Raksts

Viedokļi par Nacionālā attīstības plāna ieviešanu un uzraudzību


Datums:
04. aprīlis, 2006


Autori

Providus


Portālā "politika.lv" varat iepazīties ar Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departamenta un ministriju valsts sekretāru viedokļiem par Nacionālā attīstības plāna (NAP) ieviešanas un uzraudzības sadaļu. Visu ministriju valsts sekretāriem tika nosūtīti vienādi jautājumi.

Valsts Kancelejas Politikas koordinācijas departamenta viedoklis par NAP ieviešanu un uzraudzību

Valsts Kancelejas Politikas koordinācijas departamenta vadītāja Una Klapkalne un vadītājas vietniece Sanita Vasiļjeva

Nacionālā attīstības plāna (NAP) ieviešana un uzraudzība nebūtu reglamentējama šajā dokumentā. Tā ir politikas plānošanas sistēmas sastāvdaļa, kura drīzāk būtu jānosaka kāda zemāka līmeņa politikas dokumentā. Tas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem.

Turklāt šie jautājumi jau tiek dziļāk un detalizētāki analizēti dokumentā Politikas plānošanas un attīstības sistēmas pamatnostādnes. Tur šis jautājums tiek skatīts no visas politikas veidošanas sistēmas konteksta. Uzraudzības un koordinācijas mehānismiem jābūt saskaņotiem attiecībā uz visu politikas plānošanas sistēmu, neizceļot tikai vienu dokumentu, kuram jāintegrējas visā sistēmā.

Uzraudzības sadaļā ir runāts par vairākām lietām, kas jānodrošina, lai ieviestu NAP. Viens ir finanšu līdzekļu koncentrācija, otrs – atbalsta virziena pielietošana, informēšana utt. Uzraudzība ir tikai viena no sastāvdaļām. Pārējās lietas, kas attiecas, piemēram, uz finanšu resursu plānošanu un to, kādā veidā šie atbalsta instrumenti tiks noteikti, kas viņus noteiks, kādā apmērā, kādām prioritātēm, kādā laika periodā tos novirzīs, dokumentā nav. Uzraudzības sadaļa ir izstrādāta tikai attiecībā pret šo problēmu un risināmo uzdevumu sarakstu, kas īsti neparāda pilnu uzdevumu spektru, kas būs jāuzrauga, kāda veida aktivitātes, kādā kontekstā, cik plašas un aptverošas tās būs. Esam šos jautājumus norādījuši arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai, bet tas ir viņu dokuments un līdz ar to arī viņiem jāsaka galavārds.

Neatbalstām pieeju, ka dokumentā tiktu noteikta konkrēti viena iestāde vai institūcija, kas veic NAP uzraudzību. Latvijā ministrijas mainās, mainās to funkcijas, arī Valsts Kancelejas funkcijas nav akmenī iecirstas – tās paplašinās un sašaurinās. Tomēr ir skaidrs, ka arī pašreizējā pieejā trūkst sasaistes elementa, jo finanšu plānošana ir vienā vietā (Finanšu ministrijā), bet Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā ir dokumentam konceptuālā pieeja. Šos divus elementus vajadzētu sasaistīt.

Problēmas rada jautājums, kā tiks noteiktas prioritārās jomas vai prioritārie atbalsta virzieni. Šobrīd plānā ir uzskaitīts, kā risināt aktīvās problēmas, bet neparādās tādi aktuāli jautājumi kā korupcija, ārlietas, tieslietas utt. Arī tās ir būtiskas un svarīgas problēmas, par to liecina daudzu pētījumu rezultāti. Tomēr šo jautājumu aplūkošana NAP ir izpalikusi, un līdz ar to rodas bažas par dokumenta praktisko pielietojumu nākotnē. Tā kā NAP ir pamatdokuments, uz kura domāts balstīt visus plānošanu dokumentus, jādomā, kādā veidā šīs jomas ietvert NAP un kā pamatot to aktualitāti. NAP izstrādes pamatdoma bija tāda, ka tas būs galvenais dokuments, bet jāatzīst, ka tas nav realizējies. Būs jāgatavo vidēja termiņa dokumenti jomās, kurās to trūkst. Tas ir objektīvs secinājums. NAP nevar uzskatīt par visaptverošu plānu, jo tas nosedz tikai 70 procentus jautājumu. Šie aktuālie jautājumi, kuri nav minēti NAP, nevar palikt nefinansēti tikai tāpēc, ka tie nav minēti. Dokumentā ļoti vispārīgi atspoguļotas arī sociālās lietas. Tās ļoti grūti attiecināmas gan uz mērķiem, gan rīcības virzieniem.
____________________________________

TM valsts sekretāra Mārtiņa Bičevska viedoklis

1. Kurai institūcijai būtu jāuztic NAP ieviešanas un uzraudzības funkcijas? Vai tā būtu kāda no jau esošām, vai arī jāveido jauna?

Nacionālās attīstības plāna (NAP) ieviešana būtu jāuzdod Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai (RAPLM), bet, lai to izdarītu, RAPLM būtu jāpaplašina funkcionalitāte, pārdēvējot to par Valsts un pašvaldību attīstības ministriju. Tādējādi tā kļūtu par galveno valsts stratēģijas un plānošanas ministriju, kuras vadītājam, tāpat kā finanšu ministram, būtu jābūt no tā politiskā spēka, kuru pārstāv premjers.

2. Vai Jūs atbalstāt nostāju, ka nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējie budžeta plāni būtu pakārtojami vienam nacionālajam attīstības plānošanas “jumta” dokumentam? Vai tas ir iespējams?

Es nelietotu terminu “pakārtoti”, taču viennozīmīgi atbalstītu pieeju, ka ministrijas vidējā termiņa stratēģijas, tāpat kā ilgtermiņa nozaru attīstības dokumenti, būtu skatāmi caur NAP prizmu, lai tie nebūtu pretrunā un iekšējās šo dokumentu prioritātes būtu harmonijā ar nacionālajām. Kā to panākt? Vienkārši – nosakot kārtību, ka visi plānu un attīstības dokumenti tiek saskaņoti ar attīstības ministriju. Mums Tieslietu ministrijā jau šāda sistēma strādā.

3. Kas pašlaik, Jūsuprāt, nozaru ministrijām visvairāk traucē (vai trūkst), lai ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu?

Traucē finanšu vadības likums, kas paredz, ka tikai viena finanšu gada plānošanu un realizāciju.
____________________________________

RAPLM valsts sekretāres Ilzes Kukutes viedoklis

1. Kurai institūcijai būtu jāuztic NAP ieviešanas un uzraudzības funkcijas? Vai tā būtu kāda no jau esošām, vai arī jāveido jauna?

Nav noslēpums, ka jebkura stratēģiska dokumenta izaicinājums ir stratēģija, bet vēl lielāks izaicinājums ir stratēģijas īstenošana un noteiktie mehānismi īstenošanai. Nododot NAP sabiedriskajai apspriešanai, mēs izvirzījām priekšlikumu, ka NAP īstenošanas uzraudzība ir jāveic Nacionālajai attīstības padomei. Padome nebūtu jāveido no jauna, jo ministrija piedāvāja esošu instrumentu – Nacionālo reģionālo attīstības padomi transformēt par instrumentu NAP īstenošanas uzraudzībai. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija nodrošinātu Nacionālās attīstības padomes sekretariāta funkcijas. Mēs izvirzījām vairākus kritērijus veiksmīgai īstenošanas uzraudzībai, un jāsaka, ka katrs no tiem izpilda savu veiksmes lomu NAP īstenošanā. Ja nebūs politiska atbalsta, ja nebūs efektīvi finanšu instrumenti, līdzekļu koncentrācija, ja nebūs sabiedrības līdzdalības, īstenošana būs apdraudēta.

