Telefonakcijas “Nebaidies un informē par policijas vardarbību!” rezultāti 3

No 12. līdz 15. februārim Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs un sabiedriskās politikas centrs “Providus” rīkoja anonīmu telefonakciju “Nebaidies un informē par policijas vardarbību!”.

Iesaki citiem:
Auss 255x203
Foto:© AFI

Akcijas organizēšanai bija vairāki iemesli. Oficiālā statistika par policijas vardarbību, ko Valsts policija sāka apkopot 2003. gadā, liek domāt, ka policijas vardarbības gadījumi Latvijā ir retums. Diemžēl juristu un cilvēktiesību organizāciju pieredze darbā ar klientiem un slēgtajām iestādēm (jo īpaši ieslodzījuma vietām), kā arī starptautisko organizāciju kritika norāda uz pretējo. Līdzšinējā prakse liecina, ka indivīdi atturas ziņot par šādiem gadījumiem, jo nav skaidrs, kur to darīt, nav ticības neatkarīgai un objektīvai izmeklēšanai, cilvēki izjūt pazemojumu un bailes.

Akcijas mērķis bija iegūt informāciju par gadījumiem, kad personas cietušas no policijas vardarbības, bet nav vērsušās ar sūdzību valsts iestādēs vai arī ir to darījušas, taču nav apmierinātas ar veikto izmeklēšanu.

Akcijai tika izstrādāta arī anketa, kuru varēja aizpildīt interneta portālā www.politika.lv. Tika sagatavots valsts un nevalstisko organizāciju saraksts, kur iespējams vērsties pēc palīdzības policijas vardarbības gadījumos.

Akcijas laikā tika saņemtas 283 mutiskas un rakstiskas sūdzības. Sūdzības pieņēma profesionāli juristi un psihologi. Tās iedalāmas divās daļās: 1) sūdzības par policijas vardarbību; 2) sūdzības par policijas dienesta pienākumu nepildīšanu, attieksmi pret cietušajiem u.tml.

Tieši par policijas vardarbību tika saņemtas 130 sūdzības. Ievērojams pārsvars zvanītāju bija vīrieši, kuri paši cietuši no policijas vardarbības. Zvanītāju vidū bija arī liecinieki, cietušo radinieki, draugi, kā arī advokāti. Lielākā daļa cietušo ir vecumā no 20 līdz 40 gadiem. 45% sūdzību bija par policijas nodaļām Rīgā, 51% - par policijas nodaļām citās pilsētās un lauku rajonos, 4% gadījumu konkrēta vieta netika minēta.

81% sūdzību par policijas vardarbību aptver laika periodu no 2002. līdz 2004. gadam. Par 2004. gadu tika saņemtas 38 sūdzības.

Sūdzībās visbiežāk - 80% gadījumu – norādīts uz Valsts policiju, 17% - uz pašvaldību policiju. Dažos gadījumos minētas citas policijas struktūrvienības, atsevišķos gadījumos konkrētas policijas struktūras netika nosauktas. Sūdzībās minētas 18 rajonu valsts un pašvaldības policijas nodaļas, 7 Rīgas Valsts policijas nodaļas, Rīgas Galvenā policijas pārvalde, kā arī vairākas Rīgas pašvaldības policijas nodaļas.


Vardarbības veidi

Fiziskā vardarbība lietota gan pret pieaugušajiem, gan arī pret nepilngadīgajiem. Vardarbība izmantota gan aizturēšanā (53 sūdzības), gan transportējot uz policijas nodaļu (22), gan policijas nodaļā (55) – visbiežāk nopratināšanas laikā, bet arī citās policijas nodaļas telpās. Dažos gadījumos zvanītāji (20) norādīja uz citām vietām – piepilsētu, mežu, mājas pagalmu. Atsevišķos gadījumos fiziska un psiholoģiska ietekmēšana notikusi kratīšanas laikā, kad policijas darbinieki, nereti civilā apģērbā, ielauzušies dzīvoklī un arī nav uzrādījuši dienesta apliecības.

