Valsts atbalsta roka

2006.gada janvārī darbu uzsāka Juridiskās palīdzības administrācija, kura atbild par juridiskās palīdzības sniegšanu, gan pieņemot lēmumus par palīdzības piešķiršanu (vai atteikumu) konkrētai personai, gan administrējot šim mērķim piešķirtos valsts budžeta līdzekļus. Kāds bijis jaunās administrācijas darba sākums, vai palīdzības saņēmēju loks ir pietiekams un kādas ir nākotnes finanšu perspektīvas, kā arī ko par sadarbību ar administrāciju un valsts noteiktajām taksēm domā advokāti, lasiet šajā diskusijā.

Iesaki citiem:

Diskusijā piedalās: Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Juridiskās prakses un palīdzības centra direktore Sandra Zīle Gereiša, Juridiskās palīdzības administrācijas direktors Juris Jansons, zvērināts advokāts Kārlis Ielejs, Tieslietu ministrijas Tiesu sistēmas politikas departamenta direktore Elita Stivriņa, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes locekle Guna Kaminska.



Kam valsts grib palīdzēt

Dina Gailīte: Valsts juridiskā palīdzība administratīvajās un civillietās, kā arī krimināllietās attiecībā uz cietušajiem ir lielākais jaunums, par kuru šobrīd nezina pat daudzi juristi un vēl jo vairāk iedzīvotāji, kas šādu palīdzību, iespējams, gribētu lūgt un izmantot. [Vairāk par valsts garantēto juridisko palīdzību] Kas ir tie, kurus valsts nolēmusi šādā veidā atbalstīt un vai likumā noteiktais personu loks ir pietiekami plašs, lai palīdzība sasniegtu visus, kam tā nepieciešama?

Juris Jansons, Juridiskās palīdzības administrācijas direktors: Likumā precīzi definēts personu loks, kas var pretendēt uz valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības saņemšanu: tie ir trūcīgi vai maznodrošināti iedzīvotāji. Likums paredz arī izņēmumu – gadījumus, kad persona, kas neietilpst iepriekšminētajās kategorijās, bet tomēr ir nonākusi materiālās grūtībās, var arī pretendēt uz juridisko palīdzību, attiecīgi motivējot savu lūgumu un norādot savu īpašo situāciju – īpašumu stāvokli un ienākumu līmeni –, kuras dēļ nespēj pilnībā vai daļēji nodrošināt savu interešu aizsardzību.

Es nevarētu piekrist apgalvojumam, ka likumā noteiktais personu loks ir šaurs. Ņemot vērā statistiku, mūsu valstī maznodrošinātu vai trūcīgu cilvēku diemžēl ir daudz.

Kaut arī mūsu pirmā pieredze liecina, ka aktīvāki šobrīd ir rīdzinieki, mūsu uzdevums ir sniegt juridisko palīdzību visas Latvijas, ne tikai Rīgas iedzīvotājiem. Tādēļ mēs uzsveram – lai saņemtu palīdzību, cilvēkam nav obligāti jāierodas administrācijā personīgi, viņš var aizpildīt veidlapu, kas pieejama internetā vai konkrētajā pašvaldībā, un atsūtīt iesniegumu pa pastu, pievienojot maznodrošinātas vai trūcīgas personas statusu apliecinošu izziņas kopiju (mēs neprasām notariālu apliecinājumu). Tas nozīmē, ka darbs tiek organizēts tā, lai pēc iespējas atvieglotu iedzīvotājiem juridiskās palīdzības saņemšanu.



Pēc palīdzības – ar izziņu par trūcīgumu

Tātad, lai saņemtu valsts apmaksāto juridisko palīdzību, personai sava maznodrošinātība vai trūcīgums jāpierāda ar izziņu. Vai šādas izziņas nepieciešamība un fakts, ka tā jālūdz pašvaldībā, neaizskar cilvēku pašcieņu un nesarežģī ceļu pēc juridiskās palīdzības?

