Raksts

Uzmundrinājuma vietā uzņemšana ES


Datums:
15. augusts, 2006


Autori

Dace Akule


Foto: G. Dieziņš © AFI

Atlikt Rumānijas un Bulgārijas uzņemšanu ES uz gadu būtu bezjēdzīgi. Mēs esam strādājuši ļoti smagi, un mums nepieciešams uzmundrinājums. Tieši šāds uzmundrinājums būtu uzņemšana ES.

Diskusijā piedalās Zornica Venkova (Zornitza Venkova), Bulgārijas pārstāvniecības ES pirmā sekretāre, Viorels Serbanesku (Viorel Serbanescu), Rumānijas pārstāvniecības ES padomnieks un Džordžs Dura (George Dura), Eiropas politikas studiju centra (Centre for European Policy Studies) pētniecības asistents.

Diskusijas teksts angļu valodā

Dace Akule: Gan Rumānija, gan Bulgārija izteica savu vēlmi pievienoties Eiropas Savienībai (ES) 1995.gadā, iestāšanās sarunas sākās 2000.gadā. Ja mēs skatāmies uz Latviju, tad arī Latvija oficiāli izteica savu vēlmi pievienoties ES 1995.gadā, taču mēs pievienojāmies jau 2004.gadā. Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc Rumānija un Bulgārija atpalika no pārējām kandidātvalstīm?

Zornica Venkova, Bulgārijas pārstāvniecības ES pirmā sekretāre: Tie ir ļoti vienkārši. Mums pašiem jau no paša sākuma bija noteikts laika grafiks [uzņemšanai ES], un tas bija 2007.gads. Izmaiņas mūsu valstī sākās mazliet vēlāk nekā citās kandidātvalstīs, tā kā mēs bijām reālistiski.

Taču tas nav gluži tas, kā par šo procesu rakstīja mediji. No sākuma bija 12 kandidātvalstis vienā grupā, bet tad nāca ziņa par desmit kāzām un divām bērēm.

Z.Venkova: Taisnība, medijos parādījās daudz spekulāciju. Tas arī tiesa, ka visas 12 kandidātvalstis kādu laiku vadīja iestāšanās sarunas visas kopā. Taču kopš 2000.gada mūsu pievienošanās grafiks bija noteikts, un tas bija 2007.gads.

Viorels Serbanesku, Rumānijas pārstāvniecības ES padomnieks: Iesākumam jāatceras, ka tāda grupa ar 12 kandidātvalstīm nemaz nepastāvēja. Bija viena grupa ar piektās ES paplašināšanās viļņa valstīm, kurā bija arī Rumānija un Bulgārija. Taču jau no paša sākuma valstis dalījās divās grupās – katrā grupā pa sešām valstīm. Latvija bija otrajā grupā ar valstīm, kas sāka iestāšanās sarunas vēlāk. Bet Berlīnes finanšu perspektīva[1] tika veidota tā, lai ES 2006.gadā patreizējā budžeta laika posmā tiktu uzņemtas tikai pirmās grupas sešas valstis. Pēc tam, balstoties uz regates principu, – ka katra valsts tiek vērtēta pēc pašas paveiktā – otrās grupas valstīm bija iespēja pievienoties pirmajai grupai. Tā tas bija četrām otrās grupas valstīm, jo sakritības dēļ, un varbūt ne gluži sakritības dēļ, tieši tās valstis, kas bija mazākas, spēja noķert pirmo grupu, nevis Rumānija un Bulgārija, kas kopā saņems tik lielu ES budžeta daļu, kas ir salīdzināma ar Polijai paredzēto finansējumu. Tāpēc var domāt, ka šādu domāšanu jau no paša sākuma diktēja radītie apstākļi.

