteikumiem ir skatāma arī cilvēktiesību aspektā.

Latvijas Republikas Satversmes 1. pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Viens no galvenajiem demokrātijas stūrakmeņiem ir cilvēka pamattiesību un brīvību garantēšana. Tiesības apvienoties un pulcēties, lai aizstāvētu savas intereses, kā arī vārda brīvība ir ļoti nozīmīgas demokrātiskā valstī. Vārda brīvība dod iespēju ikvienam izteikt savu viedokli un tādējādi ietekmēt pieņemamos lēmumus, nodrošinot līdzdalību, kas demokrātijā ir ārkārtīgi svarīga.

Vārda brīvība ir aizsargāta gan Satversmes 100.pantā, kas paredz, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus, gan arī starptautiskajos dokumentos. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savos spriedumos vairākkārtīgi ir uzsvērusi vārda brīvības lielo nozīmi. „Tiesības brīvi paust savus uzskatus ir viens no būtiskākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem, viens no pamatnoteikumiem šīs sabiedrības progresam un ikviena cilvēka attīstībai. [..] tas attiecas ne tikai uz informāciju vai idejām, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai arī pret kurām ir vienaldzīga attieksme, bet arī uz informāciju vai idejām, kas apvaino, satrauc vai šokē valsti vai jebkuru sabiedrības grupu. Tādas prasības izvirza plurālisms un tolerance, bez kuriem nav iedomājama demokrātiska sabiedrība.”[1]

Tas nozīmē, ka ikviens sabiedrības loceklis individuāli vai kopā ar citiem var paust savas idejas par sabiedrībai un valstij svarīgiem jautājumiem, kā to darījusi „Delna”. Līdz ar to VCB nepiekrīt Valsts prezidentes teiktajam, ka “NVO, kas pieprasa tautas ievēlēta priekšstāvja atkāpšanos no sava deputāta posteņa un Saeimas deputātu ievēlētas savas priekšsēdētājas atkāpšanos no posteņa, manuprāt, visrupjākajā veidā pārkāpj Latvijas Satversmi un visrupjākajā veidā iejaucas politiskajā procesā, uz ko pēc definīcijas sabiedriskai organizācijai nav ne autoritātes, ne tiesību ne juridiski, ne konstitucionāli”[2].

NVO šajā gadījumā neprasa neko antikonstitucionālu vai juridiski neiespējamu. Tās prasa politiķus uzņemties politisku atbildību un darboties vēlētāju interesēs. Tās neprasa atsaukt deputātus, kas tiešām nav likumīgi iespējams, bet gan, norādot savu pamatojumu un argumentus, prasa atkāpties no amata, ko ikviens deputāts vai amatpersona var izdarīt. Demokrātijā pastāv dažādas sabiedrības līdzdalības formas, kas neaprobežojas tikai ar vēlēšanu tiesībām. Vārda brīvība un tiesības biedroties un pulcēties ir tikpat svarīgas un izmantojamas, lai izteiktu savu attieksmi un ietekmētu valstiskus procesus arī vēlēšanu starplaikā. Eiropā pieņemtā prakse publiski plaši neapspriest Eirokomisāru kandidatūras, nevar būt par pamatu, lai ierobežotu šādas pilsoniskās aktivitātes Latvijā.

Pie tam, Eiropas praksē kritikas robežas attiecībā uz politiķi, kurš darbojas publiskā kapacitātē, ir plašākas, nekā uz privātpersonu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka "Politiķis nenovēršami un apzināti pakļauj katru savu izteikumu un rīcību sīkai analīzei gan no žurnālistu puses, gan no sabiedrības kopumā, un tādējādi politiķim ir jāparāda augstāka tolerances pakāpe, jo īpaši tad, kad viņš pats izdara publiskus paziņojumus, kuri ir kritizējami. protams arī viņa cieņa tiek aizsargāta pat tad ,ja viņš nerīkojas privātā kapacitātē, taču šādas aizsardzības līmenis ir jāizsver attiecībā pret politisku jautājumu atklātas diskutēšanas interesēm, jo izteiksmes brīvības ierobežojumi ir jāinterpretē sašaurināti."[3]

Nevar pilnībā piekrist arī Valsts prezidentes teiktajam, ka „Tikai tad, ja ir notiesāts tiesas priekšā, var par kādu teikt, ka viņš ir korumpēts vai pārkāpis likumu[4]”.

