Atslēgvārdi:

Par imigrāciju — drošāk paklusēt

Runāt par migrācijas politiku laikā, kad ir augsts bezdarbs, būtu politiska pašnāvība. Tāpēc lielākā daļa partiju runā par ģimeņu atbalsta politiku, liekot vēlētājiem ticēt, ka demogrāfiskās skumjas iespējams dzēst ar daudzbērnu ģimenēm.

Iesaki citiem:
Cilveks 255x203(1)
Foto:gonging

Politika.lv vērtē politisko partiju un apvienību priekšvēlēšanu programmas. Eksperti izvirza, viņuprāt, aktuālākos jautājumus, kas konkrētajā jomā būs jārisina 10.Saeimai, un vērtē, ko par šiem jautājumiem savās priekšvēlēšanu programmās saka partijas.

Esam izvēlējušies sešas partijas un partiju apvienības, kurām, pēc socioloģiskajiem datiem, ir visreālākās iespējas iekļūt Saeimā. Tās ir Saskaņas centrs (SC), Vienotība, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), VL!-TB/LNNK, Par labu Latviju (PLL), PCTVL. Savukārt pārējās vēlēšanās startējošās partijas pieminēsim tad, ja tām būs, pēc ekspertu domām, interesantas un inovatīvas idejas kādā konkrētā jomā.

Vienotības, VL!-TB/LNNK, Par labu Latviju (PLL) un PCTVL piedāvājums ir vērtēts, izskatot partiju garās programmas. Savukārt SC garās programmas nav, bet ZZS to atsakās publiskot, tāpēc ir vērtēti Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā atrodamie šo partiju 4000 zīmēs iekļautie solījumi. Dažas partijas/apvienības, piemēram, PLL un SC, savas programmas turpina papildināt, tāpēc vēršam uzmanību, ka mūsu eksperti vērtējumus ir izteikuši, balstoties uz tām programmu redakcijām, kādas bija raksta veidošanas brīdī.

PARTIJAS PAR EMIGRĀCIJU UN IMIGRĀCIJU

Lai gan emigrācija un imigrācija nav šo vēlēšanu centrālie jautājumi, partijām ir jāpiedāvā savs redzējums ne tikai par to, kādi un aptuveni cik cilvēki mitināsies Latvijā, bet arī — kā viņi šeit dzīvos. Tas ir svarīgi tāpēc, ka Latvijas demogrāfiskā situācija ir visai skumja — dzimstības līmenis ir zemāks par mirstības rādītājiem, bet emigrējušo skaits — lielāks par imigrantu daudzumu. Tāpēc partijām būtu jāsniedz konceptuālas atbildes un tuvākajos četros gados jārisina divi lieli jautājumi:

kā Latvija saglabās emigrējušo saites ar šo valsti un veicinās emigrējušo atgriešanos un integrāciju Latvijas sabiedrībā;
kāda ir partiju nostāja pret darbaspēka imigrāciju un vai Latvijai ir jādomā par imigrantu integrāciju.
Diemžēl lielākā daļa no populārākā partiju sešinieka konkrētas atbildes uz šiem jautājumiem nesniedz, bet daļa tos pat nemaz nepiemin.


Emigrējušo identitāte un atgriešanās

Nākamajā gadā Latvijā notiks tautas skaitīšana, kad gaidām skaidrību par patieso demogrāfisko situāciju un atbildi uz lielo jautājumu, cik daudz latviešu ir emigrējuši. Taču jau sen ir zināms, ka nav runa par pāris simtiem. Skaidrs, ka veidus, kā veicinās viņu atgriešanos un strādās pret jauna emigrācijas viļņa atkārtošanos, nevar aprakstīt vienā programmas sadaļā. Tāpēc atbilde, vai Latvija ies pareizajā virzienā, meklējama to partiju solījumos, kas piedāvā paplašinātās vai garās programmas. Tie ir jautājumi gan par nodokļu politikas izmaiņām, gan par reģionu attīstību un lielo izšķiršanos, vai mēs vēlamies, lai dzīve notiek tikai Rīgā, kam apkārt ir nacionālais parks.

