Rudens sakostie

Neatkarīgā Rīta Avīze, 01.08.2002.
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība (2. lpp.)

Kas gan liek jaunajām partijām riskēt un iesaistīties vēlēšanu cīņās?

Iesaki citiem:
Logo fons

Nebūs daudz pārspīlēts, saucot rudeni par krāsaināko gadalaiku mūsu platuma grādos. Taču reizi četros gados tas apglezno Latviju tā, ka jau mēnesi pēc vēlēšanām trešdaļu balsotāju jaunā ainava šķebina. Šoreiz rudens rīcībā būs plašs jaunu krāsu (partiju) klāsts, ko der aplūkot vēl vasaras gaismā.

Kāpēc atkal jaunas krāsas?

Ar pārsteidzošu dedzību un neatlaidību ik reizi pirms Saeimas vai pašvaldību vēlēšanām tiek radītas jaunas partijas, lai cīnītos par vietām zem politiskās saules. Turklāt tas notiek apstākļos, kad liela daļa sabiedrības pukojas par reģistrēto politisko organizāciju pārmērīgi lielo skaitu un draud nepiedalīties vēlēšanās pašu apjukuma dēļ. Kas gan liek jaunpienācējiem riskēt ar pilsoņu dusmām un tomēr iesaistīties vēlēšanu cīņās?

Viena ļoti mūsdienīga, par īpašu erudīciju un politisko aizkulišu pārzināšanu liecinoša atbilde skan – ārvalstu specdienestu, oligarhu vai vienkārši ļoti turīgu cilvēku aprēķins vai gluži personiskas ambīcijas apliecināt sevi politikā. Taču šīs prāta spēles nebūtu iespējamas bez citu faktoru klātbūtnes.

Sociāli ekonomiskās reformas pēdējo 10–12 gadu laikā ir radījušas zaudētājus un ieguvējus, turklāt valsts ir maz darījusi, lai mainītu šo grupu skaitliskās attiecības. Tieši zaudētājiem ir raksturīga ievērojami lielāka neapmierinātība ar valsts pārvaldes rezultātiem, un tieši zaudētāji kalpo kā laba augsne jaunām politiskajām partijām, kas nesaudzīgi kritizē iepriekšējo valdību veikumus un sola īsā laikā sasniegt brīnumjaukus mērķus.

Sāncensīgas, demokrātiskas politikas trūkums iepriekšējos 60 gados nav ļāvis veidoties demokrātiskām partijām, partiju identifikācijai un zināmiem politiskās uzvedības stereotipiem. Tāpēc zināma daļa vēlētāju regulāri un ļoti viegli maina savas politiskās simpātijas, kļūstot par politisko jaunpienācēju īpašas uzmanības objektiem.

Latvijas politiskajai kultūrai ir raksturīga paļāvība uz līderiem. To prasmīgi izmanto jauno partiju veidotāji, cenšoties piesaistīt savām organizācijām sabiedrībā pazīstamus un kopumā pozitīvi vērtētus ļaudis. Šāda stratēģija ir ievērojami vienkāršāka, primitīvāka un ražīgāka par noteiktas ideoloģiskās nišas definēšanu un apgūšanu. Turklāt politiskās platformas tradicionāli izpelnās mazāku vēlētāju uzmanību, jo tie nevēlas/nespēj iedziļināties partiju programmatiskajās atšķirībās.

Visbeidzot iekļūšana Saeimā un varbūt pat iespiešanās valdošajā koalīcijā paver plašas iespējas pašiem jauno partiju darboņiem un veidotājiem. Kaut gan privatizācijas procesa noslēgšanās ir nedaudz mazinājusi valdības darba pievilcību, valsts joprojām ir nozīmīgs ekonomiskais spēlētājs ar plašiem resursiem, ko iespējams izmantot arī valsts vadītāju savtīgajās un mazāk savtīgajās interesēs.

Kādas krāsas piedāvā šogad?

Lai varētu vieglāk orientēties jaunpartiju varavīkšņainajā vizēšanā, būtu lietderīgi sadalīt tās trīs grupās – kreisajos, centristos un labēji orientētajos spēkos.