Zvanītāji visbiežāk minējuši šādus fiziskās ietekmēšanas veidus – sišana ar dūrēm un spārdīšana ar kājām pa dažādām ķermeņa vietām, sišana ar plaukstas pamatni pa galvu. Atsevišķos gadījumos aizturētajām personām sists ar steku, arī pa pēdām, dzelzs nūju vai biezu grāmatu. Samērā bieži minēti gadījumi, kad fiziskā ietekmēšana notikusi, aizturēto personu saslēdzot roku dzelžos vai pieslēdzot ar tiem pie radiatoriem, seifa roktura vai policijas automašīnas roktura, kā arī citiem policijas darbiniekiem turot aizturēto personu. Vairākos gadījumos zvanītāji apgalvoja, ka lietots elektrošoks, piparu gāze, kā arī draudēts ar ieroci. Vairākos gadījumos minēta žņaugšana. Kādā gadījumā policijas darbinieks aizturētās personas plaukstā nodzēsis cigareti. Atsevišķos gadījumos pieauguša cilvēka aizturēšana un fiziskā ietekmēšana notikusi bērnu klātbūtnē (piemēram, aizturot personu dzīvoklī un, saslēgtu roku dzelžos, sitot bērna klātbūtnē, vai personu, kas aizturēta uz ielas, kopā ar sievu un mazgadīgu bērnu turot policijas iecirknī). Ievērojams skaits zvanītāju norādīja uz ņirgāšanos, kas izpaudusies gan vārdiski, gan liekot aizturētajām personām veikt pazemojošas darbības, piemēram, vākt policijas nodaļas tualetē izsmēķus. Vairākas aizturētās sievietes sūdzējās par seksuālo aizskārumu.


Raksturīgi gadījumi

Gadījums A. Persona (parasti vīrietis, nav dzēris) tiek aizturēta, pamatojoties uz ziņojumu par noziedzīgu nodarījumu. Policijas darbinieki nereti 1) tērpušies civilajās drēbēs vai nestādās priekšā; 2) uz aizturētā prasību uzrādīt dokumentus un nosaukt aizturēšanas iemeslu reaģē ar draudiem (noformēsim kā pretošanos) vai arī lieto vardarbību (grūž, iesit); 3) aizvedot uz iecirkni, pieprasa personai atzīties noziegumā, ko tā it kā ir izdarījusi: policija ietekmē fiziski (iedunkā, iesit) vai psiholoģiski (draud, ka ievietos kamerā pie recidīvistiem, pratina ik pēc stundas, pazemojoši izturas, lamājas); 4) neļauj sazināties ar advokātu vai piedāvā advokātu tikai pirms tiesas; 5) aizturēto atlaiž pēc tam, kad viņš paraksta atzīšanos, vai arī tiesā kā vienu no apsūdzībām uzrāda pretošanos policijai aizturēšanas laikā.

Gadījums B. Persona (parasti vīrietis) atrodas dzērumā sabiedriskā vietā – klubā, uz ielas - un policisti viņu aiztur. Policija: 1) iespējams, reaģējot uz iedzērušā uzvedību, lieto vardarbību, sit; ja protestē, tad piedraud, ka aizturēs uz 3 diennaktīm vai arī apsūdzēs par pretošanos; 2) personu saslēdz roku dzelžos un turpina sist vai iedunkā, dažkārt nogāž zemē un spārda, tad nogādā nodaļā. Pirmais variants - nodaļā personu tur vairākas stundas vai arī diennakti vai vairāk un tad izlaiž. Advokāts netiek piedāvāts, dažreiz tomēr tiek izsaukts ārsts. Otrais variants - pēc vairākām diennaktīm personu ved uz tiesu un piespriež arestu no 10 līdz 15 diennaktīm. Advokāts dažkārt tiek piedāvāts pirms tiesas. Šādos gadījumos tiesnesis esot policistu pusē, jo cietušais ir viens, bet liecinošo policistu un viņu parakstu protokolā - daudz.

Gadījums C. Divi policijas darbinieki aiztur personu darba vietā un izturas vardarbīgi. Aizturēšanas procesam ir liecinieki – vairāki darba kolēģi. Iesniedzot policijā sūdzību, liecinieki apliecina vardarbību aizturēšanas laikā, taču policija sūdzību neizskata, jo trīs citi policisti, kas nav piedalījušies aizturēšanā, liecina, ka persona ir izrādījusi pretošanos aizturēšanas brīdī.

Vairāki zvanītāji apgalvoja, ka viņu aizturēšanas fakts vispār nav dokumentēts. Atsevišķi zvanītāji apgalvoja, ka aizturēšanas laikā viņiem atņemta vai pazudusi nauda.


Aizturēto personu informēšana par tiesībām

Lielākā daļa personu nav bijušas informētas par savām tiesībām, tai skaitā par aizturēšanas iemeslu. Lielākais vairākums aizturēto personu nav informētas par tiesībām uz advokātu, tikai retos gadījumos ar advokātu varējušas kontaktēties pēc pirmās nopratināšanas vai arī pirmo reizi redzējušas advokātu tikai pirms tiesas sēdes. Nereti policijas un prokuratūras darbinieki cenšas pierunāt neaicināt advokātu, sakot, ka tas būs ļoti dārgi vai no tā nebūs nekādas jēgas, vai arī ļaus kontaktēties ar advokātu, ja persona atzīsies.


