Foto: coolmonfrere
Ja Latvijas iedzīvotājus satrauc tas, ka iebraucēji, iespējams, nespēs iekļauties vietējās norisēs, jo nezinās, kāda ir šīs valsts vēsture, tad likumdošanā gluži vienkārši jāparedz prasība, ka viņiem jāapmeklē vēstures kursi.
Diskutējot par darbaspēka trūkumu dažādos sektoros, ko izraisījusi un turpina padziļināt plašā Latvijas iedzīvotāju aizceļošana[1], tiek runāts par iespējām darba rokas aizvietot ar tehnoloģijām vai vietējiem resursiem, pārkvalificējot cilvēkus, kas strādā nepieprasītās profesijās, vai par to, kā panākt ilglaicīgo bezdarbnieku atgriešanos darba tirgū. Darbaspēka ievešana no citām valstīm diskusijās visbiežāk tiek atstāta kā pēdējā alternatīva. Citiem vārdiem, “ja visi striķi trūks”. Turklāt par šo iespēju lielākoties tiek runāts kontekstā, vai “mēs” vispār gribam vai negribam pieļaut iebraucēju ierašanos.
Līdzīgā tonī rakstīta arī “Koncepcijā par migrācijas politiku nodarbinātības kontekstā”, kura jau vairākkārt nonākusi valdības dienaskārtībā (21.augusta sēdē to atlika vēl uz divām nedēļām). Īpatnēji, ka dokumentu izstrādājusi nevis Ekonomikas, bet Iekšlietu ministrija, kuras pakļautībā gan ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, kas izskata iebraucēju dokumentus, tomēr iekšlietu resors lelākoties strādā ar nelegālo migrāciju. Tāpēc, iespējams, ir loģiski, ka Iekšlietu ministrijas ierēdņu skatījumā iebraucēji var radīt vienīgi problēmas. To apliecina arī vairāki koncepcijā iekļautie apgalvojumi. Piemēram, ka darba tirgus atvēršanas gadījumā tiktu “apdraudēta nacionālā identitāte, ja tiek uzņemts vairāk viesstrādnieku, nekā tos iespējams integrēt”, valstij būtu “jāinvestē līdzekļi viesstrādnieku integrācijai vai nesekmīgas integrācijas politikas rezultātā radušos problēmu novēršanai”, kā arī esot “iespējamas segregācijas tendences — mazkvalificēto viesstrādnieku koncentrācija rajonos, kuros attiecīgi veidojas augsts bezdarbnieki skaits un noziedzības līmenis”.[2] Un, protams, tiek piemetināts, ka vairākumam sabiedrības ir negatīva nostāja pret imigrantiem un darba tirgus atvēršanu.
Vienkāršas atbildes
Kas ir šīs negatīvās nostājas pamatā, ko vairākums Latvijas iedzīvotāji sagaida no viesstrādniekiem un kas valdībai būtu jādara, lai nodrošinātu veiksmīgu imigrantu integrāciju? Uzdevumu sagatavot politikas dokumentu, kurā, cerams, šie jautājumi tiks atbildēti, paredzēts dot Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātam, kuram darbs jāpabeidz līdz 2008.gada 31.martam. Bet atbilde patiesībā ir vienkārša — ja vairākumu Latvijas iedzīvotāju satrauc tas, ka, iespējams, iebraucēji nerunās latviešu valodā, tad likumdošanā ir jāiestrādā prasība, ka iebraucējam ir pienākums mācīties latviešu valodu. Ja vairākumu Latvijas iedzīvotāju satrauc tas, ka “viņi”, iespējams, neiekļausies vietējās norisēs, jo nezinās, kā šī valsts darbojas un kāda ir tās vēsture, tad likumdošanā ir jāparedz prasība, ka iebraucējiem ir jāapmeklē vēstures un valsts uzbūves kursi. Citiem vārdiem, tieši valdības rokās ir veidot tādu imigrantu integrācijas politiku, kas mazinātu jauno iedzīvotāju grupu sociālo izolētību un sociālo problēmu riskus. Starp citu, tādas jaunu iedzīvotāju grupas Latvijā jau dzīvo — piemēram, citu ES valstu pilsoņi, kas šeit strādā starptautiskos uzņēmumos vai ārvalstu institūcijās.
Rakstot imigrantu integrācijas politikas dokumentu, valdībai būtu vērts iepazīties ar to valstu pieredzi, kas veiksmīgi ievieš 2004.gadā ES ministru padomē pieņemtos 11 principus imigrantu integrācijai[3], un pavērtēt mācības no krievvalodīgo integrācijas Latvijā. Tāpat būtu vērts mācīties no jaunu imigrantu integrācijā pieredzējušiem kaimiņiem, lai pēc iespējas izvairītos no iebraucēju sociālās izolācijas valodas, vietējās kultūras izpratnes un legālas nodarbinātības trūkuma dēļ.