Sabiedriskajās apspriešanās ir izskanējis atbalsts mūsu izteiktajam NAP īstenošanas uzraudzības priekšlikumam, kā arī ir saņemti vairāki ieteikumi, priekšlikumi, un viens no tādiem ir veidot īstenošanas uzraudzību caur sabiedrības foruma instrumentu. Proti, šāds plašs, publisks forums ļautu izprast, kā tad mums veicas ar NAP īstenošanu, sadarbību, koordināciju. Manuprāt, tā ir laba ideja.

Mēs ministrijā nolēmām šo ideju faktiski pārbaudīt praksē jau tūlīt, un tādēļ izstādē “Reģionālā attīstība Latvijā 2006”, konferenču forumu mēs atklājam ar jautājumu “Kas nepieciešams NAP īstenošanai?”. Par šo mehānismu mums pašiem ir jāvienojas, tai skaitā vienoties nozīmē pašiem pārliecināties, ka mehānisms ir skaidrs, efektīvs, pieņemams sabiedrībā.

2. Vai Jūs atbalstāt nostāju, ka nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējie budžeta plāni būtu pakārtojami vienam nacionālajam attīstības plānošanas “jumta” dokumentam? Vai tas ir iespējams?

Nacionālais attīstības plāns ir kompass, kas ļauj veikt darbus saskaņotā rīcībā, vienotā solī, un pats galvenais virzīties uz noteiktu mērķi.

Jā, mērķis tiešām ir ilgtermiņa – dzīves kvalitātes pieaugums. Stratēģija šo mērķi sasniegt ir piedāvāta NAP 2007. – 2013. gadiem.

Es domāju, ka NAP izstrādes procesā esam veikuši tik daudz diskusiju, pārrunu ar ministrijām, un faktiski piedāvātā stratēģija ļauj nozaru ministrijām teikt, ka NAP ir jumta dokuments turpmākam darbam.

Manuprāt, mēs esam spējuši atrast vienojošo, jo sākotnēji katra nozare mēģināja saskatīt tikai sevi. Manuprāt, NAP piedāvā daudz ideju nozaru ministrijām turpmākai sadarbībai. Piemēram, jautājumā par dabas un enerģētisko resursu ilgtspējīgu un efektīvu izmantošanu. Šeit faktiski kopīgā sadarbībā nozares ministrijām, uzņēmēju asociācijām, zinātnes un pētniecības iestādēm ir iespēja attīstīt jaunas nozares lauksaimniecībā, radīt jaunus inovatīvus uzņēmumus, un tādejādi vairot strādājošo ienākumus, kā arī risināt ļoti būtisku jautājumu kā enerģētiskās atkarības mazināšanu.

3. Kas pašlaik, Jūsuprāt, nozaru ministrijām visvairāk traucē (vai trūkst), lai ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu?

Kas traucē vai trūkst vidēja termiņa budžeta plānošanai?

Es domāju, ka pietrūkst skaidra uzstādījuma, tai skaitā arī termiņa, no politiķiem, ka tā tiešām ir prioritāte.

Manuprāt, darbam pie vidēja termiņa budžeta plānošanas ir jābūt šobrīd ļoti aktīvam.

Es labi apzinos, ka tas nav viegls jautājums, un tomēr, atlikt šo jautājumu mēs faktiski nevaram atļauties.

Kāpēc?

Šobrīd vidēja termiņa budžeta plānošana ir viens no pamata jautājumiem arī veiksmīgai NAP īstenošanai. Šobrīd mēs veidojam nākamās ES Struktūrfondu programmas, kā arī ir uzņemtas saistības par tām programmām, kuras īstenojam no 2004. – 2006. gadam. Ministrijām ir dots uzdevums izstrādāt to stratēģijas turpmākajiem 3 – 4 gadiem, un faktiski šī indikatīvā aina attiecībā uz budžetu jau ir iezīmējusies.

Manuprāt, šobrīd, diskutējot par valsts attīstību turpmākiem gadiem, par prioritātēm, nevar nerunāt par iespējamo finanšu ietvaru valsts attīstībai.
____________________________________

VidM valsts sekretāra Gunta Puķīša viedoklis

1. Kurai institūcijai būtu jāuztic NAP ieviešanas un uzraudzības funkcijas? Vai tā būtu kāda no jau esošām, vai arī jāveido jauna?

NAP ieviešana nevar tikt nodota vienas institūcijas pārziņā, tā kā katrai no ministrijā ir jābūt atbildīgai par plānā izvirzīto mērķu sasniegšanu atbilstoši konkrētās ministrijas kompetencei. Savukārt, jautājums par NAP uzraudzību noteikti ir jāskata jau pastāvošo un vēl attīstības stadijā esošo politikas plānošanas dokumentu kontekstā (pašlaik notiek darbs pie Politikas plānošanas un attīstības sistēmas pamatnostādnēm). NAP uzraudzības funkcijas, iespējams, būtu jāveic Valsts Kancelejai sadarbībā ar Finanšu ministriju un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju. Tomēr daudzējādā ziņā šis ir politiskās izšķiršanās jautājums.

2. Vai Jūs atbalstāt nostāju, ka nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējie budžeta plāni būtu pakārtojami vienam nacionālajam attīstības plānošanas “jumta” dokumentam? Vai tas ir iespējams?

Tā kā NAP nav vienīgais vidēja termiņa plānošanas dokuments, uzskatu, ka, sagatavojot ministriju rīcības plānus un ikgadējos budžeta plānus, nepieciešams ņemt vērā arī Valdības deklarāciju (tā kā šis dokuments nosaka konkrētās valdības politiskās prioritātes) un konkrētās ministrijas darbības stratēģiju (piemēram, Vides ministrijas darbības stratēģija 2007. – 2009.gadam (izsludināta VSS), kas ir Vides ministrijas darbības stratēģijas 2005. – 2007.gadam aktualizētā versija). Tāpat ir nepieciešams ievērot arī citus dokumentus, kas nosaka valsts attīstībai būtiskus jautājumus, piemēram, Lisabonas stratēģija u.c.

3. Kas pašlaik, Jūsuprāt, nozaru ministrijām visvairāk traucē (vai trūkst), lai ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu?

Nozaru ministrijas jau šobrīd lielā mērā realizē vidēja termiņa budžeta plānošanu, izstrādājot ministriju darbības stratēģijas, kā arī plānojot ES fondu izmantošanu. Lai pārietu uz pilnvērtīgu vidēja termiņa budžeta plānošanu, tas jāveic visā valsts budžeta plānošanas sistēmā kopumā, to nevar izdarīt atsevišķās nozaru ministrijās. Līdz ar to ir nepieciešami gan attiecīgi grozījumu budžeta likumdošanā, gan politikas plānošanā (skat. pieminētās Politikas plānošanas un attīstības sistēmas pamatnostādnes). Visu nozaru ministrijām ir jāizvērtē savas vidējā termiņa attīstības stratēģijas, citādi kopainu nevarēs iegūt.