Medicīniskā palīdzība

Daudzi atzina, ka, atrodoties policijas nodaļā, ārsts nav bijis pieejams. Vairāki zvanītāji norādīja, ka, lai fiksētu savainojumus, pēc atbrīvošanas vērsušies pie sava ģimenes ārsta, tomēr sniegtās izziņas nav ņemtas vērā vai uzskatītas par ticamām sūdzības iesniegšanai un izskatīšanai. Nereti policijas pārstāvji informē, ka der tikai tiesu medicīniskās ekspertīzes ārsta slēdziens. Lai apmeklētu tiesu medicīnas ekspertu, nepieciešams nosūtījums. Taču vairumā gadījumu policija cietušajam to nedod.


Sūdzību iesniegšana un izskatīšana

Ievērojami lielākā daļa zvanītāju par notikušo policijas vardarbību nav sūdzējušies, kā iemeslus minot:

1) nezināja, kam un kur; 2) baidījās sūdzēties vispār vai tāpēc, ka policijas darbinieki draudējuši; 3) neticēja, ka var kaut ko panākt, nav ticības, ka sūdzību izskatīs vai tam ir jēga, “jo taisnību nevar panākt”; 4) priecājās, ka vispār atbrīvoti, 5) nevēlējās, lai par aizturēšanu uzzina vecāki un draugi; 6) jo ir bijušais ieslodzītais.

Par policijas vardarbību sūdzējušies apmēram ¼ personu, tomēr iznākumu – disciplinārsodu vai krimināllietas ierosināšanu - minēja tikai retais. Liela daļa norāda, ka neatkarīgi no instances, kurā iesniegta sūdzība, tā tiek pārsūtīta uz policijas nodaļu, par kuras darbinieku persona sūdzējusies. Lielākā daļa zvanītāju, kas bija sūdzējušies prokuratūrā, norādīja, ka lieta pārsūtīta uz policiju. Ievērojama daļa uzsver, ka policistu disciplinārlietas izmeklē “savējie”, t.i., paši policijas darbinieki. Zvanītāji tāpat arī norāda, ka sūdzības par vardarbību tiek pārsūtītas no vienas iestādes uz otru, bet nekādas darbības netiek veiktas. Bieži tiek atteikts ierosināt lietu pierādījumu trūkuma dēļ. Zvanītāji norādīja, ka saņemtās atbildes uz sūdzībām bieži ir “atrakstīšanās”. Vairākiem cilvēkiem teikts, ka viņi paši ir vainīgi, jo pret viņiem ierosināta lieta par pretošanos policijai.

Daļa zvanītāju lūdza sniegt informāciju par iestādēm, kur var iesniegt sūdzību par policijas vardarbību.


Citi zvani

Ievērojams skaits zvanu bija par valsts policijas bezdarbību un attieksmi:

1) policija nepieņem personu iesniegumus;
2) policija nepamatoti neierosina krimināllietu;
3) policija nereti izturas neizprotoši un noraidoši pret cietušajām personām, līdzīgi kā pret likumpārkāpējiem;
4) policija neinformē, kā notiek krimināllietas izmeklēšana, piemēram, ir pagājis gads un nekas nav zināms par lietu, bet policija uz vēstuli ar lūgumu sniegt informāciju neatbild;
5) krimināllietas nepamatoti un nepaskaidrojot izbeidz;
6) ceļu policija necienīgi izturas pret autovadītājiem;
7) ir zināmas nelegālas alkohola pārdošanas vietas, par ko policijas darbinieki tiek informēti, bet nereaģē.

Vairāki zvani bija no policijas darbiniekiem, kuri sūdzējās par sliktajiem darba apstākļiem vai tiešo priekšniecību. Tika fiksēti atsevišķi pateicības zvani konkrētiem policijas darbiniekiem. Vairākos gadījumos zvanītāji informēja par policijas darbinieku vardarbību ģimenē.


Galvenie ieteikumi


  • Jāizplata policijas darbiniekiem un sabiedrībai informācija par starptautisko organizāciju (ANO Cilvēktiesību komiteja, ANO Komiteja pret spīdzināšanu, Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komiteja, Eiropas Padomes Cilvēktiesību Augstais komisārs) secinājumiem un rekomendācijām policijas vardarbības novēršanai.