Pozitīvi izsakoties, tādas valstis kā Latvija un Lietuva varēja noķert pirmo grupu, jo mazākas valstis nozīmē mazākas problēmas – pat, ja runa ir par tā paša tipa problēmām. Rumānijai arī bija savs noteikts grafiks pievienošanās datumam, kas bija 2007.gads. Bet arī šo finansiālo iemeslu dēļ – 2007.gada janvāris ir jaunā finanšu perioda sākums – Bulgārija un Rumānija paziņoja, ka tās pievienosies 2007.gadā, un mēs turamies pie šī grafika.

Jūs teicāt, ka bijāt reālistiski savos aprēķinos. Kādas bija galvenās iekšējās problēmas, kāpēc Jūsu valstīs reformas nebija iespējamas ātrāk?

Z.Venkova: Bulgārijā izmaiņas sāka notikt visai vēlu, tikai aptuveni 1997.gadā. Tikai tad tika ieviestas reformas, kas panāca ļoti nepieciešamās ekonomiskās izmaiņas. Mums bija ļoti daudz darāmā mājās, visvairāk jau ekonomikas sfērā, un mēs sākām redzēt rezultātus jau no 1999. vai 2000.gada. Šajos trīs gados mēs patiešām sasniedzām ļoti daudz, jo pagājušajā gadā mūsu budžetā bija pārpalikums – neliels, bet tomēr bija – arī mūsu ekonomikas (iekšzemes kopprodukta) pieaugums bijis aptuveni pieci procenti gadā. Tā kā es domāju, ka mēs ejam pareizā virzienā.

Kā ar korupciju un organizētās noziedzības apkarošanu, kas parādās Eiropas Komisijas ziņojumos, jo šīs problēmas, protams, ir saistītas ar ekonomisko situāciju, bet ne tikai. Kā Jūs redzat, ka šīs problēmas tiks atrisinātas?

Z.Venkova: Tās nav tikai problēmas, ar kurām mēs saskaramies. Tās ir problēmas, kuras, es esmu pārliecināta, arī jūs kā latviete variet atpazīt. Organizētā noziedzība, piemēram, bija problēma tāpēc, ka ir dzimuši jauni noziegumu veidi un tendences, ar kurām tieslietu sistēmai ir jāpierod cīnīties. Protams, mums joprojām ir dažas problēmas, un Komisija uz tām ir norādījusi. Mēs ar tām cīnāmies un turpināsim to darīt, kamēr iegūsim redzamus rezultātus. Mūsu valdība nākusi klajā ar instrukcijām simts konkrētām lietām, kas ir šajā laukā – korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanā – jāizdara, lai atbilstu tā sauktajam politiskajam [ES dalības] kritērijam.

V.Serbanesku: Es gribētu piebilst, ka uzreiz pēc tam, kad desmit valstis pabeidza iestāšanās sarunas, un pat pēdējā sarunu fāzē, Komisija, ES un kandidātvalstis ieguva ļoti daudz pieredzes par pašu procesu. Tā rezultātā tie paši kritēriji bija spēkā, taču novērošanas intensitāte un šo kritēriju attiecināšana arvien palielinājās līdz pat Rumānijas un Bulgārijas iestāšanās sarunu beigām. Tāpēc es teiktu, ka tagad mūsu atbilstību pārbauda un mēs esam gatavāki atbilstoši augstākiem standartiem, nekā tas bija desmit jauno dalībvalstu gadījumā.

Bet, runājot par korupciju un tieslietu reformām – Komisija mūs uzslavēja par ļoti nozīmīgo progresu, kas ir panākts, cīnoties ar korupciju un reformām tieslietu jomā. Tie mēri, kas ir pieņemti, likumi, kas ir grozīti un tiek tagad piemēroti korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanai, pat tikuši izmantoti par piemēru kā vieni no striktākajiem likumiem šajā jomā. Šo lēmumu augļus mēs jau šobrīd baudām.

Tomēr līdz iespējamās pievienošanās datumam ir palikuši tikai seši mēneši[2]. Vai Jūs kā neatkarīgs eksperts teiktu, ka 2007.gada termiņa sasniegšana ir iespējama?