J.Jansons: Kārtību, kādā personai piešķir maznodrošinātā statusu, nosaka Ministru kabineta noteikumi, un šo procedūru veic pašvaldības. Tikai pastarpināti saskaroties ar šo jautājumu, esam secinājuši, ka katrai pašvaldībai tomēr var būt sava pieeja un kritēriji, pēc kuriem nosaka, vai persona ir vai nav maznodrošināta. Tādēļ faktiski var būt situācija, ka cilvēki ar līdzīgu materiālo stāvokli vienā Latvijas pilsētā var iegūt maznodrošinātā statusu, citā – ne.

Taču mums likuma piemērotājiem, protams, šāda kārtība ir vienkārši realizējama: noteikts skaidrs un diezgan kategorisks kritērijs, pēc kura varam vērtēt to, vai piešķirt valsts juridisko palīdzību, un tā pienākas jebkuram iedzīvotājam, kuram ir šāds trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss.

Latvijas Universitātes Juridiskās prakses un palīdzības centrs darbojas jau ilgus gadus un uzkrājis lielu pieredzi. Kas ir jūsu klienti, kas meklē jurista padomu? Vai tie ir tikai materiālās grūtībās esoši cilvēki?

Sandra Zīle Gereiša , Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Juridiskās prakses un palīdzības centra direktore: Mēs izziņas neprasām, taču novērojumi liecina, ka Centra klienti pārsvarā ir mazturīgi. Studenti sniedz konsultācijas darba, dzīvokļu un uzturlīdzekļu tiesību jautājumos. Tādēļ varētu piekrist, ka likums diezgan precīzi mērķēts uz to iedzīvotāju daļu, kuri patiešām nevar atļauties samaksāt par kvalificētu juridisko palīdzību.

Guna Kaminska, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes locekle: Diemžēl ne tikai maznodrošinātas un trūcīgas personas nevar atļauties jurista palīdzību. Advokāti nenodarbojas ar labdarību un par savu darbu prasa atbilstošu samaksu. Tam vēl jāpieskaita valsts nodeva tiesā vai maksa par izziņām, kas nepieciešamas, lai no šīs nodevas atbrīvotu, kā arī par dažādiem citiem dokumentiem, kas lielā skaitā no valsts iestādēm jāizprasa tiesāšanās vajadzībām, – tas viss kopumā bieži vien veido summas, kuras ir pārāk lielas arī Latvijas vidusmēra iedzīvotājam. Arī atceroties tos laikus, kad Zvērinātu advokātu padomei bija pienākums sniegt bezmaksas juridisko palīdzību, varu teikt – tie nav tikai mazturīgi cilvēki, kuri objektīvi nevar atļauties juridisko palīdzību, bet arī iedzīvotāji ar vidējiem ienākumiem.

Vēl es gribētu teikt par mazturīgās personas izziņas pieprasīšanu – šāda situācija vien, kad cilvēkam, kurš tāpat savu bēdīgo stāvokli apzinās, vēl jāiet un jāprasa šāda izziņa, – tas ir cilvēka cieņu pazemojoši.



Palīdzības sniedzēji nav tikai advokāti

Attiecībā uz dažādiem procesiem ir ievērojamas atšķirības starp kvalifikāciju, kas tiek pieprasīta juridiskās palīdzības sniedzējiem: kriminālprocesā par aizstāvi var būt tikai zvērināti advokāti, savukārt valsts apmaksāto palīdzību citās lietu kategorijās var sniegt gan advokāti, notāri, gan jebkura cita persona ar augstāko juridisko izglītību, kas atbilst likumā noteiktiem kritērijiem. Šādu palīdzību var sniegt pat augstskolu juridiskās prakses centri. Kādēļ likumdevējs šoreiz neaprobežojās tikai ar advokatūru?