  • Ir jāsagatavo īss aizturēto personu tiesību saraksts (tiesības uz aizstāvi, tiesības zināt aizturēšanas iemeslu, tiesības nepilngadīgajiem informēt ģimenes locekļus par aizturēšanas faktu), kam jābūt pieejamam visās policijas nodaļās.

  • Aizturēšanas brīdī persona mutiski nekavējoties, skaidri un tai saprotamā valodā, jāinformē par tās tiesībām.

  • Jāizstrādā atsevišķs procesuāls dokuments, kur konkrēti nosauktas visas aizturētās personas tiesības un aizturētajai personai jāparakstās, ka tā ir informēta par tām.

  • Praksē jānodrošina aizturētajām personām iespēja nekavējoties saņemt juridisko palīdzību.

  • Kriminālprocesā jānostiprina aizturētās personas tiesības uz ārstu pēc paša izvēles.

  • Jāinformē sabiedrība par Valsts policijā, Iekšlietu ministrijā un citur pastāvošajiem sūdzību par policijas vardarbību izskatīšanas mehānismiem un to kompetenci.

  • Citām tiesību aizsardzības iestādēm jāpievērš īpaša uzmanība, ja rodas aizdomas par policijas vardarbību, kas bijusi vērsta pret aizturēto personu

  • Jāveido neatkarīga institūcija ar plašām pilnvarām, kuras uzdevums ir izskatīt sūdzības par policijas vardarbību



Informāciju apkopojušas: Anhelita Kamenska, Ilvija Pūce, Ilze Bērziņa

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Misters X - EDMIJAM 04.01.2011 23:37
Edmij?! Un ko man darīt , aizgāji tālē zilajā , uzmeti ar naudiņām , pieļauju domu Tavam šim rakstam nav pamata jo zinot , cik necilvēciski uzmeti mani , tad nav brīnums , ka kāds Tev pa muti dod ! :)

Vēlu veiksmi, līdz drīzai satikšanās reizei ....

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
...............

.........

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

gladiators 27.09.2008 20:27
KO MAN DARĪT?







Es, Edmijs Liekniņš, vēršos pie Jums ar sekojošu lūgumu palīdzēt taisnīgi atrisināt radušos situāciju par atsevišķām Latvijas Republikas (LR) valsts institūcijām kā Kurzemes apgabala tiesas Ventspils tiesneša A. Grūbes kunga, Kurzemes apgabala prokurores A. Kārkliņas kundzes, Talsu rajona kriminālpolicijas un Valsts ieņēmumu dienesta Talsu nodaļas dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu pret atsevišķām personām, šajā gadījumā pret mani vērsto apsūdzību(turpmāk tekstā plašākā izklāstā).

Šī situācija sākās 2004. gada pirmajā pusē (precīzu datumu neatceros), kad no diviem nepazīstamiem jauniešiem pie Talsu autoostas, neko ļaunu nedomādams, nopirku videokameru, ko vēlāk pārdevu lombardā. Pēc pāris dienām tiku arestēts uz aizdomu pamata par iepriekš minētās video kameras un valsts policijas ieroča zādzību. Izrādījās, ka minētas mantas piederēja Talsu rajona ceļu policijas priekšniekam E. Zihmanim, kurš ir man tuvs radinieks – manas mātes mirušās māsas vīrs, kura mājās kopā ar viņa dēliem pavadīju lielāko daļu savas bērnības. Tā kā man bija saistība ar iepriekš minēto videokameru, tad policijai radās aizdomas, ka es varētu būt vainīgs pie ieroča pazušanas. Uz aizdomu pamata tiku arestēts uz mēnesi. Neilgi pēc atbrīvošanas Talsu kriminālpolicijas amatpersonas A. Pekšāns un J. Romaško man vairākkārtēji izteica draudus, lai labprātīgi uzņemos vainu par iepriekš minēto noziegumu, savādāk tiks atrasts cits variants, kā mani notiesāt uz daudziem gadiem un sabojāt turpmāko dzīvi un ja tas neizdosies, tad viņu cilvēki (neminot konkrētus vārdus) aizvedīs uz Rēzeknes mežiem nošaut un aprakt tā, ka neviens neatrastu. Un tā pēc šī atgadījuma, man un maniem tuviniekiem, pamazām tika pilnveidoti iepriekš izteiktie draudi: ik katrā manis uzsāktajā darbībā Talsu kriminālpolicijas darbinieki centās saskatīt kriminālnoziegumu, līdz viņiem tas izdevās un iedeva man nosacītu sodu uz astoņpadsmit mēnešiem. Lai neatkārtotos iepriekš rakstītais, turpmākajā dzīvē nolēmu pats neko vairāk neuzsākt, bet strādāt pie kāda no darba devējiem LR likumā paredzētajā kārtībā un pelnīt uzturlīdzekļus sev un savai ģimenei, tādejādi neradot Talsu kriminālpolicijai iespēju pildīt iepriekš izteiktos draudus.

