Foto: Foto - B. Koļesņikovs © AFI

Daudzas no Latvijas pārtikas uzņēmumiem izvirzītajām obligātajām prasībām Eiropas Savienības likumdošanā nebūt nav obligātas – mūsu valdība ir pārcentusies, pierāda rūpīga ES un Latvijas normu salīdzināšana.

Medijos ne reizi vien izskanējusi informācija, ka Latvijā pārtikas uzņēmumiem izvirzītās prasības ir augstākas nekā citās Eiropas Savienības (ES) valstīs. To paudušas gan oficiālas personas, gan Latvijas iedzīvotāji, kas apmeklējuši ES dalībvalstis un praktiski saskārušies gan ar pārtikas uzņēmumu darbību, gan tirdzniecību, kas notiek zemnieku saimniecībās un tirgos.

Pašlaik ir grūti noskaidrot, kāpēc šāda situācija izveidojusies – cik lielā mērā lēmumu pieņemšanu Latvijā ir iespaidojušas ES amatpersonas un eksperti, kā arī Latvijas ierēdņi vai nevalstiskās organizācijas, lobējot atsevišķu uzņēmumu grupu intereses, un vēl citi faktori. Šajā rakstā aplūkošu vairākus konkrētus piemērus šādu augstāku prasību piemērošanai.

Daudzas no Latvijas pārtikas uzņēmumiem izvirzītajām obligātajām prasībām, kas noteiktas Latvijas Ministru Kabineta noteikumos, ES likumdošanā nav obligātas, bet gan tikai ieteicamas, un to ieviešana notiek, pārtikas uzņēmumos pielietojot dažādas labas prakses. Primārajā jeb lauksaimnieciskajā pārtikas ražošanā tās ir Laba lauksaimniecības prakse[1] un Laba audzēšanas prakse[2], savukārt pārtikas pārstrādē – Laba ražošanas prakse[3] un visā pārtikas apritē – Laba higiēnas prakse[4]. Bez šaubām, tirgotāji un vairumtirgotāji, kā tas dažkārt notiek ES dalībvalstīs, var izvirzīt preču piegādātājiem vēl papildu prasības līdzās likumdošanas obligātajiem nosacījumiem – labas prakses nosacījumu ievērošanu, ISO 9000 sērijas standartu sertifikātu[5] u.c.

ES spēkā esošās Vispārējās pārtikas higiēnas direktīvas[6] nosacījumu daļā īpaši uzsvērts, ka par higiēnas apstākļiem pārtikas uzņēmējdarbībā ir atbildīgi pārtikas uzņēmēji, un direktīva neuzspiež labas higiēnas prakses vadlīniju ievērošanu, jo tām nav juridiska spēka, bet pārtikas uzņēmējiem jānodrošina, ka tirgū tiek ievietota veselībai nekaitīga pārtika. Kompetentām institūcijām ir dotas tiesības aizsargāt sabiedrības veselību, tai pašā laikā garantējot pārtikas uzņēmumiem to likumīgās tiesības. Direktīva nosaka[7], ka dalībvalstīm vienīgi jāsekmē labas prakses vadlīniju izstrādāšana un to brīvprātīga izmantošana pārtikas uzņēmumos.

ES ir izstrādātas jaunas higiēnas prasības, kas no 2004.gada stāsies iepriekšējo vietā, un tās vēl vispārīgākā veidā reglamentēs obligātās prasības uzņēmumu struktūrai un infrastruktūrai, kas tieši neietekmē pārtikas drošību. Savukārt arvien lielāka uzmanība tiks pievērsta tām prasībām, kas vistiešāk ietekmē pārtikas nekaitīgumu: temperatūras režīma ievērošana, piesārņojuma kontrole, personāla higiēnas ievērošana, paškontroles sistēmas uzturēšana, ieviešot HACCP principus[8].