Traucējošais faktors noteikti ir nepietiekamais ministriju pamatfunkciju finansējums (budžeta ‘bāzes izdevumi”) un tas, ka, uzņemoties jaunas funkcijas bez atbilstoša papildus finansējuma, tas tiek dalīts uz pamatfunkciju un “bāzes izdevumu” rēķina, un finansējuma atbilstība funkcijām tiek vēl vairāk deformēta.
____________________________________

SM valsts sekretāra Vigo Legzdiņa viedoklis

1. Kurai institūcijai būtu jāuztic NAP ieviešanas un uzraudzības funkcijas? Vai tā būtu kāda no jau esošām, vai arī jāveido jauna?

NAP nevar ieviest viena institūcija. Var runāt par ieviešanas kontroles mehānisma izveidošanu un uzraudzību.

Pašreizējās politikas plānošanas sistēmas ietvaros jāmēģina panākt, lai jebkurš izstrādāts politikas plānošanas dokuments būtu vērsts uz NAP mērķu sasniegšanu. Ņemot vērā ārkārtīgi lielo dažādu politikas dokumentu skaitu, tas būtu apgrūtinoši. Plānošanas sistēma būtu jāvienkāršo, augšējā līmenī atstājot NAP (papildinātu ar indikatoriem un, iespējams, vairākiem mērķu sasniegšanas scenārijiem). Nākošajā līmenī būtu attiecīgas mērķprogrammas (arī starpnozaru, ja nepieciešams) ar piesaisti finansējumam (ES, valsts, pašvaldību, VPP u.c.).

Uzraugošā institūcija varētu būt NAP 1.redakcijā piedāvātā Nacionālā attīstības padome, kuras sekretariāta funkcijas pilda RAPLM.

2. Vai Jūs atbalstāt nostāju, ka nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējie budžeta plāni būtu pakārtojami vienam nacionālajam attīstības plānošanas “jumta” dokumentam? Vai tas ir iespējams?

Jā, atbalstām, ja šis „jumta” dokuments ir pietiekami visaptverošs. Arī tagad ministrijas rīcības plāns ir pakārtots izstrādātiem politikas dokumentiem.

3. Kas pašlaik, Jūsuprāt, nozaru ministrijām visvairāk traucē (vai trūkst), lai ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu?

Nozaru ministrijām nekas nevarētu traucēt ieviest vidēja termiņa budžeta plānošanu, ja būtu izstrādāts ieviešanas mehānisms, kas ir Finanšu ministrijas atbildība. ES fondu apguve jau tagad tiek plānota atbilstoši vidēja termiņa budžetēšanas principam.
____________________________________

EM valsts sekretāra Kaspara Gerharda viedoklis

1. Kurai institūcijai būtu jāuztic NAP ieviešanas un uzraudzības funkcijas? Vai tā būtu kāda no jau esošām, vai arī jāveido jauna?

NAP uzraudzības funkcijas būtu jāveic NAP izstrādātājiem – Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai, savukārt NAP ieviešana būtu jāveic atbilstoši esošajam kompetences sadalījumam, piemēram, uzņēmējdarbības veicināšanas pasākumi – Ekonomikas ministrijai u.tml.

2. Vai Jūs atbalstāt nostāju, ka nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējie budžeta plāni būtu pakārtojami vienam nacionālajam attīstības plānošanas “jumta” dokumentam? Vai tas ir iespējams?

Manuprāt, “sistēmas virsotnē” būtu jābūt Ministru Kabinetā apstiprinātam vidēja termiņā stratēģiskam dokumentam, kas parāda valsts attīstības mērķus un prioritāros uzdevumus tā sasniegšanai. Ministrijām, izstrādājot savas stratēģijas un plānošanas dokumentus, būtu jāvadās no šī iepriekšminētā stratēģiskā dokumenta.

Jāatzīmē, ka valdība jau 2004.gada 18.augustā apstiprināja “Tautsaimniecības vienoto stratēģiju” (TVS). TVS definē valsts politiku stabilas, sabalansētas un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanai, vienotā sistēmā sasaistot ilgtermiņa ekonomiskos mērķus un prioritātes (10-30 gadiem) ar vidēja (5-10 gadiem) un īstermiņa (1-3 gadiem) mērķiem un pasākumiem. TVS ir noteikti vairāk nekā 60 rezultatīvo rādītāju, kas jāsasniedz līdz 2010.gadam un 2030.gadam. Domāju, ka Tautsaimniecības vienotā stratēģija varētu kalpot par šādu stratēģisko dokumentu.

Izstrādātais NAP projekts Latvijas ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanas kontekstā ir alternatīva MK apstiprinātajai Tautsaimniecības vienotai stratēģijai.

3. Kas pašlaik Jūsuprāt nozaru ministrijām visvairāk traucē (vai trūkst), lai ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu?

Atbalstu, ka vidēja termiņa budžeta plānošana būtu jāievieš visās ministrijās, kas sekmētu izvirzīto mērķu sasniegšanu, budžeta resursu optimālāku un mērķtiecīgāku izlietojumu. Ekonomikas ministrija jau ir izstrādājusi vidēja termiņa darbības stratēģiju 2007. -2009.gadam, kas šobrīd tiek saskaņota ar citām ministrijām.

Ekonomikas ministrijas darbības stratēģija 2007. – 2009. gadam ir ministrijas vidēja termiņa plānošanas dokuments, kurš ietver tās kompetencē esošajos politikas plānošanas dokumentos noteiktos mērķus un ir balstīts uz nolikumā noteiktajām funkcijām un uzdevumiem. Stratēģija izstrādāta saskaņā ar Tautsaimniecības vienotajā stratēģijā, Latvijas nacionālā Lisabonas programmā 2005. – 2008.gadam un Nacionālā stratēģiskā ietvardokumentā 2007. – 2013.gadam noteiktām prioritātēm un mehānismiem šo prioritāšu īstenošanai.

Ekonomikas ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde ekonomiskās politikas jomā. Ekonomikas ministrijas virsmērķis ir panākt, lai Latvijas tautsaimniecība būtu viena no konkurētspējīgākajām Eiropā, veicinot strukturāli un reģionāli līdzsvarotas, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas tautsaimniecības attīstību, izstrādājot ekonomisko politiku un organizējot un koordinējot tās īstenošanu, kā arī attīstot un pilnveidojot dialogu ar uzņēmējus pārstāvošajām nevalstiskajām organizācijām.

Kopumā Ekonomikas ministrijas darbības stratēģija nosaka vidēja termiņa prioritātes, pasākumus finanšu resursu optimālākam izlietojumam, kā arī nepieciešamās institucionālās izmaiņas.
____________________________________

FM valsts sekretāres Irēnas Krūmanes viedoklis

1. Kurai institūcijai būtu jāuztic NAP ieviešanas un uzraudzības funkcijas? Vai tā būtu kāda no jau esošām, vai arī jāveido jauna?

Institūcijai, kas uzraudzītu NAP ieviešanu, manuprāt, vajadzētu atrasties pēc iespējas tuvāk valdības vadītājam (vai viņa tiešā pakļautībā), jo NAP īstenošana bieži prasīs pārnozaru skatījumu uz valsts attīstību. Tā varētu būt gan esoša institūcija, gan jaunizveidota.

2. Vai Jūs atbalstāt nostāju, ka nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējie budžeta plāni būtu pakārtojami vienam nacionālajam attīstības plānošanas “jumta” dokumentam? Vai tas ir iespējams?

