Foto: B. Koļesņikovs © AFI
Kaut Saeima tikai un vienīgi sabiedrības spiediena rezultātā ir spērusi soli pareizā virzienā partiju finansēšanas jomā, tas iezīmē nākamo soļu nepieciešamību – pirmkārt, trešo personu izvietotas politiskās reklāmas aizliegumu vai ierobežošanu
Varam līksmot – Saeima ir pieņēmusi grozījumus partiju finansēšanas likumā, kas jau nodēvēti par progresīvākajiem visā Austrumeiropā. Un kā nu ne: ir noteikts priekšvēlēšanu kampaņas tēriņu limits (20 santīmu uz katru balsotāju iepriekšējās vēlēšanās); ir aizliegti juridisko personu ziedojumi; bijušajiem čekistiem un noteiktu kategoriju kriminālnoziedzniekiem aizliegts ziedot partijām; ziedot drīkst tikai no tiem līdzekļiem, kas likumā noteiktā kārtībā iegūti pēdējo triju gadu laikā, bet Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir tiesīgs pieprasīt dokumentālu pamatojumu šo līdzekļu izcelsmei; ikviena partijas biedra kopējais ieguldījums savas organizācijas labklājībā nedrīkst pārsniegt 10 tūkstošu latu gadā; ir precīzāk definēta starpniecība ziedošanā un noteikts tās aizliegums; ir pastiprināti administratīvie sodi par šī likuma pārkāpumiem. Priecājies, draudze!
Nevēlos strīdēties par to, cik progresīvi šīs prasības izskatās uz Austrumeiropas fona, un lauzīt galvu par piemērotākā fona – Austrumeiropas, Eiropas Savienības, Eiropas vai kāda cita ģeopolitiska veidojuma – izvēli. Negribu arī apšaubīt paveiktā nozīmīgumu, jo partiju finansēšanas satrakotajam zirgam vismaz kaut kādi laužņi mutē bija jāliek. Un vismazāk es vēlos neatzīt to aktīvistu ieguldījumu, kuri nepaguruši apmeklēja Saeimas komisiju sēdes un strādāja ar partiju interešu gūstā nonākušajiem tautas priekšstāvjiem. Taču šo likuma grozījumu seku labākai izpratnei iedomāsimies sevi kādas partijas priekšvēlēšanu kampaņas vadītāja lomā, kam līdztekus kampaņas formas un satura jautājumiem ir jārisina arī gluži tehniskas finanšu plūsmu plānošanas un koordinēšanas problēmas.
Ir zināms, ka reklāmas izvietošanas izcenojumi nesamazināsies. Ir skaidrs, ka inflācijas dēļ nesaruks arī reklāmas ražošanas, poligrāfijas, pētniecības un citas izmaksas. Tāpat ir skaidrs, ka likums nosaka striktus ierobežojumus kopējiem kampaņas tēriņiem. Tas nozīmē, ka kampaņas vadītājam ir divas principiālās iespējas: (1) godprātīgi pakļauties likuma prasībām, dramatiski samazināt kampaņas vērienu (cerot uz konkurentu identisku rīcību) un tomēr riskēt ar partijas izredzēm; (2) nepaļauties uz politisko konkurentu godaprātu, plānot maksimāli vērienīgu kampaņu un izmantot ikvienu spraudziņu likumdošanā vai pat rīkoties prettiesiski. Esmu pārliecināts, ka absolūtais vairākums kampaņu vadītāju izvēlēsies otro iespēju, liekot lietā likumdošanas nepilnības. Lūk, dažas no tām.
Pirmkārt, kampaņas tēriņu ierobežojums vienai partijai – 200 000 latu – ir nereāli zems, jo pat pieticīgā un futbolu atbalstošā PCTVL 2002.gadā iztērēja 256 tūkstošus latu. Turklāt nav skaidrs, vai un kā šis samazinājums tiks kompensēts ar bezmaksas reklāmas izvietošanu sabiedriskajos plašsaziņas līdzekļos. Tas liks partijām izmantot reklāmas, kuras apmaksā trešās personas. Piemēram, personai AA piederošais uzņēmums BUB absolūti likumīgi finansēs kārtējos stāstus par partijas vadības nomaiņas nepieciešamību.
Otrkārt, saprātīgākās un tālredzīgākās partijas ļoti laicīgi sāks plānot kampaņas, zināmu daļu izdevumu pārceļot uz periodu līdz 270.dienai pirms vēlēšanām. Turklāt grāmatvedības prasību dēļ visās kampaņai nepieciešamo preču iegādes pavadzīmēs būtu izdevīgi norādīt šo agro periodu, bet apmaksāt krietni vēlāk (šis triks neattieksies uz pakalpojumiem).
Treškārt, var gaidīt ļoti disciplinētu biedru naudas nomaksu, turklāt biedru naudas īpatsvars partijas oficiālajā budžetā palielināsies. Strauji uzplauks partiju veiktā uzņēmējdarbība – no nozīmīšu štancēšanas līdz laikrakstu izplatīšanai un nekustamo īpašumu apsaimniekošanai, kas daļēji aizstās juridisko personu ziedojumus. Turpināsies partiju “melno kasu” transformācija no skaidras naudas žūkšņiem uz izdevumu kompensāciju no trešo personu kontiem.
Gan darbs pie likuma grozījumiem, gan tā rezultāts liecina, ka Saeimas vairākums, diemžēl, nav gatavs risināt partiju finansēšanas problēmas pēc būtības un nevēlas pakļaut šo sfēru kaut cik nopietniem ierobežojumiem. Par to liek domāt arī kuluāros izplatījušās runas, ka nule pieņemtos grozījumus varētu pārskatīt jau pirmajā izdevīgajā brīdī. Ņemot vērā dezinformācijas kampaņu, kas vērsta uz “Jaunā laika” izstumšanu no topošās koalīcijas, šis brīdis varētu būt pavisam tuvu. Zīmīgi, ka tieši Tautas partijas pārstāvis Jānis Esta ierosināja iekļaut likumā neadekvāto aizliegumu bijušajiem čekistiem ziedot politiskajām organizācijām, radot lielisku ieganstu šī likuma “atvēršanai” tā pretiniekiem piemērotā mirklī.
Kaut Saeima tikai un vienīgi sabiedrības spiediena rezultātā ir spērusi nelielu soli pareizā virzienā partiju finansēšanas jomā, šis solis iezīmē nākamo kritiski nozīmīgo pasākumu, bez kura jau pieņemtie grozījumi lielā mērā zaudēs savu jēgu. Ir nepieciešams panākt trešo personu izvietotās politiskās reklāmas aizliegumu vai ierobežošanu (10 000 latu apjomā), izskatot priekšvēlēšanu aģitācijas likumu. Par gaidāmo pretsparu šādai normai liecina Saeimas deputāta Ainara Latkovska (JL) līdzīga ierosinājuma noraidīšana, skatot partiju finansēšanas likumu. Priecājies, draudze!