Elita Stivriņa, Tieslietu ministrijas Tiesu sistēmas politikas departamenta direktore: Tas izriet no attiecīgo tiesas procesu regulējošiem likumiem. Kriminālprocesā vēsturiski izveidojies, ka par aizstāvi var būt tikai zvērināti advokāti, viņu palīgi, augstskolu mācībspēki ar noteiktu kvalifikāciju, kā arī Eiropas Savienības valstu advokāti. Savukārt civilprocesā vai administratīvajā procesā saskaņā ar attiecīgajiem procesuālajiem likumiem par pārstāvi var būt jebkura persona, kuru lietas dalībnieks vai prasītājs pilnvarojis.

Līdz ar to Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā ir meklēts vidusceļš. Mēs nevarējām pārkāpt Kriminālprocesa likumu un noteikt, ka valsts maksās personai, kas būs aizstāvis kriminālprocesā, bet nebūs advokāts, jo tā vienkārši nevar būt. Savukārt attiecībā uz civilprocesu un administratīvo procesu likumā paredzēts, ka juridisko palīdzību var sniegt jebkurš pietiekami kvalificēts jurists, kurš noslēdzis vienošanos ar Juridiskās palīdzības administrāciju.

Zināmā mērā šādu risinājumu noteica arī mērķis nodrošināt pietiekamu juridiskās palīdzības sniedzēju skaitu. Ja likuma autori būtu aprobežojušies tikai ar advokātiem, iespējams, to būtu par maz.

G.Kaminska: Šeit jāprecizē. Advokatūras īpašā loma kriminālprocesā attiecas vairs tikai uz aizstāvību, jo par cietušā pārstāvi kriminālprocesā, tāpat kā civilprocesā un administratīvajā procesā, var būt jebkura persona.

J.Jansons: Ja skatāmies uz likumā noteikto valsts apmaksātās juridiskās palīdzības sniedzēju loku, tad, domāju, nevar rasties nekādas šaubas par advokātu, notāru un tiesu izpildītāju kompetenci.

Nešaubos arī par augstskolām, jo likums nosaka ļoti stingrus kritērijus, ja augstskolas vēlas pretendēt uz valsts finansējuma saņemšanu juridiskās palīdzības sniegšanai (vismaz pirms pieciem gadiem uzsākta juridiskā studiju programma un juridisko zinātņu doktors kā juridiskās palīdzības sniegšanas praktikuma vadītājs).

Arī attiecībā uz personām ar jurista kvalifikāciju, kas vēlas sniegt valsts apmaksāto palīdzību, manuprāt, juridiskā darba pieredzes prasība dod garantiju kvalitātei. Piecu gadu pieredzes slieksnis zināmā mērā sasaucas ar kritēriju, ko izvirza, piemēram, kandidātam, kas vēlas kļūt par zvērinātu advokātu. Protams, šādas personas nav kārtojušas advokāta eksāmenu, kas ir noteikts zināšanu līmeņa pierādījums. Taču tāpēc arī šīs personas nevar piedalīties kriminālprocesā kā aizstāvji, bet gan tikai kā pārstāvji, kā arī sniegt juridisko palīdzību civillietās un administratīvajās lietās.



Kvalitātes kontrole

Vai administrācija ved arī kādu “kvalitātes” reģistru? Teiksim, jurists, ar ko Jūs esat noslēguši līgumu par juridiskās palīdzības sniegšanu, kurš desmit reizes konsultējis, un visos gadījumos situācija ir atrisinājusies nelabvēlīgi juridiskās palīdzības lūdzējiem. Varbūt šādos gadījumos būtu jālauž līgums par juridiskās palīdzības sniegšanu?

J.Jansons: Es būtu ļoti piesardzīgs, vērtējot jurista kvalifikāciju atkarībā no lietas iznākuma. Jebkurš process, izņemot administratīvo, kā zināms, ir sacīkstes starp lietā iesaistītajām pusēm, un sacīkstes iznākums ir ļoti grūti paredzams.

Šobrīd tiek veidots juridiskās palīdzības reģistrs, kurā tiks iekļautas ziņas par palīdzības saņēmējiem un sniedzējiem, par lietu kategorijām un iznākumu.