Kreiso grupas sākotnēji lielākā cerība bija Sociāldemokrātu savienība (SDS), kas izveidojās, Egila Baldzēna domubiedriem atšķeļoties no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas šā gada sākumā. Personiska rakstura domstarpības starp E. Baldzēnu un J. Bojāru bija vērojamas jau labu laiku, un tās izrietēja no divu sociāldemokrātisku partiju (Baldzēna vadītās LSDSP un Bojāra stūrētās LDDP/LSDP) apvienošanās pēc sekmīgā kopstarta 7. Saeimas vēlēšanās, nespējot rast abpusēji pieņemamu pienākumu sadalījumu partijas vadībā. Šīs pretišķības pakāpeniski tika apaudzētas arī ar ideoloģiskām atšķirībām, kas jo īpaši koši izpaudās pēc LSDSP uzvaras Rīgas domes vēlēšanās.

Ieguvusi kāroto Rīgas mēra amatu, LSDSP arvien vairāk sāka nosliekties uz ilgtermiņa sadarbību ar apvienību Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā un austrumniecisku ārpolitisko orientāciju, iekarojot zināmu popularitāti krievu pilsoņu vidū. Šo tendenci tikai spēcināja Baldzēna līdzbiedru aiziešana no partijas. Jaundibinātā SDS saglabāja daudzas LSDSP programmatiskās nostādnes saimnieciskās un sociālās politikas jomā, kliedējot šaubas par savu noteikti kreiso ievirzi, taču tā atteicās no atbalsta J. Bojāra izstrādātajai jaunajai Satversmei, kā arī ietur rietumniecisko ārpolitisko orientāciju, noraidot jebkādu sadarbību ar PCTVL. SDS pauž piesardzīgu, pat skeptisku attieksmi pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, norādot uz iespējamajām problēmām lauksaimniecībā un arī citās mūsu tautsaimniecības nozarēs. Tomēr tā bijusi labāks sadarbības partneris valdības koalīcijai nekā LSDSP.

Atšķirībā no SDS, kas varētu būt otra alternatīva kreisi orientētam latviešu vēlētājam, Sociāldemokrātiskā labklājības partija (SDLP) J. Žuravļova vadībā orientējas vispirms uz krievu pilsoņu balsīm. Vairākkārt mainījusi savu nosaukumu, tā tomēr enerģiski pauž pretenzijas uz 8. Saeimu, savā propagandā nekautrējoties izmantot pat staļiniskās ēras slavinājumu. Tieši apelējot pie zaudētājiem no saimnieciskajām reformām, SDLP gan nepiedāvā skaidru politiskās rīcības programmu un nespēj pārliecināt, kāpēc tā būtu ticamāka un labāka alternatīva Alfrēda Rubika vadītajai Latvijas Sociālistiskajai partijai.

Centristu blokā vērojama visai liela drūzmēšanās. Nekautras pretenzijas kļūt par centriskāko un sadrumstalotāko veidojumu izteikusi gada sākumā reģistrētā apvienība Centrs, kurā apvienojušies jau labi zināmi spēki – Latvijas Demokrātiskā partija (A. Ameriks), Darba partija (A. Kreituss), partija Latvijas brīvībai (O. Kostanda), Latviešu Zemnieku savienība (nejaukt ar plašāk pazīstamo Latvijas Zemnieku savienību!). Vērojot Centra vēlmi piesaistīt sev arvien jaunas politiskās organizācijas, mazliet mulsina LDP biedra J. Celmiņa atbalstītās un politisko dīvaiņu aprūpētās Apvienotās progresīvās centra partijas atraidīšana. No otras puses, Centra skaitliskais pieaugums nekādā veidā nav sekmējis tā popularitātes kāpumu.

Apvienība Centrs rūpīgi atražo savulaik Demokrātiskās partijas Saimnieks formulētos pamatprincipus – plašs valsts atbalsts rūpniecībai, īpašas rūpniecības ministrijas izveide, gaumīgs protekcionisms un vietējo ražotāju aizsardzība, vienlīdz labas attiecības ar Rietumiem un Austrumiem. Kopsolī ar laiku Centrs pauž piesardzīgu attieksmi pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, uzsverot nepieciešamību rūpīgi izvērtēt visas priekšrocības un trūkumus, ko ražotājiem un patērētājiem radīs iestāšanās ES. Arī prasība pēc visas tautas vēlēta prezidenta šķiet aktualizēta, reaģējot uz LSDSP aktivitātēm.

