Atslēgvārdi:

Trīs Eiropas mīti prātā man stāv 9

Ir nekorekti dalīt EP deputātus "pareizajos" un "nepareizajos" — tā saucamie "latviešu partiju" deputāti un Tatjana Ždanoka.

Iesaki citiem:
Eu 255x203(1)
Foto:Rock Cohen



1.maijā atzīmēsim pirmo piecgadi kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). 6.jūnijā piedalīsimies Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, nu jau otro reizi, kopš esam arī ES pilsoņi. Bet tikko sākusies priekšvēlēšanu kampaņa rāda, ka nereti paši deputātu kandidāti vai — vēl ļaunāk — pat šobrīd ievēlētie EP deputāti nāk klajā ar tādiem apgalvojumiem, kas liek šaubīties, vai viņi zina, kas ir Eiropas Parlaments, ko tas dara un ko pavisam noteikti pēc definīcijas tas nevar izdarīt. Šajā rakstā aktualizēšu trīs galvenos mītus par Eiropas Parlamentu.


Mēs — par Latviju

Pirmais mīts ir tāds, ka EP deputāts pārstāv valsts nacionālās intereses. Tāpēc esot svarīgi, ka tiek ievēlēti "pareizie" deputāti, kas prot aizstāvēt Latvijas intereses, nevis "nepareizie" deputāti, kas tikai gudri runā, vai arī "tādi kā Rubiks vai Ždanoka". Pirmkārt, EP ir vienīgā tiešajās vēlēšanās ievēlētā ES institūcija, kuras uzdevums ir pārstāvēt ES iedzīvotāju — vēlētāju — intereses. Savukārt ES valstu intereses tiek pārstāvētas ES ministru padomē — institūcijā, kur darbojas nevis EP deputāti, bet gan dalībvalstu ministri. Tas nozīmē, ka ievēlētais EP deputāts aizstāv nevis nacionālās intereses, bet gan savu atbalstītāju — sava elektorāta — intereses. Vēlētāju un nacionālās intereses var būt atšķirīgas vai pat pretējas. Piemēram, EP deputātes Tatjanas Ždanokas (PCTVL) vēlētāji varētu gribēt, lai viņa cīnās par iespējām nostiprināt krievu valodas statusu Latvijā vai nepilsoņu tiesībām vēlēt pašvaldības. Bet šie jautājumi šobrīd ir pretrunā ar Latvijas nacionālo pozīciju, ko pieņem un ES ministru padomē aizstāv Latvijas valdība tādā koalīcijā, kāda nu mums dotajā mirklī ir. Ja koalīcija mainās un mainās arī attiecīgie uzstādījumi, piemēram, ja valdībā ienāk kāda partija, kas akcentē nepilsoņu tiesības, tad pēkšņi var izrādīties, ka Ždanokas vēlētāju intereses vairāk sakrīt ar Latvijas nacionālajām interesēm.

Otrkārt, ir nepareizi un, es pat teiktu, nekorekti dalīt EP deputātus "pareizajos" un "nepareizajos" vai uzskatīt, ka no Latvijas EP ievēlēto deputātu skaits ir 8+1 — tā saucamie "latviešu partiju" deputāti un Tatjana Ždanoka. Aiz katra deputāta ir pietiekami liels vēlētāju atbalsts un visu deputātu pienākums ir pārstāvēt vēlētāju intereses — kādas tās nu ir. Latvijas nacionālās intereses, kā jau minēju, tiek aizstāvētas ES ministru padomē, kur ministriem ir mandāts aizstāvēt nacionālās pozīcijas.

Atcerēsimies 2003.gadu, kad Saeima lēma atņemt EP novērotāja statusu Martijanam Bekasovam (SC), jo viņš EP izplatīja vēstuli ar savu skatījumu par krievvalodīgo iedzīvotāju situāciju Latvijā. Arī šis gadījums bija mācība, ka deputāts vai deputāta "māceklis" jeb novērotājs nav valdības pārstāvis, kura mandāts ir aizstāvēt nacionālās intereses, bet gan vēlētāju pārstāvis.