Esam paredzējuši arī zināmu kontroles mehānismu: ja no juridiskās palīdzības saņēmēja tiek saņemta sūdzība par sniegto palīdzību, tad, bez šaubām, šāda sūdzība tiek vērtēta un konkrētais gadījums pētīts. Taču vēlreiz gribu uzsvērt – mēs nevērtēsim sniegto palīdzību atkarībā no lietas iznākuma, jo tā ir tiesas kompetence. Mēs vērtēsim to, vai juridiskā konsultācija ir sniegta, vai mūsu nolīgtais advokāts vai cits palīdzības sniedzējs ir ieradies noteiktajā laikā un vietā un pārstāvējis attiecīgo personu.



Juridiskās palīdzības takses

Cik daudz personu ar jums noslēguši līgumus par palīdzības sniegšanu?

J.Jansons: Šobrīd noslēgti mazliet vairāk nekā 40 līgumi, galvenokārt ar zvērinātiem advokātiem. Personu, kas atbilst šim juridiskās izglītības un piecu gadu darba pieredzes kritērijam, šobrīd palīdzības sniedzēju vidū ir ļoti maz.

Taču interese par sadarbību ar aģentūru kaut arī lēni, tomēr pieaug. Aizvien vairāk juristu interesējas par iespējām noslēgt līgumus par valsts apmaksātās juridiskās palīdzības sniegšanu.

Šobrīd ar to juristu skaitu, kuri ar mums noslēguši līgumus, mēs spējam pilnībā nodrošināt nepieciešamo juridisko palīdzību. Ja iedzīvotāju interese un vajadzība pēc valsts juridiskā atbalsta pieaugs, acīmredzot būs nepieciešams paplašināt arī konsultējošo juristu loku.

Nedaudz vairāk par 40 noslēgtiem līgumiem – tas tomēr ir niecīgs daudzums, salīdzinot kaut vai tikai ar gandrīz tūkstoš zvērinātiem advokātiem, kas praktizē Latvijā. Varbūt problēma ir darba samaksā, ko noteikusi valsts, – šī nauda nav pietiekami liela, lai ieinteresētu sadarboties?

G. Kaminska: Zvērinātu advokātu padome sniedza informāciju visiem Latvijas advokātiem un pat nosūtīja veidlapas, kas jāaizpilda līguma noslēgšanai ar Juridiskās palīdzības administrāciju, taču interese patiešām nav pārāk liela.

Pirmās problēmas parādījās jau ar šīm veidlapām, kur tūlīt pēc uzvārda un vārda ailītes seko jautājums – cik pret konkrēto advokātu ir bijušas disciplinārlietas? Man jājautā – vai tiešām tas ir kvalitatīvs rādītājs? Ja arī advokāts ir bijis pirms vairākiem gadiem sodīts, tad šobrīd viņam šīs disciplinārās sodāmības vairs nav.

Otrs jautājums – kāpēc juridiskās palīdzības līgumi terminēti uz trim gadiem? Advokāti, lai iegūtu savu statusu, kārtojuši smagu eksāmenu divu dienu garumā, daudzi praktizējuši vairākus gadu desmitus. Vai valsts uzskata, ka viņu kvalifikācija ir apšaubāma, ja reiz līgumu par juridiskās palīdzības sniegšanu piedāvā slēgt tikai uz trim gadiem, kaut arī ar tiesībām šo līgumu pagarināt? Par advokātu profesionālās darbības kvalitāti atbild viņu korporatīvā organizācija, savukārt pats advokāts disciplinārā kārtā atbild advokātu padomes priekšā. Manuprāt, pilnīgi pietiktu ar advokātu padomes oficiālu apstiprinājumu, ka konkrētā persona ir zvērināts advokāts vai advokāta palīgs, un ar šis statusa apliecinājums būtu pamats beztermiņa līgumam ar Juridiskās palīdzības administrāciju.

