Foto: neilsphotoalbum; PROVIDUS
Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS, iepazīstoties ar likumprojektu “Sociālās uzņēmējdarbības likums” (turpmāk – Likumprojekts), vēlas sniegt savu viedokli.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas
Sociālās uzņēmējdarbības likumprojekta darba grupas vadītājam
Eināram Cilinskim
Rīga, 2016.gada 10.oktobris
ATZINUMS
Par likumprojekta ANOTĀCIJU “Sociālās uzņēmējdarbības likums”
Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS, iepazīstoties ar likumprojektu “Sociālās uzņēmējdarbības likums” (turpmāk – Likumprojekts), vēlas sniegt savu viedokli.
PROVIDUS uzskata, ka likumprojekts ir būtisks un nozīmīgs normatīvais akts, kas veicinās sociālo uzņēmumu izveidi un darbības paplašināšanos. Lai pilnveidotu likumprojektu pavadošo Anotāciju, PROVIDUS iesniedz šādus priekšlikumus:
1)Anotācijas sadaļā “Kādēļ likums vajadzīgs?” iekļaut šādu informāciju:
Kā tas konstatēts vairākos pētījums, 20.gadsimta 90 gados Eiropā izveidojās sociālās uzņēmējdarbības koncepts kā atbilde dažādām sabiedrībā svarīgām problēmām, ar kurām valsts netika galā, konvencionālie uzņēmēji nevēlējās darboties un nevalstisko organizāciju ietekme nebija pietiekoša. Primāri, tie bija bezdarba jautājumi, it īpaši attiecībā uz personām ar invaliditāti vai nabadzības riskam pakļauto personu grupām. Lai šo problēmu risinātu, tika radīti sociālie kooperatīvi vai līdzīgas organizācijas, kuru vienīgai mērķis bija iekļaut šīs personu grupas nodarbinātībā, piedāvājot pastāvīgu darbu vai iespēju pilnveidot savas prasmes un būt gataviem darba tirgum plašākā mērā.
Pēdējos 30 gados sociālās uzņēmējdarbības koncepts ir attīstījies un pilnveidojies, sociālie uzņēmumi risina dažādas sabiedrībai svarīgas problēmas – vides jomā, kultūras jomā, izglītības sfērā, sniedz atbalstu sociāli mazaizsargātiem cilvēkiem, kā arī nodrošina darba vietas noteiktām personu grupām, kuru nodarbinātība ir apgrūtināta. Sociālie uzņēmumi izmanto biznesa metodes un pieejas, lai rastu ilgtspējīgu un drošu risinājumu izvēlētai problēmai, mērķtiecīgi ieguldot resursus tās risināšanā.
Apzinoties faktu, ka ikviena valsts nevar tiks galā ar visām problēmā, ir novērota tendence, ka sociālo uzņēmumu skaits strauji pieaug. Piemēram, Lielbritānijā 5% no visiem uzņēmumiem ir sociālie uzņēmumi, kas kopumā veido apmēram 70 000 uzņēmumu. Citu valstu pieredze ļauj secināt, ka sociālie uzņēmumi nereti piedāvā jaunas pieejas, kas mēdz būt efektīvākas un ilgtspējīgākas par pastāvošajiem risinājumiem.
2014.gadā 30.oktobrī Ministru kabinets atbalstīja koncepcijas “Par sociālās uzņēmējdarbības ieviešanas iespējām Latvijā” (turpmāk – koncepcija) projektu un nolēma uzsākt jaunu politikas iniciatīvu – tiesiskā ietvara un atbalsta instrumenta izveidei sociālo uzņēmumu atbalstam. Ikviena valsts saskaras ar dažādiem izaicinājumiem, kuru risināšanai ne vienmēr pietiek līdzekļu un iespēju. Tie var būt gan augstais bezdarbs noteiktām personu grupām vai reģioniem, vides izaicinājumi, sociālās iekļaušanas jautājumi, kultūras mantojuma vai daudzveidības saglabāšana, pilsoniskās sabiedrības stiprināšana vai kopienu veidošana un attīstīšana, kā arī daudzas citas.
