Raksts

Valsts neizdarīs visu


Datums:
22. oktobris, 2012


Autori

Gatis Litvins


Foto: ilmungo

Salīdzinot teoriju un praksi, jāsecina, ka Latvija kā sociāli atbildīga valsts ir iluzora fikcija, nevis reālitāte.

Latvija ir sociāli atbildīga valsts – šis virsprincips izriet no Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1. panta un ir atzīts Satversmes 107., 109., 111. un 112. pantā un Satversmes tiesas judikatūrā. Arī Satversmes tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, proti, tāda valsts, kas likumdošanā, valsts pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Sociāli atbildīgas valsts mērķis ir izlīdzināt sabiedrībā būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu, kā minimumu garantējot jebkuram cilvēkam elementāru izdzīvošanu, kas ietver nepieciešamo pārtiku, apģērbu, pajumti, medicīnisko palīdzību, pamatizglītības nodrošināšanu.

Šobrīd plašu rezonansi ieguvis Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra pētījums[ 1 ] par Latvijas skaudro realitāti. Latvija ir galējību zeme, kurā ir lielākā ienākumu nevienlīdzība Eiropas Savienībā starp turīgāko un trūcīgāko sabiedrības daļu. 90% Latvijas iedzīvotāju vidējie ienākumi uz ģimeni ir 425 lati, turpretim vienam visturīgākajam sabiedrības procentam – 3019 lati jeb septiņreiz vairāk. Pabalstu un nodokļu sistēma ir izdevīga turīgākajiem. Ik gadu nabadzības riska indekss palielinās. Turklāt 42% bērnu dzīvo zem nabadzības un sociālās atstumtības sliekšņa.

90% Latvijas iedzīvotāju vidējie ienākumi uz ģimeni ir 425 Ls, turpretim vienam visturīgākajam sabiedrības procentam – septiņreiz vairāk.

Tādējādi, salīdzinot teorētisko un praktisko pusi, jāsecina, ka Latvija kā sociāli atbildīga valsts ir iluzora fikcija, nevis reālitāte. Atšķirība starp teoriju un praksi ir tik liela, ka liek apšaubīt to, vai valsts vispār apzinās vienu no savas identitātes sastāvdaļām. Tiesības nedrīkst garantēt tiesību īstenošanu tikai bagātākajiem sabiedrības locekļiem, tām jākalpo tieši sociāli vājākajiem sabiedrības locekļiem.
Valsts un sabiedrības lielākā vērtība ir ne tikai vienkārši eksistējošs cilvēks, bet tāds cilvēks, kas dzīvo cilvēka cienīgu dzīvi. Demokrātiskas un tiesiskas valsts ilgtspējas garants ir cilvēks, kura ikdienas uzdevums nav tikai cīņa par personisko izdzīvošanu, bet arī spēja atvēlēt spēkus līdzdarbībai valsts lietu kārtošanā.

Tomēr sociāli atbildīga valsts nenozīmē tikai valsts pienākumus un iedzīvotāju tiesības. Tā pieprasa arī pašu iedzīvotāju līdzdalību un sociāli atbildīgu rīcību. Tāpēc sociāli atbildīgai jābūt ne tikai valstij, bet arī sabiedrībai. Ikvienam jāuzņemas kolektīvā atbildība par līdzcilvēkiem un labvēlīgas apkārtējās vides veidošanos. Valsts neizdarīs visu, valsts nepaspēs visu, valsts nezinās visu.

Sociāli atbildīgai jābūt ne tikai valstij, bet arī sabiedrībai.

Veidot tiešu sadarbību starp ikvienu sabiedrības locekli un inovatīvi rast kopīgus risinājumus sociālām problēmām var, piemēram, ar sociālo uzņēmējdarbību. Sociālo uzņēmumu misija ir pozitīvi ietekmēt cilvēku dzīves, nevis tikai skaitīt nopelnīto naudu. Tā nav tradicionālā izpratnē ne komercdarbība, ne labdarība, bet veids, kā ar komercdarbības palīdzību, atsakoties no personīgām interesēm, vienlaikus gūt peļņu un risināt sociālas problēmas.

Sociālo uzņēmumu misija ir pozitīvi ietekmēt cilvēku dzīves, nevis tikai skaitīt nopelnīto naudu.

Eiropas valstīs pastāv dažādi viedokļi, kādām pazīmēm jāatbilst sociālajam uzņēmumam. Autoritatīvākie viedokļu paudēji ir Nobela Miera prēmijas laureāts Muhameds Junuss (Muhammad Yunus)[ 2 ] , pētniecības centrs EMES Network[ 3 ] un Eiropas Komisija[ 4 ]:

Izvērtējot iepriekš sniegtās sociālo uzņēmumu raksturojošās pazīmes, ir skaidrs, ka, neskatoties uz dažādiem kritēriju izvērsumiem, ir nostabilizējusies vienota izpratne par to, kas tad ir sociālais uzņēmums. Latvijai pašai jāizlemj, cik tālu tā izmanto vietējo tradīciju, orientējas uz svešiem paraugiem vai izmanto pavisam jaunus ceļus. Izvērtējot Latvijas situāciju un ārvalstu pieredzi, būtu atzīstams, ka sociālais uzņēmums Latvijā ir tāds, kas atbilsts šādām pazīmēm:

1)uzņēmuma mērķis ir risināt sabiedrībai nozīmīgu sociālo problēmu;
2)ilgstoša preču ražošana un pakalpojumu sniegšana;
3)ienākumu reinvestēšana sociālo mērķu sasniegšanai vai uzņēmuma darbības attīstībai, vai rezerves fonda veidošanai;
4)samērīgs darbinieku darba atlīdzības apmērs;
5)mērķa grupu pārstāvju līdzdalība uzņēmuma pārvaldē.

Cilvēku savstarpējās attiecībās jāvalda solidaritātei, ne tikai izveidojot valsti, bet arī turpmāk to pārvaldot. Sociālā uzņēmējdarbība balstās uz demokrātijas ideāliem – cilvēku savstarpēju cienīšanu un sadarbību.
_____________________________________________________
Raksts tapis biedrības Latvijas Pilsoniskā alianse un Sabiedriskās politikas centra „Providus” sadarbības projektā, kura mērķis bija veikt pētījumu par sociālo uzņēmējdarbību Latvijā. Projektu finansiāli atbalsta Sorosa fonds – Latvija.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!