E.Stivriņa: Likums rakstīts visiem Juridiskās palīdzības sniedzējiem vienādi, un valstij ir tiesības noteikt, uz cik ilgu laiku tā slēdz šādu līgumu. Manuprāt, jūsu iebildums nav pamatots, jo gadījumā, ja uz advokātiem tiktu attiecināts šāds izņēmums, tas nozīmētu citu juridiskās palīdzības sniedzēju diskrimināciju.

G.Kaminska: Liela daļa manu kolēģu advokātu šobrīd īsteno obligāto aizstāvību kriminālprocesā par velti un neiesniedz rēķinus administrācijai, tādā veidā vienkārši dāvinot valstij savu darbu! Jo, piedodiet, par tādām taksēm, kādas ir noteiktas šobrīd, vēl tērēt laiku un prasīt procesa virzītāja apstiprinājumu, ka advokāts tiešām ir kaut kur bijis un kaut ko darījis, pēc tam iet un iesniegt šos paziņojumus Juridiskās palīdzības administrācijā – tas vienkārši nav to vērts!

E.Stivriņa: Jūsu pozīcija, ka takses ir par zemu, mums ir zināma. Taču tas, ka advokāti, kā es to tagad dzirdu, vēl arī neiesniedz rēķinus, manuprāt, nepavisam nav pareizi. Valsts nevar iegūt priekšstatu par to, cik daudz advokātu snieguši aizstāvja pakalpojumus. Un, plānojot nākamā gada budžetu, nebūs iespējams paredzēt attiecīgus līdzekļus, kur nu vēl domāt par palielinātām taksēm. Varētu pat veidoties situācija, ka valsts finansējums tiks vēl vairāk samazināts, jo, plānojot nākamā gada budžetu, tiks ņemti vērā dati, par to, cik daudz naudas aizstāvības apmaksāšanai izdots šogad. Bet tad var iznākt, ka līdz gada beigām naudas vienkārši nepietiek.

Šī situācija sasaucas ar laiku pirms advokātu samaksas reformas – kad valsts apmaksāja aizstāvja darbu nevis pa stundām, bet par dienu. Kad tika mainīta sistēma, ministrijas rīcībā nebija statistikas, par to, cik daudz laika advokāti patiesībā pavadījuši aizstāvībā. Visur pasaulē advokātiem maksā nevis par dienām, bet par stundām!

G.Kaminska: Un Jūs zināt, cik citur pasaulē maksā advokātam par stundu darba?

E.Stivriņa: Šobrīd esošo stundas likmi advokātam par aizstāvību kriminālprocesā noteica, izejot no jau pieminētajām dienas likmēm, turklāt vēl būtiski palielinot.

Mūsu šā brīža informācija, starp citu, rāda, ka procesu ilgums, kuros piedalās aizstāvji, ievērojami sarucis, salīdzinot ar informāciju par laiku, kad aizstāvjiem maksāja nevis par stundām, bet par dienām. Tas nozīmē, ka advokāti obligātajā aizstāvībā patiesībā nepiedalās tik ilgi, cik provizoriski tika ņemts par pamatu ministrijas aprēķiniem, kas bija balstīti uz iepriekšējos gados pašu advokātu sniegto informāciju.

G.Kaminska: Jūs runājat par statistiku, kas atspoguļo laiku, kuru advokāts atrodas tiesas zālē vai kontaktējas ar procesa virzītāju. Bet vai kaut kur tiek ierēķināts arī laiks, kas advokātam nepieciešams, lai no savas prakses vietas nokļūtu līdz tiesas zālei? Vai kaut kur ir paredzēta arī iespēja, ka valsts apmaksātu obligātajam aizstāvim laiku, ko viņš patērē, dodoties uz ieslodzījuma vietām, lai konsultētos, saskaņotu pozīciju ar aizstāvamo? Tas, lūk, neesot iespējams, jo nevarot izkontrolēt, vai advokāts tur tiešām ir bijis. Bet, lai iekļūtu šādā vietā, caurlaidi taču raksta Tieslietu ministrijas pakļautībā esoši darbinieki! Interesanti arī, ka par lietas materiālu lasīšanu maksā nevis par izlietoto laiku, bet “gabalā” – 3,5 latus. Obligātās aizstāvības naudas nepietiek pat, lai tiesu institūcijā nokopētu visus dokumentus. No valsts noteiktās takses, starp citu, tiek vēl maksāti arī nodokļi. Kas pēc Tieslietu ministrijas domām paliek advokātam dzīvošanai?