Ietekmīgie deputāti

Otro mītu varētu nosaukt par Eiropas Parlamenta visvarenību. EP patiešām pasaka galavārdu par ES likumdošanu daudzās jomās, kas tiešā vai netiešā veidā ietekmē ikviena ES iedzīvotāja ikdienu — kur un kā mēs varam ceļot, cik droša ir pārtika, ko patērējam, kādas ķīmiskās vielas ir aizliegtas, kādas valstis tiek uzņemtas ES, kāda ir ES enerģētikas politika, kā varam strādāt citās ES valstīs, kāda ir ES migrācijas politika u.c. Tomēr ir daudz gadījumu, kad grūti saskatīt EP deputātu ietekmi. Piemēram, ir grūti iedomāties, kā EP deputāti panāks, lai Latvijas valdība efektīvāk aizstāv nacionālās intereses, lai ES normatīvos aktus Latvijā neievieš nepamatoti stingri vai arī lai tiek samazināta birokrātija struktūrfondu apguves vadībā. Manuprāt, šo jautājumu risināšanā ir skaidra valdības, nevis deputātu loma.

Tāpat vajadzētu atcerēties — kamēr nav stājies spēkā Lisabonas līgums, EP ir pēdējais vārds tikai par daļu no ES budžeta. Tā ir tā saucamā neobligātā izdevumu daļa — ES budžets tādām jomām kā reģionālā attīstība, pētniecība, kultūra, sociālie jautājumi, vide, ārējās attiecības. Savukārt ES ministru padomei ir pēdējais vārds par tā saucamo obligāto izdevumu daļu, kas galvenokārt attiecas uz lauksaimniecību. To būtu vērts paturēt prātā, kad klausāmies kārtējos Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu kaismīgos solījumus par to, kā viņi ātri un taisnīgāk pārdalīs finansējumu lauksaimniecībai. Par to šobrīd, kamēr nav stājies spēkā Lisabonas līgums, lemj ES ministru padome, lai gan, protams, Eiropas Parlamentam ir sava loma visa ES budžeta izstrādes procesā un tas var budžetu noraidīt, liekot to izstrādāt no jauna.

Trešais mīts ir par deputātu niecīgo ietekmi, jo parlamentā ir 785 deputāti no 27 valstīm un ko tad tie 8 (kā noteikts Nicas līgumā) vai 9 (kā noteikts Lisabonas līgumā) no Latvijas var panākt? Īpaši, ja lielajām valstīm ir vairāki desmiti deputātu. Atkal atgādinu — deputāts pārstāv sava vēlētāja intereses. EP nedarbojas pēc valstu piederības, bet gan, deputātiem strādājot politiskajās grupās jeb frakcijās. Atrodot atbalstu savu kolēģu vidū, EP deputāts var panākt labus un redzamus rezultātus, piemēram, skaidrojot mūsu reģiona vēsturi citur Eiropā, cīnoties par instrumentiem nākotnes ES (strādājot ar Lisabonas līgumu), uzmanot Turcijas gatavību dalībai ES vai pamanot un novēršot kļūdu ES budžetā.

Mīti dažkārt mūsu dzīvi padara vieglāku. Taču, gatavojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, noteikti nevajadzētu ļaut, lai politiskās partijas, producējot mītus, vēlētājus apvārdo par labu konkrētās partijas kandidātiem. Mītus kliedēt var no objektīviem un oficiāliem avotiem smelta informācija, kas lieliski palīdzēs pārbaudīt, cik patiesas ir partijas, uzrunājot savus vēlētājus, kuru intereses tām būs jāaizstāv Eiropas Parlamentā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (9) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 17.04.2009 11:25
>>> Un vēl kas – ir arī ne-relatīvistiski multikulturālisma piekritēji, piemēram, Martha C. Nussbaum, kura savā grāmatā ”Cultivating Humanity” kritizē tieši Jūsu apgalvojumu, ka plurālisma un multikulturālisma aizstāvēšana nozīmē racionalitātes un tiekšanās uz zinātnisku patiesību noliegumu, gluži pretēji, multikulturālisms nenozīmē, ka ”anything goes”.
======
Es sadabūju un apskatīju to grāmatu, bet īsts gandarījums par to neradās. Tā ir tā pati jau minētā problēma - Martha Nussbaum skaisti pamato, piemēram, to, ka virkne augstskolās mācāmu disciplīnu (sieviešu, mazākumtautību literatūra, feministu studijas, dažnedažādas antropoloģiskas studijas) veicina noteiktu, ļoti iespējams, apsveicamu īpašību audzināšanu studentos. Nu un tad?