2005. gada sākumā iestājos darbā manas mātes S. Liekniņas bijušajā kokapstrādes uzņēmumā SIA „Ozoli S” un darba līgumu noslēdzu ar M. Aukmani (pēc manām domām uzņēmuma vadītājs). Manos darba pienākumos ietilpa uzmērīt uzņēmumā iepirktos apaļkokus, būt klāt apaļkoku uzkraušanas un izkraušanas vietā, paraksta tiesības man uzņēmumā nebija. Par veiktajiem darba pienākumiem bija jāatskaitās M. Aukmanim. Cik man bija zināms, tad tādus pašus pienākumus kā man bija jāveic arī R. Miķelšteinam, A. Grīslim, D. Indriksonam un A. Zumbergam. Uzņēmumā biju nostrādājis pāris mēnešus, tad saslimu ar plaušu karsoni (ko apstiprina ārsta izziņa), man bija noteikts gultas režīms. Darbā slimības dēļ nebiju aptuveni divas ar pusi nedēļas, par to kas risinājās darba vietā un kas veica manus darba pienākumus nebiju informēts.

2005. gada 31. martā aptuveni plkst. 6 no rīta manā dzīvesvietā (kur tajā brīdī notika augstāk minētā uzņēmuma biroja telpu remonts) ieradās Talsu rajona kriminālpolicijas darbinieki, veica kratīšanu un arestēja mani uz vienpadsmit mēnešiem un manu māti S. Liekniņu (sirds slimnieci, otrās grupas invalīdi) uz diviem mēnešiem. Es un mana māte tikām apsūdzēti pēc LR krimināllikuma (KL) 177p.3.d., vēlāk izrādījās, ka arī uzņēmuma vadība un citi darbinieki tika apsūdzēti pēc iepriekšminētā panta un arestēti, taču vēlāk nezināmu iemeslu dēļ tika atbrīvoti no krimināllietas daļā, izņemot D. Indriksonu. Atrodoties īslaicīgās aizturēšanas izolatorā (ĪAI) Talsu rajona policijā, nezināmi policijas darbinieki ierodoties maskās kamerā (kurā uz doto brīdi atrados), saslēdzot mani roku dzelžos pielietoja fizisku spēku spārdot ar kājām, ar asu priekšmetu iegriežot vēdera rajonā un vairākas reizes kreisajā rokā (par to vēl joprojām liecina atstātās rētas). Turklāt, tiklīdz beidzās kārtējā sankcija, tā atradās jauni iemesli (reizēm nepamatoti un nesaistīti izvirzīto apsūdzību), lai paturētu mani apcietinājumā pēc iespējas ilgāk. Tiku atbrīvots pret drošības naudu LVL 10000 (desmit tūkstoši), Talsu rajonā tas bija pirmais gadījums. Sapratu, ka vēl joprojām turpinās Talsu kriminālpolicijas izteiktie draudi, jo līdz šim nekas nemainījās, lai kur es arī nestrādātu – individuāli vai pie kāda no darba devējiem.

Kamēr gaidīju tiesas procesu, dibināju savu ģimenes kokapstrādes uzņēmumu, divus gadus godīgi maksādams valsts nodokļus. Uzņēmumu nācās pārdot biznesa partnerim, jo ieilgušā tiesas procesa dēļ pasliktinājās veselības stāvoklis, kā arī bija manāma kārtējā Talsu kriminālpolicijas aizmuguriskā iejaukšanās. Pirmos mēnešus uzņēmums darbojās kā jau jebkurš cits kokapstrādes uzņēmums, pamazām pastiprinātu uzmanību sāka izradīt Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Talsu nodaļa ar ekonomisko policiju, kaut arī uzņēmums bija reģistrēts un juridiskā adrese atradās Jelgavas VID reģionālajā nodaļā. Tad vēl, reizēm uzsākot sadarbību ar kādu no jauniegūtajiem biznesa partneriem vai klientiem, sākumā partnerattiecības ritēja labi, bet tad negaidīti kāds no partneriem vai klientiem no sadarbības bez iemesla vēlējās atkāpties. Kā vēlāk no dažiem biznesa partneriem un klientiem noskaidrojās, ka pie viņiem bija ieradušies Talsu kriminālpolicijas darbinieki un likuši izvēlēties vai nu turpināt sadarboties ar mani un pašiem nonākt domstarpībās ar kādu no valsts iestādēm, vai pārtraukt sadarbību un pret viņiem nekas netiks vērsts. Tāpat reizēm uzņēmumam nācās stāties šķīrējtiesas priekšā, lai no dažiem partneriem un klientiem piedzītu neatmaksātos rēķinus vai sadarbības līguma nepildīšanas dēļ radušos zaudējumus, bet izskatot tos Kurzemes šķīrējtiesā vai Talsu rajona tiesā, tiesas spriedums vienmēr manam uzņēmumam bija par sliktu. Turklāt spriedumā paskaidrots, ka manam uzņēmumam jāatlīdzina it kā radušies zaudējumi bijušajam partnerim vai klientam.