Priekšstatam, kā to var darīt, šis raksts aplūko Norvēģijā īstenoto imigrantu integrācijas pieeju[4], kas ir vērtīga, jo šajā valstī astoņi procenti iedzīvotāju ir ieceļojuši no ārvalstīm un gandrīz puse no tiem šobrīd jau kļuvuši par Norvēģijas pilsoņiem.[5] Visvairāk ieceļotāju — 22 procenti — dzīvo Oslo, kur sākumskolās mācās bērni no vairāk nekā 200 valstīm.
Pieaugušo izglītība — integrācijas pamats
Norvēģijā imigrantu integrācija tiek koordinēta starp vairākām institūcijām, tai skaitā valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī nevalstiskajām organizācijām. Kopējā iebraucēju integrācijas politika šajā valstī atrodas Darba un sociālās integrācijas ministrijas ziņā. Tomēr vislielākais darbs imigrantu integrācijai notiek pašvaldību līmenī, kur iebraucēji apmetas uz dzīvi. Pašvaldībām arī ir jāīsteno mācību programmas, kas nodrošina norvēģu valodas un valstī pastāvošo likumu un sabiedrības normu pamatu apgūšanu ieceļotāju vidū. Pamatizglītības kurss pieaugušajiem imigrantiem, kuri vēlas iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļauju vai pilsonību Norvēģijā, ietver 250 stundas norvēģu valodas apgūšanai un 50 stundas informācijai par dzīvi Norvēģijā imigrantiem saprotamā valodā, lai viņi spētu šo materiālu uztvert pilnībā.
Par mācību kursu saturu pieaugušajiem ieceļotājiem šajā valstī gādā Norvēģijas pieaugušo izglītības institūts, kas dibināts Izglītības un zinātnes ministrijas paspārnē. Šī institūcija ir atbildīga par pieaugušajiem ieceļotājiem domātu mācību materiālu izstrādi norvēģu valodas apguvei un izglītībai par valsts sabiedrību un kultūru. Lai arī pats institūts ar imigrantu apmācību tieši nenodarbojas, tas sadarbojas ar tām pašvaldību, privātajām vai nevalstiskajām organizācijām, kas veic imigrantu pamatizglītības nodarbības. Institūta sniegtais atbalsts imigrantus apmācošajām organizācijām ietver dažādu metodisko un mācību materiālu izstrādi, kā arī konferenču un papildizglītības kursu rīkošanu skolotājiem, kas māca norvēģu valodu un sabiedrības mācību jaunajiem iedzīvotājiem.
Pašvaldībām, kurās imigranti apmetas uz dzīvi, ir pienākums trīs mēnešu laikā pēc jauno iedzīvotāju iekārtošanās nodrošināt viņiem norvēģu valodas un sabiedrības mācības ievadkursus. Ja šie kursi izrādās nepietiekami, lai nostiprinātu valodas un sabiedrības pamatu zināšanas, pašvaldībai ir jāpiedāvā papildu apmācība līdz pat 2700 stundām. Nekavējoša izglītības ievadkursu piedāvāšana ir domāta, lai palīdzētu imigrantiem pēc iespējas straujāk iekļauties Norvēģijas sabiedriskajā un darba dzīvē. Šī mērķa dēļ imigrantu nodarbinātība tiek organizēta tādā veidā, lai to varētu saskaņot ar ievadkursu apmeklējumu.
Norvēģijā imigrantu integrācijas politika ir veidota tā, lai pavērtu pēc iespējas vairāk izaugsmes iespēju imigrantiem izglītības ceļā. Ņemts vērā, ka noteiktai daļai ieceļotāju var nebūt pietiekamas izglītības, lai viņi varētu iekļauties vispārējā izglītības sistēmā savam vecumam atbilstošā līmenī. Tāpēc pašvaldību pienākums ir pašām vai sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām nodrošināt ieceļotājiem vispārējās izglītības iespējas, sākot no pamatizglītības līmeņa, kas ļautu šiem cilvēkiem vēlāk nokļūt arī augstskolā. Pieaugušo imigrantu izglītības shēma paredz arī straujas mobilitātes iespēju, kad pēc vispārējā izglītības līmeņa kvalificēti ieceļotāji var pretendēt uz uzņemšanu augstskolā.
Eiropiešiem jāintegrējas pašiem
Norvēģija ik gadu uzņem cilvēkus, kas tur ieradušies gan darba nolūkos, gan bēgļus un patvēruma meklētājus, gan arī viņu ģimenes locekļus. Taču visiem ieceļotājiem, kas vēlas palikt uz dzīvi Norvēģijā, iepriekš aprakstīto kursu apmeklējuma prasības nav vienādas. Pašvaldību rīkotie kursi ir jāapmeklē vai nu valsts finansētas programmas ietvaros vai par privātiem līdzekļiem, vai arī tie nav jāapmeklē nemaz — tas ir atkarīgs no imigranta statusa un izcelsmes valsts.