Finanšu ministrija atbalsta tādu nostāju, kas paredz nozaru ministriju rīcības plānu un arī ikgadējo budžeta plānu pakārtošanu vienam nacionālajam attīstības plānošanas „jumta” dokumentam. Taču jāņem vērā, ka šis nav vienīgais dokuments, kas ir saistošs plānošanas procesā. Bez šī ir, piemēram, Lisabonas stratēģija u.c. dokumenti, kas nav saistīti ar NAP, bet arī ir būtiski ilgtermiņa valsts attīstībai. Nav noslēpums, ka patlaban pastāv samērā daudz dažādu plānošanas dokumentu.

Ja nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējā budžeta plāni tiktu pakārtoti vienam nacionālajam attīstības plānošanas „jumta” dokumentam, tiktu nodrošināta šo politikas dokumentu vienotība, kas ir svarīgs priekšnoteikums efektīvam valsts budžeta līdzekļu izlietojumam.

Nozaru ministriju rīcības plānus un ikgadējā budžeta plānus ir iespējams pakārtot vienam nacionālajam attīstības plānošanas „jumta” dokumentam. Tehniski to ir iespējams izdarīt tad, ja nozaru ministrijas, izstrādājot vai grozot savas darbības stratēģijas, ņem vērā Nacionālās attīstības plānošanas „jumta” dokumentu. Lai praksē darbotos šāds stratēģiju izstrādes modelis, ir svarīgi garantēt Nacionālās attīstības plānošanas „jumta” dokumenta atbilstību pašreizējai situācijai valstī un reālām valsts attīstības iespējām.

3. Kas pašlaik, Jūsuprāt, nozaru ministrijām visvairāk traucē (vai trūkst), lai ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu?

Vidēja termiņa budžeta plānošana jau patlaban ir daļēji ieviesta valsts pārvaldē. Nozaru ministrijas, iesniedzot Finanšu ministrijai budžeta pieprasījumus, norāda plānoto izdevumu apjomu pieciem gadiem uz priekšu. Dati par ministriju izdevumiem turpmākajiem pieciem gadiem tiek izmantoti, sastādot Makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas pamatnostādnes. Turklāt atsevišķā budžeta likuma pielikumā tiek plānotas arī ilgtermiņa budžeta saistības nākošajiem trīs gadiem uz priekšu, tajā skaitā Eiropas Savienības fondu līdzfinansēto projektu un pasākumu īstenošanai.

Budžets tiek sastādīts stingru fiskālo ierobežojumu vidē. Tādēļ ir svarīgi, lai valdības budžeta politika nodrošinātu visaptverošu kontroli pār vidējā termiņā paredzamajiem valdības izdevumiem un uzņemtajām saistībām, ievērojot Māstrihtas līgumā noteiktos kritērijus un ES vispārējās ekonomiskās politikas vadlīnijas. Vidējā termiņa valsts budžeta plānošanā būtu jānosaka pieejamie resursi pieciem gadiem un jānodrošina šo resursu izlietošana atbilstoši valdības noteiktajām prioritātēm.

Raksturojot pašreizējo situāciju, jāsecina, ka nozaru ministrijām nav izveidojusies stingra pārliecība par vidēja termiņa budžeta plānošanas ieviešanas nepieciešamību. Turklāt pagaidām ne Finanšu ministrijai kā institūcijai, kas ir atbildīga par vidējā termiņa budžeta plānošanu, ne pārējām valsts institūcijām nav pietiekoši ilgas un profesionālās pieredzes vidēja termiņa budžeta plānošanā. Visbeidzot, pastāv vairāki priekšnosacījumi, lai varētu ieviest vidējā termiņa budžeta plānošanu valsts pārvaldē. Tie ir stabila politiskā vide un iespējas veidot precīzas makroekonomiskās valsts budžeta ieņēmumu prognozes vairākus gadus uz priekšu. Latvijai, savukārt, ir raksturīga mainīga vide, un līdz ar to ir apgrūtināta arī vidēja termiņa budžeta plānošana.

Lai sagatavotu koncepciju vidēja termiņa budžeta plānošanas ieviešanai Latvijā, jau pašreiz strādā Ministru prezidenta izveidota starpinstitūciju darba grupa, kurā darbojas pārstāvji no Valsts Kancelejas, Finanšu ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Kultūras ministrijas u.c.

Darba grupas uzdevums ir sagatavot stratēģiskās plānošanas sistēmu, kas integrēs ministriju politikas un budžeta plānošanu vienotā dokumentā, kas tiks izmantots kā pieteikums un atskaitīšanās pamats budžeta plānošanai, tādā veidā kļūstot par vidējā termiņa budžeta plānošanas neatņemamu sastāvdaļu. Koncepcijas projekts darba grupai ir jāsagatavo līdz 30. jūnijam.
____________________________________

LM valsts sekretāres Baibas Paševičas viedoklis

1. Kurai institūcijai būtu jāuztic NAP ieviešanas un uzraudzības funkcijas? Vai tā būtu kāda no jau esošām, vai arī jāveido jauna?

Nacionālais attīstības plāns ir stratēģisks plānošanas dokuments, kas nosaka visas valsts attīstības prioritātes vidējā termiņā. Plāna ieviešana ir atkarīga no tā, cik vienots ir visu plāna ieviešanā iesaistīto pušu, tai skaitā sabiedrības viedoklis par plāna izvirzītajām prioritātēm, mērķiem un uzdevumiem. Ja plāna stratēģiskā virzība ir saprotama un pieņemama ikvienam Latvijas iedzīvotājam, tad arī tā ieviešana tiek plānota jebkuras valsts pārvaldes iestādes, pašvaldības, komersanta, sabiedrisko organizāciju darbībā. Šajā gadījumā plāns ir izvirzāms kā pamatdokuments, kurā noteiktās prioritātes, mērķi un uzdevumi ir saistoši un pieņemami jebkuram sabiedrības pārstāvim. NAP ieviešana nav vienas institūcijas atbildība, tā sekmīga īstenošana ir atkarīga no valdības atbalsta NAP īstenošanai, valsts un pašvaldību mērķtiecīgas darbības plānošanas un rīcībspējas, nevalstisko organizāciju veiksmīgas darbības, sekmējot valsts un sabiedrības savstarpējo komunikāciju, atbalsta iedzīvotāju aktivitātei, privātai pašiniciatīvai un līdzdalībai.

Ņemot vērā plāna visaptverošo raksturu, uzskatu, ka NAP piedāvātais ieviešanas uzraudzības mehānisms ir pamatots. NAP pirmajā redakcionālajā variantā tiek piedāvāts, ka plāna ieviešanu koordinēs un uzraudzību īstenos Nacionālā attīstības padome, kura pārņem Nacionālās reģionālās attīstības padomes funkcijas. Nacionālās attīstības padomes priekšsēdētājs ir Ministru prezidents un tās sastāvā ir valdības, reģionālo un pašvaldību institūciju, kā arī citu iesaistīto pušu pārstāvji. Šajā gadījumā tiek nodrošināts, ka Nacionālā attīstība padome koordinē darbības mērķtiecīgu plānošanu dažāda līmeņa politiskās plānošanas un programmēšanas dokumentos jebkurā iesaistītajā jomā un līmenī, kā arī uzrauga, lai tā nav pretrunā, bet gan ir virzīta uz Nacionālā attīstības plāna izvirzīto mērķu sasniegšanu, lai tuvotos ilgtermiņa mērķim – cilvēka dzīves kvalitātes pieaugumam visā valsts teritorijā.