Šādos gadījumos ir jānošķir fakti no viedokļiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka ziņas un faktus var vērtēt pēc to atbilstības īstenībai to paušanās brīdī, taču viedokļi un komentāri nav pakļaujami pareizības pārbaudei, tiem arī nav jābūt balstītiem uz patiesiem faktiem. Lietā VAK pret Latviju tiesa atzina VAK aktīvistu lietoto apzīmējumu „nelikumīgs” un līdzīgu kritiku par pašvaldības amatpersonām par vērtējumu, bet nevis par faktiem un uzskatīja, ka VAK nav jāpierāda šī izteikuma atbilstība patiesībai. Latvijas tiesu praksē samērā izplatīti ir kļūdaini paļauties tikai uz tādu vārdu kā “nelikumīgs”, “krāpnieks” vai “blēdis” gramatisko interpretāciju, neņemot vērā kopējo kontekstu. ECT spriedumā uzsvērts, ka demokrātiskā sabiedrībā valsts institūcijas ir pakļautas sabiedrības uzraudzībai un jebkurai personai, ja vien tā darbojas labā ticībā, ir jābūt iespējai pievērst sabiedrības uzmanību situācijām, kuras tā vērtē kā pretlikumīgas[5]. VCB uzskata, ka „Delna” ir norādījusi pamatojumu saviem vērtējumiem un likuma ietvaros īsteno savu vārda brīvību, kas ir īpaši plaša tādā visai sabiedrībā aktuālā jomā kā korupcijas apkarošana.

Lai arī Valsts prezidentes izteikumiem nav juridisku seku, tomēr tiem ir liela politiska nozīme, un nebūtu korekti, aizstāvot valsts pārstāvjus, tulkot Satversmi, sašaurinot indivīda pamattiesības.
______________________________

[1] Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Handyside v. the United Kingdom, 07.12.1976.

[2] V.Vīķe – Freiberga, 2004.gada 16.augusta preses konferencē, komentējot NVO protestus

[3] Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Oberschlick v. Austria (Nr. 2), 01.07.1997. //

[4] V.Vīķe – Freiberga intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei, 18.08.2004.

[5] Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā VAK v. Latvia, 27.05.2004


Granma Maniņa, Junior Achievement – Latvija, Sabiedrisko attiecību vadītāja

Junior Achievement – Latvija (JAL) ir sabiedriska organizācija, kas par savu mērķi ir izvirzījusi Latvijas ekonomiskās dzīves izaugsmes veicināšanu, nodrošinot jaunās paaudzes zināšanu, izpratnes un pieredzes paaugstināšanu biznesā un ekonomikā. Tādēļ līdz šim JAL nav iesaistījusies politiskās diskusijās.

Tomēr kā sabiedriska organizācija uzskatām, ka šobrīd, kad ir izteikti vārdi, kas apdraud pilsoniskas sabiedrības veidošanos mūsu valstī un grauj sabiedrības izpratni par nevalstisko organizāciju iesaistīšanos demokrātiskas sabiedrības veidošanas procesā un pilsoņu tiesības līdzi domāt un runāt par politiskajiem procesiem, arī JAL, kā sabiedriskai organizācijai ir pienākums paust savu viedokli.

Šobrīd mēs atceramies, ka pirms 15 gadiem visi kopā stāvējām Baltijas ceļā, varbūt gan daži tur nebija, bet tomēr.

Tādēļ paskatīsimies – kāds ir mūsu galvenais ieguvums? Mūsuprāt neatkarība un vārda brīvība, cieņa pret latviešu valodu, vēsturi un kultūru līdz šim bija galvenās vērtības, ko ieguvis ikviens Latvijas Republikas pilsonis, jo tirgus ekonomika ne visiem ir atnesusi pārticību un nodrošinājumu.

Mūsuprāt, sabiedrības asā reakcija uz jebkuriem centieniem ierobežot vārda brīvību, tiesības pulcēties un paust savus uzskatus ir augstākā mērā pamatota, jo tās ir mūsu valsts pamatvērtības, zelts un vērtspapīri, kas ir ikviena pilsoņa makā un bankas kontā. Šajā ziņā nekādas zādzības un spekulācijas nav pieļaujamas.

NVO ir sabiedrības aktīvākā daļa, kas pēc būtības veido pilsoniskās sabiedrības kodolu un veic sabiedrisko darbu, jo vadās pēc principa - ko es varu dot savai valstij, nevis ko valsts var dot man.

24. augustā pie Kongresu nama pulcēsies visdažādāko nevalstisko organizāciju dalībnieki, lai būtu klāt simboliskā NVO koka atklāšanā. Pasākuma programmā paredzēta Valts prezidentes uzruna NVO sektoram, ko šobrīd gaidām ar visai dalītām jūtām, jo nezinām, vai pareizi sapratīsim visu dzirdēto.