Džordžs Dura, Eiropas politikas studiju centra pētniecības asistents: Tas ir atkarīgs no tā, kāda vēlas būt Komisija – vai tā grib uzņemšanas kritērijus attiecināt ļoti strikti, un tad ES 2004.gadā nebūtu pat pievienojušās visas desmit jaunās dalībvalstis.

Rumānijas un Bulgārijas valdības strādā ļoti smagi. Tās ir nākušas klajā ar reformām, kas vēl jāievieš. Ja Komisija šos centienus līdz nākamajam vērtēšanas brīdim un pēc tam novērtēs, es šeit neredzu problēmas. Komisija visticamākais nebūs ļoti strikta, un arī ES ministru padome vienosies, ka abas valstis izpilda prasības, un tiks uzņemtas 2007.gadā – protams, ja tās turpina reformu gaitu. Abām valstīm ir jāsasniedz šis termiņš, vienalga, vai tas ir reāli vai nē, jo tas šobrīd ir vienīgais plāns. Neviens nedomā par paplašināšanās atlikšanu, protams, ja vien nenotiek reformu procesa atcelšana.

Runājot par korupciju, Komisija šobrīd vēlas redzēt kādu augsta profila korupcijas lietu, un tas nav ļoti viegli, jo gan izmeklēšana, gan vajāšana prasa laiku. Tāpēc abām valstīm šobrīd ir jāsavāc visi spēki, lai pusgada laikā atrastu kādu augsta ranga korumpētu amatpersonu, lai ES iedzīvotājiem varētu parādīt, ka viņi kaut ko dara. Tas ir tas, ko Komisija šobrīd vēlas – vairāk šovu un tēlu, ko tā var izplatīt, nevis reālas reformas, jo reformas, protams, turpināsies pēc pievienošanās. Un arī to Komisija vēlas nodrošināt – ka reformas tad netiks pārtrauktas.

Tad Jūs sakāt, ka mediji visu šo laiku dzīvo spekulācijās un patiesībā ir jau nolemts, ka 2007.gada janvāris būs pievienošanās datums?

Dž.Dura: Jā, medijiem patīk šāda veida pretrunas. Taču, ja ieklausāmies, ko saka diplomāti un arī ES amatpersonas, neviens nerunā par paplašināšanās atlikšanu uz vēlāku laiku. Tā pati par sevi nebija laba ideja, un Komisija pat tā kā nožēlo, ka tā jebkad ieviesusi šādu klauzulu. Tā tika ieviesta tāpēc, ka kopš sarunu noslēgšanas brīža, pievienošanās līgumu parakstīšanas un faktiskās pievienošanās bija visai ilgs laiks, un jautājums, vai reformas tiks ieviestas laikā, bija vietā.

Tika runāts arī par abu valstu sadalīšanu – ka Bulgārija varētu pievienoties 2007.gadā un Rumānija pievienotos gadu vēlāk, ja tam piekrīt kvalificētais balsu vairākums [ES ministru padomē]. Taču šobrīd arī tam vairs nav pamata, ja reformas turpinās.