Ir arī filozofijas vēstures speciālisti, kuru morālajam pasaules uzskats balstās uz Deivida Hjūma un Imanuela Kanta darbiem (modernākā variantā - uz John Rawls politikas ētiku, vai manispēc uz to Martha Nussbaum). Viņu ētiskā sistēma reizēm ir tik attīstīta, ka viņi var visus savus uzskatus pamatot ar zinātniskiem darbiem.
Bet tādu filozofu ir visā pasaulē varbūt daži simti. Toties katoļu ir gandrīz miljards un musulmaņu arī ir miljards.

Tātad praktiskajā dzīvē tāds plurālisma ideāls nenostrādā. Vai, labākā gadījumā, izplatās tāds vulgarizēts variants - kur, kā jau Signe teica - tad, ja cilvēkiem ir pārāk daudz un pārāk sarežģīti tie morālie orientieri, tad ir tā pat, it kā orientieru vispār nebūtu - viss top atļauts. Dž.S.Mills bija ļoti apgaismots indivīds, bet arī viņam piemita kāds nopietns trūkums: viņš uzskatīja, ka ikviens cilvēks veltīs savas rīcības un uzskatu pamatošanai tikpat daudz rūpības, kā to mēdz darīt viņš pats. Daudzi cilvēki (mani ieskaitot) to nespēj - es atzīstu, ka man ir vajadzīgi zināmi vienkāršojumi un vadlīnijas. Es tomēr nespēju ikdienā būt filozofs.

Un galu galā cilvēku lielajam vairumam ir un būs vajadzīgi gan pasaules uzskatu vienkāršojumi, īsas un konkrētas rīcības vadlīnijas un arī aizpriedumi. Izbēgt no tā nevar - pat līdz ausīm ierokoties akadēmiskajos viedokļos. Tikai pēdējā laikā šie vienkāršojumi un aizspriedumi iegūst liberālu nokrāsu. (Sal. grāmatas recenziju - http://www.spectator.co.uk/books/397616/part_2/conservative-... ):

This is the trouble with encouraging prejudice today: it will be liberal prejudice, since liberalism is what is in the air we breathe. Liberalism is today’s ancient wisdom. To be a liberal, like being a conservative yesterday, you don’t have to think for yourself: indeed you don’t have to think at all. You just have to conform with the herd. Tradition increasingly means liberal tradition; authority, liberal authority; dogma, liberal dogma; the status quo, a liberal status quo. In such a climate, defence of prejudice becomes a defence of everything which Dr Dalrymple and I deplore. So the last thing conservatives need is a return to prejudice. Indeed they need exactly the opposite — a recrudescence of freethinking, iconoclasm and audaciously cocked snooks at received views and liberal pieties — all too often the same thing.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris Timofejevs - Signe 17.04.2009 00:28
Es laikam neizteicos pietiekami skaidri, bet vai Jūs, Signe, man nepalīdzētu atrast to vietu manā tekstā, kur es saku, ka es pieņemu, ka "ir dažādas patiesības"?