Nevalstiskā sektora dalībnieki ir ideālisti un optimisti līdz galam, tādēļ ceram, ka šī tikšanās būs lieliska iespēja patiesi un no sirds novērtēt visu, ko sabiedrisko organizāciju cilvēki līdz šim ir darījuši un vēlreiz apliecināt, ka ikviens mūsu valsts pilsonis var būt drošs, ka mūsu kapitālieguldījumi pilsoniskas sabiedrības veidošanā nav apdraudēti.


Alda Ozola-Matule, Latvijas Zaļās kustības Valdes priekšsēdētāja

Prezidentes izteikumi saistībā ar NVO lomu un tiesībām sabiedrībā vērtējami kā uzbrukums pilsoniskai sabiedrībai, uz kuru mēs tā tiecamies kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Visvairāk šokē tas, ka tieši Prezidente ir tā, kas demonstrējusi neizpratni par demokrātijas pamatprincipiem, jo viņai vajadzētu būt tai, kas atbalsta un pat veicina NVO līdzdalību sabiedriskajos procesos, ņemot vērā, ka viņa augusi demokrātiskā vidē.

NVO ir daudzveidīgas, tāpat arī to funkcijas sabiedrībā ir daudzveidīgas. Tā vides organizācijas pārsvarā par savu darbības mērķi izvēlas vides interešu aizstāvību, dabas vides un sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanu, dabas aizsardzību. Lai šos uzdevumus pildītu, vides organizācijas iet dažādus ceļus – izglīto sabiedrību, sadarbojas ar pašvaldībām un valsts institūcijām, īsteno savas iniciatīvas dabas aizsardzībā, uzrauga likumdošanas ieviešanu praksē un lēmumu pieņemšanas likumību, arī iesaistās likumdošanas veidošanas procesā. NVO savai darbībai piesaista ievērojamus ārvalstu fondu līdzekļus un rada darba vietas. Funkcijas, ko vides NVO ir uzņēmušās pildīt, ik pa laikam noved pie atklātas konfrontācijas ar valsts un pašvaldību institūcijām, apšaubot to pieņemto lēmumu likumību, likumdošanas ieviešanas efektivitāti vai rīcības atbilstību vides un plašākas sabiedrības interesēm. Konfrontācija var izpausties gan kā komentāru un viedokļu publiska izpaušana, gan tieša kritika un valsts institūciju efektivitātes izvērtēšana ar vienu mērķi – panākt, ka tiek ievērota Latvijā pieņemtā vides likumdošana un sabiedrības viedoklis tiek respektēts, ko paredz arī Orhusas konvencija. Šeit jāpiemin arī Prezidentes ģimenes rīcība attiecībā uz plāniem būvēt savrupmāju Jūrmalā, nerespektējot Aizsargjoslu likumu, kas nosaka, ka jauna apbūve kāpu zonā nav pieļaujama.

Eiropas Savienības likumdošanas pārņemšana Latvijā ir ievērojami paplašinājusi NVO kā sabiedrības pārstāvju iespējas iesaistīties likumdošanas veidošanas, ieviešanas un izvērtēšanas procesā. Eiropa respektē NVO (tātad arī sabiedrības viedokli) un atzīst tās par neatņemamu demokrātijas daļu, taču Latvijai līdz demokrātijai vēl tāls ceļš ejams, jo pat valsts augstākās amatpersonas apšauba NVO jeb sabiedrības tiesības izvērtēt amatpersonu darbību. Turpretim, ārvalstīs, piemēram, Zviedrijā un Igaunijā, augstākās amatpersonas rīcība kalpo par piemēru likumdošanas ievērošanai, kamēr Latvijā amatpersonas statuss tiek traktēts pretēji – atrašanās augstāk par likumu.


Gita Feldhūne, salīdzinošo konstitucionālo tiesību doktore

Kā ikvienai personai ir tiesības uz vārda brīvību, tāpat ikvienai personai, ieskaitot NVO, ir tiesības apšaubīt izpildvaras lēmumus, radikālākā gadījumā, ja tam būtu nopietns pamats, pat tādā formulējumā kā Prezidentes lietotais "pretenzijas pret izpildvaras tiesībām veikt savas funkcijas". Šajā gadījumā "Delnas" pozīcija nav arī bijusi "uzbrukums valsts demokrātiskajām struktūrām pēc viņu būtības". Runa ir par to, kā šīs demokrātiskās institūcijas veic tam uzticētās funkcijas, un par to nu tiešām savu viedokli (t.sk. negatīvu) izteikt drīkst arī, pārņemot E.Pastara formulējumu, "kaķi jumta korē".

