Atslēgvārdi:

Valodas vētra ūdens glāzē 4

Minoritātes valodas statusa noteikšana atsevišķām tradicionāli Latvijā dzīvojošo minoritāšu valodām praktiski neko būtisku nemainīs, tikai uzliks skaidrāku valsts atbildību par šo valodu saglabāšanu.

Iesaki citiem:
Valodas 255x203
Foto:Alan Gee

Krievu valodai nākotnē varētu piešķirt minoritātes valodas statusu! Šāda ziņa pirms pāris nedēļām pāršalca visus Latvijas plašsaziņas līdzekļus, un diskusijas nenorimst joprojām. Ja priekšlikumu izteiktu kāds no kreisā spārna politiķiem, neviens to nopietni neuztvertu. Bet šoreiz “vētru ūdensglāzē” sacēla Jaunā laika deputāte, valodniece Ina Druviete, kas līdz šim vienmēr stāvējusi latviešu valodas sardzē. Mazākumtautību valodas statusa noteikšana Latvijas tradicionālo mazākumtautību valodām būtu apliecinājums Latvijas valodas politiks stabilitātei, kā arī novērstu šaubas par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu nākotnē, uzskata Druviete.[1]

Politiķes izteikumus jau nosodījusi apvienība TB/LNNK, norādot, ka šobrīd daudz aktuālāk ir stiprināt latviešu valodas pozīcijas privātajā uzņēmējdarbībā. Savukārt kreisā spārna politiķi atzīst, ka minoritātes valodas statusa noteikšana pati par sevi neko nemainīs, jo daudz svarīgāk ir panākt krievu valodas lietošanu saziņā ar pašvaldībām.[2]

Visās šajās diskusijās tiek piesaukti arī divi Eiropas Padomes (EP) dokumenti: Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta (Harta) un Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību (Konvencija). Vieni apgalvo, ka Latvijas valodas politika atbilst minēto dokumentu noteiktajiem standartiem, tāpēc gan latviešu valodas, gan mazākumtautību valodu tiesību nodrošināšanai nepieciešams sakārtot valodas statusa juridiskos jautājumus. Savukārt otri norāda, ka Hartas prasības apdraud latviešu valodas pozīcijas un īsā laikā var novest pie krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešanas. Akadēmiķi atsaucas arī uz EDSO Oslo rekomendācijām par mazākumtautību lingvistiskajām tiesībām, kas neprasot sevišķa statusa noteikšanu atsevišķām minoritāšu valodām.[3] Ko īsti nosaka Eiropas padomes dokumenti un cik lielā mērā to prasības ir vai nav saistošas Latvijai?


Harta ļauj izvēles brīvību

Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta pieņemta 1992. gadā, un tās galvenais mērķis ir Eiropas vēsturisko reģionālo vai minoritāšu valodu aizsardzība un valodu kā Eiropas kultūras bagātību un tradīciju saglabāšana un attīstība. Harta nosaka līdzekļus šo valodu lietošanas veicināšanai sabiedriskajā dzīvē — izglītībā, tiesu varas un administratīvajās iestādēs, plašsaziņas līdzekļos, kultūras jomā, ekonomiskajā un sabiedriskajā dzīvē.[4] Harta ir visai īpatnēji veidots dokuments, kas, piedāvājot vairākas alternatīvas,[5] ļauj valstij izvēlēties, kādus minoritāšu valodu aizsardzības pasākumus īstenot un kādā veidā to darīt.

Jāatzīst, ka lielāko daļu Hartas principu Latvija jau ievēro, un vienīgais klupšanas akmens varētu būt minoritāšu valodu lietošana saziņā ar administratīvajām iestādēm. Tomēr, manuprāt, šobrīd plašāk diskutēt par Hartas izvirzītajām prasībām ir lieki, jo Latvija to nav ne parakstījusi vai ratificējusi, ne arī izteikusi nodomu to darīt. Minoritāšu valodas statusa noteikšana kādai valodai nenozīmē automātisku pievienošanos arī Hartai. Ņemot vērā, ka Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikācija Latvijai prasīja desmit gadus un asas politiskas diskusijas, maz ticams, ka tuvākajā laikā būsim gatavi parakstīt vēl kādu starptautisku dokumentu minoritāšu tiesību jomā.