Taču jautājumi par emigrējušo kontaktiem ar valsti, kā arī valsts palīdzību tiem, kas atgriežas no emigrācijas, ir konkrēti. Runa ir gan par informāciju no Latvijas, gan kvalitatīviem konsulārajiem pakalpojumiem, lai, piemēram, palīdzētu bērniem iegūt Latvijas pasi. Runa ir arī par veidiem, kā palīdzēt emigrējušajiem saglabāt savu identitāti — iespēju svinēt latviešu svētkus, mācīt bērniem latviešu valodu un Latvijas vēsturi.

Viens no konkrētiem veidiem, kā palīdzēt emigrējušajiem Latvijas iedzīvotājiem saglabāt saiti ar šo valsti, ir atļaut dubultpilsonību, kas ir nekavējoties jārisina[1]. Tas nespiestu daudziem Latvijas pilsoņiem izvērtēt, vai saviem emigrācijā dzimušajiem bērniem kārtot Latvijas vai citas Eiropas Savienības (ES) valsts pilsonību, kā arī — vai emigrācijā augošajiem bērniem pieņemt citas ES valsts pilsonību, kad tā viņiem pienākas. Šobrīd daudzi emigrācijā dzīvojošie Latvijas pilsoņi saviem bērniem vai nu izvēlas emigrācijas zemes pasi vai arī faktiski iegūst dubultpilsonību, jo valsts institūcijas tēlo, ka nezina par otras pilsonības esamību.[2] Atbalstu dubultpilsonības pieļaušanai savās programmās ir izteikušas trīs partijas, bet tikai divas min citus veidus, kā saglabāt saites ar emigrējušajiem.

Divas partijas īpaši izceļ ārstus un medicīnas māsas kā vienīgo iedzīvotāju grupu, par kuras emigrāciju būtu īpaši jāsatraucas. Taču par veidiem, kā veicināt arī citu emigrējušo atgriešanos, partiju programmas klusē. Viena partija no populārākā sešnieka sola veikt pētījumus par re-emigrācijas nosacījumiem un uzlabot statistikas datu ieguvi par aizbraukušajiem, kas ir aktuāla problēma. Taču neviena partija pat nepiemin, kā konkrēti valsts palīdzēs tiem emigrējušajiem latviešiem, kas nākamo četru gadu laikā spers drosmīgu soli un atgriezīsies valstī. Kā panāks, ka skolas būs gatavas viņu bērniem ļaut izglītību turpināt ar sava vecuma bērniem, nevis, piemēram, vienu vai pat divas klases zemāk? Vai valsts atbalstīs latviešu valodas apguvi to Latvijas pilsoņu „otrajām pusēm”, kas ir ārzemnieki? Atliek vien secināt, ka neviena partija nākamajos četros gados uz emigrantu atgriešanos necer.


Darbaspēka trūkums

Runāt par migrācijas politiku laikā, kad ir augsts bezdarbs, būtu politiska pašnāvība. Tāpēc lielākā daļa partiju runā par ģimeņu atbalsta politiku, liekot vēlētājiem ticēt, ka demogrāfiskās skumjas — sabiedrības novecošanos jeb pārāk augsto mirstību un zemo dzimstību, kā arī lielo emigrāciju — iespējams dzēst ar daudzbērnu ģimenēm. Vieni sludina, ka Latvijai jākļūst par daudzbērnu ģimeņu lielvalsti Eiropā, citi — ka Latvija pastāvēs, ja katrā ģimenē būs vismaz divi bērni. Taču ģimenēm labvēlīgākas politikas rezultātus sabiedrība varēs izjust tikai pēc 20 gadiem, jo bērniem vispirms ir jāizaug, jāizmācās un tikai tad viņi būs nodokļu maksātāji. Ko darīt līdz tam?