Neapšaubot to, ka Eiropas komisāra iecelšana tiešām ir izpildvaras kompetencē, jāatceras, ka izpildvara nav patvaldība, tā nevar pieņemt lēmumus, skaistu acu ietekmēta vai iegribu vadīta, bet tai savi lēmumi jāspēj izskaidrot, parādot, ka tās rīcība balstās uz racionāliem apsvērumiem. Un kas ir būtiski – tai jāgrib savus lēmumus skaidrot, negaidot, kamēr tai pieprasīs paskaidrojumus, tādējādi pierādot, ka tā apzinās savu pakārtoto lomu un atkarību ne tikai no Saeimas, bet arī no tautas.

Parlamenta locekļus un citas amatpersonas Latvijā atsaukt tik tiešām nespēj pat tauta. Taču ikviens var aicināt (arī kategoriskas prasības bez jebkāda saistoša spēka formā!) šīs personas pašām atkāpties vai tās iecēlušas institūcijas viņas atcelt no amata. Politiskais process nav tikai politiskās partijas, bet tautas balss var izpausties arī caur citu ruporu - NVO – kā daudzas mazas, nereti konfliktējošas balsis, bet arī tām ir tiesības pastāvēt, un to stiprums ir atkarīgs arī no tā, kā to paustās idejas spēs uzrunāt līdzcilvēkus. Tauta, kura runā, un ne tikai brīdī, kad tā stāv pie vēlēšanu urnas, ir viens no priekšnosacījumiem, bez kuriem demokrātija nevar pastāvēt; tāds priekšnosacījums ir arī valsts institūcijas, kas atzīst tautas balsu leģitimitāti un tajās ieklausās ne tikai tad, kad tām ir formāls pienākums vai politiski izdevīgi to darīt.


Rasma Kārkliņa, Politikas zinātnes departamenta profesore, Ilinoisas Universitāte Čikāgā

Krīzēm un domstarpībām ir labā puse, ja tās izraisa ieklausīšanos paceltos pamatjautājumos. Tā tas arī ir tagad, kad sākusies jauna diskusija par pilsoniskās sabiedrības lomu demokrātiskā valstī. Es ļoti apsveicu šīs debates, jo domāju, ka tās stiprinās pilsonisko sabiedrību, kaut gan varētu likties, ka pēdējās nedēļas notikumi to apdraud. Bet tā nav, jo daudzi pilsoņi uz šo šķietāmo apdraudējumu ir reaģējuši to noraidot, un reizē es Valsts Prezidentes teikto nevaru saprast citādi kā pārpratumu.

Pārpratums tāpēc, ka tieši augot trimdā un rietumu demokrātijā Vaira Vīķe-Freiberga tāpat kā daudzi citi trimdas latvieši jo dzīvi pieredzēja pilsoniskās sabiedrības nozīmi. Visi trimdas centieni uzturēt sevi kā polītisku, sabiedrisku, un kulturālu spēku balstījās uz atsevišķu individu apvienošanos dažnedažādās organizācijās, biedrībās, draudzēs, protesta akcijās. Tāpat kā tagad Latvijā, šī pilsoniskā pašorganizēšanās prasīja lielu personīgo ieguldījumu, bet cilvēki to sniedza labprāt, jo ticēja kopējiem mērķiem un jo seviški vajadzībai pielikt roku savas valsts dzīves veidošanā. Vēsturisks fakts arī ir tas, ka Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu lielā mērā panāca daudzās pilsoņu pašu radītās kustības kā Helsinki’86, LNNK, un Tautas Fronte. Jebkurš, kas to ir piedzīvojis, manuprāt nemaz nevar apšaubīt pilsoņu apvienību nozīmi valsts dzīvē.

Pilsoniskā sabiedrība ir demokrātijas visdziļākā izpausme, jo demokrātija ir tautvaldība, kas nevar pastāvēt bez savu pilsoņu aktīvas līdzdalības. Zīmīgā kārtā Satversmes otrais pants nosaka, ka “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Šo savu varu tauta iedzīvina ne tikai vēlēšanu laikā, bet arī daudzos citos veidos piedaloties valsts dzīvē, jo sevišķi caur savām pilsoniskām apvienībām. Manuprāt, Vaira Vīķe Freiberga to visu ļoti labi zina un pate varētu uzrakstīt argumentāciju, kas spoži ierindotos visu mūsu pārējo rakstu vidū. Kāpēc tad tas tā šobrīd nav izskanējis?