Arī es esmu viena no tiem advokātiem, kuri nekaunas un iet obligātās aizstāvības procesos, un es turpinu to darīt arī šobrīd – iet pie klientiem, kas nav manis izvēlēti, jo tas ir mans juridiskās palīdzības sniedzēja pienākums. Taču prasīt rakstisku apliecinājumu faktam, ka es tiešām esmu bijusi divas stundas tiesas zālē, kaut arī to apliecina tiesas sēdes protokols, tas nu tiešām ir daudz par daudz! Tādēļ arī es esmu to advokātu skaitā, kuri rēķinus par obligāto aizstāvību valstij šobrīd vienkārši neiesniedz.

E.Stivriņa: Jebkura sistēma ir pilnveidojama. Finansējums, kas piešķirts aizstāvjiem krimināllietās, ir valsts budžeta nauda un mums jāatskaitās par katra lata izlietojumu.

Nesen izdarīti grozījumi Kriminālprocesa likumā, tai skaitā 84.panta otrajā daļā, līdz ar to no jauna jāizdod arī jūsu kritizētie Ministru kabineta noteikumi Nr.727, kas nosaka aizstāvja darba samaksas kārtību un apjomu. Tieslietu ministrijā šobrīd izveidota darba grupa, kas strādās pie minētajiem noteikumiem. Darba grupā iekļauts arī Zvērinātu advokātu padomes pārstāvis.

G.Kaminska: Jau no pagājušā gada 8.decembra Tieslietu ministrijas rīcībā ir padomes sagatavotā informācija par situāciju ar valsts atlīdzību par aizstāvību kriminālprocesā. Diemžēl mēs neesam saņēmuši pat atbildi uz savu vēstuli – vai tā vispār ir saņemta un vai varbūt ir noderējusi?

Savukārt par kārtību, kādā obligātā aizstāvība kriminālprocesā tiks nodrošināta, sākot ar 2007.gadu, es nezinu, vai kādam šobrīd ir skaidrība. Pašlaik darbojas kārtība, kad procesa virzītājs sūta pieprasījumu advokātu padomei vai advokātu vecākajiem rajonos, un kāds no konkrētajā brīdī dežurējošajiem advokātiem uzņemas valsts nodrošināto obligāto aizstāvību. Turpmāk, es saprotu, šo sistēmu koordinēs Juridiskās palīdzības administrācija.

E.Stivriņa: Jaunveidojamās sistēmas svarīgākie sabalansējamie punkti ir: lai visiem, kam nepieciešams, tiktu nodrošināta obligātā aizstāvība kriminālprocesā; lai aizstāvis tiktu atrasts pēc iespējas ātrāk; lai advokātam par darbu tiktu adekvāti samaksāts. Kā jau teicu, šobrīd ministrijā strādā darba grupa, kurā piedalās arī advokatūras pārstāvis. Darba rezultāts acīmredzot būs Ministru kabineta noteikumu un varbūt arī Kriminālprocesa likuma grozījumu projekts. No jauna izdodot advokātu kritizētos Ministru kabineta noteikumus, acīmredzot tiks pārskatītas arī takses par obligāto aizstāvību kriminālprocesā.

Valsts maksā par juridisko palīdzību gan administratīvajā, gan civilajā, gan kriminālprocesā. Vai likmes, kas noteiktas juridiskās palīdzības sniedzējiem, ir vienādas?