2. Vai Jūs atbalstāt nostāju, ka nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējie budžeta plāni būtu pakārtojami vienam nacionālajam attīstības plānošanas “jumta” dokumentam? Vai tas ir iespējams?

NAP nav pasākumu vai finanšu plāns, bet stratēģisks dokuments, kas izvirza vidēja termiņa mērķi un prioritātes, veidojot vienotu izpratni par valsts attīstību tuvākajā un tālākajā nākotnē.

Pēc tā apstiprināšanas valdībā, būs svarīgi nodrošināt Nacionālā attīstības plāna „iedzīvināšanu”. Nacionālais attīstības plāns nosaka vadlīnijas visu līmeņu un nozaru plānošanas dokumentu izstrādei. Tādēļ ir būtiski ievērot un iestrādāt nozaru ministriju plānošanas dokumentos NAP izvirzītās nostādnes un priekšlikumus. Šajā gadījumā var teikt, ka NAP ir „jumta dokuments”, ministrijas vidēja termiņa darbības plānošanai un ikgadējos rīcības plānos, soli pa solim jānorāda darbības un uzdevumus vidēja termiņa mērķa sasniegšanai.

Savu ieguldījumu mērķtiecīgai valsts attīstības plānošanai un attiecīgai finanšu līdzekļu novirzīšanai nozaru ministriju plānos var sniegt Valsts Kanceleja, kurai viena no darbības pamatfunkcijām ir koordinēt vienotas valsts politikas plānošanu un īstenošanu. Tātad Nacionālā attīstības plāna kontekstā Valsts kancelejai, izvērtējot plānošanas dokumentu projektus, kurus iesniedz nozaru ministrijas izskatīšanai Valdībā, ir jāizvērtē to saskaņotība ne tikai ar citiem plānošanas dokumentiem, bet arī to ieguldījums NAP nosprausto mērķu sasniegšanā.

Taču nedrīkst aizmirst, ka NAP izvirza Latvijas kopējo attīstības stratēģisko mērķi, un nozaru ministriju darbības plāni, kas pamato valsts budžeta finanšu līdzekļu mērķtiecīgu novirzīšanu valsts attīstībai, ir tikai viens no līdzekļiem mērķa sasniegšanai. Tikpat svarīga ir arī citu iesaistīto pušu darbības un finanšu ieguldījumu plānošana atbilstoši izvirzītajam valsts attīstības ilgtermiņa mērķim.

3. Kas pašlaik, Jūsuprāt, nozaru ministrijām visvairāk traucē (vai trūkst), lai ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu?

Nozares ministriju, kā arī jebkuras tiešās valsts pārvaldes iestādes budžeta plānošana ir saistīta ar iestādes nosprausto mērķu, izvirzīto uzdevumu ieviešanu. Tātad, pirms budžeta plānošanas ir nepieciešams definēt ministrijas darbības virzību, kā arī mērķus un uzdevumus vidējam termiņam.

Lai nodrošinātu iestādes vidēja termiņa darbības un attiecīgi arī budžeta plānošanu, sākot ar 2006.gadu visām nozaru ministrijām ir jāizstrādā to darbību stratēģija. Stratēģijā tiek noteikti ministrijas darbības mērķi, izvērtēta tās darbības vide un darbības spēja, noteikti galvenie uzdevumi, darbības virzieni un pasākumi vidējā termiņā. Pamatojoties uz ministrijas darbības analīzi un nospraustajiem mērķiem, izvirzītajiem uzdevumiem vidējā termiņā, tiek aprakstīts esošais ministrijas budžets, kā arī pamatots un plānots budžets nākamajiem gadiem.

Stratēģiju izstrāde ir vēl viens solis, kas sperts, lai ministrijās mainītu līdz šim ierasto darbības plānošanas modeli – tas ir, plānot ministrijas darbības virzību nevis nākamajam gadam, bet gan vidējā termiņā. Līdz šim izvirzīto ilgtermiņa mērķu sasniegšana tika plānota ikgadējo uzdevumu ietvaros – tātad izpalika svarīgs plānošanas solis – vidējais termiņš, kas norāda uzdevumu pēctecību katrā gadā, attiecīgi nosaka nepieciešamo finanšu līdzekļu plānošanu, kā arī sasniedzamo rezultātu definēšanu vidējam termiņam. Stratēģiskā plānošana nodrošinās ministriju darbības plānošanu atbilstoši izvirzītajiem valsts attīstības ilgtermiņa un vidēja termiņa mērķiem, kas noteikti politikas plānošanas dokumentos. Vidējā termiņa darbības (un arī attiecīgi budžeta) plānošana ļaus ministrijām pamatotāk noteikt savus ikgadējos uzdevumus un arī attiecīgi izstrādāt ikgadējo budžetu šo uzdevumu sasniegšanai.

Virzība uz vidēja termiņa plānošanu valsts iestādēs ir vērojama jau kopš 2000.gada. Šajā laika posmā tika izstrādāta virkne dokumentu, kas ir saistoša ministriju darbības un to rezultātu plānošanai (Vidēja termiņa budžeta plānošanas metodoloģijas pamatnostādnes, pieņemtas 05.04.2001, Politikas plānošanas pamatnostādnes, pieņemtas 09.10.2001,Valsts pārvaldes reformas stratēģija 2001.–2006.gadam, pieņemta 11.12.2001, Ministru kabineta kārtības rullis, pieņemts12.03.2002, Rezultātu un rezultatīvo rādītāju sistēmas pamatnostādnes, pieņemtas 11.03.2003).

Lai gan visi šie dokumenti virzīti viena mērķa sasniegšanai – sakārtot politikas plānošanas sistēmu valsts pārvaldē, nodrošinot vidēja termiņa plānošanu, kā arī darbības plānošanas saskaņošanu ar budžeta plānošanas procesu, joprojām nav skaidra to hierarhija un pēctecība. Iepriekš minētie dokumenti, kas nosaka ministriju darbības plānošanas principus, ir izstrādāti un pieņemti atšķirīgos laika periodos, un šobrīd ir nepieciešams tos pilnveidot un papildināt, kā arī savstarpēji saskaņot. Lai varētu veikt tik apjomīgu darbu, ir nepieciešama cieša Valsts kancelejas un Finanšu ministrijas savstarpējā sadarbība, kas līdz šim ir bijusi vāja.

Darbības stratēģiju izstrādes procesā ministrijām ir nepieciešama metodiskā vadība no abu iepriekš minēto institūciju puses, jo izpratne par darbības virzienu definēšanu, mērķu nospraušanu, kā arī rezultātu izteikšanu ir ļoti dažāda un atšķirīga. Vērtējot ministriju izstrādātās stratēģijas, Valsts kancelejai un Finanšu ministrijai ir lieliska iespēja izvērtēt „vājās” vietas, atšķirīgās pieejas, sasniegumus, plānojot politiku un budžetu vidējam termiņam, attiecīgi pilnveidojot dokumentus, kas nosaka politikas un budžeta plānošanas pamatnostādnes. Labklājības ministrija ir gatava iesaistīties dokumentu pilnveidošanas procesā, sniedzot konkrētus priekšlikumus un ieteikumus.
____________________________________

ĀM valsts sekretāra Normana Penkes viedoklis

1. Kurai institūcijai būtu jāuztic NAP ieviešanas un uzraudzības funkcijas? Vai tā būtu kāda no jau esošām, vai arī jāveido jauna?