Pie tiem, kam ir pienākums apmeklēt šos kursus bez maksas, pieder bēgļi un personas, kas ieceļo valstī, lai apvienotos ar ģimenes locekļiem, kuriem tur piešķirts bēgļa statuss, atļauja palikt uz dzīvi vai pilsonība (starp citu, apvienoties drīkst ne tikai oficiāli reģistrēti dzīvesbiedri, bet arī partneri, kas nodzīvojuši kopā vismaz divus gadus). No saviem vai darba devēja līdzekļiem ir jāapmaksā tiem ieceļotājiem, kuri Norvēģijā ieradušies darba nolūkos no valstīm ārpus Eiropas ekonomiskās zonas. Savukārt ES un ekonomiskās zonas pilsoņiem īpašā apmācība nav jāapgūst, un tas atbrīvo pašvaldības no jebkādas atbildības sagatavot šos ieceļotājus dzīvei Norvēģijā. Pie šīs valstu grupas kopš 2004.gada pieder arī Latvija. Tas nozīmē, ka ieceļotājiem pašiem jāparūpējas par darbā un sadzīvē nepieciešamajām norvēģu valodas zināšanām, jo, ja viņi vēlēsies iegūt Norvēģijas pilsonību, viņiem valsts valodas prasme būs jāapliecina tāpat kā pārējiem.
Dažādā pieeja imigrantiem izglītības prasību un finansējuma avota ziņā būtībā atspoguļo valsts politikas prioritātes. Proti, tiek uzsvērta nepieciešamība vispirms atbalstīt to ieceļotāju grupu integrāciju, kuras riskē saskarties ar vislielākajiem šķēršļiem iekļaujoties sabiedrībā gan iepriekšējās pieredzes, gan no rietumiem atšķirīgās kultūras dēļ. Turpretī no ES pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem tiek sagaidīts, ka viņi paši spēs parūpēties par savu integrāciju.
Pragmatiski, decentralizēti
Norvēģijā īstenotā imigrantu integrācijas politika ir pragmatiska, jo valsts aktīvi rīkojas, lai pēc iespējas nepieļautu “nesekmīgu integrāciju”. Skandināvu kaimiņi liek lietā izglītības sistēmu, lai ne vien mazinātu imigrantu sociālekonomiskās atstumtības riskus, bet radītu iespējas šiem cilvēkiem ievērojami uzlabot savus dzīves apstākļus kaut vai, piemēram, iegūstot augstāko izglītību un kļūstot par atbalstu tai pašai sabiedrībai. Norvēģijas pieredze arī rāda, ka ieceļotāju integrācija ir veicama saskaņoti un decentralizēti, iesaistot visus valsts pārvaldes līmeņus un arī pilsonisko sabiedrību. Proti, valdība ir atbildīga par imigrantu integrācijas stratēģiju un tās finansēšanu, bet izglītības pasākumu apjoma noteikšana ir atstāta pašvaldību ziņā. Nevalstiskās organizācijas un privātās mācību iestādes ir iesaistītas imigrantu integrācijas veicināšanā, īstenojot izglītības programmas gan par valsts finansējumu, gan par pašu izglītojamo maksu. Visbeidzot ir jāuzsver, ka sociālo problēmu loks imigrantu mītnes zemē ir atkarīgs ne vien no ieceļotāju skaita, izglītības un kultūras, bet arī no vietējās sabiedrības spējas būt objektīvai savos spriedumos par sociālo problēmu cēloņiem un soļiem, kā tās mazināt. Citiem vārdiem, uzskats, ka tās ir “viņu” problēmas, ir nevietā, jo tas, kas notiek valstī, ir “mūsu”, t.i. visu šeit dzīvojošo, atbildība.
___________________________
[1] Saskaņā ar jaunākajiem datiem, aptuveni 86 tūkstoši jeb aptuveni 9% Latvijas darba spējīgo iedzīvotāju atrodas darba vai studiju nolūkos ES vai citās valstīs. Avots: “Darbaspēka ģeogrāfiskā mobilitāte”, Latvijas universitāte, 2007.gads. http://www.darbatirgus.gov.lv/doc_upl/darbsp_geogr_mob_Apvienotais_1dala.pdf
http://www.darbatirgus.gov.lv/doc_upl/darbsp_geogr_mob_Apvienotais_2dala.pdf
[2] “Koncepcija par migrācijas politiku nodarbinātības kontekstā”, 2007.gads, 27.lpp., http://www.mk.gov.lv/doc/2005/IEMkonc_190607.doc
[3] ES ministru padomes secinājumi, 2004.gada 19.novembris, 15.-24.lpp. http://ue.eu.int/ueDocs/cms_Data/docs/pressData/en/jha/82745.pdf
[4] Rakstā izmantoti Norvēģijas Pieaugušo izglītības institūta un Velkommenoslo.no mājas lapās izvietotie materiāli (Avoti izmantoti 19.08.2007. http://www.vox.no/templates/CommonPage.aspx?id=2608; http://www.velkommenoslo.no/english/default.htm)
[5] Eurydice datu bāze (Avots izmantots 17.08.07. http://194.78.211.243/Eurybase/Application/frameset.asp?country=NO&language=EN)
Darbaspēka ģeogrāfiskā mobilitāte