Šo jautājumu atbildēt vislabāk varētu viņa pate, mēs varam tikai lēst. Viens izskaidrojums ir tas, ka viņas skatījumā - kas manuprāt ir pārpratums – nesenā Delnas u.c. rīkotā akcija pārkāpa demokrātijas normas. Demokrātija nav visatļautība, blakus likumiem pastāv arī zināmās politiskās uzvedības normas. Ir pazīmes, ka septembrī Latvija piedzīvos daudzejādas protesta akcijas, un tas ir saasinājis vispārējo jūtīgumu par to, kas ir pieņemams un kas grauj valsti. Kā rāda gan vēsturiskā pieredze, gan politoloģiskā literatūra, pa reizei aiz brīvas pilsoniskas apvienības aizsega slēpjas pretvalstiskas organizācijas un arī tādas, kas kurina naidu pret citām sabiedrības daļām. Tas ir tieši pretējais tam, uz ko mērķē pilsoniskā sabiedrība, un varbūt tas ir par ko Prezidente ir nobažījusies? Ja tā, tad es ceru, ka visas tās pilsoņu apvienības Latvijā, kas cenšas stiprināt valsti, to tuvākā laikā ar savu darbu par jaunu apliecinās.



Mārtiņš Mits, Lundas Universitātes un Rīgas juridiskās augstskolas doktorands

Delna – jauns drauds Latvijas demokrātijai?

Visnotaļ rāmajā valsts varas – sabiedrības attiecību dīķī, kuru reizi pa reizei sašūpo štāba vadītie skolēni, bet pie kuru aktivitātēm visi jau ir pieraduši, negaidīti noticis skaļš plunkšķis. Sabiedrība par atklātību – Delna organizē nevalstisko organizāciju protesta akciju pret veidu, kādā Ingrīda Ūdre tika izvirzīta Eiropas Savienības komisāres amatam, bet Valsts prezidente nodēvē šo rīcību par tādu, kas “visrupjākajā veidā pārkāpj Latvijas Satversmi”,[1] savukārt iekšlietu ministrs liek noprast, ka Drošības policija patlaban skaidrojot “kāds īsti esot šīs sabiedriskās organizācijas aktivitāšu mērķis un kas aiz tā stāv”, turklāt salīdzina Delnas akciju ar nacionālboļševiku aktivitātēm.[2] Spriežot pēc amatpersonu reakcijas, Delna pastrādājusi kaut ko tādu, kas demokrātiskā valstī nav pieļaujams. Ja skatās no “augšas”, tad varbūt tā šķiet, tomēr autors mēģinās paskatīties no “malas”.

Ko pārmet Delnai? Pirmkārt, to ka akcija nebija saskaņota ar pašvaldību kā to prasa likums. Tas ir likuma pārkāpums un par to var prasīt no Delnas atbildību par formālo prasību neievērošanu pasākumu saskaņošanai. Tomēr saskaņā ar LTV Panorāmā izskanējušo informāciju, Delna bija vērsusies pašvaldībā ar lūgumu atļaut rīkot akciju, taču atbilde netika saņemta.[3] Ja tā tas ir bijis, tad Delnas likuma pārkāpums nav tik viennozīmīgs, un jautājums par to, vai šīs formālās prasības ir pārkāptas prasa dziļāku juridisku analīzi, kas tomēr šī raksta kontekstā nav būtiska. Otrkārt, Delnai pārmet to, ka aicinājumi atsaukt Ingrīdu Ūdri no ES komisāres amata un atkāpties no Saeimas Prezidija priekšsēdētājas amata ir iejaukšanās politiskajā procesā, ko šāda nevalstiska organizācija nedrīkstot darīt.

Valsts prezidentes sniegtā argumentācija saistībā ar otro pārmetumu vedina domāt, ka amatpersonai trūkst izpratne par nevalstisko organizāciju lomu politiskajos procesos un ietekmi uz tiem. Pievērst sabiedrības uzmanību tam, ka Ministru kabinets izvirza augstajam amatam personu, kura nebauda sabiedrības lielākās daļas atbalstu, nespējot pamatoti argumentēt šo procesu, ir tieši tas, kas jādara nevalstiskai organizācijai, kuras mērķis ir veicināt politisko procesu caurskatāmību. Neatkārtojot NVO jomas lietpratēju teikto[4], aprobežošos ar to, ka šāda veida nevalstiskās organizācijas Latvijā ir ārkārtīgi nepieciešamas, lai veicinātu politiķu rēķināšanos ar sabiedrības viedokli. Protams, kņada, kas ir sacelta ap Delnas rosīšanos nenāk par labu nedz valdībai nedz arī valstij ārpolitiski, taču tas bija jāņem vērā pirms lēmuma pieņemšanas nevis jāvēršas pret sekām pēc tam. Kāpēc tas netika darīts? Varbūt tāpēc, ka neviens nerēķinājās ar Latvijas mērogiem tik plašu nevalstisko organizāciju un plašsaziņas līdzekļu pretreakciju.