E.Stivriņa: Takses ir atšķirīgas. Maksu par juridisko palīdzību administratīvajā un civilprocesā nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr.407: pieci lati stundā par konsultāciju, desmit lati par juridiska dokumenta sastādīšanu un septiņi lati stundā par pārstāvību tiesā. Par aizstāvību kriminālprocesā saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.727 valsts maksā sešus latus stundā. Taču takses par obligāto aizstāvību kriminālprocesā jaunajos noteikumos acīmredzot tiks pārskatītas.

Jāatzīmē arī, ka administratīvajā un civilprocesā valsts sniegtās juridiskās palīdzības apjoms saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem ir ierobežots – vienas lietas ietvaros ir limitēts stundu skaits konsultācijām un pārstāvībai tiesā, kā arī ierobežots skaits dokumentu, kuru sastādīšanu apmaksā valsts. Savukārt kriminālprocesā šādu ierobežojumu, protams, nav, jo valstij ir pienākums nodrošināt obligāto aizstāvību neatkarīgi no procesa ilguma.

Vai tās ir galīgās summas, ko juridiskās palīdzības sniedzējs saņem, vai arī no tām vēl jāmaksā nodokļi?

G.Kaminska: Protams, no šīm likmēm vēl ir jāmaksā nodokļi: ienākuma, sociālais, kā arī pievienotās vērtības nodoklis (PVN). Diemžēl PVN maksāšanas slieksnis Latvijā ir ļoti zems – desmit tūkstoši latu gadā, turklāt tā ir bruto summa, no kuras netiek atskaitīti attaisnotie ienākumi. Tādēļ advokātu vidū ir ļoti daudz PVN maksātāju.

Šobrīd advokāti, kuri nodrošina obligāto aizstāvību kriminālprocesā, par to pašu darbu saņem mazāk nekā iepriekš. Tas ir galvenais un sāpīgākais nesaprašanās iemesls.



Pirmā praktiskā pieredze

Sarunas dalībnieks zvērināts advokāts Kārlis Ielejs, ir ieradies tieši no kādas administratīvās lietas izskatīšanas tiesā, kur pārstāvēja personu, kas bija lūgusi valsts apmaksāto juridisko palīdzību. Vai, Jūsuprāt, valsts lietderīgi rīkojas, maksājot par juridisko palīdzību arī administratīvajā procesā tiesā? Administratīvā procesa likums taču nosaka tiesā objektīvās izmeklēšanas principu, kas nozīmē, ka sacīkstes princips nedarbojas un tiesai pašai jācenšas noskaidrot patiesība. Vai ar to nepietiek personu tiesību aizsardzībai?

K.Ielejs: Manuprāt, valsts juridiskais atbalsts personām arī administratīvajās lietās ir nepieciešams, un tas tiek sniegts gan procesa ietvaros iestādē, gan tiesā. Līdzšinējā pieredze liecina, ka administratīvo aktu adresātu vidū ir liels skaits maznodrošinātu cilvēku. Pareizi sagatavojot sūdzību par administratīvo aktu, norādot uz tā trūkumiem un iemesliem, kādēļ tas ir prettiesisks, kā arī iesniedzot sūdzību par administratīvo aktu noteiktajā termiņā, var būtiski aizsargāt personas intereses, kuras citādāk, iespējams, tiktu aizskartas.

J.Jansons: Gadījumi ir dažādi un vienotu atbildi ir sarežģīti sniegt. Administratīvajā procesā tiesā tiešām darbojas objektīvās izmeklēšanas princips, savukārt iestādē – nē. Tomēr katrs gadījums ir individuāls, un ir sarežģītas situācijas, kad juridiskā palīdzība ir nepieciešama arī administratīvajā tiesā.

Kā Jūs vērtējat atlīdzību, ko valsts maksā par juridiskās palīdzības sniegšanu? Cik daudz laika šodien Jūs pavadījāt administratīvajā tiesā un cik par to saņemsiet?