Klupiens — saziņa ar administratīvajām iestādēm

Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību[6] pieņemta 1995. gadā,[7] un tās mērķis ir precizēt juridiskos principus, kurus valstis ir apņēmušās respektēt, lai nodrošinātu nacionālo minoritāšu aizsardzību. Konvencijā iekļauti programmas tipa nosacījumi, kurus nevar ievērot tieši. Tādējādi valstīm ir atstāta rīcības brīvība īstenot mērķus, kurus tās apņēmušās sasniegt, un ievērot savus specifiskos apstākļus un vajadzības.[8] Tā kā Konvencijā nav sniegta nacionālās minoritātes definīcija, tad katra valsts pati izlemj, ko tiesiskā nozīmē uzskatīt par nacionālo minoritāti savā teritorijā. Lai arī Latvijas sniegtā definīcija šķiet plaša un visaptveroša[9], tā pēc savas būtības ir ļoti neskaidra un pretrunīga.

Līdzīgi kā Harta, arī Konvencija ietver tādus jautājumus kā nacionālo minoritāšu lingvistiskās tiesības, izglītība, mediju pieejamība, kultūras un identitātes saglabāšana un efektīvas līdzdalības veicināšana. Ratificējot Konvenciju, Latvija apņēmās “veicināt tādu apstākļu radīšanu personām, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, kuri saglabātu un attīstītu to kultūru, sargātu to identitātes būtiskos elementus, tas ir, to reliģiju, valodu, tradīcijas un kultūras mantojumu” (5. pants). Vismaz deklaratīvi valsts ir atzinusi dažādu etnisko grupu pastāvēšanu un to identitātes, tai skaitā valodas, saglabāšanas nepieciešamību, piemēram, piešķirot dotācijas valsts budžeta ietvaros. Arī spēkā esošie izglītību regulējošie normatīvie akti pamatā atbilst Konvencijas prasībām un nodrošina minoritāšu valodu izmantošanu izglītības iestādēs.

Jau iepriekš paredzot grūtības, ko varētu radīt 10. panta 2. daļas izpilde, kas paredz minoritāšu valodu izmantošanu saziņā ar administratīvajām iestādēm, Latvija pieņēma deklarāciju, nosakot, ka minēto daļu “tā uzskata par saistošu, ciktāl tā nav pretrunā ar LR Satversmi un citiem spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, kas nosaka valsts valodas lietojumu.”[10] Lai arī tas ir politiski jūtīgs jautājums, domāju, ka Latvijai agrāk vai vēlāk pie tā būs jāatgriežas. Kā liecina citu valstu pieredze, tās šo jautājumu risina, nosakot skaitlisko slieksni. Piemēram, Igaunijā ir garantētas nacionālajām minoritātēm piederošo personu tiesības lietot savu valodu saziņā ar varas iestādēm pašvaldībās, kur minoritāšu pārstāvji sastāda vismaz pusi no attiecīgās teritorijas pastāvīgo iedzīvotāju skaita.[11]

Manuprāt, diskusija par to, vai krievu, ukraiņu, poļu, lietuviešu un baltkrievu valodām nepieciešams piešķirt nacionālo minoritāšu valodu statusu, ir lieka kaut vai tāpēc, ka Latvija, ratificējot Vispārējo konvenciju, jau ir noteikusi tās grupas, kas konvencijas izpratnē uzskatāmas par nacionālajām minoritātēm. Līdz ar to esam noteikuši arī tās minoritāšu valodas, kuras būtu jāaizsargā un kuru attīstību valsts ir apņēmusies veicināt. Praktiskā nozīmē minoritāšu valodas statusa noteikšana atsevišķām Latvijā tradicionāli dzīvojošo minoritāšu valodām neko būtisku nemainīs, ja nu vienīgi uzliks skaidrāku valsts atbildību šo valodu saglabāšanai. Savukārt emocionālā ziņā tas atrisinātu līdz šim visnotaļ sāpīgo jautājumu par krievu un citu nacionālo minoritāšu valodu pielīdzināšanu svešvalodām.