Līdzīgi apvienībai Centrs arī partija Latgales gaisma (PLG) var pateikties par savu iznākšanu dienas gaismā tieši pašvaldību vēlēšanām. Pēc spožā ģenerālmēģinājuma Daugavpils domes vēlēšanās kontrabandas skandālos iejauktais R. Eigims ir nolēmis izmēģināt laimi Saeimas vēlēšanās, bloķējoties ar tikai lokāli pazīstamo Zemgales partiju.

Pagaidām ir grūti runāt par PLG politisko programmu visai Latvijai, jo tā uzsver Latgales problēmu risināšanu. Tomēr nebūtu pārsteigums, ja līdzās uzņēmējdarbību veicinošiem priekšlikumiem (nodokļu samazināšana, īpašās ekonomiskās zonas utt.) tiktu runāts par plašām sociālajām programmām, radot centriski populistisku miksli, kas, pavirši vērojot, būtu pievilcīgs dažādām sabiedrības grupām. Pašreizējās tendences liecina, ka PLG ir simpātiska vispirms krievu vēlētājiem un tāpēc tā var tikt izmantota cīņai pret PCTVL Latgalē.

Ļoti labi zināmi jaunpienācēji startē zem Zemnieku un zaļo savienības (ZZS) izkārtnes, kas, sekojot viedu vērotāju padomam, laikam būs kaldināta Ventspilī. Bez G. Ulmaņa palikusī Latvijas Zemnieku savienība joprojām ir pārliecinošākā lauku iedzīvotāju interešu aizstāve, draudot aicināt balsot pret Eiropas Savienību, ja iestājsarunās netiks ievērotas Latvijas lauksaimnieku intereses, un solot lielākas subsīdijas, lauku skolu materiāli tehniskās bāzes pilnveidošanu, lauku ceļu asfaltēšanu, zemes pārdošanas ierobežojumus ārzemniekiem. Rudenī apsolītā LZS pievēršanās arī pilsētu iedzīvotāju problēmām pagaidām palikusi vien labo nodomu līmenī.

Taču to daļēji kompensē sadarbība ar Latvijas Zaļo partiju. Tās jauneklīgie un labi izglītotie atbalstītāji ir meklējami vispirms pilsētās, kur vides aizsardzības problēmas kļuvušas aktuālākas. Ekoloģisko akciju atbalstītāji tradicionāli ir uzsvēruši latviešu identitātes jautājumus. Zīmīgi, ka nesenajā preses konferencē, kurā tika paziņots par I. Ūdres pievienošanos ZZS, LZP līderis I. Emsis atzina, ka partijas nacionālajā politikā tiek veiktas noteiktas izmaiņas liberalizācijas virzienā.

LZS un LZP apvienošanās kopējā sarakstā ir prasījusi dažu programmatisko aspektu modificēšanu, kā arī politisko ambīciju atvēsināšanu. Tomēr tas ir vieglāk paveicams nekā divu gluži atšķirīgu elektorātu samierināšana. Taču vēl sarežģītāks būs abu partiju līderu uzdevums pārliecināt savus sekotājus, ka pēdējā brīža pienācējiem izrādītais gods atbilst viņu nozīmīgumam.

Pavisam netālu no centriskās ZZS būtu liekama labēji orientētā Latvijas Pirmā partija (LPP). Triju mācītāju talāri tomēr nevar aizsegt A. Šlesera centienus pacelties no Jaunās partijas drupām vēl vienam politiskam lidojumam. LPP pozicionē sevi kā kristīgi demokrātisku organizāciju, kas daudzu problēmu risinājumu saskata sabiedrības un indivīdu garīgā atdzimšanā.

Kaut gan partijas līderi noliedz, ka šī atdzimšana ir pielīdzināma pievēršanai Dievam un baznīcai, viņi faktiski nepiedāvā citu garīgās atmodas skatījumu. Ar pamatuzstādījumu labi saskan uzsvars uz ģimenes problēmu risināšanu (ģimenes stiprināšana; bāreņu alternatīvās aprūpes veicināšana; sievietes lomas stiprināšana). Neizpaliek arī sakramentālais solījums palielināt pensijas un samazināt nodokļus. Arī atbalsts V. Vīķes-Freibergas atkārtotai ievēlēšanai Valsts prezidentes amatā un valsts pārvaldes sistēmas autoritarizēšana ir jau kaut kur dzirdēti priekšlikumi. Gluži labs solījumu komplekts vecāka gadagājuma labticīgiem ļaudīm.