Lai sociālie uzņēmumi varētu veidoties, to darbība būtu sekmīga un tie paplašinātos, ir nepieciešams tiesiskais ietvars, paredzot gan kritērijus sociālā uzņēmuma statusa iegūšanai, gan kartību, kā arī noteiktumus kā valsts atbalstīs šāda veida saimniecisko darbību.
2)Anotācijas sadaļā “Likuma mērķis” iekļaut šādu informāciju:
Šī likuma mērķis ir radīt labvēlīgu tiesisku vidi sociālo uzņēmumu izveidei un attīstībai, piedāvājot efektīvu valsts atbalsta sistēmu.
Latvijā nav izstrādāts tiesiskais regulējums, kas ļautu nošķirt sociālos uzņēmumus no ikviena cita uzņēmuma vai nevalstiskās organizācijas, tāpat nav radīti arī kādi īpaši valsts atbalsta instrumenti, kas veicinātu šādu uzņēmumu izveidi vai darbības paplašināšanos.
Latvijā ir apmēram 60 uzņēmumu vai organizāciju, kas atbilst sociālā uzņēmuma kritērijiem, kas dominē dažādos nacionālā un starptautiska mēroga dokumentos un pētījumos, raksturojot sociālo uzņēmumu spektru un pazīmes.
Sociālie uzņēmumi Latvijā ir izvēlējušies gan nevalstiskās organizācijas, gan komersanta juridisko formu, tipiskākajos gadījumos – biedrības[ 1 ] vai sabiedrības ar ierobežotu atbildību formu[ 2 ]. Ir konstatēti gadījumi, kad organizācija, kas atbilst sociālā uzņēmuma pazīmēm, veidota kā nodibinājums jeb fonds (piemēram, Fonds “Otra Elpa”), taču praksē nav konstatēti gadījumi, kad sociālais uzņēmums būtu izvēlējies kādu citu komersanta juridisko formu.
Jēdziena “sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas” skaidrojums
Lai gan citos normatīvajos aktos nav skaidrots jēdziens “sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas”, likumdevējs uzskata, ka šādā grupā it īpaši ietilpst personas ar īpašām vajadzībām, bēgļi, ilgstošie bezdarbnieki, jaunieši un citas īpašos apstākļos esošās personu grupas, kuru integrācija sabiedrībā ir īpaši apgrūtināta. Faktiski šo grupu var pielīdzināt Labklājības ministrijas noteiktai grupai – nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauta iedzīvotāju grupa – pensijas vecuma personas (īpaši sievietes un vientuļie pensionāri); pirmspensijas vecuma personas; daudzbērnu un nepilnās ģimenes; bērni; invalīdi un personas ar funkcionāliem traucējumiem; bezdarbnieki (īpaši ilgstošie bezdarbnieki); bezpajumtnieki; romi; ieslodzītie un no ieslodzījuma vietām atbrīvotās personas; cilvēku tirdzniecības upuri;
no psihoaktīvām vielām (alkohola, narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām) atkarīgās personas; personas ar nepietiekošām, zemām vai darba tirgum neatbilstošām zināšanām un prasmēm; trūcīgās personas.
Atbildīgā ministrija
Ministru kabineta rīkojumā par Koncepciju noteikts, ka Labklājības ministrija ir atbildīgā institūcija koncepcijas īstenošanā. Likumprojektā noteikts, ka par sociālās uzņēmējdarbības veicināšanu un attīstību ir atbildīga Labklājības ministrija, kuras uzdevumos ir gan uzraudzīt nozares attīstību, gan veicināt sociālo uzņēmumu darbību un attīstību. Ministrijai reizi divos gados jāsniedz Ministru kabinetā informatīvs ziņojums par sociālās uzņēmējdarbības darbību un attīstību, vērtējot gan sociālo uzņēmumu darbību un spēju attīstīties, kā arī analizēt nozares attīstību kopumā, uzrunājot nozares attīstību kavējošos šķēršļus un piedāvājot efektīvus risinājumus.
