Foto: A. Jansons
Iespējams, ka mēs pie tā būtu nonākuši arī tāpat. Iespējams, ka to veicināja tuvojošās vēlēšanas ar savu pretrunīgo drudzi ne tikai partiju, bet arī plašsaziņas līdzekļu konkurences cīņā. Iespējams, ka mums apnicis klausīties un lasīt, ka žurnālisti ir neprofesionāli, pērkami, divkosīgi un neko nesaprot no tā, ko mēģina iebarot sabiedrībai.
Tomēr nu iemesls vairs nav tik svarīgs — galvenais, ka Latvijas žurnālisti Ziemeļu Ministru padomes apmaksātā konferencē kuplā pulkā vienojās šo situāciju mainīt, lai pārliecinātu gan sevi, gan citus, ka mēs gribam, varam un spējam mainīties — meklēt, pētīt, klausīties, rakstīt un publicēt profesionāli, godīgi, sabiedriski atbildīgi un saturīgi.
Te vairs nepārmetīšu profesijas brāļiem augstāk minētos trūkumus, kurus skrupulozi iztirzājuši vairāki mediju profesionāļi un eksperti gan portālā politika.lv, gan citur. Turklāt šis velns varbūt nemaz nav tik melns. Šā gada 19.-20.septembra konferencē, pēc Zviedrijas kolēģu stāstītā par redaktora dienasgrāmatu kā rīku saziņas līdzekļa sabiedriskās atbildības un kvalitātes novērtēšanai, ap 30 latviski strādājošo drukāto izdevumu un elektronisko masu mediju pārstāvji diskusijā secināja, ka līdzīga sistēma, tikai vienkāršāka un pašu žurnālistu vadīta, darbojas lielākajā daļā Latvijas reģionālo un nacionālo plašsaziņas līdzekļu. Patiesi — lai vai par cik dumjiem mūs uzskatītu lasītāji, klausītāji un skatītāji, viņi tomēr aktīvi pauž savu viedokli gan par preses izdevumiem, radio, televīziju un interneta portāliem, gan arī izklāsta savu nostāju par sabiedrības dzīvi, ja vien kāds rakstītājs, runātājs un rādītājs viņiem to attopas paprasīt.
Saikne ar lasītāju ir viens no galvenajiem elementiem žurnālistikas jaunajā nozarē — sociālajā jeb sabiedriskajā žurnālistikā, kas strauji ienāk arī Latvijas medijos. Taču šis veids ir riskants — rakstot par lasītāju ierosinātajām tēmām, žurnālista profesionalitātei jābūt trīstik augstai. Jāprot radīt samērīga proporcija starp kāda sarunu biedra — ne amatpersonas, politiķa vai prominences — ierosinātu sadzīves tēmu, kas tiek atainota ar individuālu pieeju, iedziļinoties un izprotot situāciju, un materiāla sabiedriski nozīmīgo informatīvo saturu, kas būtu svarīgs daudziem sabiedrības locekļiem.
Tas nozīmē, ka mums, varbūt pat īsti nenobriedušiem “vecajās” žurnālistikas nozarēs — būt sargsunim, reportierim, pētniekam, ziņu producētājam, analizētājam, komentētājam utt., nāksies ielēkt jaunajā lauciņā, kur brīžiem ir daudz lielāks risks iekrist līdz šim pārmestajās lokāla skatījuma, slēptās reklāmas, vienpusīgas nostājas, paviršas pieejas vai mazizpratnes bedrēs. Labs palīgs šajā dangainajā ceļā Latvijas žurnālistiem būtu Ziemeļvalstīs normāla parādība — vienots žurnālistu ētikas kodekss, kuru vairākas reizes mēģināts formulēt atšķirīgās profesionāļu grupās, taču īsti tas nestrādā. Šāda kodeksa ieviešanai nepieciešama arī izpildinstitūcija — ētikas padome, kurā atzīti nozares profesionāļi un juristi vērtētu nekorekti sagatavotus materiālus, interešu konfliktus, savtīgu rīcību, personas aizskārumu utml.
Mūsu vienīgā starptautiski atzītā profesionālā organizācija — Latvijas Žurnālistu savienība — ir klusa un nemanāma, iespējams, tāpēc, lai neviens nesāktu interesēties, vai tās vadības skapī negrab kāds skelets un kā dažam darbiniekam izdodas ieņemt gan sabiedriskas preses organizācijas, gan valsts iestādes, gan trešās varas orgāna runasvīra pienākumus. Zināmu atbildību par mediju interešu aizstāvību gadījumā ar likumdošanas grozījumiem sociālā nodokļa un honorāru samaksas jomā valsts institūcijās bija uzņēmusies Latvijas Preses izdevēju asociācija, tomēr paši rakstošie, producējošie un runājošie reti ir arī medija īpašnieki un lielākoties nav arī Žurnālistu savienības biedri. Turklāt bieži jāšaubās, vai tagadējās savienības administrācija vispār lasa avīzes, klausās radio vai skatās televīziju, jo pēdējā laikā nozarē ir vairāki gadījumi, kad profesionālai organizācijai būtu bijis jāreaģē ar autoritatīvu publisku paziņojumu, nevis jāgaida, kamēr tās vadībai piezvanīs kāds uzmācīgs reportieris ar nepieklājīgi aktuāliem jautājumiem par aizvakardienas notikumiem.
Atrisinājums, ko formulējām 20.septembrī, ir sens kā revolūcija — vienotība, katra personiskā atbildība un aktivitāte, atklātība, godīga attieksme un sabiedrības līdzdalība. Nolemts tuvākajā laikā atklājamo Mediju klubu izmantot kā diskusiju vietu, lai sarīkotu pamatīgu žurnālistu forumu, kurā piedalītos strādājošie žurnālisti, neatkarīgi no darba devēja politiskās un ekonomiskās intereses, izdevējkompāniju un plašsaziņas līdzekļu vadītāji, ieinteresētie sabiedrības pārstāvji.
Turklāt Mediju klubā, portāla politika.lv diskusijās un no tām lolojamā drukātā izdevumā, kā arī žurnālistu forumā tiks gaidīti visi — gan reģionālā prese, kas kupli pārstāvēta visos profesionālajos kursos un semināros, gan nacionālie mediji (varbūt forums kļūtu zīmīgs ar to, ka pēc ilga laika pie viena galda apsēstos divu lielāko dienas laikrakstu pārstāvji?), gan rakstošie, runājošie, rādošie un interneta tīklā atrodamie, gan latviski, krieviski un angliski strādājošie sabiedrības informētāji.
Protams, šis ceļš vēl tikai sākas, tas nebūs viegls, tomēr atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu rodama visiem kopīgi, un šoreiz skepse, sarkastiska ironija, vecu strīdu un mazvērtīgas iedomības diktēta ignorance var atkal “norakt” mūs uz ilgu laiku. Arī mēs – žurnālisti – esam šīs sabiedrības un valsts dalībnieki, un, ja sabiedrība vēlas godīgu un profesionālu presi, tai jāpalīdz mums godīgi nosaukt problēmas un tikt ar tām galā. Cienījamie kolēģi, dažādu jomu profesionāļi, informācijas avoti, sabiedrības aktīvisti, palīdziet rast atbildi uz virsrakstā uzdoto jautājumu. Jau iepriekš paldies!Il