2. Vai Jūs atbalstāt nostāju, ka nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējie budžeta plāni būtu pakārtojami vienam nacionālajam attīstības plānošanas “jumta” dokumentam? Vai tas ir iespējams?

Situācijā, kad valstī ir viens vidēja termiņa plānošanas dokuments – NAP, nebūtu loģiski tā uzraudzību un ieviešanu uzticēt kādai no nozaru ministrijām. Tāpēc atbalstam ideju, ka NAP koordinācija jāuztic Ministru prezidentam, kurš attiecīgi vadītu Nacionālā attīstības plāna uzraudzības padomi (vai kā to nosauc jaunajā variantā).

Līdzīga pieredze – premjeram pakļautas valsts stratēģiskas plānošanas padomes, biroji, u.c. institūcijas ir arī vairākās citās ES dalībvalstīs, kurās izveidoti veiksmīgi attīstības modeļi un ekonomikas izceļas ar augstu konkurētspēju – piemēram, Somijā, Dānijā, Austrijā.

Plānošanas dokumentu hierarhija varētu būt sekojoša:

1) Nacionālais ilgtermiņa vīzijas dokuments (“Cilvēks pirmajā vietā” – apstiprina Saeima) 25-30 gadiem;

2) Nacionālais attīstības plāns (vidēja termiņa dokuments 7 gadiem), apstiprina MK;

3) pakārtoti NAP :

ES finanšu instrumentu izmantošanas stratēģijas – Nacionālais stratēģiskais ietvardokuments un Latvijas lauku attīstības stratēģija;
nozaru politikas plānošanas dokumenti (pamatnostādnes, programmas, plāni, koncepcijas);
starptautiskas iniciatīvas un atbilstošie nacionālas plānošanas dokumenti;
4) pakārtoti visam iepriekšējam, redzam nozaru ministriju darbības stratēģijas.

Precizējoša un akcentējoša rakstura dokuments ir valdības deklarācija, kas dod akcentus plānošanas dokumentiem, kurus apstiprina Ministru kabinets vai tam pakļautas institūcijas (bet ne Saeimas līmenī apstiprinātajai ilgtermiņa vīzijai).

3. Kas pašlaik, Jūsuprāt, nozaru ministrijām visvairāk traucē (vai trūkst), lai ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu?

Budžeta plānošanas procesam būtiska ir prognozējamība vairāku gadu garumā, t.i., daudzgadu budžeta plānošana. Politikas plānošanas un budžeta veidošanas procesu sasaiste ir viens no būtiskākajiem risināmajiem jautājumiem. Pirmkārt, makrolīmenī jānodrošina galvenā politikas plānošanas dokumenta – NAP sasaiste ar ES finanšu instrumentu plānošanu.

Otrkārt, jānodrošina arī atsevišķu nozaru politikas plānošanas dokumentu (pamatnostādņu un programmu) saskaņotība ar budžeta plānošanu. Ārlietu ministrijas piemērs ir situācija ar attīstības sadarbības budžeta plānošanu (Latvijas palīdzība valstīm reformu procesā). Vidēja termiņa budžeta plānošanas esamība šajā jautājumā ir kritisks priekšnosacījums.

Pašreizējā situācijā, kad attīstības sadarbības aktivitātes ir iespējams plānot tikai uz vienu gadu, tas koncentrējas uz fragmentārām īstermiņa aktivitātēm un nekad neveidos būtisku un efektīvu instrumentu ārpolitikā.

Ārlietu ministrija ir spiesta vairāk koncentrēties uz finansējuma izmantošanu viena gada robežās, nevis uz ārpolitisku mērķu nospraušanu un sasniegšanu. Šāda politika starptautiskās aktivitātēs ir grūti realizējama un tai nav ilgtermiņa ietekmes.

Līdzīgi piemēri varētu būt saistībā ar jaunu vēstniecību atvēršanas plānošanu atbilstoši ārpolitiskajām prioritātēm – nepieciešamība laicīgi gatavot cilvēkresursus, plānot citas ārpolitiskas aktivitātes. Šos jautājumus var kvalitatīvi risināt tikai tad, ja ir ieviesta vidēja termiņa budžeta plānošana.

Šobrīd ir vieglāk nosaukt piemērus, kā vidēja termiņa budžeta plānošanas ieviešana palīdzētu veidot ilgtspējīgu un prognozējamu ārpolitiku, nevis to, kas ministrijai traucē, lai tā ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu.
____________________________________

ZM valsts sekretāres Laimdotas Straujumas viedoklis

1. Kurai institūcijai būtu jāuztic NAP ieviešanas un uzraudzības funkcijas? Vai tā būtu kāda no jau esošām, vai arī jāveido jauna?

Pieņemtajam NAP jābūt par stratēģisko pamatu, kurš noteiktu galvenos virzienus visiem turpmāk izstrādātajiem vidēja termiņa politikas dokumentiem. Uzskatu, ka:

ir nepieciešama no valdības neatkarīga institūcija, kura varētu sniegt ekspertīzi visbūtiskākajiem valdības stratēģiskajiem lēmumiem pirms to pieņemšanas un ik pēc 2-3 gadiem veikt analīzi par NAP izpildi. Šāda institūcija varētu būt Valsts zinātniskā aģentūra vai kāds institūts pie universitātes (gan no pašreiz esošajiem neredzu nevienu, kura kapacitāte un potenciāls tam atbilstu);
ikdienā RAPLM un valsts kancelejai visi stratēģiskie un politikas dokumenti pirms to pieņemšanas MK ir jāizvērtē un jādod signāls atzinumu veidā, ja notiek novirze no NAP pieņemtajiem uzstādījumiem;
nav jāvāc birokrātiskas atskaites no ministrijām, kurās atrakstoties parādīs, ka kaut kas ir darīts.

2. Vai Jūs atbalstāt nostāju, ka nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējie budžeta plāni būtu pakārtojami vienam nacionālajam attīstības plānošanas “jumta” dokumentam? Vai tas ir iespējams?

Burtiskā izpratnē, protams, visus dokumentus nevar pakārtot NAP. Manā izpratnē NAP ir vidēja termiņa plānošanas dokuments (2007.-2013), kurš nosaka valsts attīstības šī termiņa mērķus. Ja ir kopējā izpratne par attīstības mērķiem, tad katras izpildinstitūcijas uzdevums ir darīt visu savas kompetences ietvaros, nodrošinot koordinētu darbību šo mērķu sasniegšanai. Visiem ministriju politikas un stratēģiskajiem dokumentiem būtu jābūt ar virzienu, kurš veicina NAP realizāciju, vai vismaz nav pretrunā ar to. Tomēr, ministrijām ikdienā ir darāmi daudzi darbi, kuri nav tieši saistīti ar stratēģisko attīstību NAP izpratnē un kuru nepieciešamību nosaka citi normatīvie akti (ES un nacionālie). Piemēram, dzīvnieku labturības jautājumi u.tml.

3. Kas pašlaik, Jūsuprāt, nozaru ministrijām visvairāk traucē (vai trūkst), lai ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu?

ZM ļoti nopietni un pēc būtības strādā pie savas attīstības stratēģijas, kura tiek gatavota 2007.-2010. gadam. ZM uzskata, ka stratēģijas izstrāde un korekcija nedrīkst būt formāla, tai ir jābūt saistītai ar reālu budžeta plānošanu.
____________________________________

VM valsts sekretāra Ulda Līkopa viedoklis

1. Kurai institūcijai būtu jāuztic NAP ieviešanas un uzraudzības funkcijas? Vai tā būtu kāda no jau esošām, vai arī jāveido jauna?