Nav jāveic dziļa juridiska analīze, lai saprastu, ka Valsts prezidentes politiskajā retorikā izmantotā juridiskā argumentācija ir kļūdaina. Satversmi nevar pārkāpt tad, kad nevalstiska organizācija, realizējot vārda brīvību, aicina atsaukt kādu amatpersonu vai viņai pašai atkāpties. Satversme nedod nevalstiskām organizācijām tiesības iecelt vai atcelt amatpersonas, nedz arī Delna ir mēģinājusi uzurpēt šīs publisko institūciju tiesības. Par kādu Satversmes pārkāpumu var būt runa?

Satraukumu izraisa iekšlietu ministra iesaistīšanās šajā skandālā. Ērika Jēkabsona mājieni par it kā šaubīgo Delnas finansu avotu Džordžu Sorosu, pārlieku politizēšanos un salīdzināšana ar nacionālboļševikiem labākajā gadījumā liecina par neprofesionalitāti, bet ļaunākajā – norāda uz vēršanos pret Delnu dēļ šīs organizācijas rīkotās akcijas, kas kritizēja valdību. Negribētos ticēt, ka Latvijā briest tik nopietnas problēmas vārda brīvības jomā.

Abu amatpersonu asā reakcija varētu būt adekvāta, ja Delnas vietā būtu politiska partija. Tad patiešām varētu likt galdā argumentus par mēģinājumu iejaukties politiskajā procesā (esat opozīcijā, tāpēc jums nav teikšana), partijas finansu avotiem (jums pašiem ir problēmas), utt. Rodas iespaids, ka amatpersonas uztver Delnu kā savu politisko oponentu. Bet šis ir pavisam cits sabiedriskā procesa dalībnieks, uz kuru attiecas citi sabiedriskā procesa noteikumi. Tā ir nevalstiska organizācija, kurai ir tiesības kritizēt valdību, savukārt varas nesējiem ir jāizrāda lielāka tolerance, nekā pret saviem politiskajiem oponentiem. Vai tikai šis gadījums neliecina par to, ka varas nesēji, pretēji deklarētajam, nav gatavi aktīvai un asai sabiedrības līdzdalībai politiskajos procesos? Līdz šim šādas tradīcijas Latvijā jau arī nav pastāvējušas.

Katrā ziņā Delnas pasniegtā demokrātijas mācībstunda amatpersonām bijusi pasmaga. To gan nevar attiecināt uz Ingrīdu Ūdri – visa šī skandāla galveno personu pret pašas gribu – viņas padomniece TV Panorāmā komentēja Delnas akciju šādiem vārdiem: “Mēs esam demokrātiska valsts, un mēs katrs paužam savu viedokli”[5].

___________________________________

[1] LTV Panorāma, 2004.gada 16.augusta sižets.

[2] Edgars Galzons “Delna šokēta par DP rīcību” Diena, 2004.gada 20.augusts.

[3] LTV Panorāma, 2004.gada 10.augusta sižets.

[4] Dita Arāja “Prezidentes mudinājumu NVO pārtapt par partijām dēvē par absurdu” Diena, 2004.gada 19.augusts.

[5] LTV Panorāma, 2004.gada 10.augusta sižets.


Andris Bērziņš, Samariešu apvienības direktors

Zinot Vairas Vīķes Freibergas attieksmi pret demokrātiju un nevalstiskajām organizācijām kopumā, esmu gandrīz vai pilnīgi pārliecināts, ka valsts prezidentes izteiktais viedoklis polemikā Ūdre-Delna, ir kā rezultāts dozētajai un nepilnīgajai informācijai, kas konkrētajā brīdī bijusi Prezidentes rīcībā. Cik man zināms, neviena no notikumos iesaistītajām organizācijām nav aicinājusi mainīt valsts iekārtu vai gāzt esošo varu .Vēl ļoti nesen arī citas NVO ir prasījušas leģitīmi ievēlētas Saeimas, leģitīmi iecelto ministru demisiju – un tie ir bijuši izglītības darbinieki, veselības aprūpes darbinieki – kādēļ tik asa reakcija nebija toreiz?