Daļā partiju programmu šis jautājums nav pat pieminēts. Citas gan runā par strukturālo bezdarbu un tā risinājumiem ar pārkvalificēšanās un mūžizglītības palīdzību, bet neuzrunā, kā risinās darbaspēka problēmu jomās vai profesijās, kur vietējo darba roku un prasmju trūks. Dažas partijas liek cerības uz emigrējušo atgriešanos, bet uz masveidīgu latviešu atgriešanos no emigrācijas nav pamata cerēt, tāpēc svarīgi, kāda ir partiju attieksme pret darbaspēka piesaistīšanu no citām valstīm.

Diemžēl atbildi uz šo jautājumu partijas savās programmās nesniedz. Tikai viena atkārto Eiropā populāro mantru par kvalificēta darbaspēka piesaisti, kamēr cita sola bezdarba apstākļos stingri ierobežot trešo valstu pilsoņu imigrāciju. Jācer, ka runa nav par to, ka pirmo imigrantu pāri robežai pieļausim tad, kad pilnīgi visiem Latvijas ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem būs darbs. Jācer, ka runa arī nav par visa veida trešo valstu pilsoņu imigrācijas ierobežošanu, jo pie mums brauc ne tikai, lai strādātu, bet daudz vairāk — lai apvienotos ar ģimenēm vai studētu.

Atgādināšu, ka darbaspēka trūkuma kulminācijā — laikā no 2006. līdz 2008.gadam — tieši darbinieku trūkums, nevis produktivitātes straujš kāpums, darbadevējus spieda strauji palielināt atalgojumu. 2007.gadā, salīdzinot ar iepriekšējā gada rādītājiem, algu kāpums bija vidēji 30%[3]. Vēl jo vairāk — pētījumi liecināja, ka dažviet jaunpieņemto darbinieku atalgojums bija lielāks nekā aizgājušā vai emigrējušā darbinieka atalgojumu, lai gan jaunpieņemtā darbinieka kvalifikācija bija zemāka nekā iepriekšējā darbinieka kvalifikācija.[4] Taču darba devēju spiediens uz valdību atvieglot dārgās un ilgās darbaspēka piesaistīšanas procedūras sniedza rezultātus tikai 2008.gada vasarā, kad Latvijā jau bija iestājusies krīze un liberālākās procedūras bija mazāk nepieciešamas. Atvieglotās procedūras bija vienīgais, ko valdība akceptēja no 2007.gadā izstrādātās un tā arī nepieņemtās koncepcijas par darbaspēka piesaistīšanu.[5] To lielā mērā noteica nacionālistiskās TB/LNNK esamība valdībā, kas tagad arī sola nepieļaut viesstrādniekus no bijušās PSRS — tām valstīm, kas pēdējos gados ir palīdzējušas Latvijai risināt darbaspēka problēmas.[6]

Nākamajos četros gados Saeimai var arī būt nepieciešamība izvērtēt svaigo Imigrācijas likuma grozījumu rezultātus. Viena partija sola atcelt TP, LPP/LC, SC un PCTVL atbalstītos atvieglojumus uzturēšanās atļaujas iegūt trešo valstu pilsoņiem, kas Latvijā investē vai pērk nekustamos īpašumus, dēvējot viņus par „viltus investoriem”. Cita sola atcelt vīzu režīmu ar Krieviju un Baltkrieviju, kas gan būtu jārisina ES līmenī, jo Latvija ir Šengenas valsts, tāpēc, visticamāk, šis nav nākamo četru gadu jautājums.