K.Ielejs: Tiesas sēde sākās pulksten 13:00 un beidzās 14.15. Takse ir septiņi lati un tā tiek aprēķināta par pilnām stundām. Protams, vienmēr var vēlēties vairāk. Taču, kā jau dzirdējām, tas ir par latu vairāk stundā nekā par valsts apmaksāto obligāto aizstāvību kriminālprocesā. Nu, teiksim, tas nav daudz, bet nav arī galīgi slikti.

Vai šī valsts noteiktā stundas likme ir stipri mazāka par to atlīdzību, kuru advokāts prasītu, ja klients pats līdzīgā lietā ierastos pie viņa pēc juridiskās palīdzības? Vai varbūt – gluži otrādi – valsts pārmaksā?

K.Ielejs: Katrs gadījums jāvērtē atsevišķi. Par honorāru advokāts ar klientu vienojas atkarībā no risināmās problēmas. Tomēr jāsaka, ka parasti samaksa advokātam acīmredzot tomēr būtu nedaudz lielāka nekā šī valsts noteiktā stundu likme. Ja dienā var nopelnīt tikai šo divu stundu likmi – tas patiešām ir ļoti maz. Taču, no otras puses, var summēt arī visu valsts apmaksāto juridisko palīdzību vienā lietā, un tad kopā par konsultācijām, dokumentu sastādīšanu un pārstāvību tiesā šī samaksa juridiskās palīdzības sniedzējam, kam viņš kopumā ziedo varbūt pāris savas darbadienas, vērtējama par visu lietu kopumā, kas kaut arī nav liela, bet tomēr dod drošus ienākumus.



Vai visiem pietiks naudas

Šeit tika runāts par juridiskās palīdzības sniedzēju darba taksēm. Bet – cik daudz naudas valsts ir piešķīrusi juridiskās palīdzības sniegšanai šogad un vai šīs naudas pietiks, lai apmaksātu palīdzību visiem, kam tā nepieciešama? Administrācijas atpazīstamība pieaugs, iedzīvotāji nekavēsies izmantot valsts atbalstu – kā Jūs prognozējat?

J.Jansons: Ja valsts ar likumu uzņēmusies sniegt juridisko palīdzību saviem iedzīvotājiem, domāju, ka jautājums – vai visiem pietiks naudas – faktiski ir lieks un mūsu klientiem par to nevajadzētu uztraukties.

E.Stivriņa: Šeit ir viena nianse – likums nosaka, ka juridiskā palīdzība tiek sniegta valsts budžetā šim mērķim paredzēto līdzekļu ietvaros. Šī situācija, protams, nekādā ziņā neattiecas uz valsts nodrošināto aizstāvību krimināllietās.

Tas nozīmē, ka attiecībā uz valsts juridisko palīdzību civillietās un administratīvajās lietās, kā arī cietušā pārstāvību krimināllietās uz gada beigām var veidoties situācija, kāda reizēm gadās valsts veselības aprūpē, kad uz plānveida operāciju “jāstāv rindā” līdz jaunam budžeta gadam?

E.Stivriņa: Mēs ceram, ka tā nebūs, taču tas var gadīties, ja pieprasījums pēc juridiskās palīdzības būs ļoti liels.

Es vēlreiz gribētu atgriezties pie replikas, ka advokāti, protestējot pret valsts noteiktajām taksēm, neiesniedz rēķinus par piedalīšanos obligātajā aizstāvībā. Iedomājieties, cik neapskaužamā situācijā nonāksim, ja takses palielinās? Tās apmierinās advokātus, un viņi sāks iesniegt rēķinus par obligāto aizstāvību. Bet nauda budžetā, balstoties uz šī gada statistiku, būs paredzēta krietni mazākam aizstāvības apjomam? Tādā gadījumā nauda, kas paredzēta valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanai, tiks izlietota aizstāvībai krimināllietās, kas valstij obligāti jānodrošina, bet palīdzībai maznodrošinātiem iedzīvotājiem naudas nepaliks.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi