Raksts

Reiz parkā dzima eglīte


Datums:
21. janvāris, 2008


Autori

Rita Ruduša


Izmesto eglīšu sezona ir pašā plaukumā. Tās var atrast pavārtēs, apstādījumos, ar tām ir pilni atkritumu konteineri.

Pastāvējušas nedēļu istabā, eglītes savas dzīves misiju ir izpildījušas un nonāk Getliņos. Nē, nē, es neesmu radikāls eglīšu tiesību cīnītājs. Nav nekā nosodāma, ja tu pats savā vai valsts mežā nozāģē eglīti, kura aug grāvmalā vai ciešā egļu pudurā un kurai nav lielu izredžu izaugt lielai un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Var, protams, eglīti arī pirkt.

Taču mans stāsts ir par citām eglītēm. Kaut kur pavārtē vai atkritumu tvertnē tagad guļ arī tās četras eglītes, kuras kāds pirms svētkiem nozāģēja Ziedoņdārzā. Stumbeņi vien palikuši, pret kuriem tagad klūp bērni un suņi.

Grūti iedomāties, kāda pārdomu procesa rezultātā cilvēks var nonākt pie lēmuma pasist padusē zāģi un doties uz parku pēc eglītes. “Nu, johaidī, es taču nemaksāšu 15 latus par vienu beigtu koku!”. Dārdzība tomēr ir arguments, kas neiztur kritiku, jo, sekojot šādai loģikai, jebkurš varētu, bruņojies ar asu priekšmetu,vienkārši aiziet un paņemt to, ko nevar atļauties nopirkt. “Parks pieder tautai!” Arī diezgan nepārliecinoši, jo, ja katrs tautas pārstāvis nolemtu paņemt uz mājām gabaliņu no kopīgā parka, tad drīz parka vietā būtu tikai dubļu lauks. Lielos kokus varētu nozāģēt un sacirst malkā, bērnu rotaļu laukuma šūpoles un slidkalniņus pārvietot uz privāto pagalmu, smilšu kastes smiltis izmantot celtniecībā, celiņu bruģi tāpat, bet Aleksandra Čaka pieminekli varētu nolikt personiskā mauriņa vidū.

Ļoti iespējams, ka nekāds pārdomu process nenotiek vispār. Viss ir daudz vienkāršāk — kā ar bezmaksas avīzēm: “Redzi? Ņem!” Pirms pāris gadiem, kad laikrakstam Diena gatavoju rakstu par vandālismu Rīgas parkos, parku kopēji man stāstīja, ka eglīšu zāgēšana diemžēl ir ierasta lieta. Daži pat pamanās izrakt trīsmetrīgas tūjas. Par regulārajām augu stādu un ziedu zādzībām nemaz nerunājot. Piemēram, atraitnīšu dobe, kas bija ierīkota ieprietim Teātra muzejam, neskarta nodzīvoja tikai VIENU dienu. Un ik gadu pirms 1.septembra apstādījumi pie Operas ir pilni ar vecmāmiņām, kuras nemulstot plūc ziedus, ko iedot mīļajiem mazbērniem līdzi uz skolu.

Paust morālu sašutumu un rakstīt niknus blogus par publiskās telpas postīšanu ir viegli un vilinoši, bet nekonstruktīvi. Acīmredzot būtu jāsaprot,kāds ir risinājums. Nestādīt eglītes? Stādīt tikai neglītas puķes, kas neder pušķiem? Parkos likt tādus soliņus, kurus bez mehāniskiem palīglīdzekļiem nevar salauzt? Manuprāt, tā būtu padošanās padomiskajai attieksmei pret publisko telpu. Gaidot to brīdi, kad rīdzinieks, parkā ieraugot skaisti ziedošu ceriņu krūmu, spēs vienkārši priecāties, nevis automātiski sniegsies pēc skaistākajiem zariem, varbūt pietiktu ar mazumiņu, proti, ar pašvaldības policijas klātbūtni parkā. Kā rāda Londonas policijas pieredze — kopš tika ieviesta programma Safer Neighbourhoods, kuras viena no pamata idejām ir policista redzamība (proti, fiziska klātbūtne ielās) un pieejamība, sīko noziegumu ir kļuvis mazāk un cilvēki jūtas drošāk.

Ir viegli iedomāties policijas atbildi – pie katra koka policistu nenoliksi, mums ir jānodarbojas ar daudz nopietnākām lietām. Un naudas arī nav. Bet vai tad “nopietnās” un “nenopietnās” nav savstarpēji saistītas? Ja soliņu lauzējs un eglīšu zāgētājs tiks apturēts soliņu laušanas un eglīšu zāģēšanas brīdī, viņš, iespējams, nākotnē nemeklēs lielākus “izaicinājumus”.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!