V.Serbanesku: Teorētiski un arī praktiski šo klauzulu varēja ieviest pret Rumāniju, bet ar kvalificēto vairākumu pietiktu tikai tad, ja netiktu ievēroti 11 noteikumi, kas izklāstīti pievienošanās līgumā un attiecas uz tieslietu un iekšlietu sfēru, kā arī konkurences jomu. Taču šobrīd, ja lasām Komisijas ziņojumus, visi šie noteikumi ir izpildīti. Tāpēc nav iemesla, kāpēc Rumānijas pievienošanās būtu atliekama ar kvalificētā balsu vairākuma atbalstu. Tāpēc šobrīd spēkā var būt tikai vispārējā klauzula, lai atliktu Rumānijas un Bulgārijas pievienošanos, bet tad to ir jāatbalsta vienbalsīgi. Arī te, ja skatāmies uz Komisijas ziņojumiem maijā, šāda lēmuma pamatojums ir apšaubāms. Piemēram, Rumānijai ir četri neizdarīti mājas darbi – trīs lauksaimniecības jomā un viena ļoti tehniska lieta, proti, IT sistēmas ieviešana nodokļu sistēmā. Arī pievienošanās līgums ļoti skaidri pasaka – [uzņemšanas atlikšana uz vienu gadu] iespējama tikai tad, ja ir neapgāžami pierādījumi, ka konkrētā kandidātvalsts nebūs pietiekami sagatavota uzņemšanai pietiekamā skaitā acquis [ES likumdošanas kopuma] jomu. Ir apšaubāms, vai tik daudz problēmu patiešām eksistē tik daudzās jomās.

Kā ar Bulgāriju?

Z.Venkova: Uzņemšanas atlikšanai, mūsuprāt, nav jēgas. Mēs esam strādājuši ļoti smagi, un mums ir nepieciešams uzmundrinājums, un tieši šāds uzmundrinājums būs uzņemšana! Ja nu gadījumā uzņemšana nenotiek 2007.gadā, radīsies ļoti nopietna demotivācija, un gan mēs, gan ES zaudēs ļoti daudz laika. Arī mūsu praktiskie plāni ir saskaņoti ar mērķi iestāties 2007.gadā. Piemēram, Eiropas standartu ieviešanai gaļas pārstrādes uzņēmumos jānotiek līdz 15.jūlijam. Ja tās 500 bulgāru gaļas pārstrādes rūpnīcas, kas mums ir, šiem kritērijiem neatbildīs, tām būs jāpārtrauc darboties. Viena gada nobīde neko nemainīs…

… un gaļas pārstrādes rūpnīcas varētu vaicāt, kāpēc tām bija jāievieš dārgie standarti, ja paplašināšanās tiek atlikta uz vienu gadu?

Z.Venkova: Jā, tieši tā.

Vai Jums tas nešķiet mazliet netaisnīgi pret Bulgāriju un Rumāniju, ka iestāšanās kritēriji kļuvuši striktāki pēdējās lielā viļņa paplašināšanās dēļ?

Dž.Dura: Komisija jau paziņojusi, ka tā vēl vairāk pastiprinās kritēriju stingrību pret nākamajām valstīm, kas gaida rindā – Horvātiju, Maķedoniju, Turciju, un, ja mēs atskatāmies pagātnē, šie uzņemšanas kritēriji vienmēr ir attīstījušies. Tāpēc tas ir normāls process, un šis vēstījums ir iekšējai lietošanai – ka ES ir grūtības nodrošināt, ka visas esošās dalībvalstis ir disciplinētas, tāpēc jebkurai valstij patiešām jāatbilst noteiktiem standartiem, lai varētu pievienoties ES – lai [ES] iedzīvotāji varētu ratificēt pievienošanās līgumu.

Z.Venkova: Ir daudz grūtāk novērot 12 valstis, nekā uzmanīt divas, jo tad jums ir daudz vairāk laika un resursu. Tāpēc monitorings ir striktāks, pat, ja kritēriji ir tie paši – jo kritēriji ir tie paši tāpēc, ka Rumānija un Bulgārija joprojām ir piektās ES paplašināšanās valstis. Tas nav jauns paplašināšanās vilnis!

V.Serbanesku: Tas ir fakts, ka monitoringa kritēriji kļuvuši striktāki, un, ja jūs vienā kaktā meklējat ne tikai vienu, bet divas reizes, tad jūs varbūt arī tur kaut ko atrodat un varat būt kritiskāki pagātnes pieredzes dēļ. Taču mēs esam mēģinājuši šo zaudējumu pārvērst par ieguvumu, mācoties no citu pieredzes. Mēs arī cenšamies caur šiem striktākajiem kritērijiem iegūt pievienoto vērtību, proti, ka mēs būsim labāk sagatavoti dalībai ES uzņemšanas dienā.

