Rietumu frontē bez pārmaiņām 1

Pārsteidz, ka sagatavošanās dalībai NATO un ES tiek pasniegta kā Ārlietu ministrijas vidēja termiņa prioritāte. Iespējams, ka valdība aiz NATO un ES izkārtnēm slēpj plašāku stratēģisku mērķu neesamību.

Iesaki citiem:

Pavasarī tika apstiprinātas ilgi gaidītās Latvijas valdības vidēja termiņa darbības prioritātes un 2003. gada rīcības plāns. Valdības darāmo darbu sarakstam vajadzēja atbildēt uz ļoti būtisku jautājumu, proti, vai Latvijā ir iestājušies “jaunie laiki”? Šī raksta turpinājumā tiks apskatītas valdības prioritātes aizsardzības un ārlietu jautājumos. Autors centīsies atbildēt uz jautājumu, vai “jaunie laiki” ir ienākuši arī aizsardzības un ārlietu sfērās?

Eināra Repšes valdība nāca pie varas ar prioritāšu sarakstu, kurā bija iekļauti tādi jautājumi kā nodokļu iekasēšanas uzlabošana, cīņa ar korupciju, situācijas uzlabošana veselības aprūpes sistēmā un negodīgu ierēdņu atlaišana, tomēr varēja prognozēt, ka “jaunie laiki” skars arī aizsardzības un ārlietu sfēras. Protams, ka šajās abās nozarēs mēs varam sagaidīt zināmu kontinuitāti, jo Aizsardzības ministrijā netika mainīta ne politiskā vadība, ne augstākā ierēdniecība, savukārt Ārlietu ministrijā politiskā vadība gan tika nomainīta, taču Sandru Kalnieti noteikti nevar uzskatīt par ienācēju ministrijā, jo viņa tajā nostrādājusi visai ilgu laiku. Ārlietu ministrijā nav mainījusies arī augstākā ierēdniecība. Var secināt, ka šīs abas ministrijas ir daudz mazākā mērā tikušas pakļautas pārmaiņām, nekā pārējās, daudzās no kurām ir nomainījusies ne tikai politiskā vadība, bet no amatiem atcelti arī valsts sekretāri.

Ārlietu ministrijas definētajās vidēja termiņa prioritātēs nav nekā pārsteidzoši jauna – tās ir tikai divas, proti sagatavošanās dalībai ES un NATO. No vienas puses, tas liecina, ka jaunā valdība apzinās sevi kā iepriekšējo valdību iesāktā darba ārlietās turpinātāju. No otras puses, pārsteidz, ka sagatavošanās dalībai NATO un ES tiek pasniegta kā vidēja termiņa prioritāte. Līdz brīdim, kad Latvija varētu kļūt par pilntiesīgu ES dalībvalsti ir palicis nu jau mazāk kā viens gads, kas liecina par to, ka valdības mērķi ārpolitikā aprobežojas ar brīdi, kad Latvija iestāsies ES. Iespējams, ka valdība aiz NATO un ES izkārtnēm slēpj plašāku stratēģisku mērķu neesamību. Ja dalība šajās organizācijās ir mērķis, tad mums nekas cits nav vajadzīgs, taču varbūt vajadzētu padomāt arī par to, kā mēs izmantosim savu dalību ES un NATO Latvijas nacionālajās interesēs.

Ārlietu ministrijas 2003. gada darbu sarakstā parādās tikai reāli paveicamas lietas, kas sensāciju meklētājus atstās vienaldzīgus. Latvijas iestāšanās ES, kas varētu notikt 2004. gada 1. maijā, paredz veselu virkni pasākumu, kas nepieciešami šīs iestāšanās sagatavošanai. Ir izveidota arī Latvijas-Krievijas starpvaldību komisija, taču jau agrāk pierādījies, ka stabilu attiecību veidošanai ir nepieciešama abpusēja vēlēšanās un institucionālais ietvars, kurā šīs attiecības varētu notikt. Līdz šim dažādu iemeslu dēļ Latvijas-Krievijas Starpvaldību komisija nav tā pa īstam sākusi darboties. Jācer, ka 2003. gadā būs vērojama pozitīva virzība.