Sociālā uzņēmuma juridiskā forma un kritēriji
Pētījumos konstatēts, ka sociālie uzņēmumi Eiropā darbojas dažādās juridiskās formās.[ 3 ] Tika konstatēti šādi tipiskākie 3 juridiskie ietvari– 1) nevalstiskās organizācijas (Igaunija, Lielbritānija, Somija, u.c), 2) kooperatīvi (Itālija, Portugāle, Zviedrija, Somija) un 3) biznesa uzņēmumi jeb komersanti (Lielbritānijā, Somijā, Zviedrijā, utt). Koncepcijā secināts, ka sociālie uzņēmumi Latvijā darbojas gan kā nevalstiskās organizācijas, gan komersanti. Starp kooperatīvām sabiedrībām jeb kooperatīviem netika identificēts neviens sociālais uzņēmums, kas ļauj izdarīt secinājumu, ka tā nav izplatīta forma sociālo uzņēmumu darbībai Latvijā. Iespējams, ka laika gaitā, līdzīgi kā citur Eiropā, arī Latvijā sociālie uzņēmumi varētu izvēlēties kooperatīvo sabiedrību juridisko formu, taču tādā gadījumā būs nepieciešami grozījumi gan šajā likumā, gan Kooperatīvo sabiedrību likumā.
Latvijā sociālie uzņēmumi
Koncepcijā konstatēts, ka tiesiskais regulējums attiecībā uz nevalstisko organizāciju saimniecisko darbību nav draudzīgs tādiem uzņēmumiem, kas aktīvi veic saimniecisko darbību, jo Biedrību un nodibinājumu likuma 7.pants paredz, ka biedrībai un nodibinājumam ir tiesības papilddarbības veidā veikt saimniecisko darbību, kas saistīta ar sava īpašuma uzturēšanu vai izmantošanu, kā arī veikt citu saimniecisko darbību, lai sasniegtu biedrības un nodibinājuma mērķus. Šāds tiesiskais regulējums, ierobežojot saimniecisko darbību, ir sociālo uzņēmumu darbību bremzējošs un neveicina uzņēmumu attīstību. Tāpēc Koncepcijā tika nolemts, ka sociālā uzņēmuma statusus var iegūt tikai komersants. Lai gan Komerclikums pieļauj dažāda veida komersantus, izstrādājot likumprojektu, tika nolemts, ka komersanta veids – sabiedrība ar ierobežotu atbildību (turpmāk SIA) – ir piemērotākais un labākais veids sociālajam uzņēmumam.
Lai SIA iegūtu sociālā uzņēmuma statusu, SIA ir jāatbilst visiem kritērijiem.
Kritērijs – uzņēmuma statūtos noteiktais mērķis atbilst šī likuma mērķiem. Kā primārais kritērijs ir jāvērtē SIA statūtos noteiktais izveides un darbības mērķis. Sociālā uzņēmuma mērķis (pilnībā, nevis tikai kādā daļā) ir vērsts uz sabiedriskā labuma radīšanu jeb sabiedrībai nozīmīgu problēmu risināšanu ar biznesa metodēm, iepretim mērķim veikt noteiktu komercdarbību, gūstot peļņu tā īpašniekiem. Tas nozīmē, ka SIA mērķis ir vērsts uz pozitīvas ietekmes radīšanu jeb pozitīvu pārmaiņu radīšanu attiecībā uz noteiktu, sabiedriski nozīmīgu izaicinājumu. Likumā apzināti nav uzskaitīti visas iespējamās darbības jomas jeb izaicinājumi, ar kuru risināšanu nodarbojas vai var nodarboties sociālie uzņēmumi, bet ieskicētas tipiskākās nozares jeb sociālo uzņēmējdarbību raksturojošākās jomas.
Mērķis var izpausties kā:
1)sniegt labumu noteiktām sabiedrības grupām;
2)veikt citas sabiedrībai nozīmīgas aktivitātes (jeb sabiedriskā labuma darbības), kuras rada ilgstošu pozitīvu sociālo ietekmi.
Kā jau noteikts iepriekš, normatīvajos aktos nav skaidrots jēdziens “sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas”, taču šo grupu var pielīdzināt Labklājības ministrijas noteiktai grupai – nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautā iedzīvotāju grupa: pensijas vecuma personas (īpaši sievietes un vientuļie pensionāri); pirmspensijas vecuma personas; daudzbērnu un nepilnās ģimenes; bērni; invalīdi un personas ar funkcionāliem traucējumiem; bezdarbnieki (īpaši ilgstošie bezdarbnieki); bezpajumtnieki; romi; ieslodzītie un no ieslodzījuma vietām atbrīvotās personas; cilvēku tirdzniecības upuri; no psihoaktīvām vielām (alkohola, narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām) atkarīgās personas; personas ar nepietiekošām, zemām vai darba tirgum neatbilstošām zināšanām un prasmēm; trūcīgās personas.[ 4 ]
Jāņem vērā, ka šis uzskaitījums atspoguļo situāciju 2016.gada rudenī, neiekļaujot šajā sarakstā citas personu grupas, kuras arī var būt pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam -piemēram, bēgļi, alternatīvo statusu ieguvušie.