Protams, pateikto atpakaļ nesasmelsi, tomēr principā prezidentes izteikto viedokli un turpmāko polemiku varētu nosaukt par pārpratumu, aicināt puses publiski paspiest rokas un to aizmirst, bet kā var noprast ir spēki, kas to negrib, un tā diemžēl jau ir Latvijas politikas tizlākā izpausme – nomelnot un apmelot. Saņemot nosacītu atļauju un „sajūtot asinis”, ir sarosījušies Drošības dienesti, kas tagad meklē „Melno roku”, sponsorus un mītiskos pasūtītājus. Es kā organizācijas pārstāvis, kas arī ir saņēmusi „Sorosa” naudu un kā cilvēks, kas ir ticies ar Sorosa kungu, varu pilnībā apgalvot, ka viņa peronā šādas rokas vai pasūtījuma nav! Nav un viss, pat nezinu kā to stiprāk pateikt! Tādēļ man atkal grūti noticēt, ka Jēkabsona kungs, kā ļoti loģisks un dzīves gudrs cilvēks, varētu paļauties šādai paronojai.

Diemžēl atkal pārliecinos, ka Latvijas politikas „fobisms” ir realitāte. Domāju, ka polemika šobrīd vairs nav Delnas un Prezidentes starpā. „Būt pret” – arī ir demokrātijas forma, bet slimīgi meklēt visur ienaidniekus bija tipiski aukstā kara laikā un mēs visi, abās okeāna pusēs, esam to piedzīvojuši.

Vai beidzot nav pienācis laiks saklausīt un saprast dažādus viedokļus? Beidzot diskutēt, argumentēt un kopīgi pieņemt sabiedrībai labāko!


Gunta Anča, Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija SUSTENTO

Prezidentes izteikumi presē un citos masu mēdijos pēdējās nedēļas laikā ir pauduši patieso valsts amatpersonu attieksmi pret NVO, kas visbiežāk tiek slēpta zem mākslotas ieinteresētības un āķīša ievilkšanas Eiropas prasītajos dokumentos.

Mūsu organizācija, kas pārstāv vairāk par 20 000 cilvēku ar invaliditāti un hroniskām saslimšanām, ir bieži sastapusies ar patieso valsts neieinteresētību risināt šo cilvēku problēmas pēc būtības. Šī ir viena no retajām reizēm, kad tas, ko domā, tiek pateikts skaļi.

Uzskatam, ka NVO ir tiesības pieprasīt jebkuras gan vēlētas, gan ieceltas amatpersonas atkāpšanos. Un kamēr šīs TAUTAS tiesības netiks īstenotas dzīvē, nevar runāt, ka Latvijā ir demokrātija.

Ceram, ka šis valsts augstāko amatpersonu uzbrukums NVO sektoram liks sajust patieso NVO spēku un tuvinās dienu, kad varēs teikt – Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī.


Uģis Rotbergs, WWF Latvija direktors

Prezidentei savos izteikumos būtu vēlams ņemt vēra pašas doto zvērestu, kurā viņa zvērēja, ka pret visiem “izturēsies taisni” un “ievēros Latvijas Satversmi”, kurā, cita starpā, 99.pantā ir teikts “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību”, un 100.pantā “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”. Sabiedriskām organizācijām nav jāpārreģistrējas par politisko organizāciju, lai piedalīties politikas procesā. Gluži otrādi, sabiedrisko organizāciju viena no stiprajām pusēm ir tā, ka tās ir nepolitiskas un spēj apvienot dažādu politisku uzskatu cilvēkus. Šo uzskatu dažādība netraucē prasīt no valsts amatpersonām atskaitīšanos par saviem lēmumiem, vienalga kādai politiskai partijai viņi piederētu.

Iesaku Prezidentei un viņas padomniekiem apmeklēt Kanādas organizācijas Democracy Watch mājas lapu http://www.dwatch.ca. Tajā cienījamā Prezidente var pārliecināties, kā viņas bijušajā mītnes zemē sabiedriska un nepolitiska bezpeļņas organizācija piedalās politikas procesā, lai izveidotu efektīvāku vēlēšanu sistēmu, radītu mehānismus, lai ievēlētās amatpersonas atskaitītos vēlētājiem, reformētu partiju finansēšanas sistēmu, reformētu valdības politikas izstrādes procesu un radītu jēgpilnus pilsoniskās sabiedrības piedalīšanās mehānismus , kā arī ierobežot lobistu ietekmi un nodrošināt viņu darbības pilnīgu atklātību. Nez ko teiktu kanādieši, ja mūsu Prezidente ierosinātu pārveidot arī Democracy Watch par politisku partiju?


