Iesākumā šis pētījums apraksta multikulturālisma rašanos Zviedrijā. Zviedrija ir maza valsts ar aptuveni 9 miljoniem iedzīvotāju. 11% no pašreizējiem Zviedrijas iedzīvotājiem pārstāv to personu grupu, kuri ir dzimuši ārpus Zviedrijas robežām (tā sauktā pirmā imigrantu paaudze), un aptuveni 18%, ja iekļaujam arī viņu bērnus, kuri arī nav “tīri zviedri” (otrā paaudze). Spriežot pēc skaitļiem, Zviedriju viennozīmīgi var saukt par daudznacionālu valsti.
Imigrāciju uz Zviedriju var iedalīt četros, ļoti atķirīgos posmos, ar atšķirīgām imigrantu kategorijām un imigrācijas mērķiem. Taču, neapšaubāmi, visiem šiem imigrācijas posmiem ir arī daudz kopīgā. Par pirmo posmu tiek uzskatīts bēgļu ieplūdums no kaimiņvalstīm no 1940. līdz 1948. gadam. Otrais posms ir vairāk saistīts ar darbaspēka migrāciju no Somijas un Dienvideiropas, laika posmā no 1949. līdz 1971. gadam. Kā trešais posms tiek minēts izceļojušo ģimeņu atkalapvienošanās un bēgļu ieplūdums no trešajām pasaules valstīm (1972.-79.gads). Pēdējais imigrantu vilnis tika piedzīvots deviņdesmitajos gados, kad Zviedrijā galvenokārt iebrauca patvērma meklētāji no Balkānu valstīm un Eiropas dienvidaustrumiem, kā arī profesionāļi, kas izmantoja brīvas pārvietošanās kustības tiesības Eiropas Kopienas robežās.
Šis pētījums arī analizē dažāda veida imigrācijas politikas un integrācijas politikas, pieskaroties arī izslēgšanas (exclusion) stratēģijām. Pētījuma autors secina, ka integrācijas politika nav bijusi pilnīgi veiksmīga, jo ar darba tirgu saistītu iemeslu dēļ imigranti ir bijuši vairāk atkarīgi no sociālajiem pabalstiem. Šīs viņu tiesības (saņemt sociālos pabalstus) neapšauba valsts iestādes. Taču lielā imigrantu atkarība no sociālajiem pabalstiem pastiprina vecos aizspriedumus pret ārzemniekiem. Šos aizspriedumus pastiprina arī fakts par lielāku noziedzības līmeni imigrantu vidū, salīdzinot ar vietējiem iedzīvotājiem (noziegumus izdarījušo personu skaitā imigrantu īpatsvars ir lielāks nekā imigrantu īpatsvars Zviedrijas iedzīvotāju skaitā). Tādejādi var secināt, ka ‘multikulturālā’ sabiedrība, kas attīstās mūsdienās, īsti neatbilst tās teorētiskajam, mazliet utopiskajam aprakstam par sabiedrību, kurā valda daudz kultūras, kur ir augsta savstarpēja sapratne un cieņa starp dažādām etniskajām grpupām, dažādība kultūras identitātēs, bet vienlīdzība sociālajos statusos. Lai attīstītu pilnīgu kultūru daudzveidību, Zviedrijas varas institūcijām vajadzētu palaist vaļīgāk savus kontroles grožus. Jautājums joprojām pastāv – vai Zviedrijas sabiedrība ir gatava uzsākt ceļu pretī patiesam multikulturālismam, un, vai dažādas cilvēku grupas nebūs noskaņotas viena pret otru, mēģinot pasargāt savus īpašumus un intereses laikā, kad gaidāmi drastiska situācijas pasliktināsānās sociālās aizsardzības jomā un lielāka savstarpēja neuzticēšanās.
Ja nedarbojas saite, lūdzu ziņojiet admin@politika.lv