Patiesībā esmu vīlies Kurzemes reģiona un Talsu rajona varas iestādēs, jo tiklīdz vēršos pēc palīdzības tiesā vai policijā, tā izdzirdot manu vārdu palīdzības lūgums parasti ir negatīvs vai arī tiek pavērsts pret mani. Viss iepriekš minētais ir kā neliels ieskats tam, kādēļ esmu nonācis pie šīs nepatiesās apsūdzības un vēlos lūgt jūsu palīdzību atrisināt šo lietu. Pastāstīšu nedaudz sīkāk, kā līdz šim ir risinājies mans un manas mātes tiesas process par augstāk minēto apsūdzību. Tiesas sēde vairākkārtēji ir atcēlusies gan manas mātes pēkšņā veselības stāvokļa pasliktināšanās dēļ, gan manis dēļ, kad neilgi pirms viena no tiesas procesiem nonācu vienā no Jūrmalas slimnīcām (vēlāk tiku pārvests uz Talsu slimnīcu) pēc uzbrukuma un laupīšanas. Par to pastāstīšu nedaudz sīkāk. Jūrmalā biju ieradies runāt pie biznesa partneriem, vēlāk sadarbību atzīmējām kādā no Jūrmalas kafejnīcām. Vienu brīdi biju izgājis ārā uzpīpēt, pēc neilga laika sajutu triecienu pakauša rajonā ar pudelei līdzīgu priekšmetu, tiku notriekts zemē, piekauts un uz sejas labā vaiga izdarīti divi griezieni ar asu priekšmetu. Šoka stāvoklī nemanīju cik īsti bija uzbrucēji (iespējams trīs), bet viens no viņiem man sacīja: „Sveiciens no Jāņa. Iesniegumu policijā neiesaku rakstīt savādāk var slikti beigties tavai ģimenei”. Pirms došanos prom viņi man atņēma somu, kurā bija uzņēmuma dokumenti un nauda (aptuveni LVL 3000). Pēc viņu teiktā secināju, ka sveiciena sūtītājs bija Talsu kriminālpolicijas priekšnieks Jānis Romaško, jo viņš ir vienīgais Jānis, kurš jebkad ir izteicis man draudus.