Mēs jau pieminējām, ka daudzus gadus tika runāts par abu valstu sadalīšanu – ka Bulgārija mēģināja tikt ātrāk uz priekšu, negaidot Rumānijas progresu, kas prasīja vairāk laika. Vai šie procesi ir pagātnē, vai tomēr vēl pastāv iespēja, ka viena valsts varētu pievienoties 2007.gadā un otra – 2008.gadā?

V.Serbanesku: Mēs mēģinājām par savu uzdevumu uzskatīt savu padarīto – skatīties pašiem savā pagalmā, lai redzētu, vai mēs izpildām mūsu mājas darbus un kas vēl būtu jādara. Kādu laiku pastāvēja priekšstats, ka Rumānija atpalika [no Bulgārijas]. Taču šobrīd mēs esam pierādījuši, ka šis priekšstats nav patiess, jo mēs noslēdzām iestāšanās sarunas tikpat veiksmīgi kā Bulgārija. Mēs arī sadarbojamies ļoti cieši, dalāmies pieredzē, lai process ritētu veiksmīgāk.

Dž.Dura: Sadalīšana netiek uztverta nopietni, tāpat kā paplašināšanās atlikšana, jo nevienā gadījumā nav nekādas pievienotās vērtības. Kā ar katru paplašināšanos, būtu muļķīgi to vēlreiz sadalīt. Bez tam tas radītu problēmas, jo pievienošanās līgumi būtu no jauna jāratificē, būtu jāsasauc jauna starpvaldību konference. Tas nebūtu viegli izdarāms. Tāpēc es domāju, ka visi – Komisija, ES Ministru padome – šobrīd jau ir noguruši no šī procesa, kas ir prasījis veselu dekādi. Visas Eiropas valstis grib, lai Bulgārija un Rumānija tiktu uzņemtas tagad, lai šim procesam beidzot būtu gals un [ES] varētu strādāt ar citām tēmām kā jaunā konstitūcija, kopējās lauksaimniecības politikas reforma, daudz steidzamākas lietas.

Acīmredzot, tomēr, ka dažas valstis vēl gaida Komisijas ziņojumu [par Rumānijas un Bulgārijas progresu], un tā nodošana tāpēc arī tika pārcelta uz septembri, lai Vācija un Francija paspēj laikā ratificēt pievienošanās līgumus.

V.Serbanesku: Es gan nedomāju, ka pievienošanās līgumi [sadalīšanas gadījumā] būtu jāizstrādā no jauna, jo visi noteikumi tajā jau ir iekļauti.

Dž.Dura: Es šeit necenšos popularizēt abu valstu sadalīšanu vai uzņemšanas atlikšanu. Es tikai saku, ka sliktākajā gadījumā varētu būt tā, ka nepieciešami jauni līgumi.

V.Serbanesku: Sliktākajā gadījumā arī zemeslode var apgriezties ar kājām gaisā.

Nobeigumā parunāsim par brīvu darbaspēka kustību un iespējamiem ierobežojumiem, kas varētu tikt ieviesti pret Rumāniju un Bulgāriju. Vai Jūs jau zināt, kuras valstis grasās tos ieviest un kuras nē?

Z.Venkova: Princips ir gluži identisks kā astoņām jaunajām dalībvalstīm – katra dalībvalsts var izlemt, vai ieviest ierobežojumus un kāda veida režīmā. Es gan neteiktu, ka pastāv lielas briesmas, ka no Bulgārijas prom brauktu milzīgs iedzīvotāju skaits. Nesen tika veikta sabiedriskās domas aptauja, kas liecināja, ka retais cilvēks ir ieinteresēts strādāt ES. Vēl jo vairāk, pēdējo divu trīs gadu laikā mēs redzam tieši pretēju kustību. Cilvēki, kas studējuši un strādājuši ārzemēs, dodas atpakaļ uz Bulgāriju, uzsāk savu biznesu. Protams, ka mājas ir labākā vieta, kur dzīvot. Tāpat Bulgārijā notikušas daudz pozitīvas reformas. Protams, būs daži, kas gribēs braukt uz ES strādāt, bet ne daudzi.