Arī Aizsardzības ministrijas paredzētie darbi 2003. gadā ir adekvāti valsts izvirzītajām prioritātēm ārlietu un aizsardzības jomās. Pirmais mērķis nosaka stabila finansējuma nodrošināšanu 2% apmērā no iekšzemes kopprodukta, kas ļautu turpināt Latvijas Nacionālo bruņoto spēku attīstību. Otrais mērķis ir Latvijas Nacionālo bruņoto spēku reforma saskaņā ar Reformu plānu. Abi mērķi ir savstarpēji saistīti, jo otrajā runāts par plānveida reformām, bet ar pirmā mērķa palīdzību tiek nodrošināts nepieciešamais finansējums, kas ļauj plānot Nacionālo bruņoto spēku attīstību ilgākā laika periodā. Aizsardzības ministrijā nav vērojamas pārmaiņas, kuras kaut attāli līdzinātos tam, ko var saskatīt citās nozarēs. Aizsardzība ir visai specifiska nozare, tāpēc premjerministram lielā mērā ir jāuzticas šajā nozarē notiekošajam, ja reformas iet savu gaitu un netiek saņemti signāli, kas liecinātu par to, ka valsts aizsardzības sistēmā notiek kaut kas nelāgs. “Jaunie laiki” ir skāruši drošības dienestus, taču tie tikai pastarpināti ir saistīti ar Aizsardzības ministriju. Par jaunumu var uzskatīt to, ka tiek izstrādāts plāns par atteikšanos no obligātā militārā dienesta un pakāpenisku pāreju uz bruņotajiem spēkiem, kas veidoti uz profesionālas atlases pamata, taču arī šis jaunums nav tiešā veidā saistāms ar “jaunajiem laikiem”, jo runas par atteikšanos no obligātā militārā dienesta sākās jau labu laiku pirms 8. Saeimas vēlēšanām. Aizsardzības ministrijas 2003. gada darāmo darbu sarakstā ir daudzi pasākumi, kas ir daļa no plānveida reformām un tādā veidā sekmē pārmantojamību.

Rodas jautājums, kāpēc aizsardzības un ārlietu sfērās nenotiek pārmaiņas, kas ir pretstatā ar to, kas notiek daudzās citās nozarēs? Var izteikt vairākus minējumus par iemesliem. Šie minējumi būtu jāskata kopumā, jo neviens no tiem atsevišķi nespēj izskaidrot visu notiekošo ārlietu un aizsardzības sfērās. Pirmkārt, aizsardzības un ārlietu nozares Einara Repšes valdībai nav prioritāšu saraksta augšgalā, jo “Latvijas Ceļa” liktenis pēdējās vēlēšanās uzskatāmi pierādīja, ka partijas nedrīkst balstīt savu padarīto darbu sarakstu tikai uz ārlietām, kas vēlētājus neinteresē tik lielā mērā kā veselības aprūpe un sociālie jautājumi[1]. E.Repšes valdība sāka savu darbu situācijā, kad notikumi Latvijas ārlietās un aizsardzībā mierīgi ritēja savu gaitu. Iejaukšanās nebija nepieciešama, turklāt valdībai problēmu pietiek citās nozarēs.

Otrkārt, pārmaiņas ministrijās, kas tiešā veidā ir atbildīgas par Latvijas integrāciju NATO un ES, izšķirošajā brīdī, kad tiek pabeigtas iestāšanās sarunas un citās valstīs notiek līgumu ratifikācijas process, būtu nevēlamas, jo tiktu izjaukta politiskā un administratīvā pārmantojamība. Latvijas politiskā un administratīvā kapacitāte nav bezizmēra, proti, Latvijas cilvēkresursi ārlietu un aizsardzības nozarēs ir ierobežoti, tāpēc vienas speciālistu daļas pabīdīšana malā pēc vēlēšanām būtu nopietns zaudējums, jo tādā veidā ierobežotie resursi saruktu vēl vairāk. Personāliju nomaiņa ir normāla parādība, taču konkrētajā gadījumā tā nebija vēlama.