Jau no paša tiesas procesa sākuma bija manāma tiesneša A. Grūbes negatīvā attieksme pret apsūdzētajiem. Pirms visa tiesas procesa sākuma no tiesneša un prokurores puses tika piedāvāts pilnībā atdzīties un uzņemties vainu, neizsaucot ne lieciniekus, ne cietušos, tādējādi tiesas procesu paātrinot un izbeidzot. Rezultātā apsūdzētos atdzīt par vainīgiem un piemērot soda mīkstināšanu. Mans advokāts I. Samiņš un manas mātes advokāts M. Bite šādam piedāvājumam nepiekrita, jo mums bija pietiekoši daudz argumenti un pierādījumi tam, ka neesam vainīgi apsūdzībā. Vēlāk tiesas procesa laikā vairākas reizes tiesnesis A. Grūbe un prokurore A. Kārkliņa netieši ar nievājošu attieksmi lika manīt, ka spriedums jau zināms un visu kas sakāms varēs izteikt apelācijas tiesā. To arī apliecināja tiesneša A. Grūbes uzdotie jautājumi man: „Kādas attiecības jums bija ar D. Indriksonu? Kādēļ viņš jūsu izdomātajām afēra atdzīst savu vainu, bet es nē?”. Atbildēju, ka ar viņu kā kolēģi bija labas attiecības, bet nevaru atbildēt par viņa rīcību, jo katrs pats zina ko viņš domā un runā. Nedomāju, ka tiesnesim A. Grūbem kā valsts varas institūcijas pārstāvim tiesas procesa laikā ir tiesības izdarīt savu personīgo viedokli un secinājumus, it kā netieši liekot manīt, ka spriedums jau zināms pirms tiesas procesa izskatīšanas. Es vēlos ar Jūsu palīdzību noskaidrot sekojošas lietas. Ja jau Talsu kriminālpolicija uzskatīja, ka uzņēmumā kurā strādāju notika kriminālas darbības, tad kādēļ netika sauktas pie atbildības uzņēmuma amatpersonas vai pats uzņēmums? Manos darba pienākumos neietilpa finansiālās un dokumentu darbības. Ja jau mani apsūdz šajā noziegumā, kādēļ netiek sauktas pie atbildības citi uzņēmuma darbinieki kā R. Miķelšteins, A. Zumbergs un A. Grīslis , kas veica tādus pašus darba pienākumus kā es? Tiesnesis nolēma pret viņiem izbeigt krimināllietu daļā un neuzskatīja par svarīgu izsaukt viņus pat kā lieciniekus, kaut arī mūsu advokāti to pieprasīja. R. Miķelšteins pēc dažu cietušo teiktā bija atpazīts arī kā finansiālu darījumu veicējs. Kad advokāti pieprasīja viņa ierašanos kā lieciniekam, jo viņa liecības būtu palīdzējušas man. Tiesnesis atbildēja, ka R. Miķelšteins iesniegumā noradījis, ka personīgu iemeslu dēļ nevar ierasties un tiesa neko nevar darīt. Uz tiesu pat nebija jāierodas lieciniekiem, kas finansiāli bija parada naudu uzņēmumam, kura strādāju. Kā arī tiesa neņēma vērā no VID piestādītos dokumentus par uzņēmuma stāvokli. Uz advokātu uzdotajiem jautājumiem, kādēļ netiesā uzņēmumu, tiesneša atbilde bija, ka tiesās atsevišķas uzņēmuma fiziskās personas. Tiesa arī noraidīja advokāta uzdoto jautājumu par to, kādēļ nesoda personas, kas nodod kokmateriālus bez kokmateriālu pavadzīmēm. Šī krimināllieta tika ierosināta no tā brīža, kad televīzijas raidījumā „Bez tabu” parādījās uzaicinājums ierasties Talsu kriminālpolicijā personas, kas veikušas darījumu ar iepriekšminēto uzņēmumu. Klientiem, kas sadarbojās ar uzņēmumu, kura es strādāju, tika paziņots, ka uzņēmums veic kriminālas darbības un viņiem netiks atmaksāti veiktie darījumi, tādēļ šīm personām jāraksta iesniegums, ka viņi tikuši apkrāpti. Turklāt mans un manas mātes advokāts apskatot pieejamos krimināllietas dokumentus, noslēgtajos uzņēmuma līgumos pamanīja, ka līgumā paredzētais kokmateriālu atmaksas datums nav bijis nokavēts, ka arī vienā no līguma punktiem minēts, ka kokmateriālu atmaksa tiks sākta veikt tad kad kokmateriālu pārdevēji piegādās kokmateriālu pavadzīmes, kas nebija piegādātas. Ar uzņēmuma klientiem nebija iespējams sazināties, lai paskaidrotu, ka nekādas kriminālas darbības nav domātas veikt attiecība pret viņiem , jo uzaicinājums ierasties Talsu kriminālpolicija parādījās neilgi pēc tam, kad uzņēmuma amatpersonas un darbinieki bija arestēti.