Jau šobrīd katra nozares ministrija, atbilstoši savai kompetencei, ir atbildīga par nozares politikas īstenošanu, tai skaitā arī starpnozaru koordināciju. Protams, Nacionāla attīstības plāna realizācija var prasīt papildus resursus, tomēr ievērojami mazākus, nekā jaunas institūcijas izveidošana.

2. Vai Jūs atbalstāt nostāju, ka nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējie budžeta plāni būtu pakārtojami vienam nacionālajam attīstības plānošanas „jumta” dokumentam? Vai tas ir iespējams?

Jā.

3. Kas, Jūsuprāt, nozaru ministrijām visvairāk traucē (vai trūkst), lai ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu?

Veselības ministrija ir izstrādājusi vidēja termiņa plānošanas dokumentu „Veselības ministrijas darbības stratēģiju 2007.-2009.gadam”, kuras mērķis ir uzlabot vidēja termiņa budžeta plānošanas procesu, tieši saistot politikas ilgtermiņa plānošanas dokumentus un pasākumus to ieviešanai ar pieejamo finansējuma apjomu.
____________________________________

KM valsts sekretāra Daniela Pavļuta viedoklis

1. Kurai institūcijai būtu jāuztic NAP ieviešanas un uzraudzības funkcijas? Vai tā būtu kāda no jau esošām, vai arī jāveido jauna?

Valstī uz šo brīdi pastāv ļoti liels skaits dažāda līmeņa stratēģisku plānošanas dokumentu. Virkne šo dokumentu ir nacionāla līmeņa (Vienotais programmdokuments, NSID, NAP projekts, Nacionālā Lisabonas programma, Vienotā tautsaimniecības stratēģija, Nacionālā konverģences programma u.c.). Dažādu iekšēju un ārēju faktoru ietekmē tiek veidoti arvien jauni stratēģiskās plānošanas dokumenti.

Šie nacionāla līmeņa plānošanas dokumenti ir katrs ar savu ievirzi un tiem tradicionāli ir viens īpašnieks nozares ministrijas personā, kas nesekmē koordinētu ieviešanu. Šobrīd rodas pozitīvs iespaids, ka NAP taustāmi veidojas par galveno politikas plānošanas dokumentu (kaut arī bez skaidri definētiem ieviešanas instrumentiem), kurā varētu tikt integrēti pārējie – lielākā vai mazākā mērā. Katrā ziņā, līdz šim kaut daļēji īstenotā NSID / Lisabonas programmas / NAP savstarpējā integrācija uzskatāma par progresu politikas plānošanas koordinācijā. Tāpat, gan NAP procesā, gan ārpus tā nozaru un resoru sadarbība horizontālā līmenī (ciktāl to pieļauj reālpolitiskā situācija) arī ir uzlabojusies.

Nav šaubu, ka galvenais atbildīgais par NAP ieviešanu un uzraudzību ir Ministru kabinets, jautājums par šo funkciju praktisko īstenošanu nav viennozīmīgs. Par ieviešanu ir daļēji skaidrs – nozariski deleģējamie uzdevumi ir nozaru ministriju kompetencē, pārnozaru jautājumu risināšanai arī pastāv zināma prakse – darba grupas, padomes, kopīgi sekretariāti utt. Tomēr, kā NAP ieviešanas procesu koordinēt un nodrošināt ieviešanas uzraudzību nacionālā līmenī?

Manā izpratnē, nevienai no esošajām institūcijām / struktūrām uz šo brīdi nav kompetences, kapacitātes un/vai pilnvaru īstenot NAP pārraudzību tādā veidā, lai nodrošinātu efektīvu pārnozarisku ieviešanas uzraudzību. Institūcijai ir jābūt ar reālu ietekmi un pārnozarisku svaru gan politikas, gan budžeta plānošanas jomās. Risinājumi varētu būt divi – papildināt trūkstošo kompetenci kādai no esošām vai arī radīt (iespējams reorganizācijas rezultātā) jaunu, kas, protams, būtu vidēja termiņa jautājums.

Pagaidu risinājumu redzu šādu – veidot MK līmenī uzraudzības padomi, kuras sekretariāta funkcijas (ar attiecīgu budžetu) veiktu Valsts kanceleja ciešā sadarbībā ar FM un nozaru ministrijām. Šai izpildvaras struktūrai būtu veidojami arī parlamentāri un nevalstiski sekmēšanas un uzraudzības mehānismi. NAP ieviešanas nodošanai kādai no nozaru ministrijām neredzu jēgu. Protams, arī VK (kā MK sekretariāta) funkcija nebūtu nodarboties ar rīcībpolitikas ieviešanu, bet VK ir labas iestrādes politikas plānošanas koordinācijas jomā (VK Politikas Koordinācijas Departaments).

Vidēja termiņa risinājums – veidot institūciju, kura apvienotu budžeta plānošanas un politikas plānošanas / rezultātu sasniegšanas kontroles funkcijas, līdzīgi kā to dara virknē valstu, piem., ASV – Office of Management and Budget pie prezidenta administrācijas (OMB) (http://www.whitehouse.gov/omb/)

2. Vai Jūs atbalstāt nostāju, ka nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējie budžeta plāni būtu pakārtojami vienam nacionālajam attīstības plānošanas “jumta” dokumentam? Vai tas ir iespējams?

Kopumā noteikti atbalstu šādu nostāju, pie būtiska nosacījuma – NAP skaidri definētiem rīcības plāniem prioritāšu un rīcības virzienu (nevis atsevišķu pasākumu) līmenī būtu jākļūst par pamatu un izejas punktu ministriju darbības stratēģijām, bet te ir nepieciešama būtiska operacionāla elastība. Ministriju rīcības plāni ir operatīvi dokumenti, kuri izriet no stratēģijām, un šeit ir vajadzīga iespēja ieviest korekcijas pasākumu un budžeta plānošanas līmenī, šeit ministrijām jādod attiecīgas pilnvaras, apmaiņā pret skaidru atskaitīšanās mehānismu par rezultātiem. Pretējā gadījumā pati NAP ideja kļūs nerealizējama un absurda.

3. Kas pašlaik, Jūsuprāt, nozaru ministrijām visvairāk traucē (vai trūkst), lai ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu?

Ir uzsākts stratēģiskās plānošanas process nozaru ministrijās un pašās nozarēs, kaut arī nav īsti skaidrs, vai un kādā veidā šo nozaru stratēģiju, kas tiek lielākoties gatavotas un apstiprinātas MK pēc nozaru (vertikāla) principa, mērķi un rezultatīvie rādītāji tiks konsolidēti un attiecināti uz valsts budžeta izdevumiem un budžeta plānošanu. Šobrīd rezultatīvo rādītāju sistēma darbojas galvenokārt formāli (vairāk grāmatvediskā, nevis darbības / politikas rezultātu izpratnē).

Iestāžu darbības stratēģiju ieviešanai šobrīd nav saiknes ar jauno politikas iniciatīvu prioritarizēšanu gan Saeimas, gan MK, gan reizēm pat ministriju līmenī.

Vidēja termiņa budžeta plānošanas attīstībai nepieciešami būtiski grozījumi Budžeta un finanšu vadības likumā, kas sekmētu pāreju no ieguldījumu (input) kontroles uz iznākumu (output) kontroli, definētu ministriju brīvības un atbildības (skat 2.punktu). Jo ar pakāpenisku pārvaldes filozofijas maiņu šajā virzienā nepietiek (tā ir par lēnu).