Nodibinot viena aktiera teātri Jaunais laiks (JL), bijušais Latvijas Bankas prezidents E. Repše sarūpēja ilgstošas galvassāpes labējā spārna politiskajām organizācijām. Pētnieki vēl ilgi spriedīs par eksbaņķiera lēmuma iesaistīties vēlēšanu cīņā patiesajiem iemesliem, taču viņš pats to laikam uzskatīja par izdevīgu biznesu, par savu jāvārdu pieprasot brangu honorāru.

JL politiskajā programmā praktiski nav jaunu ideju, un tā spēcīgi atgādina savienības Latvijas ceļš sākotnējo, radikāli liberālo politisko platformu, kas cieta sakāvi jau 1995. gada vēlēšanās. Repši tas nemulsina, jo «kopš desmit baušļiem nekas jauns nav izdomāts». Šādi paziņojumi līdztekus citiem publiskiem savas nezināšanas apliecinājumiem grauj priekšstatus par Repši kā kompetentu vadītāju.

Tiesa, Repšes arsenālā ir vēl viens ierocis – viņa nacionālista tēls, ko baro sabiedrības atmiņas par Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dibināšanu. Šis tēls sākotnēji ļāva JL piesaistīt zināmu daļu Tēvzemei un Brīvībai/LNNK atbalstītāju, taču Repšes publiskie paziņojumi 2001. gada rudenī liecināja par Latvijas ceļam raksturīgu liberālismu arī etnisko attiecību jomā. Arī ebreju kopienas pārstāvju iesaistīšanās JL darbībā varētu atvēsināt nacionālos prātus.

Šiem radikāļiem gluži labi derētu Brīvības partija (BP), par kuras idejisko un organizatorisko tēvu uzskatāms bijušais Demokrātiskās partijas Saimnieks līderis Z.Čevers. Nespējot vienoties par iekļaušanos apvienībā Centrs, viņš nāca klajā ar oriģinālu, taču diez vai dzīvotspējīgu modeli sabiedrības plašākai iesaistīšanai lēmumu pieņemšanā, kas paredz dažādu nozaru ekspertu organizācijas ciešu un tiešu sadarbību ar Čevera dibināto partiju.

Piedzīvojis neveiksmi ar kreisi centriskām idejām 90. gadu vidū, bijušais DPS līderis tagad iemēģina roku izteikti labējā retorikā, uzsverot indivīda primaritāti attiecībās ar valsti, privātīpašuma aizsardzību caur nesaudzīgu noziedzības apkarošanu, brīvā tirgus atveseļojošo raksturu un plašas sociālās programmas vienlaikus. BP attieksme pret Latvijas līdzdalību ES un NATO ir atturīga, norādot uz nepieciešamību samērot šos soļus ar valsts nacionālajām interesēm, kuras gan netiek skaidri definētas. Visai dīvaini skan BP vēlme veicināt sabiedrības integrāciju situācijā, kad tā ir paudusi vēlmi sadarboties ar J. Haidera vadīto Brīvības partiju Austrijā un notiek stipri diskutablu priekšvēlēšanu reklāmas klipu demonstrēšana televīzijā, biedējot ar migrantu viļņiem pēc Latvijas iestāšanās ES. Tieši tas arī ir kļuvis par Čevera Brīvības partijas pazīšanās zīmi.

Kuras krāsas būs modē?

Kaut gan jauno un šķietami jauno partiju piedāvājumā var atrast ikvienu nozīmīgāko politiskā spektra sastāvdaļu, ir pamatotas aizdomas, ka šā rudens krāsojumā tiks izmantots ļoti ierobežots toņu skaits. Var pat izteikt minējumus par trim partiju grupām, kuras savstarpēji atšķiras pēc to izredzēm iekļūt 8. Saeimā.

Minimālistu grupā ierindojamas tās organizācijas, kurām ir niecīgas izredzes iegūt pārstāvniecību 8. Saeimā. Neraugoties uz 1000 latu naudas papīrīšu dalīšanu, Sociāldemokrātiskā labklājības partija nespēs pārliecināt pietiekamu krievu pilsoņu skaitu Rīgas reģionā atteikties no atbalsta PCTVL par labu SDLP. Citviet Latvijā šī partija tikpat kā nav pazīstama.