Turklāt par kādu verdzības iekārtu tieši Jūs runājat? Vai tā bija metafora? Tādā gadījumā, vai Jūs varētu to precizēt?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Signe - Pēteris Timofejevs 16.04.2009 19:34
Ja plurālisms ir vērtība pati par sevi, un tiek pieņemts, ka ir dažādas patiesības un nav iespējams noskaidrot kādas nācijas vai valsts pilsoņu kopīgas intereses, tad jau tiešām, viss ir atļauts. Tad jau tiešām, nav nekādu patiesu pamatvērtību, ir tikai ekonomiskas intereses un uzvar stiprākais.
Un tā turpinās verdzības iekārta, kuru paši labprātīgi atbalstām, jo bagātie pērk un mēs pārdodamies paši, labprātīgi. Jauki

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris Timofejevs 15.04.2009 15:55
”Nu jā. Savukārt pret plurālismu varam izturēties vismaz divējādi. Varam uzskatīt politiskos dialogos sastopamo interešu daudzveidību kā "vērtību pašu par sevi". Tikai tad mēs nonākam tādās "non-judgementalism" lamatās - ka visi viedokļi ir savā ziņā vienlīdz "vērtīgi". Tas nekas, ka viens ir valsts apzadzēja viedoklis un otrs ir korupcijas apkarotāja viedoklis. Vai vieni cilvēki jau sen runā par citu rasu cilvēkiem mūsdienās pierastajā imigrācijas kontroles un integrācijas ietvarā, kurpretī citi joprojām pieturas pie 50-100 gadus vecām "zinātniskām" rasisma un eigēnikas teorijām. Ja esam multikulturālisti un plurālisti plurālisma dēļ, tad jau mums jāmīl arī rasisti par viņu "autentiskumu". Jo "objektīvas" patiesības un "objektīvu" nacionālo interešu tak nav!”

--

Man šķiet, ka sabiedrības plurālisms ir vērtība pati par sevi. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka es nevaru kritizēt vienas grupas kultūras prakses vai uzskatus no kāda universālas vērtības kā izejas punkta, piemēram, cieņas pret cilvēku un cilvēci. Kopējais labums arī var būt universāla vērtība, bet tas ir nedaudz piņķerīgāks ideāls, jo izpratne par kopējo labumu daudziem cilvēkiem ir ārkārtīgi atšķirīga (ar to negribu teikt, ka daudzi var vienoties, ko nozīmē un kādas implikācijas ir jēdzieniem ”cieņa pret cilvēku vai cilvēci” un ”cilvēktiesības”, tomēr šeit vismaz mums ir juridiski un ētiski ”ceļa radītāji”). Ar citiem vārdiem, es neredzu iemeslu, kādēļ aizstāvot sabiedrības plurālismu, es nedrīkstētu kritizēt piemēram oligarhu piekopto politiku vai, ja nu Jums ļoti iet pie sirds kultūru salīdzinājumi, musulmaņu vai ebreju apgraizīšanas prakses.

Truklāt man šķiet, ka tas ir visai sofistisks arguments, ka objektīva patiesība un intereses ir viens un tas pats. Pirmkārt, pasaule nav tik vienkārša, ka pastāv, ka būtu jaizvēlas starp Pozitīvistu ”objektīvo” patiesību un Relatīvistu ”subjektīvo” patiesību. Galu galā jau kopš septiņdemsito gadu vidus pastāv arī trešais ceļš – Reālisti, kuri uzskata, ka objektīva patiesība ir mērķis, uz kuru zinātniekiem jātiecas. Tomēr Reālisti arī apgalvo, ka nekad nevaram būt droši par mūsu hipotēžu validitāti, tādēļ patiesība ir tik patiesa, cik maz pretrunīgu pierādījumu pastāv, lai to falsificētu.

Tomēr ne jau par Reālismu gribēju rakstīt. Mana atbilde Aleksim ir, ka intereses pēc definīcijas nav tas pats kas patiesība, tādēļ man Jūsu analoģija (”Jo "objektīvas" patiesības un "objektīvu" nacionālo interešu tak nav!”) nav pieņemama.