Sociālā uzņēmuma aktivitātes attiecībā uz noteiktām sabiedrības grupām var notikt šādos veidos (uzskaitījums nav izsmeļošs):
1)Iesaistot darba tiesiskajās attiecībās noteiktās sabiedrības grupas pārstāvjus (izņemot bērnus) darba pieredzes iegūšanai vai nodrošinot pastāvīgu darba vietu (piemēram, veidojot uzņēmumu, kur nodarbina tikai redzes invalīdus vai no ieslodzījumu vietām atbrīvotās personas);
2)Integrējot sabiedrībā noteiktās sabiedrības grupas pārstāvjus caur ekonomiskām aktivitātēm (piemēram, veikals, kura mērķis ir pārdodot vientuļo pensionāru darinātos rokdarbus vai jauno māmiņu darinātās šalles),
3)Sniedzot vai nodrošinot noteiktām sabiedrības grupām atbalstu (psiholoģisko, materiālo) (piemēram, uzņēmums, kura mērķis ir nodrošināt psihologu vardarbībā cietušām sievietēm),
4)Izglītojot sabiedrības grupas pārstāvjus (piemēram, uzņēmums, kura mērķis ir mācīt latviešu valodu bēgļiem no Sīrijas);
5)Citas aktivitātes, tieši vai netieši vērsts uz sabiedrības grupas pārstāvju dzīves kvalitātes uzlabošanu (piemēram, uzņēmums, kura mērķis drukāt grāmatas, žurnālus un laikrakstus cilvēkiem ar redzes traucējumiem).
Ja komersanta mērķis ir veikt citas sabiedrībai nozīmīgas aktivitātes, kuras rada ilgstošu pozitīvu sociālo ietekmi, tad jāvērtē vai komersants vēlas iesaistīties tādās sabiedriskā labuma aktivitātēs kā iekļaujošas un pilsoniskas sabiedrības veidošana, vides aizsardzība un saglabāšana, dzīvnieku aizsardzībai, kultūras daudzveidības nodrošināšana, un citās.
Sociālā uzņēmuma aktivitātes attiecībā uz citu sabiedrībai nozīmīgu problēmu risināšanu var notikt dažādos veidos – preču ražošana un pakalpojumu sniegšana, kas tieši vai netieši vērsti uz sociālā uzņēmuma darbības mērķa sasniegšanu (piemēram, veicot PET izstrādājumu pārstrādi, uzstādīt PET automātus visā Latvijā, veidojot sociālās kampaņas un izglītojot sabiedrību, tādejādi rūpējoties par vides saglabāšanu).
Kritērijs – peļņas sadales ierobežojums. Sociālais uzņēmums finanšu līdzekļus (tai skaitā peļņu) mērķtiecīgi virza sociālā mērķa sasniegšanā, tātad finanšu līdzekļi tiek ieguldīti aktivitātes, kas tieši vai netieši vērstas uz sociālā mērķa sasniegšanu. Kā tas atzīts pētījumā,[ 5 ] dažādās Eiropas valstīs atšķiras noteikumi attiecībā uz peļņas sadalīšanu. Daļā valstu sociālie uzņēmumi peļņu nevar sadalīt starp īpašniekiem, daļā valstu šādu ierobežojumu nav, savukārt citās, peļņu var sadalīt likumā ierobežotos apmēros. Nereti peļņu drīkst sadalīt tajās valstīs, kur uzņēmumiem netiek piešķirts kāds īpašs valsts atbalsts (piemēram, Somijā, kur sociālais uzņēmums, kas darbojas kā parasts komersants, nesaņem nekādu valsts atbalstu un drīkst sadalīt peļņu), taču tur kur valsts sniedz kādu atbalstu (tiešā vai netiešā veidā), peļņas sadales aizliegums ir spēkā (Lielbritānijā – attiecībā uz Kopienas interešu uzņēmumu[ 6 ]). Tā kā likumprojektā ir paredzēts, ka valsts sniedz noteiktu atbalstu sociālajiem uzņēmumiem, ir noteikts aizliegums sadalīt peļņu starp uzņēmuma īpašniekiem un tā jāiegulda statūtos noteikto mērķu sasniegšanai jeb sabiedriskā labuma radīšanā.