Edgars Pastars, konstitucionālo tiesību speciālists

Valsts prezidentes izteiktie viedokļi – lielākā pērle, kādu vien atļāvusies radīt kāda tik cienījama un augsti stāvoša amatpersona. Sevišķi interesanti tas izskatās tikko publiskotās pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas politikas pamatnostādņu kontekstā. Tas parāda, ka šis dokuments nav pat tā papīra vērts, uz kura ir uzrakstīts. Savukārt prezidentes izteikumi ir atklāta ņirgāšanās par šīs koncepcijas lasītāju.

Prezidentes izteiktos viedokļus var aplūkot no dažādiem skatupunktiem. Es vēlētos uzsvērt trīs no tiem.

Pirmais. Prezidentes uzskats, ka „DELNA” ir rīkojusies antikonstitucionāli, prasot I. Ūdres demisiju, ir absurds. Neviena šāda organizācija nevar rīkoties antikonstitucionāli, izņemot gadījumu, ja veic darbības, kas vērstas pret Satversmē nostiprināto valsts iekārtu (nevis amatpersonām kā tādām!), sludina rasu, cita veida neiecietību u.tml. Ja jebkura fiziska vai juridiska persona privāti vai publiski prasa kādas amatpersonas demisiju, tā nav un nekad nebūs rīcība, kas ir pretrunā ar Satversmi. Tieši otrādi – tas atbilst Satversmes 100. pantam. Citādi būtu, ja pati valsts prezidente būtu pieprasījusi I. Ūdres demisiju. Tā, lūk, gan būtu antikonstitucionāla rīcība, jo Satversme šādas tiesības prezidentam neparedz.

Otrais. Mēs pakāpeniski, kaut arī nedroši, joprojām velkam tautvaldības principu ārā no gadsimtiem valdījušās nebeidzamās tumsas. Pilsoniskā sabiedrībā, pretēji prezidentes uzskatam, vairs necenšas tautvaldību noslēpt visdziļākajā un tumšākajā tempļa pagrabā. Patiesa tautvaldība ir tikai tur, kur valsts vara ir tautas radīta un jūt savu saikni ar tautu. Šo saikni ar tautu, tautas modrību un interešu ievērošanu, kontrolējot likumdevēju un it īpaši jau izpildvaru, uzrauga gan politiskās, gan sabiedriskās organizācijas – tā ir šo organizāciju sūtība. Šāds secinājums neprasa pierādīšanu un katra šāda pierādīšana liecina par to, ka konkrētajā valstī nepastāv pilsoniska sabiedrība.

Neapšaubāmi vieglāk dzīvot zem tiem lozungiem, ar kuriem visu laiku apelējuši despoti un intriganti, proti, vieni uzskatīja, ka tautas griba izpaužas dažu varas līdzskrējēju piekrišanā, bet citi to saskatīja ieinteresēta vai mazdūšīga mazākuma balsīs. Savukārt vēl citi uzskatīja, ka tautas griba visā savā pilnībā izpaužas tās klusēšanā, no kā tika atvasinātas tiesības valdīt. Vai arī prezidente patiešām domā, ka Latvijas tauta ir brīva un lemt spējīga tikai vēlēšanu dienā, jo pārmetums „Delnai” bija pārmetums visiem aktīvajiem pilsoņiem.

Trešais. Apgalvojums, ka NVO nedrīkst apspriest un iebilst pret tādu politisku lēmumu kā Eiropas komisāra iecelšanu, vairāk līdzinās senajam aizspriedumam, ka sievietei nav ko meklēt politikā un tās sūtība ir izsakāma trijos „K” burtos, kas no vācu valodas nozīmē – virtuve, baznīca, bērni.

Neviens lēmums nevar būt tik politisks, lai tauta, jebkura persona, NVO un pat kaķi jumta korē to neapspriestu. Saskaņā ar konstitucionālo tiesību teorijas atziņām nevienai tautas leģitimētai institūcijai nedrīkst būt savu interešu. Arī šajā gadījumā ir tāpat – tas, ka process ir stingri politizēts, vēl nenozīmē, kas tas var būt necaurspīdīgs, nelikumīgs, noziedzīgs utt.

Secinājums – prezidentei būtu patiesi jāatvainojas, kā arī, iespējams, arī labāk jāpārdomā, kas ir viņas konstitucionālo tiesību padomnieki. Bet kursi Satversmes smalkumos noteikti būtu visai ārstējošs līdzeklis pret šādiem atgadījumiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Citi autora darbi