Un vēl kas – ir arī ne-relatīvistiski multikulturālisma piekritēji, piemēram, Martha C. Nussbaum, kura savā grāmatā ”Cultivating Humanity” kritizē tieši Jūsu apgalvojumu, ka plurālisma un multikulturālisma aizstāvēšana nozīmē racionalitātes un tiekšanās uz zinātnisku patiesību noliegumu, gluži pretēji, multikulturālisms nenozīmē, ka ”anything goes”.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 15.04.2009 11:29
Pēteris: piemēram, man un oligarhiem ir nereti turpat vai radikāli atšķirīgas ekonomiskās intereses un neviens man nevarēs pārliecināt, ka viņu interses ir Latvijas „objektīvās” nacionālās intereses!
======
Pilnīgi piekrītu! Nezinu, vai kopš Francijas valdnieka Luija XIV laikiem kāds var ticami apgalvot, ka viens konkrēts cilvēks "iemieso" visas valsts intereses. (Te gan nāk prātā GM prezidents Charles E. Wilson, kuram, pirms viņu apstiprināja par ASV aizsardzības ministru 1953.g. jautāja, vai viņš kā aizsardzības ministrs varētu pieņemt lēmumus, kas pretēji GM interesēm, uz ko viņš atbildēja apstiprinoši, piebilzdams, ka viņš nespējot tādu situāciju iedomāties, jo viss, kas ir labs valstij ir labs arī General Motors un arī otrādi). Toties tagad, atrazdamies bankrota priekšā, pat autoražotājs GM nevar pretendēt, ka viņa intereses viennozīmīgi sakristu ar ASV valsts interesēm ;)

Pēteris: Bieži vien grupu intereses ir nesamierināmas, bet tas taču nenozīmē, ka tām jaliedz pārstāvniecība: plurālisms taču ir mūsu un daudzu citu Rietumu demokrātisko sistēmu (ASV, piemēram) pamatakmenis.
======
Nu jā. Savukārt pret plurālismu varam izturēties vismaz divējādi. Varam uzskatīt politiskos dialogos sastopamo interešu daudzveidību kā "vērtību pašu par sevi". Tikai tad mēs nonākam tādās "non-judgementalism" lamatās - ka visi viedokļi ir savā ziņā vienlīdz "vērtīgi". Tas nekas, ka viens ir valsts apzadzēja viedoklis un otrs ir korupcijas apkarotāja viedoklis. Vai vieni cilvēki jau sen runā par citu rasu cilvēkiem mūsdienās pierastajā imigrācijas kontroles un integrācijas ietvarā, kurpretī citi joprojām pieturas pie 50-100 gadus vecām "zinātniskām" rasisma un eigēnikas teorijām. Ja esam multikulturālisti un plurālisti plurālisma dēļ, tad jau mums jāmīl arī rasisti par viņu "autentiskumu". Jo "objektīvas" patiesības un "objektīvu" nacionālo interešu tak nav!

Varam toties plurālismā saredzēt instrumentu, lai varētu efektīvāk (datoriķi teiktu "ar paralēlu datu apstrādi") meklēt saprātīgu konsensu, un atrast sev visiem kopīgās un objektīvās nacionālās intereses. Tādēļ daudzpartiju sistēma var būt pārāka nekā vienpartijas sistēma un arī federatīvā ASV ļauj gandrīz ikvienā jautājumā pārbaudīt vairāk dažādas pieejas nekā absolūti centralizēta valsts. Kaut vai ņemot Pētera blogos minēto jautājumu par laulību un partnerattiecību definēšanu. Masačusetsā ir atrasts viens risinājums, Kalifornijā - cits, Havajās - vēl cits (reciprocal beneficiaries), nupat Vermontā un Aiovā tiek kaut kas izdomāts, vairākos dienvidu štatos ir ieviesti viendzimuma laulību konstitucionālie aizliegumi. Tā kā laulību jēdziens ir tāds, kur arī labi informētu cilvēku viedokļi var atšķirties, tad ir viss pamats pamēģināt dažādas pieejas un redzēt, kas strādā. Starp citu šis pats amerikāniskais sakāmvārds "E pluribus unum" (no daudziem viens) ir arī labs lozungs, lai aprakstītu Eiropas vienotību daudzveidībā. Tieši šis apstāklis ES pozitīvā nozīmē atšķir no PSRS.