V.Serbanesku: Mēs esam redzējuši, ko saka nesen publiskotais Komisijas ziņojums par 2004.gada paplašināšanos – paplašināšanās process ir tā sauktā ‘win-win game’ [abas puses ir tikai ieguvējas]! Tā ir realitāte. Delokalizācijas un citas bailes ir marģinālas!

Mēs pievienojamies ES tāpēc, ka mums patīk principi, uz kuriem tā ir balstīta, ieskaitot brīva darbaspēka un personu kustību. Esmu pārliecināts, ka tirgu liberalizācija ir galvenais Savienības attīstības motors, kas arī nodrošina kohēziju ES. Papildus tam, visas šīs brīvības strādā tikai kopā, nevis tikai trīs, vienai iztrūkstot. Tāpēc esmu pārliecināts, ka mūs sagaida tāda pat attieksme kā jaunās dalībvalstis. Es ceru, ka vismaz dažas valstis savus tirgus atvērs jau no paša sākuma.

Bet Īrijas, Lielbritānijas un arī Čehijas pārstāvji presē ir izteikušies, ka viņi varētu slēgt savus darba tirgus bulgāriem un rumāņiem. Te jāatceras, ka Īrija un Lielbritānija bija valstis, kas savus tirgus atvēra 2004.gada maijā, tātad, tās ir visliberālākās un atvērtākās valstis. Tāpēc mans jautājums ir šāds – ja jau pat šīs atvērtākās valstis ir izteikušās, ka varētu aizvērt savus darba tirgus, kādus vēstījumus Jūs saņemat no pārējām dalībvalstīm?

Dž.Dura: Ja nemaldos, Somija un Portugāle ir pateikušas, ka tās atvērs savu darba tirgu, un ja kādai citai valstij būs nepieciešami noteiktas kvalifikācijas strādnieki, tās arī atvērs durvis. Iespējams, ka Lielbritānijai un Īrijai jau ir pietiekami daudz strādājošo jauno dalībvalstu iedzīvotāju pieplūduma dēļ. To darba tirgi ir piesātināti, bet pēc kādiem gadiem tās varētu atvērties. Kādā brīdī ieslēgsies domino efekts, jo, ja jūs atverat savu darba tirgu desmit dalībvalstīm, atvērt to vēl divām nemainīs lietu būtību. Ir aprēķini, ka no Rumānijas varētu aizbraukt kādi 300 tūkstoši iedzīvotāju, no Bulgārijas, protams, trīs reizes mazāks skaitlis. Tā kā šis cipars nebūs tik liels, lai kaut ko nozīmīgi ietekmētu. Te atkal tiek spēlēts uz ES iedzīvotāju bailēm, bet tad, kad viņi redzēs, ka nekas nenotiek, valstu darba tirgi atvērsies. Nav jau arī tā, ka Bulgārijā un Rumānijā būtu augsts bezdarba līmenis, nav tā, ka cilvēki to vien gaida kā iespēju aizbraukt.

V.Serbanesku: Papildus tam, augstā ekonomiskā izaugsme valstī rada arvien vairāk iespējas atrast jaunas un atraktīvas darba vietas.

_________________________

[1] Berlīnes samitā 1999.gadā tika panākta vienošanās par ES budžetu 2000.2006.gadam, kas paredzēja, ka ES laikā no 2002.gada varētu pievienoties 6 jaunas valstis. Skat. samita secinājumus http://ue.eu.int/ueDocs/cms_Data/docs/pressData/en/ec/ACFB2.html (angļu
valodā)

[2] Diskusija notika š.g. jūnijā.

Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!