Līdzekļi tiek izmantoti, lai sociālā uzņēmuma ar saimniecisko darbību saistītos izdevumus, piemēram, produkcijas ražošanas izmaksas, sniegto pakalpojumu un realizācijas izmaksas, ka arī personālizmaksas (alga, piemaksas, apdrošināšanas izdevumi), iekārtu amortizācijas izdevumi, kapitālizmaksas utt. Ir pieļaujamas izmaksas, kas vērstas uz komersanta vai NVO attīstības veicināšanu, izaugsmes veicināšanu, jaunu ideju attīstīšanu vai pilnveidi. Nedrīkstētu pieļaut situāciju, ka ieņēmumi tiek novirzīta citiem, ne ar sociālo mērķi saistītiem izdevumiem vai nav vērsta uz komersanta vai NVO attīstības veicināšanu (piem. luksusa auto iegāde).
Peļņas sadales ierobežojumiem vai aizliegumam ir tieši jāizriet no uzņēmuma dokumentiem (jābūt ierakstītam statūtos). Statūtos ir jābūt norādītam principam, ka peļņa netiek sadalīta starp uzņēmuma īpašniekiem un tiks novirzīta mērķu sasniegšanā. Tomēr pastāv iespēja, ka sociālais uzņēmums pirmajos darbības gados tomēr izvirza mērķi strādāt bez peļņas un zaudējumiem, it īpaši, ja tiek nodarbinātas tādas cilvēku grupas, kurām ir zemāka produktivitāte, līdz ar to faktiskā peļņas neesamība .
Kritērijs – algoti darbinieki. Lai uzņēmums spētu darboties, tajā ir jābūt darbiniekiem, kas ir algoti un veic noteiktus pienākumus. Likumā ir pieļauta iespēja piesaistīt sociālā uzņēmuma darbībā arī brīvprātīgos, taču tie nedrīkst aizstāt algotu darbinieku esamību. Likumdevējs nav noteicis amata veidus vai slodzes apmērus algotajiem darbiniekiem, ļaujot pašam sociālajam uzņēmumam izlemt par adekvātāko un labāko risinājumu, taču algotu darbinieku esamība ir būtisks faktors un kritērijs statusa piešķiršanā. Nodarbinātie saņem atalgojumu, kas atbilst to kvalifikācijai un prasmēm, situācijai tirgū un organizācija “nerada” sociāli neaizsargātus darbiniekus. Lai secinātu, ka tiem maksāta alga, kas ir taisnīga, samērīga var, piemēram, vērtēt vai darbinieku alga nav zemāka kā vidējā stundas tarifu likme noteiktai profesiju grupai, ko regulāri atjauno Valsts ieņēmumu dienests.
Kritērijs – uzņēmums pārvaldes institūciju darbā iesaista uzņēmuma darbiniekus un cik iespējams mērķa grupu pārstāvjus. Lai sociālais uzņēmums spētu ātri un efektīvi reaģēt uz problēmām vai rast tām risinājumus, kā arī veidot kopības vai piederības sajūtu mērķa grupām un darbiniekiem, ir svarīgi, ka šāds uzņēmums tiek pārvaldīts demokrātiskā un iekļaujošā veidā. Tāpēc likumā ir noteikts pienākums uzņēmuma pārvaldē jeb pārvaldes institūcijās iesaistīt uzņēmuma darbiniekus vai mērķa grupu pārstāvjus. Likumdevējs nav noteicis veidus kā to darīt, ļaujot uzņēmuma īpašniekiem lemt par labāko un efektīvāko līdzdalības mehānismu.