Gribētos pat iet soli tālāk un apgalvot, ka sabiedrība un valsts - tā nav tikai novidējota indivīdu summa, bet valsts līmenī var parādīties arī tādas intereses, kuras nevienam sabiedrības loceklim atsevišķi ņemtam nav īpaši svarīgas. Ņemsim par piemēru kaut vai totalitārā komunisma noziegumu nosodīšanu Eiropas mērogā. Diez vai kāds cilvēks no tā sāks dzīvot pārticīgāk. Bet vismaz daļai sabiedrības tas ļaus justies par sevi pārliecinātākiem un pasargātākiem no Krievijā raksturīgās vēstures pārrakstīšanas un "tuvo ārzemju" morālas iespaidošanas. Domāju, ka tas izpaudīsies arī EP vēlēšanās - būs savs atbalsts arī publicistam Visvaldim Lācim un mākslas zinātniecei Sandrai Kalnietei. Un lielā mērā tieši viņu vēsturiskā taisnīguma programmu (nevis kāda īpaša ekonomiskā vai Eiropas līmeņa ideoloģiskā piedāvājuma) dēļ.

D.Akulei piemīt apbrīnojama spēja - just aizrautību par Eiropas Savienību (un tajā notiekošajiem visai nepārskatāmajiem procesiem). Un tas ir liels pluss - mūsdienās bez aizrautības un konstruktīva aktīvisma ir visai grūti un galvenais - neinteresanti eksistēt. Bet ne jau visi sajūsminās par ES kā pašvērtību - man tā ir tikpat "aizraujoša" struktūra kā OPEC vai WTO. Es un droši vien daudzi citi cilvēki vēlamies būt lepni par Latvijas valsti. Izjust savā zemē mērķtiecības, nacionālo interešu un pašaizliedzības garu. To, ko grieķi sauca par Thymos (un Platons no šejienes atvasināja valsts pārvaldes modeli - timokrātiju). Tieši šīs timokrātijas daudz kur Eiropā pietrūkst, ja varam uzskatīt par indikatoru vairāku izcilu mūsdienu eiropiešu rakstnieku daiļradi - sk. http://www.worldaffairsjournal.org/2009%20-%20Spring/full-Ki... .

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris Timofejevs 15.04.2009 10:13
Es gribētu tikai komentēt vienu no Alekša izteikumiem, ka it kā pastāv kaut kādas objektīvas nacionālās intereses. Man problēma nav tanī, ka Latvijai nevarētu būt nacionālās intereses. Protams, ka tās tiek definētas un pārdefinētas katru dienu Ārlietu ministrijā un valdībā, bet manuprāt ir naivi domāt, ka pastāv kaut kādas „objektīvas” nacionālās intereses. Objektīvas attiecībā pret ko? Vai tad pastāv ar subjektīvās nacionālās intereses? Piedodiet, bet tas man nudien bija jaunums! Ka es to redzu, katrām interesēm pamatā ir noteikti mērķi, ko konkrētais aktieris - valdba, grupa vai indivīdi - grib sasniegt. Kā vienīgo kaut cik „objektīvo” jeb es drīzāk teiktu konstitucionālo Latvijas interesi es varu identificēt tikai Latvijas neatkarības, suverenitātes un drošības saglabāšanu. Tomēr kā autore to norāda, tas ir valdības konstitucionālais pienākums rūpēties, lai tiktu aizstāvētas Latvijas nacionālās ntereses. Un vēl kas - galu galā tie taču ir politiķi, kuri veido valdību un definē Valdības deklarāciju, kurā tiek arī nospraustas vadlīnijas valsts ārpolitikai.



Man šķiet, ka šeit nebūt nav jārunā par „vērtību relatīvismu”, ja atklājas, ka dažādām sociālajām grupām Latvijā ir dažādas intereses – piemēram, man un oligarhiem ir nereti turpat vai radikāli atšķirīgas ekonomiskās intereses un neviens man nevarēs pārliecināt, ka viņu interses ir Latvijas „objektīvās” nacionālās intereses! Bieži vien grupu intereses ir nesamierināmas, bet tas taču nenozīmē, ka tām jaliedz pārstāvniecība: plurālisms taču ir mūsu un daudzu citu Rietumu demokrātisko sistēmu (ASV, piemēram) pamatakmenis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - DaceiA 15.04.2009 01:25
>>> Nē, autore minēja piemēru, kas droši vien ir arī pamatā apgalvojumiem par " pareizo" un " nepareizo" EP deputātu.
=====
Ja mēs par "pareiziem" EP deputātiem uzskatām tos, kuri vienkārši Eiropas spēles laukumā pārstāv noteiktas vēlētāju grupas ideoloģisko ievirzi (nevis vienoti ar citiem Latvijas deputātiem aizstāv konkrēti Latvijas intereses), tad sanāk, ka tieši Tatjana Ždanoka un zināmā mērā Georgs Andrejevs ir bijuši "viseiropeiskākie" deputāti. Kas tomēr nav gluži taisnīgi pret citiem deputātiem, kuri arī apzinīgi darīja savu darbu un aizstāvēja Latvijas valsts intereses pret dažādiem mūsu valsts interešu apdraudējumiem - gan "taustāmiem", gan morāliskiem.

Bet ja runājam par Latvijas nacionālajām interesēm imigrācijas politikā vai, teiksim, nepilsoņu politikā, tad tādas, manuprāt, objektīvi pastāv - bet nav viegli atrodamas. Abos gadījumos ir jāmeklē optimāls vidusceļš starp divu veidu riskiem, ko izraisītu viena vai otra uzskatu galējība (teiksim, imigrācijas aprobežošana tikai ar ES valstu darbaspēku un uzturēšanās atļauju izsniegšanu laulātajiem vs. relatīvi atvērta imigrācijas valsts). Šie jautājumi ir pēc būtības sarežģīti - var izrādīties, ka no Latvijas tautas interešu viedokļa vēlamais risinājums ir tuvs kādai no galējībām vai arī ir kāds negaidīts kompromiss. Pēc 50 gadiem mēs uzzināsim, kā būtu bijis pareizi rīkoties tagad :) Imigrācija ir arī no ētikas viedokļa ļoti piņķerīgs jautājums. Es nezinu, vai kāds ir analizējis mūsdienu Latvijas imigrācijas jautājumus, piemēram, no John Rawls "Original position" viedokļa.

Jebkurā gadījumā ir būtiski apzināties, ka eksistē kaut kādi viedokļi, kuri ir morāliski pārdomātāki nekā citi, un labāk atbilst Latvijas sabiedrības interesēm. Nedomāju, ka kvalitatīvu politiku nodrošinās totāla sadrumstalotība un "vērtību relatīvisms", kur katram interesē tikai viņa sociālās grupas intereses, bet par sabiedrību kā par sistēmu neviens nedomās vispār. Tēlaini sakot - nebūtu labi dzīvot tādā valstī, kurā vispār nav definētas dzelzceļnieku intereses, bet lokomotīvju mašīnistu arodbiedrībai ir vienas intereses, un pārmijnieku arodbiedrībai - pavisam citas (varbūt pat pretējas) intereses. Pat ja starp cilvēkiem ir domstarpības, dzelzceļam kopumā būtu jādarbojas optimāli un saskaņoti - kā sistēmai. Tas pats attiecas uz imigrācijas likumdošanu, pilsoņu/nepilsoņu statusiem un naturalizācijas kārtību, utml.

Par laimi, tādi ētiski komplicēti jautājumi, kā imigrācija, gandrīz pilnā mērā atrodas dalībvalstu kompetencē. Domāju, ka Eiropas līmenī vienīgā nacionālā interese ir panākt, lai lēmumus par to, kas dzīvos, teiksim, Bolderājā, varētu pieņemt tepat Rīgā (Saeimas vai pašvaldības deputāti), jo tad tie būs kvalitatīvāki un pārdomātāki lēmumi (un ja nebūs, tad vismaz mums būs iespēja mācīties pašiem no savām, nevis svešām kļūdām). Ja par imigrāciju Bolderājā sāks lemt vācieši un spāņi, tad te sāksies visādi brīnumi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

DaceA - Aleksim 14.04.2009 23:53
Nē, autore minēja piemēru, kas droši vien ir arī pamatā apgalvojumiem par " pareizo" un " nepareizo" EP deputātu. Par objektīvām nacionālām interesēm - par to vēl varam diskutēt. Piemēram, ja runa ir par Latvijas dabas resursu izmantošanu vai vairošanu, tai skaitā ģeogrāfiskajām specifikām, piemēram, ka ES ārējā robeža ir Latvijas robeža, droši vien, ka nacionālās intereses būtu visu vairot, stiprināt, nosargāt. Bet, piemēram, kāda ir nacionālā interese migrācijas politikā? Viens varētu gribēt vairāk iebraucējus, otrs - nevienu. Un kur tur nacionālā interese?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 14.04.2009 22:48
D.Akule: Ja koalīcija mainās un mainās arī attiecīgie uzstādījumi, piemēram, ja valdībā ienāk kāda partija, kas akcentē nepilsoņu tiesības, tad pēkšņi var izrādīties, ka Ždanokas vēlētāju intereses vairāk sakrīt ar Latvijas nacionālajām interesēm.=======
Vai autore uzskata, ka tādu objektīvu Latvijas nacionālo interešu nemaz nav? Ka viss plūst un mainās un Latvijas valsts/tautas nacionālās intereses ir atkarīgas no valdošās koalīcijas ikbrīža dienaskārtības?

Šādā veidā spriežot, mēs varētu nonākt pie visādiem absurdiem. Piemēram, ja 2007.gadā A.Kalvīša valdībai bija aktuāli grozījumi Nacionālajā drošības likumā, tad Latvijas nacionālām interesēm vairāk atbilstu tāda Eiropas Savienības politika, kura atļautu valdošo partiju politiķu tiešu iejaukšanos visu drošības struktūru darbā. Savukārt pēc prezidentes veto un "lietussargu revolūcijas" Latvijas nacionālās intereses gluži kā vējrādītājs pagriezās uz citu pusi - un drošības likumu grozījumi kā arī varbūtējā ES nostāja pret tiem pārstāja būt mūsu nacionālā interese. Vai te nebūtu vienkāršāk un dabiskāk uzskatīt, ka A.Kalvīša koalīcija (vismaz jautājumā par drošības likumu grozījumiem) ir pati darbojusies pretēji Latvijas nacionālajām interesēm?

Un analoģiski - ja T.Ždanokas pārstāvētā partija PCTVL vēlas samazināt izdevumus valsts aizsardzībai krietni zem NATO ierastās robežas (2% no budžeta), un atsevišķos posmos ir vispār kategoriski iebildusi pret dalību NATO --- vai šādas lietas pie jebkādiem apstākļiem varētu sakrist ar Latvijas nacionālajām interesēm?

Saistītie raksti

Eiropas Parlaments europa.eu

Citi autora darbi
7595930098 1188c7be29 z

Life with Donald Trump 1 Autors:Dace Akule

Uzticesanas vienna konference

Par uzticēšanos 66 Autors:Dace Akule

Peru akmeni

Par globāli būtisko 1 Autors:Dace Akule

Kaleidoskops 1

Par sarežģīto pasauli 1 Autors:Dace Akule

Bilde peru

Par Peru 5 Autors:Dace Akule

11825959 10153434773260306 6968551125438830656 n

Par AirBaltic 17 Autors:Dace Akule