Vidējā termiņā būtu jādomā par pirmajā punktā piedāvāto budžeta vadības / rīcībpolitikas vadības (OMB piemērs) konsolidāciju, jo budžeta atrautība no rezultātiem šobrīd ir lielā mērā institucionāli noteikta.

Galvenā problēma – vidēja termiņa budžeta plānošana nav pietiekami ārēji motivēta – šīs sistēmas ieviešana nesola „labāku dzīvi” nedz nozaru ministrijām, nedz izpildvarai kopumā, vismaz ne īstermiņā.
____________________________________

IeM valsts sekretāra Aivara Straumes viedoklis

1. Kurai institūcijai būtu jāuztic NAP ieviešanas un uzraudzības funkcijas?

Ņemot vērā valstiski nozīmīgo plānošanas sistēmu ne tikai nozaru, bet arī reģionālajā aspektā, un it īpaši sasaistot to ar nepieciešamo finansējumu, tā sasaisti ar NAP paredzēto pasākumu un pamatnostādņu realizāciju, mūsuprāt, lēmuma pieņemšana par atbildīgo, kam uzticēt ieviešanas un uzraudzības funkcijas, ir Valdības kompetencē.

2. Vai Jūs atbalstāt nostāju, ka nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējie budžeta plāni būtu pakārtojami vienam nacionālajam attīstības plānošanas „jumta” dokumentam? Vai tas ir iespējams?

Principā, jā. Tas dotu iespējas valsts iestādēm labāk redzēt savu perspektīvu, tai skaitā arī valstiskās politikas aktuālās perspektīvas, nosakot finansējumu un atbilstoši finansējuma apmēram paredzētās prioritātes, un valstisko ieinteresētību risināt tos vai citus valstiski svarīgos jautājumus. Vienlaicīgi tas sniegtu priekšstatu ikvienam iedzīvotājam par to, ko viņš var sagaidīt valsts politikas realizācijā ilgākā laika periodā.

Iespējas šobrīd ir problemātiskas, jo NAP plānošanas periods ir jāsabalansē ar finansiālās plānošanas periodu, kas pamatā patlaban ir uz gadu. Pat, ja ir zināma finanšu plānošanas perspektīva, tad tā pie katra budžeta izstrādes tiek tik strikti un noteikti koriģēta un precizēta ik gadus, ka pēc savas būtības nedod iespējas uzskatīt, ka kaut kādi pasākumi tiks finansiāli atbalstīti un turpināti ilgākā laika periodā, kā tas paredzēts NAP.

3. Kas pašlaik, Jūsuprāt, nozaru ministrijām visvairāk traucē (vai trūkst), lai ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu?

1. Nav apstiprinātas visu nozaru darbības stratēģijas. Iekšlietu ministrijai IDS (Iekšlietu ministrijas darbības stratēģija 2007. – 20013. gadam) vēl nav apstiprināta Ministru kabinetā, taču projekts ir sagatavots.

2. Nozaru ministriju vajadzības pārsniedz Latvijas Republikas prognozētos ieņēmumus.

3. Pieņemot jaunus normatīvos aktus (likumus, noteikumus, programmas), netiek garantēts, ka gan kārtējā gada budžetā, gan arī turpmāk tiks piešķirts nepieciešamais finansējums šo normatīvo aktu ieviešanas nodrošināšanai.

4. Nozaru ministriju funkcijas tiek paplašinātas, bet nepieciešamais finansējums ne vienmēr tiek piešķirts nepieciešamajā apmērā, līdz ar to nozaru ministriju „bāzes izdevumi” neatbilst veicamajam uzdevumu un funkciju apjomam.

Ir daudz vieglāk plānot iespējamos un nepieciešamos pasākumus, nekā paredzēt to realizācijai nepieciešamo finanšu līdzekļu pietiekamību. Izstrādājot nozaru jomā konkrētas un vajadzīgas koncepcijas visā valsts mērogā, tās prasa dažreiz ievērojamus finanšu līdzekļus, un tieši finanšu trūkuma dēļ tās ne vienmēr izdodas realizēt.
____________________________________

ĪUMSIL sekretariāta vadītājas Kristīnes Vāgneres viedoklis

1. Kurai institūcijai būtu jāuztic NAP ieviešanas un uzraudzības funkcijas? Vai tā būtu kāda no jau esošajam, vai arī jāveido jauna?

Uzskatu, ka Nacionālā attīstības plāna ieviešanai un uzraudzībai vai nu ir jāveido jauna institūcija, vai arī pamatīgi jāpārveido esošās (piemēram, Nacionālā reģionālās attīstības padome), jo šis ir pirmais tāds plāns, kas aptver visas jomas un līdz ar to skar visas ministrijas un īpašu uzdevumu ministru sekretariātus. Otrkārt, tas paredzēts vidējam termiņam – līdz šim tādu dokumentu nav bijis. Tajā pašā laikā, protams, jāparedz, ka šī institūcija sadarbojas ar visām nozaru ministrijām, tādā veidā nodrošinot sekmīgāku NAP ieviešanu un uzraudzību.

2. Vai Jūs atbalstāt nostāju, ka nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējie budžeta plāni būtu pakārtojami vienam nacionālajam attīstības plānošanas „jumta” dokumentam? Vai tas ir iespējams?

Latvijas īpatnējā situācija ar biežajām valdību maiņām nereti ir traucējusi izvirzīt ilgtermiņa mērķus un tos īstenot, līdz ar to viens „jumta” dokuments sekmētu plānveidīgu darbu ilgtermiņā. Tajā pašā laikā ne visu iespējams paredzēt, līdz ar to šim dokumentam jābūt pietiekami elastīgam.

3. Kas pašlaik, Jūsuprāt, nozaru ministrijām visvairāk traucē (vai trūkst), lai ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu?

Līdz šim tas, kas ir traucējis – biežās valdību un to prioritāšu maiņas. Līdz ar NAP ieviešanu nozaru ministrijām un īpašu uzdevumu ministru sekretariātiem arī būs vieglāk plānot turpmāko darbību ilgtermiņā, gan vidējā termiņā.
____________________________________

Bērnu un ģimenes lietu ministrijas valsts sekretāres Ivetas Zalpēteres viedoklis

1. Kurai institūcijai būtu jāuztic NAP ieviešanas un uzraudzības funkcijas? Vai tā būtu jau kāda no esošām, vai arī jāveido jauna?

Manuprāt, nav nepieciešamības radīt vēl vienu institūciju, kas nodarbotos ar Nacionālās attīstības plānošanas jautājumiem. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, kā NAP izstrādātājs, varētu arī uzraudzīt NAP ieviešanas procesu.

2. Vai Jūs atbalstāt nostāju, ka nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējie budžeta plāni būtu pakārtojami vienam nacionālajam attīstības plānošanas „jumta” dokumentam? Vai tas ir iespējams?

Tas ir tas, uz ko mums vajadzētu tiekties!

3. Kas pašlaik, Jūsuprāt, nozaru ministrijām visvairāk traucē (vai trūkst), lai ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu?

Ministrija atbalstītu vidējā termiņa budžeta plānošanu, bet uzskata, ka viens no traucējošiem faktoriem ir spēkā esošais tiesiskais regulējums par budžeta plānošanu.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!