Dažādu ieinteresēto pušu iekļaušana uzņēmumu pārvaldē ir sarežģīts process, kas, cita starpā, prasa pārdomātu organizatorisko resursu sadali un lēmumu pieņemšanas procesu. Iekļaujošā pārvaldība rada jaunus veidus un iespējas, lai risinātu specifiskas un sabiedrībai nozīmīgas problēmas, integrējot procesā dalībnieku zināšanas, resursus un vajadzības. Taču, lai sociālais uzņēmums spētu ātri un efektīvi reaģēt uz problēmām vai rast tām risinājumus, pārvaldībai ir jābūt sabalansētai ar uzņēmuma spēju veikt saimniecisko darbību.
Sociālā uzņēmuma demokrātisko pārvaldi var nodrošināt, izveidojot ekspertu padomes, ekspertu grupas vai jebkādu citu konsultatīvu institūciju, kas veicina sociālā uzņēmuma darbību, nevis kavē biznesa attīstību.
Apzinoties, ka ne visas jomās var identificēt mērķgrupu vai to iesaistīt lēmumu pieņemšanā dažādu objektīvu iemeslu pēc (piemēram, ja mērķgrupa ir noteikta reģiona iedzīvotāji vai nepilngadīgie vai ieslodzījumā esošas personas), iesaisti, var nodrošināt, piemēram, ja uzņēmuma pārvaldē iesaista mērķgrupu pārstāvošus NVO, vai konkrētās jomas ekspertus, utt.
Sociālā uzņēmuma statuss
Sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanai tiek izmantota līdzīga shēma kā likumā “Sabiedriskā labuma organizāciju likums” proti, ir likumā noteikti kritēriji un atbildīgā ministrija, pamatojoties uz pastāvīgu ekspertu komisijas ieteikumu, pieņem lēmumu par statusa piešķiršanu, atteikumu piešķirt vai atcelšanu.
Komisija ir koleģiāla konsultatīva institūcija, kurā vienādā skaitā ietilpst pilnvarotas amatpersonas, kā arī biedrību un nodibinājumu pārstāvji un sociālo uzņēmumu pārstāvji. Lai komisijas darbs būtu pilnvērtīgs un jēgpilns, komisijas pamatsastāvā noteikti būtu jāiekļauj gan Ekonomikas ministrijas pārstāvjus, gan Finanšu ministrijas pārstāvjus, kā arī to NVO pārstāvjus, kas aktīvi darbojas sociālās uzņēmējdarbības jomā vai pārzina jomu. Apzinoties faktu, ka likumam stājoties spēkā Latvijā vēl nebūs sociālie uzņēmumi (jeb statusu ieguvušie), komisijas sastāvā it īpaši būtu jāiekļauj tie nevalstisko organizāciju pārstāvji, kuru organizācijas šobrīd atbilst sociālo uzņēmumu kritērijiem jeb pazīmēm, bet darbojas NVO juridiskajā formā. Izvēloties pārstāvjus
Komisijas locekļi, kas nav pilnvarotas amatpersonas, ir jāsaņem atlīdzību par darbu Komisijā, lai motivētu organizācijas līdzdarboties un segtu organizācijas pārstāvju izdevumus. Atlīdzības apmērs jānosaka, ņemot vērā gan laiku un ekspertīzi, kas nepieciešams pieteikumu, darbības pārskatu un citas informācijas izvērtēšanai, gan laiku, kas nepieciešams dalībai komisijas sēdēs.
Ņemt vērā komisijas sastāvu, tās uzdevumos 1) ir sniegt savu vērtējumu par to, vai potenciālais statusa ieguvējs atbilst likumā noteiktiem kritērijiem, tas nozīme, pienākumu izvērtēt gan juridisko dokumentus, gan uzklausīt pretendenta pārstāvjus, ja no dokumentiem nav iespējams gūt pilnu priekšstatu par situāciju. 2) ir izvērtēt sociālā uzņēmuma darbības atbilstību statūtos noteiktajiem mērķiem, tātad vērtēt darbības pārskatu, analizējot vai aktivitātes vērstas uz mērķa sasniegšanu un vai finansējums ir kā arī darbības rādītājiem un likumā noteikto prasību ievērošanu.
Ar cieņu,
Agnese Lešinska
PROVIDUS vadošā pētniece
Atzinums par likumprojekta anotāciju “Sociālās uzņēmējdarbības likums” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par atzinuma saturu atbild PROVIDUS.