No reģionalitātes cieš arī partija Latgales gaisma, kuras līderis R. Eigims ir plašāk pazīstams vienīgi Daugavpilī. Neraugoties uz bloķēšanos ar Zemgales partiju, PLG būs grūti piesaistīt vitāli svarīgās latviešu balsis, jo PCTVL darīs visu, lai apkarotu savu sīvāko konkurentu krievu pilsoņu vidū.

Brīvības partija savukārt nodarbojas ar citviet noskatītu problēmu risināšanu, kas Latvijā vēl nav gluži aktuālas. Tāpēc uz pensiju palielināšanu un veselības aprūpes uzlabošanu orientētais vēlētājs nespēs novērtēt nosmulētā avīžpapīrā ievīstītu ciemakukuli no Austrijas.

Apvienība Centrs savu panākumu ķīlu saskata apvienības dalīborganizāciju skaita palielināšanā, tā laikam cerot uzsūkt kādas interesantas priekšvēlēšanu idejas vai populārus līderus. Kad divi gardi kumosiņi (LZS un LZP) gājuši secen, vibrēšana starp 1 un 2% sabiedrības atbalsta šķiet nenovēršama.

Par spīti savai aktīvajai, taču korektajai darbībai, Sociāldemokrātu savienība nav spējusi piesaistīt vērā ņemamu pilsoņu atbalstu. Zaudējot cerības uz bijušā Rīgas mēra A. Ārgaļa vai Jaunās frakcijas aktīvistu piepulcēšanos, I. Burvja skandālu aizēnotā SDS acīmredzot pierādīs inteliģenta kreisuma dzīvotnespēju šābrīža Latvijā.

Varbūtību grupā favorīte ir Zaļo un zemnieku savienība, kuras vadībā svaigas asinis iepludinās tādi labi zināmi sabiedriskie darbinieki kā Saeimas deputāte I. Ūdre un muļķu zemes galvenais pārmijnieks V. Krištopans. Iespējams, ka šie kolorītie tēli piesaistīs ZZS tos vēlētājus, kuri labprātāk balsotu par katru no savienības dalībniecēm atsevišķi.

Latvijas Pirmā partija būtu droša minimālistu grupas pārstāve, ja vien tās rīcībā nebūtu vērienīgu finansu līdzekļu. Kaut gan reliģiskie sentimenti Latvijas politikā nav pārāk izmantojami, partijas publiskie līderi var skaisti uzziedēt naudaszīmju apartā laukā.

Drošajā grupā redzams tikai viens politiskais pirmziemnieks – Jaunais laiks. Neatkarīgi no E. Repšes neveiklībām publisko uzrunu reizēs, neprasmes diskutēt vai neilgi pirms vēlēšanām uzpeldējušiem kompromatiem Latvijā ir pietiekami daudz reformās vīlušos ļaužu, kuri joprojām cer uz Balto tēvu, lai 2006. gadā varas saldmi garšojušais Jaunais laiks prātotu par vēlēšanu barjeras pārvarēšanu. Neskaudīsim!

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Pārskats par tautas attīstību 2008/2009 Autors:Juris Rozenvalds, Ivars Ījabs, Tālis Tīsenkopfs, Jānis Ikstens, Iveta Reinholde, Andrejs Jakobsons u.c.

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Latvijas – Krievijas attiecības: vietējā un starptautiskā dimensijā 2 Autors:Nils Muižnieks, Aivars Tabuns, Brigita Zepa, Inese Šūpule, Jānis Ikstens, Aadne Aasland, Ilze Šulmane, Ivars Ījabs, Žaneta Ozoliņa, Airis Rikveilis, Vyacheslav Dombrovsky, Alfs Vanags, Andris Sprūds, Toms Rostoks, Aija Lulle, Rasma Kārkliņa, Imants Lieģis

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

„Latvijas – Krievijas attiecības: vietējā un starptautiskā dimensijā” („Latvian-Russian Relations: Domestic and International Dimensions”) Autors:Nils Muižnieks, Aivars Tabuns, Brigita Zepa, Inese Šūpule, Jānis Ikstens, Aadne Aasland, Ilze Šulmane, Ivars Ījabs, Žaneta Ozoliņa, Airis Rikveilis, Vyacheslav Dombrovsky, Alfs Vanags, Andris Sprūds, Toms Rostoks, Aija Lulle, Rasma Kārkliņa, Imants Lieģis