Imigrantu integrācija

Vai bailes no imigrantiem var pārvarēt, izveidojot pārdomātu imigrantu integrācijas politiku?
Tā kā imigrācija ir neizbēgama, svarīgs jautājums, kas Latvijai ir jāatbild jo ātrāk, jo labāk, ir — vai bailes no imigrantiem var pārvarēt, izveidojot pārdomātu imigrantu integrācijas politiku, kas balstās uz ideju, ka integrācija notiek uz latviešu valodas pamata? Ja atbilde ir „jā”, tad valstij beidzot ir jāizstrādā imigrantu integrācijas politika un jānodrošina iebraucējiem valodas kursu pieejamība vai daļēja finansēšana. Tāpat būtu jāatbild uz jautājumu, kādu vidi mēs nodrošinām tiem imigrantiem, kas jau dzīvo Latvijā? Kā sekosim līdz tam, kā tiek ieviesti jaunākie grozījumi Izglītības likumā, kas dod imigrantu bērniem tādu pat pieeju pamatizglītībai kā latviešu bērniem? Un vai mēs imigrantus „ieliekam” tikai valsts pakalpojumu saņēmēju kategorijā, vai tomēr arī veicinām, ka viņi var izpausties kā aktīvi mūsu sabiedrības locekļi?

Piecas partiju programmas piemin valodas un daudzveidības jautājumus, bet par imigrantu integrāciju runā tikai trīs. Diemžēl tikai viena partija min aktuālo imigrantu politiskās līdzdalības jautājumu, solot pašvaldību vēlēšanu tiesības visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Pārējās laikam uzskata, ka imigrantus nevajag iesaistīt lēmumu pieņemšanas procesos — kaut vai par jautājumiem, kas tieši skar šo grupu, piemēram, imigrantu integrācijas pamatnostādnēm vai Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda aktivitātēm Latvijā.


___________________________

[1] Dubultpilsonība ir pieļauta aptuveni 31 tūkstotim cilvēku - tām personām un viņu bērniem, kuri laikā no 1940.gada 17. jūnija līdz 1990.gada 4.maijam emigrēja un nevarēja atgriezties vai tika deportēti no PSRS un Vācijas okupācijas režīma, ieguva citu valstu pilsonību, bet Latvijas pilsonībai pieteicās līdz 1995.gada 1. jūlijam. Pēc šī termiņa dubultpilsonība nav pieļaujama – personai ir jāatsakās no citas pilsonības, ja tā vēlas kļūt par Latvijas pilsoni.

[2] Tas iespējams, jo Pilsonības likums (9.2.pants) nosaka – ja Latvijas pilsoni saskaņā ar ārvalsts likumiem var vienlaikus uzskatīt arī par attiecīgās ārvalsts pilsoni, tiesībattiecībās ar Latvijas Republiku viņš uzskatāms vienīgi par Latvijas pilsoni.

[3] 2007.gada pirmajā ceturksnī vidējā alga Latvijā bija 357 LVL, kas, salīdzinot ar 2006.gada pirmo ceturksni, bija par 32.8% lielāka, pēc Centrālā statistikas biroja datiem.

[4] Krišjāne, Zaiga (2007). Darbaspēka ģeogrāfiskā mobilitāte. Latvijas Universitāte, Labklājības ministrija.

[5] Koncepcijas par migrācijas politiku nodarbinātības kontekstā. Iekšlietu ministrija, 2007.gads. Nav apstiprināta valdībā.

[6] Lielākā daļa viesstrādnieku Latvijā nāk no Ukrainas, Krievijas un Baltkrievijas.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
7595930098 1188c7be29 z

Life with Donald Trump 1 Autors:Dace Akule

Uzticesanas vienna konference

Par uzticēšanos 66 Autors:Dace Akule

Peru akmeni

Par globāli būtisko 1 Autors:Dace Akule

Kaleidoskops 1

Par sarežģīto pasauli 1 Autors:Dace Akule

Bilde peru

Par Peru 5 Autors:Dace Akule

11825959 10153434773260306 6968551125438830656 n

Par AirBaltic 17 Autors:Dace Akule