Visspilgtākais piemērs tam, ka Latvijas MK noteikumos ir iekļauti labas prakses nosacījumi, kas ES ir vienīgi ieteicami, bet ne obligāti, ir noteikumi par zvejas produktu ražošanas un pārdošanas higiēnu[9]. Vairākas šajos noteikumos izvirzītās prasības[10] vispār nav noteiktas direktīvā Par higiēnas apstākļiem zvejas produktu ražošanai un ievietošanai tirgū[11], kas reglamentē šo jomu.

Konkrēti minēšu četras prasības no šiem MK noteikumiem, kas nav paredzētas ES likumdošanā un rada vislielākās problēmas zivju pārstrādes uzņēmumiem Latvijā:

produkcijas ražošanas telpās griestu minimālajam augstumam ir jābūt 3m (MK noteikumu 46.3.1.p.);
grīdām jābūt aprīkotām ar ūdens noteces sistēmu noteiktā slīpumā (46.1.p.), savukārt ES direktīva nosaka, ka grīdai ir jābūt tādai, lai veicinātu ūdens noteci vai jāizmanto iekārta ūdens aizvākšanai[12];
jābūt ventilācijai un tvaika uztveres iekārtām (46.5.p.) ar panta apakšpunktos noteiktām prasībām, bet ES direktīva prasa atbilstošu ventilāciju un, ja tas ir nepieciešams, arī tvaika uztveres iekārtas[13];
MK noteikumu X daļā noteiktas ļoti detalizētas higiēnas prasības personāla apģērbam un sanitārajām telpām, kamēr ES direktīva nosaka tikai vispārīgas higiēnas prasības personālam[14].
Latvijas MK noteikumos ir paredzēti stingrāki ierobežojumi arī produktu pārdošanai, nekā to paredz ES likumdošana. Piemēram, jau pieminētajos MK noteikumos par higiēnas prasībām zvejas produktiem, termins “piedāvājums tirgū” tiek skaidrots kā zvejas produktu piedāvājums pārdošanai un pārdošana vairumpircējiem. Tas īsti neatbilst ES direktīvas terminam “ievietošana tirgū”, kas skaidrots kā ievietošana Eiropas kopējā tirgū, izņemot mazumtirdzniecību un zvejnieku veikto tiešo piegādi nelielos daudzumos mazumtirdzniecībā[15]. Starptautiskajās vadlīnijās (Codex Alimentarius[16]) mazumtirdzniecība definēta kā pārtikas aprites posms, kurā veic produktu uzglabāšanu, piedāvāšanu vai pārdošanu patērētājam. Latvijas likumdošanas interpretācijā nav paredzēta zvejnieku veiktā tiešā pārdošana, uz kuru šie stingrie noteikumi varētu neattiekties.

Līdzīgi arī MK noteikumos par piena produktu apriti[17] nav izmantota iespēja nepiemērot stingros ierobežojumus piena ražotājiem, kas pārdod produkciju tieši patērētājam. Proti, nav ņemts vērā direktīvas par piena produktu ražošanu punkts[18], ka šī direktīva neskar valsts tiesību normas, kas piemērojamas gadījumos, kad ražotājs tieši patērētājam pārdod neapstrādātu pienu vai piena produktus, kas ražotāja fermā gatavoti no šāda neapstrādāta piena. Šādā gadījumā direktīva tikai prasa ievērot sekojošus nosacījumus – ka pienam jābūt iegūtam no ganāmpulka, kurš ir oficiāli brīvs no tuberkulozes un oficiāli brīvs vai brīvs no brucelozes, savukārt higiēnas apstākļi fermā atbilst obligātajiem veterinārsanitārajiem noteikumiem, ko noteikusi kompetentā iestāde.