Treškārt, integrāciju ES un NATO tikai daļēji kontrolē Latvijas puse. Lielā mērā iestāšanās gaitu nosaka pats integrācijas process un tā izraisītās sekas. Tipisks piemērs ir nepieciešamība noslēgt starpvaldību līgumus par abpusēju vīzu režīma atcelšanu ar veselu virkni Šengenas “baltā saraksta” valstīm. Šis uzdevums, kā arī nepieciešamība saskaņot Latvijas-ASV investīciju līgumu ar ES acquis communautaire izriet no Latvijas integrācijas ES. To pašu var teikt arī par Ārlietu ministrijas izvirzīto mērķi informēt sabiedrību, gatavojoties šī gada septembrī gaidāmajam referendumam par iestāšanos ES. Svarīgas ir arī NATO un ES izvirzītās prasības, kas daudzos gadījumos determinē Latvijas valdības realizēto politiku ārlietu un aizsardzības nozarēs. Piemēri ir vairāki. Aizsardzības nozarē ir jāpanāk tādu struktūru izveidošana, kas būtu savienojamas ar NATO kolektīvās aizsardzības principiem. Tas pats attiecas arī uz 2% atvēlēšanu aizsardzības vajadzībām no valsts iekšzemes kopprodukta. Šī prasība ir nepieciešama, lai garantētu sekmīgu Nacionālo bruņoto spēku attīstību, taču Latvijas pusei par šāda finansējuma atvēlēšanu palīdzēja izšķirties NATO uzstājīgie ieteikumi.

Var secināt, ka apjomīgas pārmaiņas ārlietu un aizsardzības nozarēs ne tikai nav bijušas nepieciešamas, bet būtu pat bīstamas, jo varētu apdraudēt valsts aizsardzības un ārlietu politikas pārmantojamību. Stabilitāti ir veicinājusi arī ES un NATO ietekme uz politisko procesu Latvijā, tomēr pagaidām neatbildēts paliek jautājums par Latvijas valdības prioritātēm ārlietās vidējā un ilgā laika periodā.



___________________

[1] Protams, ka partijas Latvijas Ceļš neveiksmē 8. Saeimas vēlēšanās nav vainojama tikai pārlieku lielā balstīšanās uz sasniegumiem ārlietās. Neiekļūšanu 8. Saeimā var skaidrot dažādi, taču būtu grūti noliegt, ka ārpolitiskie jautājumi sabiedrības skatījumā nav prioritāri un, ka partijas veiksmes un neveiksmes tiek mērītas pēc sasniegumiem citās nozarēs.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

naftals 29.05.2003 01:02
Aktuāli, Tom! Vien divas nelielas domas no manas puses:

Pirmkārt, jautājums ir par to, kas rīcības plānu kontekstā tiek saprasts ar "vidēju termiņu." Ja ņem vērā, ka minētā rīcības plāna būtība ir MK deklarācijas izpildes konkretizēšana, kā arī, to, kāds Latvijā ir bijis valdību vidējais ilglaicīgums, šai valdībai panākt pilntiesīgu dalību ES un NATO vidējā termiņā nebūt nav triviāls uzdevums, pat tādā gadījumā, ja mūsu mērķis būtu tik vien kā pilntiesīgi piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā un nekur citur.

Otrkārt, var tikai piekrist, ka, ņemot vērā integrāciju ES un NATO, ir nepieciešams redefinēt un atsvaidzināt Latvijas ārpolitikas prioritātes, kurās liela loma ir piešķirama šo forumu pilnvērtīgai izmantošanai. Tomēr īstā vieta šādām aktivitātēm būtu Ārpolitikas koncepcija, nevis valdības rīcības plāns, kuram būtu vairāk jānodarbojas ar praktisko uzdevumu izpildes kontroli, nevis ārpolitikas konceptualizāciju. Tas pats varētu attiekties arī uz aizsardzības koncepciju.

Andris Pelšs

Citi autora darbi
Es karogi

Bez mazuma piegaršas* 22 Autors:Toms Rostoks

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Energy: Pulling the Baltic Sea Region Together or Apart? 0 Autors:Andris Sprūds, Toms Rostoks u.c.