_______________________

[1] Kozule, E. TB/LNNK nepieņemami Druvietes izteikumi par iespējām krievu valodai piešķirt minoritātes valodas statusu, Nacionālā ziņu aģentūra LETA, 13.11.2007.

[2] Радионов В. Русский язык поссорит политиков? Čas, 14.11.2007.

[3] Eriņa, A. Statusa noteikšana minoritāšu valodām nekalpotu latviešu valodas nostiprināšanai, uzskata akadēmiķis, Nacionālā ziņu aģentūra LETA, 18.11.2007.

[4] Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta pieejama Eirops padomes Informācijas biroja mājas lapā: http://www.coecidriga.lv/tulkojumi/148.htm

[5] Tikai viens piemērs tādā jūtīgā jautājumā kā vidējā izglītība. Harta paredz: c) (i) dot iespēju iegūt vidējo izglītību attiecīgajās reģionālajās vai minoritāšu valodās; vai (ii) dot iespēju iegūt būtisku daļu no vidējās izglītības attiecīgajās reģionālajās vai minoritāšu valodās; vai (iii) vidējās izglītības ietvaros nodrošināt attiecīgo reģionālo vai minoritāšu valodu kā mācību programmas sastāvdaļas mācīšanu; vai (iv) piemērot vienu no (i) līdz (iii) punktos minētajiem līdzekļiem vismaz attiecībā pret tiem skolēniem, kuri paši vai to ģimenes to vēlas un kuru skaits ir uzskatāms par pietiekamu.

[6] Mazākumtautību aizsardzības konvencija: http://www.coecidriga.lv/tulkojumi/157.htm

[7] Latvija konvenciju ratificēja 2005. gada 26. maijā.

[8] Philips, A. The Framework Convention for the Protection of National Minorities. In: Mechanisms for the implementation of minority rights. Council of Europe, 2004, p. 109

[9] Latvijas Republika paziņo, ka termins „nacionālās minoritātes”, kas nav definēts Konvencijā, Konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu. Personas, kas nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi, bet pastāvīgi un legāli dzīvo Latvijas Republikā, nepieder nacionālajai minoritātei Konvencijas izpratnē atbilstoši attiecīgajai Latvijas Republikas deklarācijā sniegtajai nacionālās minoritātes definīcijai, bet kas sevi identificē ar šai definīcijai atbilstošu nacionālo minoritāti, var izmantot Konvencijā paredzētās tiesības, ja vien likums nenosaka izņēmumus.

[10] Likums Par vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību (pieņemts 2005. gada 26. maijā).

[11] Brands Kehris, I., Kučs, A., Zankovska-Odiņa, S. Nacionālo minoritāšu konvencija – Eiropas pieredze Latvijai, Eiropas Padomes Informācijas birojs, 2006, 85. lpp.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Voldis 30.11.2007 00:57
Neaimirsīsim, ka krievi un pārkrievotie migranti sastāda lielāko iedzīvotāju daļu visās Latvijas lielākajās pilsētās.