MK noteikumi izvirza stingrākas prasības nekā ES likumdošana arī attiecībā uz lopu kautuvju higiēnu. Piemēram, ir prasīts kautuvē iekārtot sanitāro mezglu (dušu vai vannas telpu, tualeti, ģērbtuvi)[19], bet atbilstošā ES direktīva norāda[20], ka nepieciešams piemērots skaits ģērbtuvju, izlietņu, dušu un tualešu. MK noteikumos minētā “vannas telpa” izraisa neizpratni, jo vanna neasociējas ar uzņēmumā strādājošo higiēnu. Arī mazjaudas kautuvēm MK noteikumos pieprasīts iekārtot dušu vai vannas istabu, kaut gan ES direktīva prasa[21] kautuves darbinieku vajadzībām vismaz vienu izlietni un tualetes.

Augstākminētie piemēri raksturo Latvijas normatīvo aktu stingrākās prasības attiecībā uz uzņēmumu infrastruktūru, bet varētu minēt arī piemērus, kur attiecīgo ES direktīvu prasības pilnībā nav iestrādātas MK noteikumos. Daudzas no spēkā esošajām ES prasībām pārtikas sfērā Latvijā ir vēl tikai likumprojekta izstrādes stadijā, kas liedz pilnībā apzināt reālo situāciju.

_____________

[1] GAP – Good Agriculture Practice
[2] GHP – Good Husbandry Practice
[3] GMP – Good Manufacturing Practice
[4] GHP – Good Hygiene Practice
[5] ISO (International Standartization Organization) 9000 sērijas standarti ir kvalitātes vadības jeb pārvaldības sistēmu standarti. Šie standarti ir pieņemti gan ES kā EN 29000 sērijas standarti, gan Latvijā kā LVS 9000 sērijas standarti.
[6] Direktīva 93/43/EEK (TTC tulkojums latviski)
[7] Direktīvas 5.panta 1.punkts
[8] HACCP (Hazard Analysis and Critical Control Points) – Riska cēloņu analīze un kritiskie kontroles punkti – ir pārtikas nekaitīguma nodrošināšanas sistēma, kas identificē, novērtē un kontrolē (vada) riska cēloņus, kas ir būtiski pārtikas drošībai.
[9] MK 1998.gada 17.marta noteikumi Nr.89 “Noteikumi par higiēnas prasībām zvejas produktu ražošanai un piedāvājumam tirgū”.
[10] 44.p. par pārtikas ražošanas telpu nošķiršanu no pārējām uzņēmuma telpām, 45.2.p. par atsevišķu personāla ieeju, 46.2.1.p. par vadu un cauruļu iebūvēšanu sienā vai novietošanu 4 cm attālumā no sienām, 46.3.1. par minimālo griestu augstumu 3 m.
[11] Direktīva 91/493/EEK
[12] Direktīvas pielikuma 3.nodaļas 2.punkta a sadaļa
[13] Direktīvas 3.nodaļas 2.punkta e sadaļa
[14] Direktīvas 3.pielikuma 2.nodaļas B daļa
[15] Direktīvas 2.panta 15.punkts
[16] Codex Alimentarius ir starptautiska organizācija, kura reglamentē starptautiskos standartus un prasības pārtikas sfērā, un uz kuriem tiek balstīta starptautiskā tirdzniecība Pasaules Tirdzniecības organizācijas ietvaros.
[17] MK 2001.gada 20.novembra noteikumi Nr.491 “Piena, apstrādāta piena un piena produktu aprites noteikumi”.
[18] Direktīvas 92/46/EEK, ar ko nosaka veterinārsanitāros noteikumus par neapstrādāta piena, termiski apstrādāta piena, un piena produktu ražošanu un ievietošanu tirgū, I nodaļas 1.panta 2.daļa.
[19] MK 2002.gada 23.decembra noteikumu Nr.555. “Veterinārās un higiēnas prasības kautuvēm, kārtība, kādā dzīvnieki tiek nokauti realizācijai, un higiēnas prasības gaļas iegūšanai” 27.punkts.
[20] Direktīvas 64/433/EEK I pielikuma 1.nodaļas 11.punkts.
[21] Direktīvas I.pielikuma 1.nodaļas 9.punkts

Šī publikācija ir tapusi projekta “Fwd:Eiropa” ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.