Visus argumentētos pierādījumus, kas bija par labu gan man, gan manai mātei, tiesa neņēma vērā. Par vienīgo pieradījumu, kas ir pret mani un manu māti, atdzīstot fonoskopisko telefonsarunu izdruku, kas nemaz nebija sankcionēta šai krimināllietai (advokāti noskaidroja, ka telefonsarunu noklausīšanās bija veikta D. Indriksonam uz aizdomu pamata par saistību ar narkotiskajām vielām). Prokurore A. Kārkliņa no D. Indriksona veiktajām telefonsarunu izdrukām secinājusi, ka es, mana māte un D. Indriksons veikuši krāpnieciskas darbības. Turklāt prokurore balstījusies uz saviem personiskajiem secinājumiem, jo pārlasot telefonsarunu izdrukas nekas krimināls nav saskatāms. Turklāt kā var tikt ņemtas vērā telefonsarunu izdrukas, ja tajās ir manāmas būtiskas kļūdas. Telefonsarunu izdrukās uzrādās, ka es esmu veicis telefonsarunu ar D. Indriksonu tajā laikā, kad jau biju apcietināts. Kā tas iespējams, ka esmu arestēts un mans atņemts telefons, bet telefonsarunu izdrukās fiksēta mana balss? Tiesai uzdodot šādu jautājumu, tiesa to noraidīja. Tiesas procesa laikā tiesnesis noraidīja lielāko daļu no lūgumiem ko prasīja mans un manas mātes advokāts, bet prokurores lūgumus praktiski vienmēr akceptēja. Arī tad kad mans advokāts lūdza izsaukt uz tiesas sēdi atsevišķas personas, kas palīdzētu manai aizstāvībai, bet tiesnesis lūgumu noraidīja, pamatojoties ar to, ka pārsūdzībā būšot pietiekoši daudz laika aizstāvībai. Par to, ka es strādādams uzņēmumā un pildot uzticētos pienākumus, prokurore pieprasa man brīvības atņemšanu uz 8 gadiem, bet manai mātei brīvības atņemšanu uz 9 gadiem. Mana māte kā bijušā uzņēmēja reizi pa reizei pēc mana kolēģa lūguma deva praktiskus padomus uzņēmējdarbībā, kā arī palīdzēja ievietot sludinājumus avīzē par kokmateriālu uzpirkšanu, bet par to viņai grib piespriest 9 gadus cietumā. Turklāt prokurore manas mātes lietai pievienojusi klāt lietas materiālus, kas nav ne saistīti ar šo lietu, ne arī tajos saskatāmi krimināli darījumu. Paralēli tiesas procesam mans tēvs D. Liekniņš nosūtīja Talsu nodaļas VID iesniegumu, kurā norādīja personas, kuras nodevušas iepriekš minētajam uzņēmumam kokmateriālus bez kokmateriālu pavadzīmēm. Ja jau tiesa to noraida, varbūt VID sāks skatīties, bet VID Talsu nodaļa pat nesniedza atbildes vēstuli, kaut arī iesniegumā tas bija minēts. Tas nozīmē, ka Talsu rajonā un Kurzemes reģionā varas iestādes visu nosaka kā viņām labpatīk, ļaunprātīgi izmantojot savu dienesta stāvokli.

Es vēlos lūgt, lai ar Jūsu palīdzību tiktu atrisināta šī lieta. Pretējā gadījumā būšu spiests palīdzību un patvērumu lūgt citās valstīs, jo mana un manas ģimenes dzīvība ir apdraudēta, kā arī jūtamies diskriminēti demokrātiskā valstī. Ceru uz Jūsu palīdzību, jo esmu zaudējis ticību Latvijas valsts tiesu varas taisnīgumam. Daru zināmu, ka ja ar mani vai kādu no maniem ģimenes locekļiem notiek neatgriezenisks vai letāls gadījums, tad tajā vainojama Talsu kriminālpolicija vai Kurzemes apgabala tiesas Ventspils nodaļa.

Es būtu ļoti pateicīgs, ja uz šīs vēstules pamata tiktu izveidots raidījuma materiāls un par to izveidots sižets. Vēlos lai arī citi Latvijas iedzīvotāji zinātu, cik nesakārtota un nepārraudzīta ir Latvijas varas iestāžu sistēma. Varbūt ir vēl kāds kam radusies līdzīga situācija un kas vēlas par to runāt. Talsu rajona kriminālpolicija un Kurzemes apgabala tiesa nevēlas lai šī lieta nonāktu sabiedrībā vai augstākās varas iestādēs, tādēļ es pats un mana ģimene uz doto brīdi neesam sastopami, jo mūsu dzīvības ir apdraudētas. Par lietas būtību ir informēts mans advokāts Ilgvars Samiņš (Pils 12 – 1 ofiss, Tukums, LV3101) vai manas mātes advokāts Māris Bite (Dārza 18 – 73, Bauska, LV3901). Sīkāku un plašāku informāciju var noskaidrot pie iepriekš minētajiem advokātiem, kas šobrīd mūs pārstāv. Līdzīga satura vēstules esmu nosūtījis Latvijas valsts prezidentam, Ministru prezidentam, Ģenerālprokuroram, KNAB priekšniekam, Tautas kontroles priekšniecei, varbūt kāda no šīm iestādēm sāks rīkoties un pievērsīsies šai lietai, ja nē ceru uz Jūsu palīdzību.





Ar cieņu



Edmijs Liekniņš



Dzīvojošs Talsu raj., Lībagu pag., „Ozolos”


Saistītie raksti
Piket plakats 255x203

Nebaidies un informē par policijas vardarbību! 2 Autors:Anhelita Kamenska, Ilze Ruķere

Citi autora darbi