Kas attiecas uz integrāciju, tad citās valstīs principā ar to saprot sveštautiešu iekļaušanu savā kultūrā. Latvijā tātad - pārlatviskošanu. Un nevajag nekādu demagoģiju par solīti viens otram pretī - ievērosim, ka latvieši zem krievu tanku stobriem un Čekas represijām 50 gadus ne soli vien spēruši, bet aulekšiem skrējuši ... Visi runājam krieviski (jo tā bija valsts valoda), pazīstam krievu mākslu un literatūru, bet PSRS un PSKP vēsturē vairākkārt kārtojām valsts eksāmenus. Dažs tā ieskrējies, ka nevar apstāties un apraudzīties, ka tanku taču vairs nav!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Voldis - Druvietei un JL 30.11.2007 00:37
Nav skaidrs, kas Druvietes kundzei pasūtījis tik nodevīgu gājienu. Labākajā gadījumā to varētu raksturot kā pārsteidzību, neapdomību vai muļķību. Latvijas valstij uzņemties atbildību par krievu valodas attīstību un lietojumu - šim nolūkam 1940. gadā vajadzēja ievest tankus. Bet šodien?! Vai Jums pietrūka laika uzmanīgi palasīt Konvenciju?

Latvijas valsts un latviešu tauta šodien var atļauties Konvenciju attiecināt tikai uz LATGAĻU VALODU - lingvistiski, kā reģionālo valodu ; un LĪVIEM -teritoriāli, jo nav citas vietas vai valsts pasaulē, kur tas varētu notikt. Nākotnē varbūt varētu diskutēt arī par romiem, jeb čigāniem, jo tiem nav savas valsts. Bet tikai diskutēt, jo viņi paši deklarē, ka esot klejotāju cilts no Indijas, kas taču ir liela un stipra valsts

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 27.11.2007 18:17
S.Zankovska-Odiņa: anuprāt, diskusija par to, vai krievu, ukraiņu, poļu, lietuviešu un baltkrievu valodām nepieciešams piešķirt nacionālo minoritāšu valodu statusu, ir lieka kaut vai tāpēc, ka Latvija, ratificējot Vispārējo konvenciju, jau ir noteikusi tās grupas, kas konvencijas izpratnē uzskatāmas par nacionālajām minoritātēm. Līdz ar to esam noteikuši arī tās minoritāšu valodas, kuras būtu jāaizsargā un kuru attīstību valsts ir apņēmusies veicināt.

:(( Galīgi nesapratu, kādā veidā autore nonāca pie šī konkrētā valodu uzskaitījuma - krievu, ukraiņu, poļu, lietuviešu un baltkrievu? Kāpēc, teiksim, ne vācu, lībiešu, latgaliešu, romu valodas vai ivrits? Varbūt arī kādam tatāram senči dzīvo Latvijā "paaudzēm ilgi"...

Manuprāt "nacionālās minoritātes" definīcijā ir aptuveni noraksturoti atsevišķie pilsoņi, kurus var uzskatīt par nacionālajām minoritātēm, bet ne jau konkrētas etniskas grupas vai valodas. Lasām rūpīgi vēlreiz: "Latvijas Republika paziņo, ka termins „nacionālās minoritātes”, kas nav definēts Konvencijā, Konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu."

T.i. par "minoritāšu valodu statusu" vispār nav runas. Krievu valodai kā tādai noteikti nedrīkst piešķirt nekādu "minoritāšu valodu statusu", jo tad nebūtu iespējams praktiski kontrolēt, vai šī valodas statusa priekšrocības izmanto, teiksim, vecticībnieki, kuriem ir tradicionāla saistība ar Latviju, vai arī PSRS laiku imigranti vai pat nepilsoņi. Savukārt, ja minoritātes statuss pieder konkrētiem pilsoņiem (tiem pašiem vecticībniekiem), tad viņi saskaņā ar Konvenciju varētu saņemt atbalstu konkrētiem pasākumiem un materiālās kultūras (teiksim, tradicionālās arhitektūras) saglabāšanai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

patriots 27.11.2007 17:39
Druviete ir nodevusi latviesu tautas nacionalas intereses?

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Pētījums par patvēruma meklētāju, bēgļu un personu, kurām piešķirts alternatīvais statuss, piekļuvi izglītībai Latvijā 0 Autors:Svetlana Djačkova, Sigita Zankovska-Odiņa, Kristīne Laganovska, Džena Andersone, Linda Dambe, Jekaterina Kirjuhina